3. pants
Notiesātās personas, kas pakļautas izraidīšanas vai deportācijas rīkojumam

1. Pēc tās valsts pieprasījuma, kurā persona notiesāta, valsts, kurā sods tiks izciests, var, ievērojot šī panta noteikumus, piekrist notiesātās personas nodošanai bez šīs personas piekrišanas, ja par šo personu taisītais spriedums vai arī šim spriedumam sekojošais administratīvais lēmums ietver rīkojumu par minētās personas izraidīšanu vai deportāciju vai arī par jebkādu citu pasākumu, kura rezultātā šai personai vairs netiek atļauts palikt tajā valstī, kurā persona notiesāta, pēc tam, kad šī persona tiek atbrīvota no cietuma.

2. Valsts, kurā sods tiks izciests, nedrīkst dot savu piekrišanu šī panta 1.daļā minētajā jautājumā, pirms tā nav uzklausījusi notiesātās personas viedokli.

3. Piemērojot šī panta noteikumus, tā valsts, kurā persona notiesāta, nodod valstij, kurā sods tiks izciests, sekojošos dokumentus:

a) deklarāciju, kurā ietverts notiesātās personas viedoklis par tās paredzamo nodošanu, un

b) izraidīšanas vai deportācijas rīkojuma kopiju, vai arī jebkura cita rīkojuma kopiju, ar kuru šai personai vairs netiek atļauts palikt tajā valstī, kurā tā notiesāta, pēc tam, kad šī persona tiek atbrīvota no cietuma.

4. Nevienu personu, kas nodota saskaņā ar šī panta noteikumiem, nedrīkst krimināli vajāt, tiesāt vai apcietināt sprieduma vai apcietinājuma atļaujas izpildes nolūkos par jebkuru pārkāpumu, kas izdarīts pirms šīs personas nodošanas, izņemot tos pārkāpumus, par kuriem tika taisīts notiesājošs spriedums, un tāpat arī citu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot šīs personas personisko brīvību, izņemot sekojošus gadījumus:

a) ja tam dod atļauju tā valsts, kurā persona notiesāta: ir jāpievieno pieprasījums atļaujas saņemšanai, kam klāt pievienojami visi attiecīgie dokumenti un tiesiskā informācija par visiem notiesātās personas paziņojumiem; atļauja dodama tad, ja pārkāpums, par ko tā tiek pieprasīta, ir tāds, ka par to varētu tikt noteikta attiecīgās personas izdošana saskaņā ar tās valsts likumiem, kurā persona notiesāta, vai arī, ja izdošana nebūtu paredzēta vienīgi soda lieluma dēļ;

b) ja notiesātā persona, pēc tam, kad tai ir bijusi iespēja atstāt valsts teritoriju, kurā sods izciests, nav to izdarījusi četrdesmit piecu dienu laikā pēc tās galīgās atbrīvošanas, vai arī, ja tā ir atgriezusies šajā teritorijā pēc izbraukšanas no tās.

5. Neraugoties uz šī panta 4.daļas noteikumiem, valsts, kurā sods izciests, var veikt jebkādus pasākumus, kas nepieciešami saskaņā ar tās likumiem, ieskaitot aizmuguriski veicamās procesuālās darbības, lai novērstu noilguma iestāšanās sekas.

6. Jebkurai dalībvalstij ir tiesības, iesniedzot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, norādīt, ka tā nepildīs notiesājošus spriedumus saskaņā ar šī panta noteikumiem.