24. pants
aizliedz līgumslēdzējai valstij piemērot otras

līgumslēdzējas valsts pilsoņiem citādus vai apgrūtinošākus

nodokļus vai ar nodokļu uzlikšanu saistītas prasības, nekā tā

analoģiskos apstākļos, jo īpaši sakarā ar nodokļu maksātāja

rezidenci, piemēro saviem pilsoņiem

(sk. Paraugkonvencijas 24. panta 1. paragrāfa

komentāru. Pieejams: read.oecd-ilibrary.org; sk. arī:

Reimer E., Rust A. (Eds.) Klaus Vogel on Double

Taxation Conventions. Fourth Edition. Volume II, Kluwer Law

International, Art. 24, § 3, p. 1683).

No Finanšu ministrijas pārstāvja tiesas sēdē teiktā izriet, ka

Latvija jau pirms pievienošanās Ekonomiskās sadarbības un

attīstības organizācijai Nodokļu konvenciju slēgšanā izmanto

Paraugkonvenciju un tās komentārus. Savukārt pieaicinātā

persona J. Taukačs tiesas sēdē norādīja, ka Paraugkonvencija

un tās komentāri ir piemērojami arī Nodokļu konvencijām, kuras

Latvija noslēgusi pirms tās iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un

attīstības organizācijā.

Tātad, arī paredzot atvieglojumus atsevišķām nekustamā īpašuma

nodokļa maksātāju kategorijām, ir jāievēro Latvijai saistošās

Nodokļu konvencijas un tajās ietvertais diskriminācijas

aizlieguma princips. Tas attiecas arī uz nekustamā īpašuma

nodokļa maksātāju grupēšanu.

13.3. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību

63. panta pirmo daļu ir aizliegti visi kapitāla aprites

ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu

starpā. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Līgumā par

Eiropas Savienības darbību ietvertais aizliegums ierobežot

kapitāla apriti ir piemērojams kapitāla brīvai apritei

dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 1999. gada

14. oktobra sprieduma lietā C-439/97 18. punktu;

2006. gada 23. februāra sprieduma lietā C-513/03

37. punktu un 2007. gada 18. decembra sprieduma

lietā C-101/05 20. punktu). Turklāt kapitāla aprite

ietver darījumus, ar kuriem nerezidenti izdara ieguldījumus

nekustamajā īpašumā dalībvalsts teritorijā

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada

21. maija sprieduma lietā C-235/17 54. punktu).

Šīs brīvības ierobežojums izpaužas kā tāda nelabvēlīgāka

attieksme pret nerezidentiem nodokļu jomā, kas tos varētu atturēt

no ieguldījumu veikšanas nekustamajā īpašumā

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada

8. septembra sprieduma lietā C-512/03 39. punktu).

Paredzot, ka nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi ir

piemērojami tikai Eiropas Savienības dalībvalstu, Eiropas

Ekonomikas zonas valstu, Šveices Konfederācijas pilsoņiem un

Latvijas nepilsoņiem, tiek ierobežotas ārvalstu nodokļu

maksātāju, kuriem nav attiecīgās pilsonības, tiesības uz kapitāla

brīvu apriti. Šīm personām tiek uzlikts augstāks nekustamā

īpašuma nodokļa slogs nekā apstrīdētajā normā norādīto valstu

pilsoņiem un Latvijas nepilsoņiem, tādējādi atturot nerezidentus

no ieguldījumu veikšanas Latvijā. Lai šādu kapitāla aprites

ierobežojumu varētu atzīt par samērīgu, atšķirīgajai attieksmei

ir jāattiecas uz situācijām, kas nav objektīvi salīdzināmas, vai

jābūt pamatotai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada

17. oktobra sprieduma lietā C-181/12

44. punktu).

Arī Eiropas Savienības sekundārajos tiesību aktos ir noteikts

dalībvalstu pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret trešo

valstu pilsoņiem. Piemēram, saskaņā ar Eiropas Savienības Padomes

2003. gada 25. novembra direktīvas 2003/109/EK par to

trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts

pastāvīgie iedzīvotāji 4., 5., 7. un 11. pantu trešo

valstu pilsoņi, kuri likumīgi un nepārtraukti nodzīvojuši Eiropas

Savienības dalībvalsts teritorijā piecus gadus, kuriem ir stabili

un regulāri ienākumi un apdrošināšana slimības gadījumiem, un

kuriem ir piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, šajā direktīvā

noteiktajās jomās ir tiesības saņemt tādu pašu attieksmi, kāda ir

pret Eiropas Savienības pilsoņiem. Atbilstoši šīs direktīvas

preambulas otrajam apsvērumam trešo valstu pilsoņu juridiskais

statuss jātuvina dalībvalstu pilsoņu juridiskajam statusam, un

personai, kas likumīgi nodzīvojusi dalībvalstī laikposmu, kurš

vēl jānosaka, un kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, jāpiešķir

virkne vienotu tiesību, kuras, cik vien tas iespējams, līdzinās

Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām. Turklāt no direktīvas

11. panta 1. punkta "e" apakšpunkta

izriet, ka attieksmei pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem jābūt

tādai pašai kā pret Eiropas Savienības pilsoņiem, citstarp arī

attiecībā uz nodokļu priekšrocībām.

Līdz ar to, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju

kategorijas, kurām piemērojami nekustamā īpašuma nodokļa

atvieglojumi, ir jāievēro arī Eiropas Savienības tiesību normas,

atbilstoši kurām jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret trešo

valstu pilsoņiem.

13.4. Ievērojot šā tiesību jautājuma būtisko raksturu,

likumdevējs ir noteicis nodokļu maksātāju iedalījumu, likuma

"Par nodokļiem un nodevām" 14. pantā tos vispārīgi

iedalot iekšzemes nodokļu maksātājos (rezidentos) un ārvalstu

nodokļu maksātājos (nerezidentos). Šāds nodokļu maksātāju

dalījums likts arī Latvijas nodokļu sistēmas pamatā. Tas

atspoguļojas likumā "Par nekustamā īpašuma nodokli",

kurā likumdevējs izmantojis likumā "Par nodokļiem un

nodevām" sniegto nodokļu maksātāja jēdzienu.

Ja likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli"

3.1 panta pirmās daļas 1. punktā minēto

pazīmi "objektīvs kritērijs" interpretētu tā, ka tā

ļautu pašvaldībai papildus grupēt nekustamā īpašuma nodokļa

maksātājus arī pēc to valstspiederības vai Latvijas nepilsoņa

statusa, tas ierobežotu jau likumā noteikto personu kategorijām

atbilstošo personu loku, to vēl vairāk sašaurinot.

Vienīgi valsts kompetencē ietilpst savas nodokļu ārpolitikas

noteikšana attiecībā uz citām valstīm. Šī politika ietver arī

nodokļu diskriminācijas jeb atšķirību novēršanu nodokļu uzlikšanā

nodokļu rezidentiem un nerezidentiem. Pašvaldību kompetence

grupēt nodokļu maksātājus vēl pēc to valstspiederības nonāktu

pretrunā ar valsts kompetenci noteikt savu nodokļu ārpolitiku

attiecībā uz citām valstīm. Veidotos no pašvaldības ieskata un

izpratnes atkarīga un fragmentēta pieeja nodokļu atvieglojumu

noteikšanai trešo valstu pilsoņiem.

Tādēļ pazīme "objektīvs kritērijs" ir interpretējama

saskaņā ar nodokļu tiesību normu sistēmu, Latvijas

starptautiskajām saistībām un Eiropas Savienības tiesībām, kas

neļauj pašvaldībai grupēt nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus

pēc to valstspiederības vai Latvijas nepilsoņa statusa. Šāda

grupēšana pieļaujama tikai ar likumdevēja lēmumu, ievērojot

valsts starptautiskās saistības un Eiropas Savienības tiesībās

noteiktos ierobežojumus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir secināms, ka apstrīdētā norma

izdota, pārkāpjot likuma "Par nekustamā īpašuma

nodokli" 5. panta trešajā daļā ietverto pilnvarojumu,

jo nosaka tādu atsevišķu nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju

kategoriju, kura neatbilst šā likuma 3.1 panta

pirmās daļas 1. punktā minētajam objektīvā grupējuma

kritērijam.

Tādējādi apstrīdētā norma nav izdota

pienācīgā kārtībā un neatbilst Satversmes 91. pantam.

14. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesas procesā līdzsvarojamas sabiedrības intereses un

atsevišķu personu pamattiesības. Tiesai jāgādā par to, lai

situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma

zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību

aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts un

sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

2023. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2022-22-01

16. punktu). Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā

neesošu no tās izdošanas brīža radītu tiesības prasīt nodokļa

atvieglojumu piešķiršanu par vairāk nekā desmit pagājušiem

gadiem, savukārt tas prasītu tūlītējus un ievērojamus pašvaldības

budžeta izdevumus, kas apdraudētu pašvaldības autonomo funkciju

izpildi un kaitētu pašvaldības iedzīvotājiem. Tādēļ apstrīdētā

norma nav atzīstama par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža.

Tomēr, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu,

Satversmes tiesai vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo

lietu būs tās spriedumam. Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā

norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka Satversmes tiesas

uzdevums ir pēc iespējas novērst personām pamattiesību aizskārumu

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 3. maija

sprieduma lietā Nr. 2022-22-01 16.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā

neesošu no brīža, kad tā tika piemērota pieteicējam tā

izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā, lai nodrošinātu

pieteicējas tiesību efektīvu aizsardzību. Saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 250. panta otro daļu

pieteikuma par administratīvā akta atcelšanu izspriešanā būtiska

nozīme ir tām tiesību normām, ar kurām pamatots izdotais

administratīvais akts. Tas ir nozīmīgi arī tādēļ, lai izspriestu

pieteikumu par tā citstarp ar apstrīdēto normu pamatotā Jūrmalas

pilsētas domes administratīvā akta atcelšanu, ar kuru aprēķināts

nekustamā īpašuma nodoklis par 2017. gadu. Tātad, lai šis

spriedums ietekmētu tiesisko situāciju, kādā ir persona, kura

savu tiesību aizsardzībai iesniegusi pieteikumu administratīvajā

lietā Nr. A420243117, apstrīdētā norma ir atzīstama par

spēkā neesošu no brīža, kad radās pieteicēja administratīvajā

lietā pamattiesību aizskārums, tas ir, no brīža, kad šo normu

pieteicējam piemērojusi Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība.

Satversmes tiesā ir saņemta informācija arī par citām

administratīvajām lietām, kurās administratīvā tiesa pieņēmusi

lēmumu apturēt tiesvedību, jo administratīvajā lietā iestāde

piemērojusi apstrīdēto normu, un tiesai būs šī norma jāpiemēro

administratīvo lietu izspriešanā. Tātad arī šādās lietās

apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no pieteicēju

subjektīvo tiesību aizskāruma rašanās brīža ir nepieciešama, lai

administratīvā tiesa aizsargātu šo personu pamattiesības. Tāpat

iespējams, ka administratīvajā tiesā ir iesniegti pieteikumi ar

norādītiem līdzīgiem apstākļiem un līdzīgu prasījumu, bet tiesa

vēl nav pieņēmusi lēmumu par pieteikuma pieņemšanu un lietas

ierosināšanu. Turklāt Satversmes tiesai ir jāievēro to personu

pamattiesību aizsardzības nozīme, kuras uzsākušas savu tiesību

aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, bet

konkrētajā savu tiesību aizsardzības stadijā vēl atrodas

apstrīdēšanas iestādē.

Ņemot vērā minēto, nolūkā aizsargāt visu to personu

pamattiesības, kurām apstrīdētā norma ir piemērota un kuras šā

sprieduma spēkā stāšanās dienā ir uzsākušas un turpina savu

pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no šo

personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Jūrmalas pilsētas domes

2012. gada 11. oktobra saistošo noteikumu Nr. 37

"Par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas

kārtību" 3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 91. pantam.

2. Attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu

pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem, atzīt Jūrmalas pilsētas domes 2012. gada

11. oktobra saistošo noteikumu Nr. 37 "Par

nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtību"

3. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. pantam un spēkā neesošu no šo personu pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2024. gada

11. jūlijā.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš