13. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta

pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas

likuma 16. panta 1. punktā paredzētās lietas ierosināšanu var

iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir,

kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo

sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena

persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības

aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka

tiesību normai", bet sestās daļas 1. punkts prasa pamatot

apgalvojumu, ka ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē

noteiktās pamattiesības. Līdz ar to konstitucionālās sūdzības

gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai ir aizskartas pieteikuma

iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības.

Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzējam M. Karginam

neesot prasījuma tiesību uz procentu maksājumiem, kas izriet no

Termiņdepozīta līguma. Proti, noslēgto dāvinājuma līgumu ceļā M.

Kargins neesot varējis šādas tiesības iegūt (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 182. - 185. lpp.).

Iebildumi pret noslēgto dāvinājuma līgumu tiesiskumu un no

tiem izrietošajām pušu tiesībām un pienākumiem ir izvērtējami

vispārējās jurisdikcijas tiesā. No lietā esošajiem materiāliem

izriet, ka līdz pat apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim

Reverta turpināja M. Karginam izmaksāt procentus atbilstoši

Termiņdepozīta līgumā noteiktajam. Reverta nav apstrīdējusi

noslēgto līgumu tiesiskumu, proti, nav vērsusies vispārējās

jurisdikcijas tiesā. Savukārt Satversmes tiesas kompetencē

neietilpst vērtēšana, vai līgumi, ar kuriem M. Kargins ieguvis

prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu, ir tiesiski.

Satversmes tiesa savas kompetences ietvaros analizēs

Pieteikumu iesniedzēju, tostarp M. Kargina, noslēgtos līgumus

tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noskaidrotu apstrīdētās

normas saturu.

Līdz ar to Saeimas argumenti nevar būt par pamatu tiesvedības

izbeigšanai izskatāmajā lietā.

Pastāvot šaubām par to, vai apstrīdētā norma aizskar

pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā noteiktās

pamattiesības, šo jautājumu Satversmes tiesa parasti izvērtē,

noskaidrojot Satversmes 105. panta tvērumu, kā arī apstrīdētās

normas saturu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20.

aprīļa lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2009-100-03). To, vai apstrīdētā norma paredz pieteikuma

iesniedzēja pamattiesību ierobežojumu un vai tas atbilst

Satversmei, Satversmes tiesa izvērtē spriedumā.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma, izskatot abus pieteikumus.

14.Saeima atbildes rakstā norāda arī to, ka izskatāmajā

lietā ir jānoskaidro, kāds saturs ietverts ES tiesību normās par

valsts atbalsta piešķiršanu finansiālās grūtībās nonākušām

komercsabiedrībām, kā arī jāanalizē EK lēmums par valsts

atbalstu. Pēc Saeimas ieskata, par ES tiesību normu pareizu

iztulkošanu un piemērošanu nav šaubu, tomēr gadījumā, ja

Satversmes tiesai šādas šaubas ir, Saeima lūdz Satversmes tiesu

apsvērt, vai nebūtu nepieciešams uzdot EST jautājumus par ES

tiesību normu iztulkošanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 195.

lpp.).

Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 267.

pants noteic, ka EST kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus

par ES līgumu interpretāciju un ES tiesību aktu spēkā esamību un

interpretāciju. Ja jautājums sakarā ar to radies kādas

dalībvalsts tiesā ierosinātā lietā un šī tiesa uzskata, ka tai

sprieduma taisīšanai vajadzīgs EST nolēmums par šo jautājumu, šī

tiesa var lūgt, lai EST sniedz šādu nolēmumu. Ja šāds jautājums

radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā

ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai

tiesai jāvēršas EST.

Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad

lietas iznākums ir atkarīgs no ES tiesību aktu iztulkošanas,

Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai konkrēto jautājumu jau

iepriekš nav izskaidrojusi EST, vai attiecīgajos tiesību aktos

noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas,

un jālemj, vai ir nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no

EST (sk, piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija

sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 15.2. punktu).

Izskatāmajā lietā piemērojamas ES tiesību normas par valsts

atbalsta piešķiršanu un saderību ar ES iekšējo tirgu LESD 107. un

108. panta izpratnē, kā arī EK lēmums par valsts atbalstu.

Satversmes tiesa savā praksē jau ir vērtējusi ES tiesību normas

par valsts atbalsta piešķiršanu finansiālās grūtībās nonākušām

komercsabiedrībām (kredītiestādēm), kā arī no minētajām normām

izrietošos principus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30.

marta spriedumu lietā Nr. 2010-60-01 un 2011. gada 19. oktobra

spriedumu lietā Nr. 2010-71-01). Turklāt arī vairākas lietā

pieaicinātās personas norāda, ka valsts atbalsta normatīvā

regulējuma saturs ir skaidrs un nepārprotams.

Tādējādi no izskatāmās lietas materiāliem izriet, ka tajā

piemērojamo ES tiesību normu saturs ir skaidrs.

Līdz ar to Satversmes tiesai nav

nepieciešams lūgt prejudiciālo nolēmumu.

15.Noskaidrojot to, vai apstrīdētā norma aizskar

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības, Satversmes tiesa vērtēs

abu Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālajās sūdzībās ietvertos

argumentus.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants paredz

visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un neaprobežojas

vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz īpašumu"

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

savas gribas. Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar

ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03

8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi

prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt,

ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi

uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv

prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011.

gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

punktu).

Apstrīdētā norma aizliedz komercsabiedrībai komercdarbības

atbalsta saņemšanas laikā pildīt pakārtotās saistības, tostarp

uzkrāt, aprēķināt un izmaksāt procentus par aizdevumu, kas

aizdevējam dod tiesības, pamatojoties uz noslēgto darījumu ar

komercsabiedrību, atprasīt aizdevumu pirms termiņa tikai tās

maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā un pēc visu citu

kreditoru prasījumu apmierināšanas, taču pirms dalībnieku vai

akcionāru prasījumu apmierināšanas.

Naudas summa, kas noguldīta saskaņā ar Termiņdepozīta

līgumiem, ir uzskatāma par aizdevumu Komercdarbības atbalsta

kontroles likuma izpratnē. Savukārt apstrīdētā norma Pieteikumu

iesniedzējiem uz laiku, kamēr tiek sniegts valsts atbalsts, liedz

realizēt prasījuma tiesības uz procentu ienākumu saņemšanu no

minētā aizdevuma.

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

prasījumi par procentu saņemšanu saskaņā ar Termiņdepozīta

līgumiem uzskatāmi par īpašuma tiesību objektu Satversmes

105.panta izpratnē, ja tiem ir skaidrs tiesisks pamats. Tas

izskatāmajā lietā ir Termiņdepozīta līgums.

15.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar apstrīdēto

normu viņu īpašums - proti, ikmēneša procentu ienākumi - tiekot

atsavināts piespiedu kārtā jeb ekspropriēts, un lūdz Satversmes

tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 105.

panta ceturtajam teikumam.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants

paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu.

Savukārt tā paša panta ceturtais teikums paredz valstij tiesības

noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Minētās

normas paredz atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas

kritērijus, tādēļ nosakāms, kura no šīm normām attiecināma uz

apstrīdēto normu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 15. punktu).

Ja izskatāmajā lietā ir piemērojams Satversmes 105. panta

ceturtais teikums, Satversme paredz īpašas prasības, kas varētu

ietekmēt arī iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību un

raksturu. Proti, īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai

uz tāda "atsevišķa likuma" pamata, kuru likumdevējs

pieņem izņēmuma gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.2.

punktu).

15.2. Apstrīdētā norma paredz īpašuma izmantošanas

ierobežojumu uz laiku no komercdarbības atbalsta piešķiršanas

brīža līdz tā sniegšanas beigām. Tātad apstrīdētā norma nevis

atņem īpašuma tiesības pēc būtības, bet gan uz laiku ierobežo

Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt procentus. Kā norāda

pieaicinātā persona A. Lošmanis, procenti paši par sevi ietver

pieņēmumu, ka kapitāls parasti nes augļus (sk. lietas

materiālu 3. sēj. 82. lpp.). Risku, ka komercsabiedrības

finansiālu grūtību gadījumā pakārtoto saistību izpilde varētu

tikt ierobežota, personas uzņēmās līdz ar pakārtoto saistību

nodibināšanu, proti, piekrītot kļūt par pakārtoto saistību

subjektiem.

Tas, ka samazinās iespējamie ienākumi no procentiem par

kapitāla lietošanu, vai pat neiespējamība saņemt atlikušos

procentu maksājumus nenozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējiem pēc

būtības tiktu atsavinātas prasījuma tiesības uz procentu

saņemšanu. Minētais īpašums - proti, prasījuma tiesības uz

procentu saņemšanu - Pieteikumu iesniedzējiem tiek saglabāts, jo

valsts pēc apstrīdētās normas pieņemšanas to nepārņem savā

īpašumā, kā tas būtu gadījumā, ja īpašums tiktu piespiedu kārtā

atsavināts sabiedrības vajadzībām.

Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību

ierobežojums neietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

tvērumā, jo nav uzskatāms par īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām.

Apstrīdētā norma liedz komercsabiedrībai pildīt no

Termiņdepozīta līgumiem izrietošās saistības uz laiku, kamēr tā

saņem valsts atbalstu, un atbilstoši šai normai Pieteikumu

iesniedzēji nevar realizēt savas prasījuma tiesības uz procentu

saņemšanu. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu

iesniedzēju īpašuma tiesības.

Saeima un lietā pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

pamattiesību ierobežojums jāvērtē Satversmes 105. panta pirmo

trīs teikumu tvērumā, jo apstrīdētā norma paredz īpašuma tiesību

izmantošanas ierobežojumu.

Tādējādi apstrīdētajā normā

paredzētais pamattiesību ierobežojums ir vērtējams Satversmes

105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā.