5. pants
ekspropriāciju pieļaujot tikai tad, ja tiek sniegta

"tūlītēja, atbilstoša un efektīva kompensācija", bet apstrīdētā

norma kompensācijas izmaksu neparedz, Ieguldījumu aizsardzības

līguma 5. pants esot pārkāpts vismaz šajā aspektā.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

docents Dr. iur. Aivars Lošmanis - pauž uzskatu, ka

apstrīdēto normu nevar uzskatīt par tādu, kas tieši un neizbēgami

paredzētu īpašumtiesību zaudēšanu. Spēkā stāšanās likums esot

paredzējis indivīdam tiesības vai nu: 1) pārreģistrēt

uzņēmējsabiedrību komercreģistrā un tādējādi turpināt

komercdarbību, vai 2) pieņemt lēmumu par uzņēmējsabiedrības

darbības izbeigšanu un likvidāciju un saņemt likvidācijas kvotu,

vai 3) nepieņemt nekādu lēmumu.

Apstrīdētā norma regulējot sekas gadījumā, kad indivīds

izšķīries par trešo iespēju un uzņēmējsabiedrība izslēgta no

uzņēmumu reģistra.

No komerctiesību sistēmas viedokļa varot piekrist, ka

likvidācija būtu veicama vienmēr, kad uzņēmējsabiedrībai pieder

jebkādi aktīvi, respektīvi, kamēr ir iespējams norēķins ar tās

dalībniekiem. Šāds risinājums būtu bijis atbilstošāks arī no

cilvēktiesību viedokļa. Tomēr valstij vajadzējis nodrošināt

subjektu sekmīgu un raitu pārreģistrāciju, un šādu papildu

pienākumu uzlikšana valstij neesot samērīga, ievērojot to, ka

indivīdam bija pietiekami daudz laika izvēlēties savas rīcības

modeli, tajā skaitā realizēt tiesības uz likvidācijas kvotu.

Tāpat A. Lošmanis norāda, ka tiesības uz likvidācijas kvotu kā

dalībnieka mantiskas tiesības, kas izriet no dalības

uzņēmējsabiedrībā, esot uzskatāmas par īpašumu Satversmes 105.

panta izpratnē. Tomēr šīs tiesības pastāvot tikai tik ilgi, kamēr

pastāv pati uzņēmējsabiedrība. Uzņēmējsabiedrībai beidzot

pastāvēt, zūdot arī subjekts, saistībā ar kuru vai attiecībā uz

kuru šīs tiesības realizēt. Pieteikuma iesniedzējs esot

apstrīdējis nevis Spēkā stāšanās likuma 19. panta ceturto daļu,

kas paredz uzņēmējsabiedrību izslēgšanu no uzņēmumu reģistra, bet

gan vienīgi šāda juridiska akta loģiskās sekas. Apstrīdētā norma

pati par sevi neietekmējot viņa mantiskās tiesības jeb

īpašumtiesības Satversmes 105. panta izpratnē.

9. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

lektors un Komerclikuma projekta darba grupas vadītājs

Aigars Strupišs - norāda, ka viens no komerctiesību

reformas mērķiem bijis atbrīvoties no sabiedrībām, kuras bija

reģistrētas uzņēmumu reģistrā, taču nekādu darbību neveica un

nepildīja normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. Visiem

statūtsabiedrību dalībniekiem esot dotas vienlīdzīgas tiesības

pārreģistrēt savas sabiedrības vai arī tās likvidēt un saņemt

likvidācijas kvotu. Šo darbību veikšanai bijis paredzēts pārejas

periods triju gadu garumā.

Apspriežot apstrīdētās normas sākotnējo redakciju, esot

noskaidrojies likumdevēja mērķis - pēc iespējas samazināt

prognozētos valsts izdevumus uzņēmējdarbību neveicošo

uzņēmējsabiedrību likvidācijai un stimulēt to dalībniekus pašus

vai nu pārreģistrēt sabiedrību, vai arī to likvidēt. Atbilstoši

šim mērķim esot ierosināts balstīt apstrīdēto normu uz

prezumpciju, ka dalībnieki, kuri nav izpildījuši likumā noteikto

pienākumu pārreģistrēt vai likvidēt uzņēmējsabiedrību, no savām

mantiskajām tiesībām uz kapitāla daļām ir atteikušies. Šāda

atteikšanās no daļām ietverot arī atteikšanos no likvidācijas

kvotas.

Latvijā nodibinātai komercsabiedrībai esot piemērojami

Latvijas likumi, un Ieguldījumu aizsardzības līguma pastāvēšanas

fakts neatbrīvojot ārvalstnieku no pienākuma pildīt Latvijas

normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, kas vienādi attiecas arī

uz Latvijas subjektiem. Pārbaudot Uzņēmumu reģistra datubāzi,

esot konstatējams, ka SIA "DAN LAT CAMPING" visā savas

pastāvēšanas laikā nav iesniegusi nevienu gada pārskatu un ne

reizi nav pārvēlējusi izpildinstitūciju. Tas dodot pamatu

uzskatīt, ka uzņēmējsabiedrība savas pastāvēšanas laikā

uzņēmējdarbību nav veikusi. Vērtējumu nemainot arī tas apstāklis,

ka Pieteikuma iesniedzējs ir ārvalstnieks un nedzīvo Latvijā, jo

Civillikuma 1502. pants paredzot aizsardzību promesošiem tikai

tad, ja tie atrodas prombūtnē aiz svarīga iemesla un nav iecēluši

vietnieku aiz svarīga iemesla vai arī vietnieks atkritis bez to

ziņas vai līdzdalības.

Esot jāņem vērā arī tas, ka viena no ekspropriācijas

(nacionalizācijas, konfiskācijas un citu piespiedu atsavināšanas

veidu) pazīmēm esot tā, ka valsts izmanto savu varu, lai

īpašniekam atņemtu īpašumu, savukārt īpašniekam netiek dota

iespēja no šā pasākuma izvairīties vai arī šī iespēja ir formāla

vai neadekvāta. Konkrētajā gadījumā nevarot uzskatīt, ka īpašums

būtu atņemts ar varu, jo komerctiesību reformas ietvaros bijis

paredzēts pārejas periods un adekvāti mehānismi, kā īpašumu

saglabāt - veicot vai nu uzņēmējsabiedrības pārreģistrāciju, vai

arī likvidāciju. Šos mehānismus Pieteikuma iesniedzējs neesot

izmantojis.

10. Pieaicinātā persona - Ārvalstu investoru padome

Latvijā - norāda, ka komercdarbības tiesiskais regulējums,

arī attiecībā uz komersantu reģistrāciju, pārreģistrāciju, datu

paziņošanu u.c., nošķirams no fizisko personu nekomerciālo

darbību tiesiskā regulējuma. Tieši pēdējā gadījumā regulējumam

būtu vairāk jāaizsargā personas tiesības un tiesiskās intereses.

Jautājuma izšķiršanā nozīme būtu arī likumā noteiktā pārejas

perioda izvērtējumam salīdzinājumā ar likumā noteiktajiem

uzņēmuma pienākumiem pret valsts iestādēm.

11. Uzņēmumu reģistrs norāda, ka informācija par

komerctiesību reformu bijusi pieejama plašsaziņas līdzekļos, kā

arī Uzņēmumu reģistra telpās un mājaslapā. Papildus tam Uzņēmumu

reģistrs vairākkārt organizējis tikšanās ar Ārvalstu investoru

padomi Latvijā.

Pienākums iesniegt pieteikumu uzņēmējsabiedrības

pārreģistrācijai vai reģistrēt lēmumu par tās likvidāciju bijis

noteikts līdz 2004. gada 31. decembrim, tomēr gadījumos, kad

pārreģistrācijas pieteikumā un tam pievienotajos dokumentos

Uzņēmumu reģistra valsts notārs konstatējis trūkumus, ticis

pieņemts lēmums par reģistrācijas atlikšanu, piešķirot termiņu

trūkumu novēršanai. Tādējādi Uzņēmumu reģistra valsts notāru

lēmumi par pārreģistrāciju esot pieņemti arī pēc likumā noteiktā

termiņa. Papildus tam Uzņēmumu reģistrs esot izskatījis

pārreģistrācijas pieteikumus, kas iesniegti pēc minētā termiņa,

ja iesniedzējs norādījis procesuālā termiņa nokavējumu

attaisnojošu iemeslu.

Uzņēmumu reģistrs informē, ka no 3900 subjektiem ar ārvalstu

kapitālu, kuri līdz 2004. gada 31. decembrim nav bijuši

pārreģistrēti komercreģistrā vai pieteikti likvidācijai, 1620

subjekti izslēgti no uzņēmumu reģistra bez likvidācijas procesa,

jo attiecībā uz tiem nav bijuši saņemti kreditoru prasījumi.

12. Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk - VID) informē,

ka SIA "DAN LAT CAMPING" savas darbības laikā no 1997. gada 18.

jūnija līdz 2007. gada 10. jūlijam nekādus VID administrēto

nodokļu maksājumus nav veikusi. Uzņēmuma gada pārskati iesniegti

tikai par 1997. un 1998. gadu. Par nekustamo īpašumu "Dabari"

Cēsu rajona Taurenes pagastā nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi

esot veikti līdz 2009. gadam.

Nekustamajā īpašumā ietilpstot divstāvu dzīvojamā māja,

kas ilgāku laiku neesot apdzīvota, lauksaimniecības zeme, kas

ilgāku laiku netiekot apstrādāta, un mežs, kurā 1997. gadā veikta

mežizstrāde. Šobrīd izstrādātā meža daļa esot daļēji

atjaunojusies.

Secinājumu

daļa

I

13. Saeima ir izteikusi viedokli par to, ka tiesvedība

šajā lietā būtu izbeidzama, jo Pieteikuma iesniedzējs neesot

izsmēlis vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti,

Pieteikuma iesniedzējs neesot apstrīdējis Uzņēmumu reģistra 2007.

gada 10. jūlija lēmumu par uzņēmējsabiedrības izslēgšanu no

uzņēmumu reģistra, kā arī neesot ievērojis Ieguldījumu

aizsardzības līguma 9. pantā noteikto strīdu izskatīšanas

kārtību.

Šie Saeimas iebildumi nav pamatoti.

Pirmkārt, no konstitucionālās sūdzības izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējs neapšauba lēmuma par SIA "DAN LAT CAMPING" izslēgšanu

no uzņēmumu reģistra pamatotību, kā arī nesūdzas par tiesību

normām, kas piemērotas, pieņemot šo lēmumu. Pēc Pieteikuma

iesniedzēja ieskata, pamattiesību aizskārumu rada tieši

apstrīdētā norma, jo tā nosaka rīcību ar mantu, kas palikusi pēc

uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra. Attiecībā uz

sekām, kas paredzētas apstrīdētajā normā, lēmums netiekot

pieņemts, jo konkrētos faktiskos apstākļos tās iestājoties

automātiski.

Saeima nav sniegusi pamatojumu savam uzskatam, ka Uzņēmumu

reģistra 2007. gada 10. jūlija lēmuma par uzņēmējsabiedrības

izslēgšanu no uzņēmumu reģistra apstrīdēšana varētu novērst

iespējamo pamattiesību aizskārumu, ko rada apstrīdētā norma.

Otrkārt, no Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

otrās daļas, kā arī no Satversmes tiesas kā nacionālā tiesību

aizsardzības mehānisma būtības izriet, ka pienākums izsmelt

vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecas vienīgi uz

nacionālajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tādēļ Ieguldījumu

aizsardzības līguma 9. pantā noteiktās strīdu izskatīšanas

kārtības ievērošana nevar būt par priekšnosacījumu pieteikuma

iesniegšanai Satversmes tiesā.

Līdz ar to vispārējie tiesību

aizsardzības līdzekļi Pieteikuma iesniedzēja iespējamā

pamattiesību aizskāruma novēršanai nepastāv un tiesvedība šajā

lietā ir turpināma.

II

14. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

ir pretrunā ar Satversmes 105. pantu.

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

Jēdziens "īpašums" Satversmes 105. panta kontekstā tulkojams

plaši. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas, tajā skaitā tiesības, kas izriet no

kapitāla daļām un akcijām (kā arī citiem vērtspapīriem) (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

2010-02-01 5.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka par "īpašumu"

Satversmes 105. panta izpratnē atzīstamas viņam piederējušās SIA

"DAN LAT CAMPING" kapitāla daļas, kas viņam citastarp devušas

tiesības uz dividendēm, likvidācijas kvotu un radījušas netiešas

tiesības uz SIA "DAN LAT CAMPING" piederējušo mantu. Līdzīgi arī

Saeima un Tiesībsargs norāda, ka jēdziena "īpašums" saturā

ietilpst īpašumtiesības uz kapitāla daļām, kas devušas tiesības

uz likvidācijas kvotu. Vienlaikus Saeima noraida apgalvojumu, ka

minētās kapitāla daļas varējušas radīt jebkādas tiešas vai

netiešas tiesības uz SIA "DAN LAT CAMPING" piederējušajiem

īpašumiem.

Nav šaubu par to, ka kapitāla daļa ir uzskatāma par "īpašumu"

Satversmes 105. panta izpratnē. Tomēr apstrīdētās normas

iedarbības brīdī SIA "DAN LAT CAMPING" līdz ar savām kapitāla

daļām jau bija pārstājusi eksistēt. Šā īpašuma izbeigšanu

Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd un atzīst par tiesisku. Strīds

lietā ir par tiesībām uz mantu, kas palikusi pāri pēc tam, kad

uzņēmējsabiedrība beigusi pastāvēt.

Pieaicinātā persona A. Lošmanis norāda, ka no komerctiesību

sistēmas viedokļa likvidācija būtu veicama vienmēr, kad

sabiedrībai pieder jebkādi aktīvi, respektīvi, kamēr ir iespējams

norēķins ar dalībniekiem (sk. lietas materiālu 149. lpp.).

Šis vispārīgais princips ir ietverts Komerclikuma 106. pantā, kas

nosaka - pēc sabiedrības izbeigšanās notiek sabiedrības

likvidācija, izņemot gadījumu, kad sabiedrības līgumā noteikts

citāds galīgās norēķināšanās veids vai arī sabiedrība atzīta par

maksātnespējīgu. Savukārt Komerclikuma 112. panta pirmā daļa

paredz, ka pēc parādu nokārtošanas atlikušo sabiedrības mantu

likvidatori sadala starp sabiedrības biedriem atbilstoši viņu

kapitāla daļām. Arī Valsts kanceleja, atsaucoties uz Pasaules

Bankas izstrādātajiem principiem un vadlīnijām, norāda, ka

atbilstoši citu valstu vispārpieņemtai praksei manta, kas

uzņēmuma likvidācijas gadījumā paliek pēc kreditoru prasījumu

segšanas, tiek izdalīta uzņēmuma dalībniekiem (sk. lietas

materiālu 197. lpp.).

Spēkā stāšanās likuma 19. panta pirmā daļa noteic, ka

uzņēmējsabiedrību, kura nav pieteikta ierakstīšanai

komercreģistrā un par kuras likvidāciju nav pieņemts lēmums,

likvidē šajā pantā noteiktajā kārtībā. Tādējādi atzīstams, ka

Spēkā stāšanās likuma 19. pants regulē netipisku

uzņēmējsabiedrības likvidēšanas gadījumu un ir vērtējams kā

izņēmums no vispārīgā principa. Vienlaikus tas nozīmē, ka

Pieteikuma iesniedzējam bija pietiekams pamats paļauties uz to,

ka viņa tiesības, kas izriet no kapitāla daļām, aptvers arī

tiesības uz mantu, kas palikusi pēc visu prasījumu segšanas.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja

tiesības uz mantu, kas palikusi pēc tādas uzņēmējsabiedrības

izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, kurā viņam piederējušas

kapitāla daļas, ietilpst Satversmes 105. pantā garantētās

aizsardzības tvērumā.

15. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

Satversmes 105. pants interpretējams kopsakarā ar Konvencijas

Pirmā protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu

daļu, 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10.

punktu un 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01

7.1. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir konsekventi

norādījusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants ietver sevī

trīs savstarpēji saistītas normas. Pirmkārt, panta pirmais

teikums pēc sava rakstura ir vispārīgs un ietver principu, ka

ikviens var netraucēti baudīt īpašumtiesības. Otrkārt, panta

otrais teikums regulē īpašuma atņemšanu un nosaka vairākus tā

atņemšanas priekšnoteikumus. Treškārt, panta otrā daļa atzīst

valsts tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu (sk. Lithgow and

Others v. the United Kingdom, judgment of 8 July 1986, Series A,

no. 102, p. 50, para. 120, 106; James and Others v. the United

Kingdom, judgment of 21 February 1986, Series A, no. 98, para.

41).

Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 105. panta saturs ir

līdzīgs Konvencijas Pirmā protokola 1. panta saturam un paredz

gan īpašumtiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības

sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Satversmes

105. panta ceturtais teikums līdzīgi kā Konvencijas Pirmā

protokola 1. pants paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos

īpašumtiesības atņemt de jure (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

2002-01-03 secinājumu daļu, 2005. gada 14. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-10-03 8. punktu un 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 21.3. un 21.4. punktu).

Minētās normas paredz atšķirīgus kritērijus ierobežojuma

tiesiskuma izvērtēšanai, tādēļ nosakāms, kura no tām attiecināma

uz apstrīdēto normu.

Pēc lietas dalībnieku un pieaicināto personu ieskata,

apstrīdētā norma nav vērtējama saistībā ar Satversmes 105. panta

ceturto teikumu. Šis viedoklis atzīstams par pamatotu.

Apstrīdētā norma vērtējama

Satversmes 105. panta pirmā un trešā teikuma kontekstā kā tiesību

uz īpašumu ierobežojums.

Lietas dalībnieku viedokļi atšķiras jautājumā par to, kura

Konvencijas Pirmā protokola 1. panta norma attiecināma uz

apstrīdēto normu. Pieteikuma iesniedzējs un arī Tiesībsargs pauž

uzskatu, ka apstrīdētā norma uzskatāma par īpašuma atņemšanu, bet

atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei īpašuma atņemšana

bez kompensācijas izmaksas var tikt atzīta par tiesisku tikai

izņēmuma gadījumos. Turpretim Saeima pauž viedokli, ka apstrīdētā

norma vērtējama nevis kā īpašuma atņemšana, bet gan kā īpašuma

izmantošanas kontroles pasākums Konvencijas Pirmā protokola 1.

panta otrās daļas izpratnē.

Saeima pamatoti norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē

Konvencijas Pirmā protokola 1. panta norma, kas regulē īpašuma

atņemšanu, netiek piemērota visos gadījumos, kad personai zudušas

īpašumtiesības [sk. J.A. Pye (Oxford) Ltd and J.A. Pye

(Oxford) Land Ltd v. the United Kingdom, judgment of 30 August

2007, application No. 44302/02, para. 64; AGOSI v. the United

Kingdom, judgment of 24 October 1986, application No. 9118/90,

para. 51]. Apstrīdētā norma ir salīdzināma ar normatīvo

regulējumu, kurš tika vērtēts lietā J.A. Pye (Oxford) Ltd v.

the United Kingdom un atbilstoši kuram īpašumtiesības zūd

tad, kad cita persona īpašumu iegūst ar ieilgumu. Līdzīgi kā

minētajā lietā arī apstrīdētās normas mērķis ir nevis atņemt

īpašumtiesības kādas mantas īpašniekam, bet gan regulēt

īpašumtiesības uz mantu, kurai zudis īpašnieks vai

pārvaldītājs.

Tādējādi arī Konvencijas Pirmā

protokola 1. panta kontekstā apstrīdētā norma vērtējama kā

īpašuma izmantošanas kontroles pasākums, nevis kā īpašuma

atņemšana.

16. Vērtējot tiesību uz īpašumu ierobežojuma

tiesiskumu, pārbaudāms, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tam ir

leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs.

Lietā nepastāv strīds par to, ka apstrīdētajā normā ietvertais

tiesību uz īpašumu ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Attiecībā uz ierobežojuma leģitīmo mērķi Saeima norāda, ka

Spēkā stāšanās likuma 19. pantā ietvertā regulējuma jeb

nepārreģistrēto uzņēmējsabiedrību izslēgšanas no uzņēmumu

reģistra mērķis bijis sakārtot komercdarbības vidi un aizsargāt

kreditoru intereses. Savukārt apstrīdētās normas mērķis esot

noteikt rīcību ar atlikušo mantu un novērst tādu situāciju, ka šī

manta paliek bez īpašnieka un tiek pakļauta bojāšanās vai

bojāejas draudiem.

Līdzīgi arī Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas

mērķis bijis nodrošināt citu personu tiesības un tiesiskās

intereses, sakārtojot komercdarbības vidi un paredzot rīcību ar

mantu, kas palikusi bez īpašnieka.

Šāds mērķis ir atzīstams par leģitīmu, jo ir vērsts uz

tiesiskās vides sakārtošanu un citu personu tiesību

nodrošināšanu.

17. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību

norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro, vai: 1)

likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, proti, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

izvirzīto mērķi; 2) šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem; 3) labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par

indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.

punktu).

18. Apstrīdētā norma nosaka rīcību ar mantu, kas

palikusi pēc uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra,

proti, tā paredz, ka šāda manta tiek pielīdzināta bezmantinieka

mantai un ir piekritīga valstij.

Tieslietu ministrija norāda, ka likums neparedz valstij

tiesības atteikties pieņemt bezmantinieka mantu, tādēļ

īpašumtiesību pārejai valsts gribas izpaudums nav nepieciešams.

Līdz ar to nepārreģistrētās uzņēmējsabiedrības manta atzīstama

par valsts mantu neatkarīgi no tā, vai valsts veikusi darbības

īpašumtiesību nostiprināšanai.

Turklāt likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 8. pantā

norādīts, ka Valsts ieņēmumu dienests uzskaita valstij piekritīgo

mantu, savukārt šā pienākuma izpildes kārtība regulēta Ministru

kabineta 2006. gada 25. aprīļa noteikumos Nr. 315 "Kārtība, kādā

veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana,

realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas

ienākumu ieskaitīšana valsts budžetā".

Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina, ka manta, kas atlikusi

pēc uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, nepaliek

bez īpašnieka.

Līdz ar to leģitīmais mērķis tiek

sasniegts.

19. Pieteikuma iesniedzējs un pieaicinātās personas ir

norādījušas uz dažādiem personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Tādēļ Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētā

norma ir nepieciešama mērķa sasniegšanai.

19.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka

uzņēmējsabiedrības dalībnieku tiesības mazāk būtu ierobežojis

regulējums, kas tika pieņemts likumprojekta pirmajā lasījumā un

noteica, ka manta, kas palikusi pēc uzņēmējsabiedrības

izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, pāriet dalībniekiem

proporcionāli to ieguldītajai daļai. Otra iespēja bijusi noteikt

termiņu, kurā uzņēmējsabiedrības dalībnieki jau pēc sabiedrības

izslēgšanas no uzņēmumu reģistra var pieteikties "sabiedrības

mantas, likvidācijas kvotas vai cita veida kompensācijas

saņemšanai". Tādā gadījumā darbības, kas saistītas ar mantas

sadali, nebūtu jāveic attiecībā uz visām izslēgtajām

uzņēmējsabiedrībām, bet gan tikai uz tām, kuru dalībnieki izrāda

interesi par mantu.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un norāda,

ka ne katrs citādais risinājums atzīstams par saudzējošāku.

Pieteikuma iesniedzēja piedāvātie risinājumi nozīmētu to, ka

valsts nodrošina vēl vienu iespēju veikt uzņēmējsabiedrības

mantas sadali dalībniekiem, kas triju gadu garumā nav uzskatījuši

par vajadzīgu šādu iespēju izmantot. Pašreizējais regulējums esot

balstīts uz pieņēmumu, ka uzņēmējsabiedrības dalībnieks ir

zaudējis interesi par mantu, ja vairāku gadu garumā nav

izmantojis tiesības sabiedrību likvidēt un saņemt likvidācijas

kvotu.

Papildus tam pieaicinātā persona A. Strupišs norāda, ka

apstrīdētās normas mērķis bijis radīt ekonomiskus mehānismus, kas

stimulē uzņēmējsabiedrības dalībniekus pašus veikt

uzņēmējsabiedrības likvidāciju. Tādējādi esot ietaupīti valsts

resursi, kas pretējā gadījumā būtu jātērē uzņēmējdarbību

neveicošo sabiedrību likvidācijai.

Savukārt pieaicinātā persona A. Lošmanis pauž uzskatu, ka

pirmajā lasījumā apstiprinātā redakcija bijusi juridiski

nekorekta. Neesot bijis skaidrs, ko nozīmē jēdziens "manta pāriet

dalībniekiem (īpašniekiem) proporcionāli to ieguldītajai daļai",

jo mantas pāreja kādam esot jānodrošina. Turklāt A. Lošmanis

norāda, ka likumdevējs varēja izšķirties par likvidācijas procesa

attiecināšanu arī uz tām uzņēmējsabiedrībām, pret kurām nav

pieteikti kreditoru prasījumi, tās nediferencējot. Otra iespēja

bijusi likvidāciju neveikt, bet pēc uzņēmējsabiedrības

izslēgšanas no uzņēmumu reģistra uzdot kādai valsts iestādei

veikt mantas pārdošanu un sadali, tādējādi norēķinoties ar jau

neeksistējošās uzņēmējsabiedrības dalībniekiem. Tomēr šāda

pienākuma noteikšana valsts iestādei radītu nesamērīgu slogu

(sk. lietas materiālu 147. -149. lpp.).

19.2. Minētie viedokļi norāda, ka mērķi - nodrošināt,

lai pēc uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra manta

nepaliek bez īpašnieka, - varētu sasniegt ar personai

labvēlīgākiem līdzekļiem.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka gadījumos, kad pastāv

saudzējošāki līdzekļi, jāizvērtē, vai ar tiem leģitīmo mērķi

varētu sasniegt tikpat efektīvi. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkāds cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi

var sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 19. punktu).

Satversmes tiesai jāņem vērā likumdevēja rīcības brīvība

piemērotākā mehānisma izvēlē, tā nevar aizstāt likumdevēja izvēli

ar savu viedokli par atbilstošāko risinājumu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19.

punktu).

Tomēr Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai

likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, pienācīgi

izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esamību, kuri pamattiesības

aizskartu mazāk (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu).

Ja izvirzīto leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem,

kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet vienlaikus prasa

nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevar

uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu līdzekli izvēlēties.

19.3. Apstrīdētās normas pieņemšanas gaita dod pamatu

secinājumam, ka Saeima ir pienācīgi izvērtējusi alternatīvas.

Apstrīdētā norma pieņemta komerctiesību regulējuma reformas

ietvaros, un šā regulējuma izstrādāšanai bija izveidota darba

grupa, kā arī speciāla Saeimas Juridiskās komisijas

apakškomisija. Likumprojekta pirmajā lasījumā tika apspriesta

cita redakcija, tomēr debatēs Saeimas Juridiskajā komisijā un

minētajā apakškomisijā secināts, ka tā nav atzīstama par

piemērotāko līdzekli mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa atzīst, ka ar apstrīdēto regulējumu ir ne

vien nodrošināts tas, ka manta, kas atlikusi pēc

uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, nepaliek bez

īpašnieka, bet arī tas, ka uzņēmējsabiedrības dalībnieki paši ir

ieinteresēti veikt sabiedrības likvidāciju un saņemt likvidācijas

kvotu. Tādā veidā likumdevējs tiecies samazināt to

uzņēmējsabiedrību skaitu, par kuru izslēgšanu no uzņēmumu

reģistra jālemj valstij.

Citi līdzekļi, kas norādīti kā pamattiesības mazāk

ierobežojoši, motivē uzņēmējsabiedrības dalībniekus nogaidīt,

līdz valsts veic uzņēmējsabiedrības likvidāciju vai mantas

sadali, nevis pašiem izlemt sabiedrības turpmāko likteni.

Uzņēmējsabiedrības likvidācija ikvienā gadījumā būtu papildu

funkcija, kuras pildīšana prasītu valsts resursu būtisku

ieguldījumu. Tā kā pārsvarā likvidācija attiektos uz fiktīvām un

saimniecisko darbību neveicošām uzņēmējsabiedrībām, vienīgi retos

gadījumos likvidācijas procesa izmaksas būtu iespējams segt no

uzņēmējsabiedrības mantas. Turklāt Saeima pamatoti norāda, ka

uzlikt valstij par pienākumu likvidēt vairāk nekā 23 486

subjektus, par kuriem to īpašnieki nav izrādījuši interesi,

nebūtu bijis saprātīgi un līdz ar to arī samērīgi.

Līdzīgi apsvērumi attiecināmi arī uz priekšlikumu par to, lai

mantu, kas palikusi pāri pēc uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no

uzņēmumu reģistra, nodotu dalībniekiem proporcionāli viņu

ieguldītajai daļai. Arī šādā gadījumā būtu jāsadala tādu

uzņēmējsabiedrību manta, kuras to īpašniekus vairs neinteresē, un

šāda sadale būtu neefektīva. Saeima pamatoti norāda, ka šāda

mehānisma izvēle būtu saistīta ar atlikušās mantas uzturēšanu

nenoteiktu laiku un tās īpašnieku meklēšanu. Tādējādi arī šāda

mehānisma izvēli nebūtu saprātīgi no valsts prasīt.

Nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka valstij

bijis pienākums noteikt termiņu, kādā bijušie uzņēmējsabiedrības

dalībnieki var pieteikties uz pāri palikušo mantu pēc

uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra. Spēkā

stāšanās likumā jau bija ietverts triju gadu termiņš tādu darbību

veikšanai, kas nepieciešamas, lai uzņēmējsabiedrības dalībnieks

varētu saņemt uzņēmējsabiedrībai piederējušās mantas kompensāciju

likvidācijas kvotas veidā. Papildu perioda noteikšana jau pēc šā

termiņa notecējuma pagarinātu komerctiesību sistēmas reformas

gaitu un novilcinātu tiesiskās sistēmas sakārtošanu.

Pieteikuma iesniedzējs arī apgalvo, ka uzņēmējsabiedrības,

kurām bijušas parādsaistības, atradušās labvēlīgākā situācijā.

Proti, tās tikušas likvidētas un noteiktos gadījumos to

dalībnieki varējuši saņemt mantu, kas palikusi pēc visu kreditoru

prasījumu apmierināšanas. Tomēr šāds regulējums ir vērsts uz

kreditoru, nevis uzņēmējsabiedrības dalībnieku aizsardzību.

Turklāt arī šajos gadījumos, ja uzņēmējsabiedrība pati nav

izvirzījusi likvidatoru, manta, kas palikusi pēc prasījumu

apmierināšanas, tiek atzīta par bezmantinieka mantu. Līdz ar to

var uzskatīt, ka Spēkā stāšanās likumā ir sistēmiski noregulēta

kārtība, kādā gadījumā, kad dalībnieki nav izrādījuši nekādu

interesi par uzņēmējsabiedrību, tai piederējusī manta atzīstama

par bezmantinieka mantu. Parādsaistību pastāvēšana šo pieeju

nemaina.

Tātad ar mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt tādā pašā kvalitātē

un apstrīdētā norma atzīstama par nepieciešamu šā mērķa

sasniegšanai.

20. Vērtējot sabiedrības ieguvumu pretstatā indivīda

tiesību ierobežojumam, jāņem vērā tas, ka uzņēmējsabiedrības

dalībnieki darbojas komerctiesību sfērā. Saeima pamatoti norāda,

ka šajā tiesību jomā nozīmīgs ir dispozitivitātes princips, kas

prasa, lai pats dalībnieks aktīvi rīkojas un izpilda noteiktos

pienākumus, kā arī izmanto paredzētās iespējas. Tādēļ, kaut arī

normatīvais regulējums, kas noteica pārreģistrācijas pienākumu un

tā neizpildes sekas, tika pieņemts pēc SIA "DAN LAT CAMPING"

dibināšanas, arī šīs uzņēmējsabiedrības izpildinstitūciju

locekļiem bija pienākums sekot līdzi normatīvo aktu izmaiņām un

pildīt tajos noteiktos pienākumus.

Atbilstoši normatīvajam regulējumam personai bija iespēja

uzņēmējsabiedrību pārreģistrēt un tās darbību turpināt vai arī

uzņēmējsabiedrību likvidēt un saņemt likvidācijas kvotu. Spēkā

stāšanās likuma 19. pants nosaka rīcību vienīgi ar tām

uzņēmējsabiedrībām, kuras šo pienākumu nav izpildījušas. Tādējādi

regulējums ir vērsts uz to, lai personas, kurām apstrīdētās

normas piemērošana varētu radīt būtisku kaitējumu, pašas to būtu

jau novērsušas.

Satversmes tiesa atzīst, ka likumā noteiktais triju gadu

termiņš uzņēmējsabiedrības pārreģistrācijai vai likvidācijai bija

saprātīgs, ievērojot to pienākumu slogu, kuri personai bija

jāveic, lai apstrīdētā norma uz tai piederošo uzņēmējsabiedrību

neattiektos. Personai bija vienīgi jāpiesaka uzņēmumu reģistrā

lēmums vai nu par uzņēmējsabiedrības likvidācijas uzsākšanu, vai

par tās ierakstīšanu komercreģistrā. Turklāt informācija par

veicamajām darbībām bija plaši pieejama.

Ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta, valstij nāktos ieguldīt

nesamērīgus resursus to uzņēmējsabiedrību likvidācijai, kuru

īpašnieki par tām nav izrādījuši nekādu interesi. Turklāt ir

pamats uzskatīt, ka, nepieņemot apstrīdēto normu vai paredzot

citu, uzņēmējiem labvēlīgāku regulējumu, valstij būtu jāuzņemas

pienākums likvidēt daudz vairāk nekā 23 tūkstošus subjektus, kuru

dibinātāji paši nebūtu veikuši uzņēmējsabiedrību likvidāciju.

Līdz ar to secināms, ka labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par kaitējumu, ko indivīdam rada

apstrīdētā norma.

III

21. Saeima pauž uzskatu, ka Satversmes tiesai nav

jurisdikcijas lemt par apstrīdētās normas atbilstību Ieguldījumu

aizsardzības līguma 5. pantam, jo jautājumi par šā līguma

pārkāpumiem skatāmi tā 9. pantā noteiktajā kārtībā.

Turpretim Valsts kanceleja paudusi viedokli, ka Satversmes

tiesa ir kompetenta vērtēt apstrīdētās normas atbilstību

Ieguldījumu aizsardzības līgumam, jo tā 9. panta jēga esot

piešķirt privātpersonai tiesības vērsties pret valsti un tā

neliedzot nacionālajām institūcijām, tajā skaitā Satversmes

tiesai, izvērtēt valsts rīcības atbilstību uzņemtajām

starptautiskajām saistībām.

Ieguldījumu aizsardzības līguma 9. pants "Strīdi starp

līgumslēdzēju pusi un ieguldītāju" nosaka:

"(1) Ikviens strīds, kurš var izcelties starp vienas

līgumslēdzējas puses ieguldītāju un otru līgumslēdzēju pusi

saistībā ar ieguldījumu šīs otras līgumslēdzējas puses

teritorijā, tiek apspriests starp pusēm.

(2) Ja strīdu starp vienas līgumslēdzējas puses ieguldītāju un

otru līgumslēdzēju pusi nevar atrisināt trīs mēnešu laikā,

ieguldītājs ir apveltīts ar tiesībām iesniegt lietu:

(a) Starptautiskajā ieguldījumu strīdu izskatīšanas centrā,

kurš darbojas saskaņā ar 1965. gada 18. marta Vašingtonas

Konvencijas par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un

citu valstu pilsoņiem, vai gadījumā, ja abas līgumslēdzējas puses

nav šīs Konvencijas dalībnieces, tad

(b) to var iesniegt arbitram vai starptautiskajā ad hoc

arbitrāžas tiesā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Starptautisko

tirdzniecības tiesību komisijas arbitrāžas noteikumiem. Strīda

puses var rakstiski vienoties pārveidot šos noteikumus.

Arbitrāžas spriedums būs galīgs un saistošs abām strīda

pusēm."

Satversmes tiesas kompetence vispārīgi ir noteikta Satversmes

85. pantā un Satversmes tiesas likuma 1. pantā, savukārt

izsmeļošs Satversmes tiesā izskatāmo lietu uzskaitījums ir

ietverts Satversmes tiesas likuma 16. pantā.

Satversmes tiesas likuma 16. panta 6. punkts noteic, ka

Satversmes tiesa izskata lietas par Latvijas nacionālo tiesību

normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem

līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Pamatojoties uz šo

normu, Satversmes tiesa jau iepriekš ir izskatījusi lietas par

likumu atbilstību likumdevēja ratificētiem starptautiskiem

līgumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 21.

oktobra spriedumu lietā 2002-05-010306, 2004. gada 7. jūlija

spriedumu lietā Nr. 2004-01-06, 2004. gada 1. oktobra spriedumu

lietā Nr. 2004-02-0106, 2005. gada 13. maija spriedumu lietā Nr.

2004-18-0106, 2006. gada 15. jūnija spriedumu lietā Nr.

2005-13-0106 un 2009. gada 30. oktobra spriedumu lietā Nr.

2009-04-06).

Ieguldījumu aizsardzības līgumu Latvija ir ratificējusi ar

Augstākās padomes 1992. gada 28. oktobra lēmumu "Par līguma starp

Latvijas Republikas valdību un Dānijas Karalistes valdību par

ieguldījumu veicināšanu savstarpējo aizsardzību ratificēšanu".

Līdz ar to no Satversmes tiesas likuma 16. panta 6. punkta izriet

Satversmes tiesas kompetence pārbaudīt, vai Latvijas nacionālo

tiesību normas atbilst šim līgumam. Tas, ka starptautiskais

līgums noteic institūciju, kas var izvērtēt, vai valsts ir

izpildījusi līgumā uzņemtos pienākumus starptautisko tiesību

izpratnē, nemaina Satversmes tiesas pienākumu izvērtēt Latvijas

nacionālo tiesību normu atbilstību šim līgumam savas kompetences

ietvaros.

Tomēr norādāms, ka Satversmes tiesas un Ieguldījumu

aizsardzības līguma 9. pantā norādītās institūcijas -

Starptautiskā ieguldījumu strīdu izskatīšanas centra (turpmāk -

ICSID) - kompetence būtiski atšķiras. Satversmes tiesa var

pārbaudīt vienīgi to, vai Ieguldījumu aizsardzības līgumam

atbilst Latvijas tiesību norma, turklāt vienīgi konkrētajā lietā

apstrīdētā norma. Satversmes tiesa nevar izskatīt ieguldījumu

aizsardzības strīdu pēc būtības, proti, tā nevar izvērtēt, vai

valsts Ieguldījumu aizsardzības līgumu nav pārkāpusi ar savu

rīcību kopumā. Tāpat Satversmes tiesa nevar vērtēt apstrīdēto

normu, vadoties vienīgi no Pieteikuma iesniedzēja faktiskās

situācijas. Apstrīdētās normas atbilstība Ieguldījumu

aizsardzības līgumam izvērtējama in abstracto.

Vērtējums par apstrīdētās normas atbilstību Ieguldījumu

aizsardzības līguma 5. pantam veicams, ievērojot minētās

kompetences robežas.

22. Ieguldījumu aizsardzības līguma 5. pants

"Ekspropriācija un kompensācija" nosaka:

"Abu līgumslēdzēju pušu ieguldītāju ieguldījumi netiks

nacionalizēti, ekspropriēti vai pakļauti pasākumiem, kam ir

līdzvērtīgas sekas nacionalizācijai vai ekspropriācijai (turpmāk

tekstā - "ekspropriācija") otras līgumslēdzēju puses teritorijā,

izņemot ar sabiedrības interesēm saistītām vajadzībām un no

ekspropriējošās puses iekšējās nepieciešamības, balstoties uz

nediskriminējošiem nosacījumiem un sniedzot tūlītēju, atbilstošu

un efektīvu kompensāciju. Šādai kompensācijai jālīdzinās

atsavināmo ieguldījumu tirgus vērtībai, kas pastāvēja pirms

ekspropriācijas veikšanas vai kāda pastāvēja brīdī, kad par to

kļuva vispār zināms. Tā jāveic bez novilcināšanās, iekļaujot

LIBORa procentus līdz maksājuma izdarīšanas dienai, jātiek

realizētai konvertējamā valūtā un jābūt brīvi pārvedamai. Tam

jābūt tiesiski pamatotam, lai sniegtu ieguldītājam tiesības

nekavējoties izskatīt pret ieguldījumu veikto pasākumu tiesiskumu

un to novērtējumu saskaņā ar principiem, kas minēti šajā pantā un

atbilstoši ekspropriāciju veicošās līgumslēdzējas puses

teritorijā spēkā esošai likumdošanai."

Apstrīdētā norma nosaka rīcību ar mantu, kas palikusi pēc

uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra. Pēc būtības

tā nosaka rīcību ar uzņēmējsabiedrības aktīviem, kas palikuši pēc

tās izbeigšanās. Turklāt apstrīdētā norma attiecas uz visām

Latvijas Republikā reģistrētajām uzņēmējsabiedrībām neatkarīgi no

tā, vai kapitāla daļu turētājs ir Latvijas vai ārvalstu

ieguldītājs. Tādējādi apstrīdētā norma var attiekties arī uz

Dānijas ieguldītājiem. Līdz ar to apstrīdētā norma ietilpst

Ieguldījumu aizsardzības līguma regulējuma sfērā.

ICSID savā praksē ir norādījis, ka "ieguldījumu" raksturo

četri kritēriji: finansiāls vai caur darbu veikts ieguldījums,

projekta ilgums, ekonomiskais risks un ieguldījums valsts

ekonomiskajā attīstībā (sk. ICSID, Mitchell v. Congo, decision

on annulment, 1 November 2006, case No. ARB/99/7, para. 27).

Šie kritēriji ir savstarpēji cieši saistīti, un to pastāvēšana ir

konstatējama vienīgi pēc rūpīgas faktisko apstākļu analīzes.

Apstrīdētās normas izvērtēšanas nolūkos Satversmes tiesai nav

nepieciešams izšķirt, vai pats Pieteikuma iesniedzējs atzīstams

par ieguldītāju Ieguldījumu aizsardzības līguma izpratnē. No

Satversmes tiesas kompetences viedokļa konkrētās lietas faktiskie

apstākļi nemaina apstrīdētās normas regulējuma ietvaru. Tas, ka

Pieteikuma iesniedzējam piederēja SIA "DAN LAT CAMPING" kapitāla

daļas, ļauj viņu prima facie uzskatīt par ieguldītāju un

veido pietiekamu pamatu tam, lai Satversmes tiesa izskatītu viņa

konstitucionālo sūdzību par apstrīdētās normas atbilstību

Ieguldījumu aizsardzības līguma 5. pantam.

23. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

atzīstama par pasākumu ar ekspropriācijai līdzvērtīgām sekām, jo

tās rezultātā pēc SIA "DAN LAT CAMPING" izslēgšanas no uzņēmumu

reģistra divdesmit trīs tūkstošu ASV dolāru ieguldījums kļuvis

piekritīgs valstij.

Saeima noliedz, ka apstrīdētā norma būtu izraisījusi piespiedu

atsavināšanu vai nacionalizāciju. Īpašumtiesību zaudējums šajā

gadījumā esot vērtējams kā īpašuma izmantošanas kontroles

pasākums, nevis kā īpašuma atņemšana.

Turpretim Valsts kanceleja pauž viedokli, ka apstrīdētās

normas jēga bijusi atzīt mantu par valsts īpašumu, tādēļ tā

novedot pie tiešas ekspropriācijas.

24. ICSID savā praksē, analizējot līdzīgas citu

ieguldījumu aizsardzības līgumu normas, par ekspropriāciju

atzinis plašu pasākumu loku. Piemēram, ekspropriāciju var radīt

normatīvais regulējums, kas pats par sevi īpašumtiesības neatņem,

bet liedz gūt peļņu no ieguldījuma [sk. ICSID,

Metalclad Corp. v. Mexico, award, 30 August 2000, case No.

ARB(AF)/91/1]. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka par tiešu

ekspropriāciju uzskata gadījumus, kad personai, kuru skar

konkrētais pasākums, zūd īpašumtiesības, savukārt par netiešu

ekspropriāciju tiek atzīti pasākumi, kas neietekmē personas

īpašumtiesību statusu, tomēr liedz gūt labumu no ieguldījuma

(sk. R. Dolzer, C., Schreuer, Principles of International

Investment Law, OUP, 2008, p.92).

Vienlaikus ICSID ir norādījis, ka valsts regulējošās varas

izmantošana, radot šķēršļus uzņēmējdarbībai vai nosakot pienākumu

maksāt nodokļus vai kārtot citus maksājumus, pati par sevi nav

ekspropriācija (sk. ICSID, Telenor v. Hungary, award, 13

September 2006, case No. ARB/04/15, para. 64). Valstij jābūt

brīvai darboties plašākās sabiedrības interesēs, piemēram,

aizsargājot vidi, mainot nodokļu režīmu, piešķirot vai pārtraucot

valsts subsīdijas, palielinot vai samazinot izcenojumus, ieviešot

ierobežojumus teritorijas plānojumā u.c. Saprātīgas šāda veida

valsts regulējošās darbības nevarētu tikt īstenotas, ja uzņēmēji,

kuru intereses arī šīm darbībām tiek skartas, vienmēr varētu

prasīt kompensācijas izmaksu [sk. ICSID, Feldman v. Mexico,

award, 15 December 2002, case No. ARB(AF)/99/1, para.

103].

Tāpat ICSID atzinis: lai noskaidrotu, vai valsts darbības

atzīstamas par ekspropriāciju, jāsamēro divas savstarpēji

pretrunīgas intereses, proti, apmērs, kādā izraudzītais līdzeklis

ierobežo personas īpašumtiesības, jāizvērtē salīdzinājumā ar

valsts pilnvarām regulēt savu politiku. Valstij ir tiesības

pieņemt regulējumu, kas vērsts uz sociālu vai vispārējas

labklājības mērķi. Šādā gadījumā valsts izraudzītais līdzeklis

neradīs tās atbildību, ja vien valsts darbība nebūs acīmredzami

nesamērīga ar to, kas nepieciešams mērķa sasniegšanai (sk.

ICSID, LG&E v. Argentina, decision on liability, 3 October

2006, case No. ARB/02/1, paras. 189 and 195).

25. Spēkā stāšanās likuma 19. panta ceturtā daļa paredz

uzņēmējsabiedrības izslēgšanu no uzņēmumu reģistra, ar ko

uzņēmējsabiedrība pēc būtības beidz pastāvēt. Turpretim

apstrīdētā norma, nosakot, ka pāri palikusī manta pielīdzināma

bezmantinieka mantai, regulē situāciju brīdī, kad

uzņēmējsabiedrība vairs nepastāv un personai piederējušās

kapitāla daļas jau ir zudušas.

Nedz uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, nedz

apstrīdētās normas mērķis nav atņemt personai īpašumu vai

ierobežot tās iespēju gūt labumu no sava ieguldījuma. Spēkā

stāšanās likuma 19. pants regulē rīcību ar tām

uzņēmējsabiedrībām, kuras līdz likumā noteiktajam termiņam nav

veikušas pārreģistrāciju vai pieņēmušas lēmumu par likvidāciju.

Šā regulējuma mērķis ir sakārtot komerctiesību sistēmu, izbeigt

fiktīvu uzņēmējsabiedrību pastāvēšanu, aizsargāt kreditoru

intereses, novērst tādu situāciju, ka mantai nav īpašnieka. Līdz

ar to normatīvais regulējums ir ieviests sabiedrības interešu

nodrošināšanai un valsts ir izmantojusi savas tiesības noregulēt

sabiedrībai svarīgus jautājumus.

Turklāt Spēkā stāšanās likuma 19. pants attiecas vienīgi uz

tām uzņēmējsabiedrībām, kuras nav izpildījušas likumā noteikto

pienākumu noteiktā termiņā pieņemt lēmumu par pārreģistrāciju vai

likvidāciju. Līdz ar to persona varēja parūpēties par to, lai sev

piederošās kapitāla daļas nezaudētu un uzņēmējsabiedrībai

piederējusī manta nekļūtu par bezmantinieka mantu. Uzņēmēji,

kurus interesēja savas kapitāla daļas, attiecīgās sekas arī

novērsa.

Valsts, izmantojot savu regulējošo varu, izveidoja

nediskriminējošu regulējumu, kas attiecās uz visiem uzņēmējiem,

un tieši no personas rīcības bija atkarīgs tas, vai šis

regulējums būs attiecināms uz tai piederošo uzņēmējsabiedrību.

Tādējādi var uzskatīt, ka gadījumā, kad apstrīdētā norma

attiecināta uz personai piederējušo uzņēmējsabiedrību, persona

pati tam ar savām konkludentajām darbībām piekritusi.

Līdz ar to, pieņemot apstrīdēto normu, valsts ir izmantojusi

savas tiesības sabiedrības interešu nodrošināšanai noregulēt kādu

jautājumu. Apstrīdētās normas izvērtēšanas nolūkos Satversmes

tiesai nav nepieciešams izšķirt, vai konkrētajā gadījumā

attiecīgā regulējuma pieņemšana neizraisa tiešu vai netiešu

ieguldījuma ekspropriāciju, vēl jo vairāk, ja ņem vērā arī

ieguldījumu aizsardzības tribunālu atšķirīgo praksi šajā

jautājumā (sk. Azurix Corp. v. Argentina, award, 14 July 2006,

case No. ARB/01/12, para. 309). Bez tam Ieguldījumu

aizsardzības līguma 5. pants ieguldījumu ekspropriāciju

neaizliedz, bet tikai definē nosacījumus, ar kādiem tā veicama.

Pat ja apstrīdētā norma patiešām izraisa ieguldījumu

ekspropriāciju, tāpēc vien tā nenonāk pretrunā ar Ieguldījumu

aizsardzības līguma 5. pantu.

26. Ieguldījumu aizsardzības līguma 5. pants noteic, ka

ieguldījumi netiks ekspropriēti, izņemot gadījumus, kad

ekspropriācija tiek veikta:

1) ar sabiedrības interesēm saistītām vajadzībām un

pamatojoties uz ekspropriējošās puses iekšējo nepieciešamību;

2) balstoties uz nediskriminējošiem nosacījumiem un

3) sniedzot tūlītēju, atbilstošu un efektīvu kompensāciju.

Turpmākais Ieguldījumu aizsardzības līguma 5. panta teksts

attiecas uz kompensācijas izmaksas procesuālajiem un

materiālajiem aspektiem.

Tas, ka apstrīdētā norma pieņemta sabiedrības interesēs un nav

diskriminējoša, secināts jau šā sprieduma iepriekšējos

punktos.

Nav noliedzams, ka apstrīdētā norma pati par sevi nekādu

kompensāciju neparedz, bet nosaka vien to, ka manta, kas

piederējusi uzņēmējsabiedrībai un palikusi pēc tās izslēgšanas no

uzņēmumu reģistra, pielīdzināma bezmantinieka mantai.

Tomēr nekas no apstrīdētajā normā teiktā nav interpretējams

tādējādi, ka tas ierobežotu personas tiesības uz kompensāciju,

kas izriet no Ieguldījumu aizsardzības līguma. Apstrīdētā norma

kompensācijas izmaksu neregulē, bet arī neizslēdz gadījumos, kad

personai tiesības uz to varētu rasties.

Līdz ar to apstrīdētā norma nav

pretrunā ar Ieguldījumu aizsardzības līguma 5. pantu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt Komerclikuma spēkā stāšanās

kārtības likuma 19. panta piekto daļu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 105. pantam un Līguma starp Latvijas

Republikas valdību un Dānijas Karalistes valdību par ieguldījumu

veicināšanu un savstarpēju aizsardzību 5. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris