185. pants
(1) Bankrota procedūras pamatmērķis ir gūt

maksimālu ienākumu no kredītiestādes aktīvu, tai skaitā mantas,

pārdošanas, tādējādi nodrošinot pēc iespējas pilnīgāku kreditoru

prasījumu apmierināšanu.

(11) Šā panta pirmajā daļā minēto mērķi

administrators var sasniegt, šajā likumā noteiktajā kārtībā

īstenojot kredītiestādes uzņēmuma pāreju.

2. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 9. Saeimas

deputāti - uzskata, ka Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) normām neatbilst apstrīdēto normu kopums,

kas regulē kredītiestādes uzņēmuma pārejas institūta tiesisko

statusu un izmantošanas īpatnības.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas pieņemtas

lielā steigā, tāpēc nav rūpīgi izvērtētas to radītās sekas. To

vienīgais mērķis bijis dot iespēju kredītiestādei izvairīties no

daļas savu saistību izpildes un apiet principu pacta sunt

servanda. Steiga un nepietiekamā ekspertu iesaiste neesot

ļāvusi likumdevējam pienācīgā kārtībā izvērtēt alternatīvus

risinājumus un noteikt saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu.

Ieviešot kredītiestādes uzņēmuma pārejas institūtu,

likumdevējs esot pārņēmis jēdzienus "uzņēmums" un

"pāreja", taču piepildījis tos ar citu saturu, kas

atšķiras no minēto jēdzienu lietojuma Komerclikumā, un neesot

attiecinājis uz šo pārejas procesu solidārās atbildības

principu.

Tāda jauna speciāla regulējuma ieviešana, kas piemērojams

tikai kredītiestādes uzņēmuma pārejas procesam, nonākot pretrunā

ar Satversmes 1. pantu, jo visiem kredītiestāžu kapitāla

īpašniekiem, kreditoriem un klientiem esot bijis attaisnots un

saprātīgs pamats paļauties uz to, ka demokrātiskā valstī,

ieviešot jaunu regulējumu, tiks ievēroti vispārējie tiesību

principi. No Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības

principam neatbilstot regulējums (Kredītiestāžu likuma

59.2 panta pirmā prim daļa, 59.3 panta

pirmā daļa un 59.4 panta otrā daļa), kas uz

kredītiestādes uzņēmuma pāreju neattiecina Komerclikuma 20. pantā

ietverto nosacījumu par komersanta ieguvēja un komersanta

nodevēja solidāro atbildību.

Apstrīdētajās Kredītiestāžu likuma 59.3 panta otrās

daļas un 173. panta ceturtās daļas normās esot nostiprināts

administratīvā lēmuma neatgriezeniskais raksturs. Minētās normas

neparedzot iespēju nedz apstrīdēt, nedz pārsūdzēt pilnvarnieka

pieņemto lēmumu. Šāda kārtība nonākot pretrunā ar Satversmes 92.

pantu, jo personām neesot iespēju aizstāvēt savas tiesības un

likumiskās intereses ar efektīviem tiesību aizsardzības

līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neparedz

kredītiestādes uzņēmuma akcionāru vai kreditoru iesaistīšanu

kredītiestādes uzņēmuma pārejas sagatavošanas un izlemšanas

procesā, kā arī neparedz kreditoru un trešo personu (arī bankas

klientu) informēšanu. Tas liedzot minētajām personām tiesības

saņemt informāciju par savu īpašumu pārvaldīšanu un par saistībām

ar jauno kredītiestādes uzņēmuma īpašnieku. Bankas klienti,

nezinot savas tiesības, arī nevarot efektīvi tās aizsargāt,

tostarp izmantojot patērētāju tiesību aizsardzības mehānismus.

Papildus Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis J. Kaksītis norādīja,

ka apstrīdētās normas nav skaidras. Neesot iespējams saprast,

kādām personām ir tiesības pārsūdzēt Komisijas atļauju un kas

saprotams ar jēdzienu "finanšu pakalpojumu līgums".

Tāpēc apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 90.

pantam.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas paredzot

iespēju, īstenojot kredītiestādes uzņēmuma pāreju vienā vai

vairākās pakāpēs, samazināt aktīvu reālo vērtību un nodarīt

personām zaudējumus. Līdz ar to tiekot apdraudētas personu

tiesības uz īpašumu, kas nostiprinātas Satversmes 105. pantā.

Apstrīdētās normas pieļaujot tādu situāciju, ka daļa no

kredītiestādes saistībām netiks pildītas. To varot attiecināt gan

uz tām saistībām, kuras ietvertas kredītiestādes ieguvējas

sastāvā, gan arī uz tām saistībām, kuras paliek kredītiestādē

nodevējā. Tādējādi atsevišķām kreditoru grupām apzināti esot

atņemta iespēja apmierināt savus prasījumus, t. i., notiekot

īpašuma atsavināšana. Apstrīdētā regulējuma rezultātā visupirms

cietīšot sadalāmā komersanta akcionāri, kuru akciju kapitāls var

palikt likvidācijai vai maksātnespējai nolemtajā bankā.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas

neparedzot arī skaidrus kritērijus, pēc kādiem kredītiestādes

aktīvi vai pasīvi būtu ietverami kredītiestādes uzņēmumā.

Kredītiestādes uzņēmuma pārejas modeļa izvēle un tās motivācija

esot atstāta vienīgi amatpersonu ziņā. Arī vairāku modeļu

pieļaujamība norādot uz to tiesisko un ekonomisko nevienlīdzību.

Tādējādi apstrīdētās normas nonākot pretrunā ar Satversmes 91.

pantā minēto vienlīdzīgās attieksmes principu.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

(Kredītiestāžu likuma 59.2 panta trešā daļa), kas

nosaka Latvijas amatpersonu izdotā administratīvā akta par

kredītiestādes uzņēmuma pāreju spēku attiecībā uz ārzemēs esošu

kredītiestādes īpašumu neatkarīgi no šādai mantai vai atsevišķām

tajā ietilpstošām lietām, tiesībām vai saistībām piemērojamā

citas valsts likuma, pārkāpj no Satversmes 1. panta izrietošo

demokrātiskas valsts principu. Jebkuras valsts pienākums esot

ievērot un cienīt citas suverēnas valsts normatīvos aktus.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- nepiekrīt šim viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās

normas atbilst Satversmes 1., 90., 91., 92. un 105. pantam.

Ar kredītiestādes uzņēmuma pārejas palīdzību, nododot

saistības pret noguldītājiem citai bankai, esot iespējams laikus

novērst maksājumu krīzi attiecībā uz šiem noguldītājiem

īstermiņā, saglabāt pozitīvu maksājumu bilanci ilgtermiņā, kā arī

veicināt finanšu un kapitāla tirgus attīstību un stabilitāti.

Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertajiem ierobežojumiem esot

leģitīmi mērķi - citu personu tiesību aizsardzība un rūpes par

sabiedrības labklājību.

Apstrīdētās normas neieviešot jaunu uzņēmuma definīciju, bet

tikai to precizējot atbilstoši kredītiestāžu darbības specifikai.

Katrā atsevišķā komercdarbības veidā iespējamo darījumu

definīcijā nekad nevarot būt ietverts izslēdzošs uzskaitījums, un

jēdziens "uzņēmums" esot brīvi definējams katrā

konkrētajā situācijā.

Saeima uzsver, ka jaunajā regulējumā ir noteikti

kredītiestādes uzņēmuma pārejas procesā iesaistīto personu

izvērtēšanas kritēriji. Viens no nosacījumiem esot spēja izpildīt

kredītiestādes saistības pret noguldītājiem. Noguldītāju interešu

aizsardzību likumdevējs uzdevis kontrolēt uzraudzības iestādei,

Kredītiestāžu likumā iekļaujot normu, ka kredītiestādes uzņēmuma

pārejai ir nepieciešama uzraudzības iestādes atļauja. Tādējādi

esot noteikti kredītiestādes uzņēmuma pārejas pamatveidi un

kontroles mehānisms.

Pēc Saeimas ieskata, kas ir tieši pretējs Pieteikuma

iesniedzēja apgalvotajam, pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās

teorētiski esot bijusi iespējama tāda situācija, ka kredītiestāde

nodod ievērojamu daļu vērtīgo aktīvu vai ilgtermiņa saistību

citai personai, bet pēc nodošanas iestājas kāda iesaistītā

komersanta maksātnespēja un attiecīgās saistības netiek pildītas.

Ar apstrīdētajām normām ieviestā uzraudzības iestādes īstenotā

kontrole esot vērsta uz šā riska mazināšanu, nosakot atbildību

iestādei pārņēmējai. Tādējādi apstrīdētās normas neesot

instruments, kas ļautu kredītiestādei izvairīties no saistību

izpildes un apiet principu, ka līgumi ir jāpilda, bet - tieši

otrādi - nodrošinot saistību izpildes iespējamību.

Saeima norāda, ka, vērtējot akcionāru īpašuma tiesību

ierobežojumu, esot jāņem vērā, ka parasti akcionāri paši vai viņu

pilnvarotas personas (piemēram, valde vai padome) pieņems lēmumu

par apstrīdēto normu piemērošanu. Līdz ar to īpašuma tiesību

ierobežojuma daudzos gadījumos nemaz nebūšot, jo lēmumu pieņemšot

paši īpašnieki. Savukārt uzraudzības iestādes iespēju iecelt

pilnvarnieku, kas minēto personu vietā pieņemtu attiecīgos

lēmumus noguldītāju interesēs, Pieteikuma iesniedzējs

neapstrīdot. Turklāt pilnvarnieka iecelšanas faktu varot

pārsūdzēt tāpat kā ikvienu administratīvo aktu, bet viņa

pieņemtie prettiesiskie un nelietderīgie lēmumi esot pakļauti

zaudējumu atlīdzināšanas pienākumam.

Apstrīdētās normas pieļaujot kredītiestādes restrukturizāciju,

neliedzot akcionāriem īstenot savas prasījuma tiesības, kas

izriet no viņiem piederošajām akcijām. Viņu īpašuma (piemēram,

akciju vai pakārtotā kapitāla) vērtības samazinājums vai

neatgūšana izrietot no tā fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas

grūtības, un tas, ka viņu ieguldījumi, visticamāk, nebūs

atgūstami, loģiski izrietot no komercdarbības riska jēdziena.

Savukārt apstrīdēto normu alternatīva - likvidācijas process -

esot acīmredzami neefektīva, neizdevīga arī pašiem akcionāriem.

Tādējādi apstrīdētās normas nenonākot pretrunā ar Satversmes 105.

pantu.

Pēc Saeimas ieskata, arī pirms Kredītiestāžu likuma grozījumu

pieņemšanas kreditoriem nebija tiesību iejaukties kredītiestādes

uzņēmuma nodošanā vai to apturēt. Proti, arī iepriekš

kredītiestādes uzņēmuma pāreja bijusi iespējama, arī iepriekš

klientu un kreditoru līgumattiecības uzņēmuma pārejas rezultātā

kredītiestāde varējusi nodot citai personai, un arī iepriekš

klienti un kreditori par to būtu uzzinājuši tikai pēc

kredītiestādes uzņēmuma pārejas noslēguma. Tāpēc neesot pamatots

Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka jaunais regulējums liedzot

kreditoriem saņemt informāciju un būtiski pasliktinot viņu

stāvokli salīdzinājumā ar iepriekšējo normatīvo regulējumu. Tātad

apstrīdētās normas šajā jautājumā neierobežojot Satversmes 90.

pantā noteiktās tiesības.

Lai gan likums kreditoriem nepiešķirot pārsūdzības vai

iejaukšanās tiesības attiecībā uz atļaujas izsniegšanu

kredītiestādes uzņēmuma pārejas darījumam, Saeima tomēr uzskata,

ka tas neatņem šīm personām tiesības vērsties tiesā prasības

kārtībā un lūgt zaudējumu nodrošināšanu vai piedziņu, ja to

tiesiskā interese ir apdraudēta vai saistības netiek pildītas.

Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā arī ar Satversmes

92. pantu.

Apstrīdētās normas nosakot kredītiestādes uzņēmuma pārejas

spēkā esamību neatkarīgi no citu valstu tiesību normu

piemērošanas šo valstu jurisdikcijā esošai mantai, lietām vai

tiesībām. Saeima šādā regulējumā nesaskata Satversmes 1. panta

pārkāpumu, t. i., iejaukšanos citas valsts jurisdikcijā. Minētā

regulējuma mērķis esot bijis konstatēt, ka kredītiestādes

uzņēmuma pāreja (precīzs un pabeigts darījums konkrētā laika

brīdī) notiek un ir spēkā neatkarīgi no tā, ka citu valstu

likumos aktīvu nodošanai (koroborācijai, īpašuma tiesību

atzīšanai, saistību pārreģistrācijai) varētu būt cits regulējums.

Ja kādu no kredītiestādes uzņēmuma pārejā ietvertajiem ārvalstu

aktīviem vai saistībām pret ārvalstu personām neesot iespējams

nodot, to, ievērojot no ārvalsts likuma izrietošo, izslēdzot no

ieguvēja mantas pēc kredītiestādes uzņēmuma pārejas. Šādi tiekot

ievērots princips par ārvalsts likuma piemērošanu ārvalstī esošam

aktīvam.

Saeima noraida Pieteikuma iesniedzēja argumentu par apstrīdēto

normu neatbilstību tiesiskās paļāvības principam. Satversmes 1.

pants neliedzot likumdevējam ieviest jaunu tiesisko regulējumu un

iestādēm piemērot šo regulējumu jaunām tiesiskajām attiecībām,

lai nodrošinātu sabiedrības labklājībai svarīgu lēmumu

pieņemšanu. Tiesiskās paļāvības principu šajā gadījumā nevarot

tulkot tā, ka apstrīdētās normas varētu attiekties vienīgi uz tām

kredītiestādēm, kuras tiek dibinātas pēc šo normu spēkā

stāšanās.

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas nepārkāpjot arī tiesiskās

vienlīdzības principu, jo kredītiestādes sadale balstoties uz

aktīvu un kredītiestādes turpmākās darbības perspektīvu

novērtējumu, kā arī uz noguldītāju un finanšu sistēmas kopējām

interesēm. Katrā atsevišķā gadījumā atbilstība minētajiem

kritērijiem tiekot vērtēta konkrētajos apstākļos. Līdz ar to

apstrīdētās normas atbilstot arī Satversmes 91. pantam.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis M. Paparinskis uzturēja Saeimas

pausto viedokli.

Papildus viņš norādīja, ka pieteikumā nav sniegts juridiskais

pamatojums apstrīdēto normu neatbilstībai Satversmes 1., 90., 91.

un 105. pantam, un lūdza izbeigt tiesvedību šajā daļā.

Attiecībā uz apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. pantam

M. Paparinskis pauda viedokli, ka tās neierobežo tiesības uz

taisnīgu tiesu. Personām pamatotu aizskārumu gadījumā esot

tiesības vērsties tiesā un prasīt zaudējumu atlīdzību un

kompensāciju. Tiesības uz taisnīgu tiesu neietverot tiesības uz

noteiktu sprieduma rezolutīvās daļas formu. Papildus M.

Paparinskis norādīja: ja Satversmes tiesa tomēr atzīšot, ka

apstrīdētās normas ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, tad

minētais ierobežojums esot samērīgs. Ierobežojumam esot leģitīms

mērķis - kredītiestādes uzņēmuma pārejas galīgums, likumdevēja

izraudzītie līdzekļi esot piemēroti šā mērķa sasniegšanai, un

saudzējošāku līdzekļu neesot. Esot nodrošināts arī kontroles

mehānisms, tāpēc indivīda tiesībām radītais kaitējums

salīdzinājumā ar sabiedrības gūto labumu esot nenozīmīgs.

4. Pieaicinātā persona - Ministru kabinets - norāda, ka

kredītiestādes uzņēmuma pārejas regulējums iekļauts Kredītiestāžu

likumā, lai regulētu finansiālās grūtībās nonākušas

kredītiestādes uzņēmuma pāreju tā darbības specifikai atbilstošā

veidā. Normatīvais regulējums skaidri nosakot ne tikai konkrētu

personu (Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, likvidatoru un

administratoru) tiesības un pienākumus kredītiestādes uzņēmuma

pārejas procesā, bet arī skaidri definējot kritērijus, pēc kuriem

minētās personas izvērtē šāda procesa nepieciešamību, - valsts

tautsaimniecības vai kredītiestāžu sektora drošības un

stabilitātes vai kredītiestādes noguldītāju intereses. Turpretī

Komerclikumā ietvertais uzņēmuma pārejas process esot ļoti

vispārīgs un tiekot īstenots, ievērojot tikai uzņēmuma nodevēja

un uzņēmuma ieguvēja vēlmes un intereses.

Ministru kabineta viedokli tiesas sēdē pauda Ministru

kabineta pārstāvis Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta

direktors Mārtiņš Brencis.

M. Brencis norādīja, ka komersantu maksātnespēju regulējošo

tiesību normu vispārīgais mērķis esot panākt maksimālu paša

uzņēmuma vērtības saglabāšanu, savukārt kredītiestāžu darbību un

maksātnespēju regulējošo normu mērķis - samazināt zaudējumus

finanšu sektorā, noguldītājiem un noguldījumu garantiju fondam,

bet paša uzņēmuma vēlme turpināt darbību neesot prioritāra.

Ievērojot minētos mērķus, kredītiestāžu darbību regulējošos

normatīvajos aktos esot paredzēti vairāki no vispārējiem

maksātnespējas risinājumiem atšķirīgi principi.

Uzņēmuma pāreja esot paredzēta kā instruments, ko

kredītiestādes varēs lietot, lai uzlabotu savu finansiālo

stāvokli. Šādos apstākļos likumdevējam esot bijis pietiekams

pamats detalizēt kredītiestāžu darbības uzraudzību jau esošās

tiesību sistēmas ietvaros.

Divu kredītiestāžu solidārās atbildības izslēgšana finanšu

pakalpojumu līgumu nodošanas gadījumā izrietot no kopējās

kredītiestāžu uzraudzības sistēmas. Nepamatots esot Pieteikuma

iesniedzēja apgalvojums, ka Komerclikuma 20. pantā ietverta

garantija, ka par saistībām, kas izveidojušās pirms uzņēmuma

nodošanas, atbildot solidāri gan uzņēmuma nodevējs, gan uzņēmuma

ieguvējs. Komerclikuma 20. pants paredzot: ja uzņēmums vai tā

patstāvīga daļa pāriet citas personas īpašumā vai lietošanā,

uzņēmuma ieguvējs atbild par visām uzņēmumā vai tā daļā

ietilpstošajām saistībām. Tādējādi likums prioritāri nosakot, ka

ieguvējs pārņem visas uzņēmuma saistības un ir atbildīgs par

visām šīm saistībām.

Kredītiestādes uzņēmuma pāreja neietekmējot akcionāriem

piederošo akciju kapitālu. Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka

akcionāri vispārīgā gadījumā nevarot lemt par uzņēmuma pāreju,

neesot pamatots. Komerclikums ļaujot kredītiestādes statūtos

ietvert tādu regulējumu, ka padome akcionāru vārdā apstiprina

sevišķi svarīgus darījumus, ko veic kredītiestādes valde. Tostarp

varot būt arī uzņēmuma pāreja. Savukārt tad, ja uzraudzības

iestādes ieceltais pilnvarnieks nolēmis kredītiestādes vārdā

veikt uzņēmuma pāreju, jau esot izveidojusies tāda situācija, ka

prioritāra ir finanšu sistēmas, Latvijas tautsaimniecības un

noguldītāju interešu, nevis bankas akcionāru interešu

aizsardzība.

Ministru kabinets norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja atsauce uz

dažādu kredītiestādes sadalīšanas modeļu nosaukumiem saistībā ar

uzņēmuma definējumu esot nepamatota, jo šo modeļu būtība

balstīta uz aktīvu novērtējumu (labākie aktīvi vai sliktākie

aktīvi), nevis uz kreditoru prasījumu sadalījumu. Tādēļ arguments

par vienlīdzības principa pārkāpumu šajā aspektā neesot pamatots.

Arī argumentu par nevienlīdzīgu attieksmi pret kredītiestādes

akcionāriem un pakārtoto saistību aizdevējiem nevarot uzskatīt

par pamatotu, jo kredītiestādes pakārtoto saistību aizdevēji un

akcionāri tiekot aizsargāti daudz mazākā apmērā nekā noguldītāji.

Slēdzot līgumus par pakārtotajām saistībām, līdzekļu īpašniekiem

esot jāapzinās, ka procentu maksājumi no pakārtotajām saistībām

ir tiešā veidā atkarīgi no bankas sekmīgas darbības. Arī

kredītiestādes akcionāri, izdarot ieguldījumus kredītiestādē,

uzņemoties zināmu risku.

Apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 92. pantu.

Tas, ka likums kreditoriem nepiešķir pārsūdzības vai iejaukšanās

tiesības attiecībā uz atļaujas izsniegšanu kredītiestādes

uzņēmuma pārejas darījumam, neatņemot šīm personām tiesības

vērsties tiesā prasības kārtībā un lūgt zaudējumu atlīdzības

nodrošināšanu vai piedziņu, ja tiek apdraudēta viņu

tiesiskā interese vai netiek pildītas saistības.

Kredītiestāžu likuma 59.2 panta trešās daļas mērķis

esot noteikt, ka kredītiestādes uzņēmuma pāreja ir precīzs un

pabeigts darījums ar konkrētu laika brīdi (datumu, fiksētu

pulksteņa laiku), kurā viena kredītiestāde izslēdz no saviem

finanšu pārskatiem un uzskaites skaidri identificētus aktīvus un

saistības, bet cita persona šos aktīvus un saistības atzīst par

saviem un uzņem uzskaitē. Tāpēc šī pāreja esot spēkā neatkarīgi

no tā, ka citu valstu likumos aktīvu nodošanai, koroborācijai,

īpašuma tiesību atzīšanai un saistību pārreģistrācijai varētu būt

cits regulējums. Ja kāds no kredītiestādes uzņēmuma pārejā

ietvertiem ārvalstu aktīviem vai saistībām pret ārvalstu personām

nevar tikt nodots, tas tiekot izslēgts no ieguvēja mantas pēc

uzņēmuma pārejas.

Ministru kabinets uzsver, ka līdz apstrīdēto normu ieviešanai

faktiski esot bijuši iespējami tikai tādi risinājumi kā

maksātnespēja un likvidācija, kuru rezultātā tiktu apmierināti

tikai noguldītāju prasījumi garantētās atlīdzības apmērā. Tā kā

bankas likvidācijas kvota šādā risinājumā, visticamāk, būtu

tuvināta nulles vērtībai, netiktu segti ne pakārtoto saistību

aizdevēju, ne akcionāru prasījumi. Tādējādi, veicot

kredītiestādes uzņēmuma pāreju, esot iespējams segt daudz lielāku

kreditoru prasījumu apjomu.

5. Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus

komisija (turpmāk - Komisija) informē, ka uz tās sagatavoto

dokumentu pamata esot veidots Saeimas atbildes raksts. Tāpēc

atsevišķi savu viedokli tā nesniegšot un pilnībā pievienojoties

Saeimas atbildes rakstā ietvertajai argumentācijai.

Tiesas sēdē Komisijas pārstāvis Finanšu un kapitāla

tirgus komisijas Juridiskā un licencēšanas departamenta direktors

Gvido Romeiko raksturoja bankas pārejas procedūru un

Komisijas kompetenci šā procesa ietvaros. Lai gan Kredītiestāžu

likums neparedzot detalizētu regulējumu pilnvarnieka iecelšanai

vai aktīvu un pasīvu sadalei bankas pārejas gadījumā, Komisija

pieņemot lēmumus, pamatojoties uz tās izveides mērķi.

Kredītiestādes esot būtiski nošķirt no citām

komercsabiedrībām, jo to darbības principi neesot pielīdzināmi

ikdienišķas komercsabiedrības darbības principiem. Esot

nepieciešams nodrošināt noguldītāju interešu, kā arī valsts

interešu aizsardzību, jo valsts esot sniegusi galvojumu par visu

kredītiestāžu saistību izpildi. Speciālā regulējuma noteikšana

Kredītiestāžu likumā esot pamatota arī ar Starptautiskā Valūtas

fonda ekspertu ieteikumiem.

Solidārās atbildības piemērošana bankas pārejas gadījumā

neesot iespējama sevišķo konkrētā sektora darbības īpatnību dēļ.

Solidārā atbildība esot saistāma arī ar kredītiestādes pienākumu

paredzēt līdzekļus otras kredītiestādes maksātspējas grūtību

gadījumā iespējamiem izdevumiem, līdz ar to šādas prasības

nodrošināšana praksē būtu grūti izpildāma. Līdzīgu situāciju

risināšana apdrošināšanas sektorā, kur arī solidārā atbildība

netiekot paredzēta, līdz šim neesot radījusi nekādas praktiskas

problēmas.

Komisija, izsniedzot atļauju bankas pārejai, pārliecinoties,

vai abas kredītiestādes būtu spējīgas izpildīt savas saistības.

Līdz ar to neesot iespējama bankas pāreja ar mērķi nostādīt

kredītiestādes kreditorus neizdevīgākā situācijā.

Savukārt aizliegums atzīt kredītiestādes uzņēmuma pārejas

darījumu par spēkā neesošu esot saistīts ar pārejas procesa

galīguma nodrošināšanu. Turklāt tas esot attiecināms tikai uz

krīzes gadījumiem, tāpēc arī attaisnots ar leģitīmo mērķi un

samērīgs, jo personas varot vērsties tiesā gan pret Komisiju, gan

pret kredītiestādēm, kas īsteno pāreju, un prasīt zaudējumu

atlīdzību.

6. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

Komercbanku asociācija" (turpmāk - Komercbanku

asociācija) - norāda, ka, ieviešot Kredītiestāžu likuma

59.2 panta normas, esot radīts būtisks instruments

kredītiestādes stratēģisko mērķu īstenošanai, tostarp finanšu

līdzekļu plūsmas operatīvai nodrošināšanai. Savukārt

Kredītiestāžu likuma 59.4 pants dodot iespēju saīsināt

kredītiestādes likvidācijas procesu situācijās, kad kāda

kredītiestāde zaudējusi licenci. Tādēļ tiesību normas, kas nosaka

kredītiestādes uzņēmuma iespējamo sastāvu, tā novērtēšanas

kritērijus, lēmuma par kredītiestādes uzņēmuma pāreju pieņemšanas

kārtību un darījuma dalībnieku atbildību pret trešajām personām,

esot izstrādātas kā universālas, uz visu kredītiestāžu darbību

attiecināmas normas. Tās esot iekļautas nozares speciālajā

tiesību aktā - Kredītiestāžu likumā - un varot tikt piemērotas

jebkurā gadījumā, kad kāda kredītiestāde, tās likvidators,

administrators vai Komisijas iecelts pilnvarnieks uzskata par

pamatotu un lietderīgu zināmas uzņēmuma daļas nodošanu citam

saistību pārņēmējam.

Komercbanku asociācija uzsver, ka kredītiestādes uzņēmuma

pārejas institūts ir cieši saistīts ar pastāvošo tiesību sistēmu

un pēc savas būtības nenosaka jaunus, konceptuāli atšķirīgus

juridiskus risinājumus, bet izveidots tālab, lai respektētu

konkrētās komercdarbības nozares specifiku.

Komerclikuma 20. panta pirmā daļa paredzot uzņēmuma ieguvēja

pienākumu atbildēt par visām pārņemtajām uzņēmuma saistībām.

Papildus likums nosakot arī vispārēju uzņēmuma nodevēja un

uzņēmuma ieguvēja solidāru atbildību zināmā laika posmā par visām

tām saistībām, kuras radušas pirms uzņēmuma pārejas. Tādējādi,

neraugoties uz minētā panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteikto

ieguvēja atbildības pienākumu, uzņēmuma kreditoriem tiekot dotas

papildu garantijas, proti, ļaujot prasīt apmierinājumu arī no

uzņēmuma nodevēja. Pēc Komercbanku asociācijas ieskata,

Komerclikumā neesot prezumēts, ka uzņēmums ieguvējs būtu solidāri

atbildīgs par tām uzņēmuma nodevēja saistībām, kuras uzņēmuma

sastāvā nav pārgājušas ieguvējam. Salīdzinājumā ar Komerclikuma

20. pantā noteikto Kredītiestāžu likuma 59.2 panta

pirmajā prim daļā esot noteikta izņēmuma situācija attiecībā uz

darījuma dalībnieku atbildību par tām kredītiestādes uzņēmuma (tā

daļas) saistībām, ko veido finanšu pakalpojumu līgumi. Rezultātā

par visām tām saistībām, kas kredītiestādes uzņēmuma ieguvējam

pārgājušas šā uzņēmuma ietvaros uz finanšu pakalpojumu līgumu

pamata, klientu priekšā esot atbildīgs tikai kredītiestādes

uzņēmuma ieguvējs, savukārt uzņēmuma nodevējs no solidārās

atbildības pienākuma esot atbrīvots.

Komercbanku asociācija uzskata, ka apstrīdētās normas tiešā

veidā nenosaka īpašuma tiesību aprobežojumus. Proti, tajās neesot

nepārprotami formulēts, ka subjekts, uz kuru attiecas konkrētā

tiesību norma, līdz ar tās spēkā stāšanos zaudēs noteiktu tam

piederošu īpašumu (tā daļu) vai turpmāk nevarēs saņemt kādu līdz

tam tiesību aktos garantētu ienākumu.

Komercbanku asociācija atzīst, ka Kredītiestāžu likuma

59.3 panta otrā daļa liedz ieinteresētajām personām

apstrīdēt lēmumu par kredītiestādes uzņēmuma pāreju un līdz ar to

ierobežo personai Satversmē garantētās tiesības uz savu interešu

aizsardzību tiesas ceļā. Kaut arī kredītiestādes uzņēmuma pāreju

Komisija atļaujot vienīgi tad, ja darījums tiek veikts valsts

tautsaimniecības vai kredītiestāžu sektora drošības un

stabilitātes vai kredītiestādes noguldītāju interesēs, šis

uzstādījums nedrīkstētu būt par iemeslu tam, lai personai liegtu

tiesības uz tai Satversmē garantēto tiesību aizsardzību.

Komercbanku asociācija vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētās

normas neprezumē akcionāru akciju kā īpašuma tiesības apliecinoša

instrumenta atņemšanu, konfiskāciju u. tml. Tomēr akcijas esot

specifisks īpašuma tiesību veids, proti, to īpašnieks esot

uzņēmies ar konkrētās kapitālsabiedrības komercdarbību saistītos

riskus un apzinoties, ka akciju vērtība un citi iespējamie

mantiskie labumi būs saistīti ar šīs komercdarbības finansiāli

veiksmīgu norisi. Akciju un kapitāla daļu vērtība, ciktāl to

nosaka uzņēmuma aktīvu un saistību kopums, darbības perspektīvas,

veiksmīga uzņēmējdarbības vadība un citi faktori, esot visai

mainīga un arī atšķirīgi interpretējama. Tādēļ Pieteikuma

iesniedzēja secinājums, ka tieši apstrīdēto normu piemērošanas

iespēja jeb kredītiestādes uzņēmuma pārejas fakts obligāti

izraisīšot akciju ekonomiskās vērtības pazemināšanos, neesot

pamatots. Analizējot tiesības uz parādnieka izpildījumu kā

Satversmes 105. pantā garantētas tiesības uz īpašumu, varot

secināt, ka absolūtā veidā šāda uzstādījuma ievērošanu negarantē

faktiski neviena tiesību norma.

Komercbanku asociācija nenoliedz, ka atsevišķas apstrīdēto

normu nianses gan varētu korektāk noteikt darījuma dalībnieku

tiesības un pienākumus, tostarp attiecībā uz kredītiestādes

klientu informēšanu.

Tiesas sēdē, uzturot Komercbanku asociācijas viedokli,

tās pārstāve zvērināta advokāte Ketija Tola pauda

viedokli, ka apstrīdētās normas neierobežo arī tiesības uz

taisnīgu tiesu. Komercbanku asociācija piekrīt Saeimas paustajam

viedoklim, ka ierobežojums ir samērīgs un nodrošina visas

sabiedrības labklājību.

7. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

fakultātes docents Dr. iur. Jānis Kārkliņš - norāda:

tas vien, ka apstrīdētās normas neparedz kritērijus, pēc kuriem

noteikt atsavināmā kredītiestādes uzņēmuma sastāvu, nepadara tās

par neatbilstošām Satversmei. Šis jautājums esot atstāts katra

atsevišķā tiesību subjekta (uzņēmuma tiesiskā valdītāja)

kompetencē.

J. Kārkliņš nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja apgalvojumam, ka

liegums atzīt darījumu par spēkā neesošu nozīmē liegtas tiesības

uz tiesu. Prasījums atzīt darījumu par spēkā neesošu esot viens

no civiltiesiskiem aizsardzības līdzekļiem, ko darījuma

dalībnieks var izmantot savu tiesisko interešu aizsardzībai. Ne

vienmēr likums pieļaujot visu civiltiesisko aizsardzības līdzekļu

pielietošanu civiltiesiska pārkāpuma gadījumā. Pats par sevi

likumā noteikts kāda atsevišķa civiltiesiskā aizsardzības

līdzekļa izmantošanas ierobežojums neesot uzskatāms par

neatbilstošu Satversmei. Tomēr konkrētajā gadījumā esot

jāizvērtē, vai ierobežojums ir samērīgs. Liegums prasīt darījuma

atzīšanu par spēkā neesošu attiecoties tikai uz noteiktiem

gadījumiem: kad kredītiestādes darbība neatbilst likuma prasībām

(apdraud sabiedrības intereses) un kad kredītiestāde kļuvusi

maksātnespējīga. Uzņēmuma atsavināšana, kas notikusi

kapitālsabiedrības interesēs, nevarot radīt mantiskus zaudējumus

kapitālsabiedrībai, jo par nododamo uzņēmumu pretī tiekot saņemta

ekvivalenta mantiska vērtība. Ja tā nenotiek, tad pastāvot likumā

noteikti ieinteresēto personu aizsargmehānismi, kas dodot

tiesības saukt pie atbildības personas, kuras veikušas uzņēmuma

atsavināšanu pretēji attiecīgās kapitālsabiedrības interesēm.

Kredītiestāžu likums neizslēdzot administratora atbildību par

veikto kredītiestādes uzņēmuma nodošanu citai personai, jo

ieinteresētās personas saglabājot tiesības tiesas ceļā aizsargāt

savas intereses un prasīt radītā kaitējuma atlīdzību. Likums šādu

civiltiesisko aizsardzības līdzekli neaizliedzot. Tāpēc

ierobežojums esot atzīstams par samērīgu.

Vienlaikus J. Kārkliņš vērš uzmanību uz to, ka Kredītiestāžu

likumā varēja tikt noteikts tāds regulējums, ka trešās personas

nav tiesīgas apstrīdēt darījumu, bet šādas tiesības tiek

saglabātas tiešajiem kredītiestādes uzņēmuma pārejas darījuma

dalībniekiem - uzņēmuma nodevējam un ieguvējam.

J. Kārkliņš norāda, ka solidārās atbildības izslēgšana

maksātnespējas un likvidācijas gadījumā neesot pamatota, jo,

izmantojot šo regulējumu, kredītiestāde varot mākslīgi izraisīt

maksātnespējas vai likvidācijas procesu, lai nošķirtu vērtīgākos

aktīvus no kreditoru prasījumiem. Šāda kārtība būtu pieļaujama

vienīgi izņēmuma gadījumos, kad, kredītiestādi glābjot, tajā

naudas līdzekļus ieguldījusi valsts no sava budžeta (pārņemot

banku, lai glābtu finanšu sistēmu).

Apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 90. pantu.

Līdzīgs regulējums esot ietverts arī Komerclikumā. Uzņēmuma

pāreju veicot valde, un tā arī esot tiesīga veikt šo procesu bez

dalībnieku (akcionāru) piekrišanas. Turklāt Kredītiestāžu likums

paredzot kontroles mehānismu, jo pirms kredītiestādes uzņēmuma

pārejas veikšanas nepieciešama Komisijas atļauja (59.3

pants). Savukārt Komisija pirms atļaujas sniegšanas izvērtējot

kredītiestādes uzņēmuma pāreju. Tā kā Komisijas funkcija ir

uzraudzīt kredītiestādes, esot likumisks pamats noteikt, ka

Komisija ir atbildīga arī par kredītiestādes uzņēmuma pārejas

tiesiskumu. Ja pilnvarnieks kredītiestādes uzņēmuma pāreju

veikšot pretēji kapitālsabiedrības interesēm, tam iestāšoties

atbildība saskaņā ar vispārējām pilnvarnieka atbildību

regulējošām Civillikuma normām.

J. Kārkliņš norāda, ka Kredītiestāžu likuma 59.2

panta otrās daļas regulējums būtu pretrunā ar Satversmi tikai

tad, ja līguma pārjaunošana bez dalībnieku piekrišanas

civiltiesībās nebūtu atļauta. Ņemot vērā to, ka kredītiestādes

uzņēmuma pāreja ir cieši saistīta ar šā uzņēmuma saistībām, un

konkrēti to, ka kredītiestādes uzņēmuma pārejas gadījumā pamatā

tiek nodoti finanšu pakalpojumu līgumi, esot pamatots tāds

regulējums, ka, mainot līgumpartneri, vienlaikus tiek nodotas arī

saistības. Pretēja regulējuma gadījumā kredītiestādes uzņēmuma

pāreja būtu ievērojami apgrūtināta, jo tad vajadzētu saņemt katra

līgumpartnera piekrišanu. Šāda kārtība būtu pieļaujama tikai

izņēmuma situācijā - kad valsts glābj faktiski maksātnespējīgu

banku. Tādā gadījumā līgumpartneru tiesības paļauties uz to, ka

tikai un vienīgi konkrētā persona būs to līgumpartneris, varot

tikt ierobežotas sabiedrības interešu vārdā. Turklāt, uz

likumiskā pārjaunojuma pamata mainoties līgumpartnerim,

noguldītāju aizsardzības apjoms nesamazinoties, jo paliekot spēkā

valsts pienākums garantēt noguldījumus likumā noteiktajā

apjomā.

Nevarot piekrist Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka

kredītiestādes uzņēmuma pārejas regulējums paredzot īpašuma

tiesību atņemšanu, proti, prasījuma tiesību atņemšanu. Protams,

pastāvot risks, ka prasījuma tiesības kreditors nevarēs īstenot

tādēļ, ka parādniekam nepietiks naudas līdzekļu, taču tas neesot

pietiekams pamats uzskatīt, ka regulējums būtu pretrunā ar

Satversmes 105. pantu. Neviens likums negarantējot, ka komersants

savus prasījumus vienmēr varēs īstenot, jo esot dažādi apstākļi,

kas to varot ietekmēt.

Regulējums par darījuma spēkā esamību ārpus Latvijas

teritorijas nenonākot pretrunā ar Satversmes 1. pantu. Šāda

kārtība neapdraudot nedz Latvijas, nedz citas valsts

suverenitāti, jo attiecīgais pants regulējot vienīgi uzņēmuma

īpašuma tiesību pārejas brīdi, proti, to, ka uzņēmums uzskatāms

par nodotu neatkarīgi no tā, ko citu valstu likumi nosaka par

uzņēmuma pārejas brīdi. Latvijas kredītiestādes uzņēmuma pārejas

gadījumā attiecībā uz pārejas brīža fiksēšanu tiekot piemēroti

Latvijas normatīvie akti.

8. Pieaicinātā persona - Saeimas Budžeta un

finanšu (nodokļu) komisijas pārstāvis, 9. Saeimas pilnvaru laikā

- tās priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns - tiesas sēdē

raksturoja apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu Saeimas un

komisijas sēdēs.

Attiecībā uz apstrīdēto normu pieņemšanas steidzamību K.

Leiškalns norādīja, ka tā bija pamatota ar nepieciešamību noteikt

tiesisko regulējumu iespējamo banku sektora problēmu risināšanai.

Komisijas sēdēs esot piedalījušies Finanšu un kapitāla tirgus

komisijas pārstāvji, Komercbanku asociācijas pārstāvji, kā arī

Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji. Komisijas sēdes esot

atklātas, un to darba kārtība tiekot iepriekš publiski izziņota,

tādēļ visām ieinteresētajām personām bijusi iespēja piedalīties

sēdēs un paust savu viedokli. Komisija esot uzklausījusi sēdē

klātesošo personu viedokļus, tai skaitā iebildumus pret atsevišķu

apstrīdēto normu redakciju antikonstitucionalitāti, un rezultātā

normu redakcija tikusi koriģēta, lai tās atbilstu Satversmei,

tāpēc šaubas par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei neesot

radušās. Turklāt K. Leiškalns pievienojās Saeimas pārstāvja

paustajam viedoklim, ka apstrīdētās normas neaizliedz personām

celt prasību sakarā ar savu mantisko interešu iespējamo

aizskārumu.

Apstrīdētās normas aizliedzot bankas pārejas darījumu atzīt

par spēkā neesošu, jo pretējā gadījumā bankas pāreja varētu kļūt

neiespējama. Šādā gadījumā tiktu apdraudēta valsts finanšu

sistēmas un visa banku sektora stabilitāte, kā arī noguldītāju

interešu aizsardzība.

K. Leiškalns norādīja, ka precīzāku bankas pārejas kritēriju

noteikšana nav nepieciešama, jo šādas funkcijas jāatstāj

uzraugošās institūcijas - Finanšu un kapitāla tirgus komisijas -

kompetencē, kas nodrošinātu katrai konkrētajai situācijai

atbilstošāko risinājumu.

Secinājumu

daļa

9. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis, atsaucoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. un 6. punktu,

20. panta piekto daļu un 18. panta pirmās daļas 4. punktu, lūdza

izbeigt tiesvedību daļā par apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 1., 90., 91. un 105. pantam, jo pieteikumam šajā daļā

neesot juridiskā pamatojuma vai arī tas esot acīmredzami

nepietiekams. Lielākā daļa argumentu attiecoties uz

privāttiesiskajām attiecībām starp kredītiestādi un tās

akcionāriem un kreditoriem un neskarot likumdevējam uzliktos

cilvēktiesību ievērošanas pienākumus.

Satversmes tiesa savas kompetences ietvaros veic tiesību normu

kontroli. Pēc deputātu pieteikuma veicama abstraktā normu

kontrole. Šādā gadījumā pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešams

pamatot kādas konkrētas personas pamattiesību aizskārumu, kā tas

ir konkrētās kontroles (konstitucionālās sūdzības) ietvaros. Līdz

ar to juridiskais pamatojums var būt vispārīgs un balstīties

galvenokārt uz normu neatbilstību augstāka juridiskā spēka

tiesību normām, nepierādot konkrētas personas pamattiesību

aizskārumu. Taču prasījuma juridiskajai argumentācijai ir jābūt

pamatotai. Tāpēc Satversmes tiesai, lai izlemtu jautājumu par

tiesvedības izbeigšanu, jāpārbauda, vai pieteikumā un tiesas sēdē

Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis uz apstrīdēto normu

neatbilstību konkrētām Satversmes normām un sniedzis attiecīgu

juridisko pamatojumu.

Pieteikuma iesniedzēja prasījums tiks izvērtēts, pārbaudot

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1., 90., 91., 105. un 92.

pantam.

10. Pieteikuma iesniedzējs ir apstrīdējis vairākas

Kredītiestāžu likuma normas, kas regulē kredītiestādes uzņēmuma

pāreju. Pieteikumā uzsvērts, ka apstrīdētās normas neesot

iespējams apskatīt katru atsevišķi, jo tajās ietvertas

savstarpējas atsauces, kā arī lietotas definīcijas un jēdzieni,

kuru saturu atklāj tikai viena no apstrīdētajām normām.

Neatbilstību Satversmei veidojot viss apstrīdēto normu kopums,

kas regulē kredītiestādes uzņēmuma pāreju, nevis tikai atsevišķi

šo normu aspekti. Pieņemot šādas normas, būtiski esot mainīts

iepriekš Komerclikumā noteiktais uzņēmuma pārejas regulējums.

Tāpēc visupirms jānoskaidro, kas ir kredītiestādes uzņēmuma

pāreja, kāds ir kreditoru tiesību apjoms un vai tas būtiski

atšķiras no cita veida uzņēmumu pārejas.

10.1. Saskaņā ar Komerclikuma 20. pantu uzņēmuma

pārejas gadījumā uzņēmuma ieguvējs atbild par visām uzņēmuma vai

tā patstāvīgās daļas saistībām. Savukārt par saistībām, kuras

radušās pirms uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas pārejas citas

personas īpašumā vai lietošanā un kuru izpildes termiņš vai

nosacījums iestājies piecu gadu laikā pēc uzņēmuma pārejas,

uzņēmuma nodevējs un uzņēmuma ieguvējs atbild solidāri. Turklāt

uzņēmuma vai tā patstāvīgas daļas pārejas gadījumā uzņēmumā vai

tā daļā ietilpstošie prasījumi un citas tiesības pāriet uzņēmuma

ieguvējam.

Apstrīdētās normas regulē komerctiesību institūta - uzņēmuma

pārejas - piemērošanu kredītiestādēm. Kredītiestāžu likuma

59.2 pantā ietverts vispārīgs kredītiestādes uzņēmuma

pārejas regulējums, kas attiecināms uz jebkuru kredītiestādes

uzņēmuma pāreju. Kredītiestādes uzņēmuma pāreja ir civiltiesisks

darījums, kuru slēdz uzņēmuma nodevēja kredītiestāde un uzņēmuma

ieguvēja kredītiestāde. Taču, lai veiktu šādu darījumu, ir

jāsaņem Komisijas piekrišana - atļauja kredītiestādes uzņēmuma

pārejai. Minēto administratīvo aktu var pārsūdzēt, bet

pārsūdzēšana neaptur paša administratīvā akta izpildi.

Uz kredītiestādes uzņēmuma - finanšu pakalpojumu līgumu -

pāreju nav attiecināms Komerclikuma 20. panta pirmās daļas

noteikums par uzņēmuma nodevēja un uzņēmuma ieguvēja solidāru

atbildību. Regulējums nosaka arī to, ka nav nepieciešams saņemt

kredītiestādes uzņēmuma pārejā iesaistītās kredītiestādes

kreditoru vai citu personu piekrišanu, un to, ciktāl attiecībā uz

ārvalstīs esošu kredītiestādes uzņēmumā ietilpstošu mantu (lietām

un saistībām) var tikt piemērots Kredītiestāžu likums.

Savukārt Kredītiestāžu likuma 59.3 un

59.4 pantā ietverti kredītiestādes uzņēmuma pārejas

noteikumi īpašos gadījumos. Likuma 59.3 pants paredz

kredītiestādes uzņēmuma pāreju gadījumā, kad par to, ievērojot

konkrētus kritērijus, lemj nevis kredītiestādes valde, bet gan

Komisijas iecelts pilnvarnieks. Uz uzņēmuma ieguvēju šādā

gadījumā nav attiecināms Komerclikumā nostiprinātais solidārās

atbildības pienākums. Kredītiestāžu likuma 59.4 pants

paredz uzņēmuma pāreju kredītiestādes maksātnespējas vai

likvidācijas gadījumā, precizējot, ka arī kredītiestādes

likvidators vai administrators ir tiesīgs pieņemt lēmumu par

kredītiestādes uzņēmuma pāreju. Arī 59.3 un

59.4 pantā noteiktajos gadījumos uzņēmuma pārejai ir

nepieciešams saņemt Komisijas atļauju. Turklāt šādi īstenotā

kredītiestādes uzņēmuma pāreja nav atzīstama par spēkā

neesošu.

Salīdzinot Komerclikumā ietverto uzņēmuma pārejas regulējumu

ar apstrīdēto kredītiestādes uzņēmuma pāreju, var secināt:

galvenā atšķirība ir tā, ka kredītiestādes uzņēmuma pārejai

jāsaņem Komisijas atļauja, ir paredzēti izņēmumi no uzņēmuma

ieguvēja un uzņēmuma nodevēja solidārās atbildības principa un

atsevišķos gadījumos kredītiestādes uzņēmuma pārejas darījumu

nevar atzīt par spēkā neesošu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka jaunais regulējums būtiski

atšķiras un nonāk pretrunā ar Komerclikumā ietverto regulējumu un

jēdzienu izpratni.

10.2. Uzņēmuma pāreja ir jau pastāvošs vispārējo

komerctiesību institūts. Savukārt kredītiestādes uzņēmuma pāreja

ir īpašs komerctiesību institūts. Tādēļ iespējamās kolīzijas ar

Komerclikumu un Civillikumu ir skatāmas kā speciālās tiesību

normas attiecības ar vispārējo tiesību normu, kā arī jaunākas

tiesību normas attiecības ar vecāku normu.

Satversmes tiesas likuma 16. pants noteic, ka Satversmes tiesa

izskata normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiskā

spēka tiesību normām. Tās kompetencē neietilpst vienāda juridiskā

spēka tiesību normu savstarpējo pretrunu izvērtēšana. Tādējādi

Pieteikuma iesniedzēja argumenti par apstrīdēto normu

neatbilstību Komerclikumam vai Civillikumam netiks izvērtēti.

Izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesa vērtēs tikai

apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību

normām, proti, Satversmes normām.

11. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajiem tiesiskas

valsts principiem: samērīguma principam, tiesiskās paļāvības

principam, labas pārvaldības principam un neatkarīgas valsts

principam.

Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas kopumā neatbilst no

Satversmes 1. panta izrietošajam samērīguma principam, jo neesot

skaidrs to leģitīmais mērķis, tāpēc arī izraudzītie līdzekļi

neesot vērsti uz šā mērķa sasniegšanu. Turklāt esot iespējami arī

saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Samērīguma princips ir uzskatāms par vienu no svarīgākajiem

demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem. Samērīguma

princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas

tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars

starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). No minētā izriet,

ka samērīguma principa izvērtēšana ir vērsta uz tādām normām,

kurās ietverti tiesību ierobežojumi. Līdz ar to samērīguma

pārbaudei tiek pakļauts konkrēto tiesību ierobežojums.

Pieteikuma iesniedzējs norāda uz visu apstrīdēto normu

neatbilstību samērīguma principam, sniedzot vispārīgu pamatojumu,

bet neidentificējot un neanalizējot konkrētus pamattiesību

ierobežojumus.

Apstrīdēto normu kopumā ietilpst vairākas normas, kuras regulē

kredītiestādes uzņēmuma pāreju dažādās situācijās un kurās varētu

būt noteikti arī vairāki tiesību ierobežojumi. Šādu ierobežojumu

pieļaujamība katrā konkrētā situācijā ir atšķirīga. Izvērtēt visu

normu samērīgumu vienlaikus nav iespējams, jo katram tiesību

ierobežojumam ir savs leģitīmais mērķis un līdzekļi šā mērķa

sasniegšanai.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka, izvērtējot

kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem, kas izriet no

Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts konstitucionālajām

pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās

tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdēto normu raksturs,

saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā

ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Proti, likumdevēja

rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt plašāka vai

šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās

rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu).

Līdz ar to apstrīdēto normu

atbilstību samērīguma principam Satversmes tiesa vērtēs kopsakarā

ar Satversmes 90., 91., 92. un 105. pantu, ja tiks konstatēts

minētajos pantos ietverto pamattiesību ierobežojums.

12. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka, ieviešot jauno

regulējumu, tiek būtiski ietekmētas kredītiestādes kreditoru

tiesības. Nenosakot pārejas periodu jaunā regulējuma ieviešanai

un atceļot solidārās atbildības principu, tiekot pārkāpts

Satversmes 1. pantā nostiprinātais tiesiskās paļāvības

princips.

Kredītiestāžu likuma 59.2 panta pirmā prim daļa

paredz, ka uz kredītiestādes uzņēmuma - finanšu pakalpojumu

līgumu - pāreju neattiecas Komerclikuma 20. panta pirmās daļas

noteikums par uzņēmuma nodevēja un uzņēmuma ieguvēja solidāru

atbildību. Savukārt Kredītiestāžu likuma 59.3 un

59.4 pants paredz, ka Komerclikuma 20. panta pirmās

daļas noteikums par uzņēmuma nodevēja un uzņēmuma ieguvēja

solidāru atbildību netiek attiecināts uz kredītiestādes uzņēmuma

ieguvēju.

12.1. Tiesiskās paļāvības princips nozīmē, ka indivīds

var paļauties uz to, ka tiesības un likumiskās intereses, kuras

viņš ir ieguvis, vēlāk netiks atņemtas. Tiesiskās paļāvības

pamatā ir indivīda paļaušanās uz valsts tiesisku un konsekventu

rīcību. Šā principa galvenais uzdevums ir aizsargāt personas

tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā

notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa

pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Taču tiesiskās

paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo

tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1.

decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu).

Lai noskaidrotu, vai jaunais tiesiskais regulējums pārkāpj

tiesiskās paļāvības principu, ir jāizvērtē:

1) vai personai bija radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

12.2. Lai konstatētu, vai personām bija radusies

tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu,

ir jāizvērtē, vai to paļaušanās uz apstrīdēto normu ir likumīga,

pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas

būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu,

2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 7. punktu

un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

punktu).

Līdz apstrīdēto normu pieņemšanai kredītiestādes uzņēmuma

pāreja normatīvajos aktos nebija speciāli regulēta, bet uz to

attiecās vispārīgais Komerclikumā noteiktais regulējums, tostarp

arī Komerclikuma 20. pantā noteiktais solidārās atbildības

princips uzņēmuma pārejas gadījumā. Minētajā pantā ietvertās

normas ir vērstas uz kreditoru tiesību aizsardzību. Tas aizsargā

kreditoru intereses un mazina viņu risku, nosakot, ka kreditors

iegūst prasījuma tiesības pret ieguvēju, vienlaikus saglabājot

prasījuma tiesības arī pret atsavinātāju (sk.: Strupišs A.

Komerclikuma komentāri. Rīga: SIA "A. Strupiša Juridiskais

birojs", 2003, 263.§ un 267.§). Minētais regulējums bija

spēkā kopš 2002. gada, un visu uzņēmumu (tostarp kredītiestādes

uzņēmuma) pāreja notika, balstoties uz šo regulējumu.

Līdz ar to tiesiskais regulējums pēc savas būtības bija

pietiekami noteikts un nemainīgs.

12.3. Vērtējot, cik lielā mērā aizsargājama personu

tiesiskā paļāvība, vērā ņemams arī tas, vai tiesību norma, ar

kuru personām tiek piešķirtas konkrētas tiesības, tām jau ir

piemērota. Tiesiskās paļāvības aizsardzības apjoms atšķiras

atkarībā no tā, vai persona paļāvusies uz jau iegūtām vai tikai

sagaidāmām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu).

Kredītiestādes uzņēmuma pārejas regulējums tika ieviests 2009.

gada 19. februārī un papildināts ar grozījumiem tā paša gada 29.

oktobrī. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdēto normu

pieņemšanas un spēkā stāšanās laikā neviens kredītiestādes

uzņēmums netika pārņemts. Tāpat arī neviens kreditors nebija

izmantojis prasījuma tiesības, pamatojoties uz Komerclikuma 20.

panta pirmās daļas otro teikumu, pret kredītiestādes uzņēmumu,

kas būtu bijis pārņemts iepriekš. Līdz ar to apstrīdētās normas

nav piemērotas tādai kredītiestādes uzņēmuma pārejai, kas būtu

notikusi vai uzsākta saskaņā ar Komerclikuma 20. pantu.

Tomēr arī vēl nepiemērota tiesību norma var radīt aizsargājamu

tiesisko paļāvību, ja nosaka sagaidāmas tiesības, proti, tiesības

normatīvajā aktā ir paredzētas, bet vēl nav iestājušies visi to

īstenošanas priekšnoteikumi. Jo sevišķi šāda paļāvība rodas tad,

ja tiesību norma attiecas uz jau ievadītām tiesiskajām

attiecībām. Tātad fakts, ka apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī

nenotika kredītiestādes uzņēmuma pāreja, ietekmē tiesiskās

paļāvības aizsardzības līmeni, nevis izšķir to, vai tiesiskā

paļāvība vispār varēja būt izveidojusies.

Jaunais regulējums pieļauj atkāpšanos no Komerclikumā

regulētās solidārās atbildības un citām kreditoru tiesībām vēl

pirms kredītiestādes uzņēmuma pārejas procesa. Personām bija

izveidojusies paļāvība uz sagaidāmām, nevis jau iegūtām tiesībām.

Šāda paļāvība ir aizsargājama, tomēr aizsardzības apmērs ir

mazāks nekā tādā gadījumā, ja tiesības jau būtu iegūtas, proti,

ja kredītiestādes uzņēmuma pāreja jau notiktu.

Tādējādi personas varēja paļauties

uz to, ka kredītiestādes uzņēmuma pāreja tiks īstenota saskaņā ar

Komerclikumā noteikto uzņēmuma pārejas regulējumu.

12.4. Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi, ka

tiesiskās paļāvības princips saistāms ar nepieciešamību radīt

tādus apstākļus, kas indivīdam ļautu plānot savu nākotni.

Tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai

indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai

īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

2004-03-01 9.2. punktu). Tā kā persona, paļaujoties uz

konkrētu normatīvo regulējumu un tajā ietvertajām tiesībām, ir

iekārtojusi savu dzīvi, veidojusi nākotnes plānus, uzņēmusies

saistības u. tml., ir nepieciešams pārejas periods, lai persona

varētu pielāgoties tai kārtībai, kas paredzēta jaunajā tiesiskajā

regulējumā.

Saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai kompensācijas

paredzēšana galvenokārt attiecināma uz tādiem gadījumiem, kad

personai tiek atņemtas vai ierobežotas jau piešķirtas vai tuvā

nākotnē paredzamas tiesības. Ja personas tiesību

īstenošana ir atkarīga no kāda priekšnoteikuma un tā izpildīšanās

nav paredzama tuvākā nākotnē vai pat pastāv iespējamība, ka tas

nekad neizpildīsies, saudzējoša pāreja nav nepieciešama un

to var aizstāt citi mehānismi. Līdz ar to par svarīgāko tiesiskās

paļāvības kritēriju šādos gadījumos kļūst sabiedrībai nozīmīgu

interešu aizsardzība un likumdevēja rīcības brīvības robežas, jo

arī jaunais regulējums nedrīkst pārkāpt personu

pamattiesības.

Apstrīdēto normu ieviešanai nebija noteikts pārejas periods.

Taču to pieņemšanas brīdī nenotika neviena kredītiestādes

uzņēmuma pāreja, kā arī kreditoriem nebija izpildījušies

prasījuma tiesību īstenošanas priekšnoteikumi jau notikušas

kredītiestādes uzņēmuma pārejas rezultātā. Līdz ar to

likumdevējam nebija nepieciešamības noteikt pārejas periodu, lai

personas varētu pielāgoties jaunajai kārtībai. Tiesas sēdē tika

noskaidrots, ka kredītiestādes uzņēmuma pāreja saskaņā ar jauno

regulējumu praksē pirmo reizi notikusi tikai aptuveni pēc gada

kopš tā spēkā stāšanās. Tātad konkrēti radušos tiesisko attiecību

noregulēšanai piemērotais normatīvais regulējums bija spēkā jau

ilgāku laiku. Personām jau savlaicīgi bija zināms jaunais

normatīvais regulējums, un tās varēja paredzēt, ka kredītiestādes

uzņēmuma pāreja notiks atbilstoši speciālajam kredītiestādes

uzņēmuma pārejas regulējumam. Tādējādi īpaša pārejas perioda

noteikšana šajā situācijā nebija nepieciešama.

12.5. Saeima un Komercbanku asociācija pamato, ka

apstrīdēto normu pieņemšanas laikā, proti, 2009. gada sākumā,

radās nepieciešamība izveidot tādu tiesisku instrumentu, kura

pielietojums ļautu izvairīties no būtiskiem Latvijas finanšu

sistēmas satricinājumiem, ko varētu radīt varbūtēja

kredītiestādes maksātnespēja, un kurš pēc iespējas sekmētu bankas

saistību izpildi. Tomēr jau iepriekš Latvijas kredītiestādes bija

saskārušās ar tādu problēmu, ka normatīvais regulējums Latvijā

nedod kredītiestādēm iespēju juridiski korektā veidā atsavināt

savus aktīvus, kurus veido specifiski banku finanšu pakalpojumi.

Atbilstoši banku komercdarbības specifikai tieši šādi aktīvi

veido lielāko kredītiestādes mantas daļu. Normatīvais regulējums

nenodrošināja iespēju īstenot konkrētas kredītiestādes un tās

līgumpartneru, tostarp klientu, komerciālajām interesēm

atbilstošāko rīcību, proti, no spēkā esošiem aizdevuma līgumiem

izrietošo bankas nodibināto saistību un iegūto tiesību nodošanu

citam kreditoram pret atlīdzību (sk. lietas materiālu 2. sēj.

162. -170. lpp.).

Nepieciešamība Kredītiestāžu likumā noteikt specifisku, no

Komerclikuma 20. pantā nostiprinātā regulējuma atšķirīgu

kredītiestādes uzņēmuma pārejas regulējumu 2009. gada sākumā

izrietēja no divu faktoru kopuma, kurus nosacīti varētu apzīmēt

kā Latvijas finanšu sistēmai neparastus, ārkārtējus apstākļus un

kredītiestāžu darbības praksē ilgākā laika posmā identificētus

problēmjautājumus. Ieviešot Kredītiestāžu likumā kredītiestādes

uzņēmuma pārejas institūtu, citastarp tika radīts būtisks

instruments kredītiestādes stratēģisko mērķu īstenošanai, tostarp

finanšu līdzekļu plūsmas operatīvai nodrošināšanai.

Tādējādi normatīvā regulējuma maiņa bija nepieciešama visas

sabiedrības interesēs. Neveicot pasākumus finanšu tirgus

stabilitātes nodrošināšanai, tiktu ietekmēta visa valsts

tautsaimniecība.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka sabiedrībai

nozīmīgu interešu aizsardzībai dodama prioritāte salīdzinājumā ar

tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu).

Tādējādi apstrīdētās normas nerada

tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu un atbilst Satversmes 1.

pantam.

13. Pieteikumā norādīts, ka "Kredītiestāžu likuma

59.3 panta otrajā daļā un 173. panta ceturtajā daļā

nostiprinātais administratīvā lēmuma neatgriezeniskais raksturs

neatbilst demokrātijas jēdzienā ietvertajam labas pārvaldības

principam, kurš nav iedomājams bez pārsūdzības un restitūcijas

institūtu klātbūtnes, tāpat arī katrai personai jābūt garantētām

tiesībām uz reālu administratīvo lēmumu apstrīdēšanu ar mērķi

panākt prettiesisku un nelietderīgu lēmumu atcelšanu"

(lietas materiālu 1. sēj. 8. lpp.). Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka, neparedzot personai tiesību aizsardzību tiesas

procesā, tiek pārkāpts labas pārvaldības princips.

Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt ir atsaukusies uz

labas pārvaldības principu, citastarp norādot, ka tas izriet no

Satversmes 1. panta (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25.

marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 6.

punktu) un valstij ir pienākums vienkāršot un uzlabot

pārvaldes kārtību, organizēt to pēc iespējas efektīvi (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 6.aprīļa sprieduma lietā Nr.

2004-21-01 6.punktu), garantēt taisnīgas procedūras

īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir

panākt, lai valsts pārvalde ievērotu cilvēktiesības(sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2002-12-01 secinājumu daļas 6.punktu). No Satversmes 1. panta

izrietošais labas pārvaldības princips attiecas galvenokārt uz

valsts pārvaldes jomu. Visupirms tas nozīmē cilvēka tiesību

ievērošanu izpildvaras - valsts pārvaldes - darbībā, tomēr arī

likumdevējam - Saeimai - savā darbībā ir pienākums to ievērot.

Likumdevēja pienākums saistībā ar šo principu ir nodrošināt, lai

likumos ietvertais valsts pārvaldes regulējums atbilstu labas

pārvaldības principam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19.

maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 16. punktu).

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas

nenodrošina administratīvā akta - Komisijas sniegtās atļaujas -

apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu, kā arī liedz pašu kredītiestādes

uzņēmuma pārejas darījumu atzīt par spēkā neesošu.

Pieteikuma iesniedzēja iebildumi pret kredītiestādes uzņēmuma

pārejas darījuma apstrīdēšanas aizliegumu, kas ir privāto tiesību

jomas jautājums, tiks vērtēti kopsakarā ar Satversmes 92. pantu

kā tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa, bet administratīvā akta

pārsūdzēšana, kas ir publisko tiesību - valsts pārvaldes -

jautājums, aplūkojama arī labas pārvaldības principa

kontekstā.

Pieteikumā ir ietverts maldīgs uzskats, ka apstrīdētās normas

paredz aizliegumu pārsūdzēt Komisijas pieņemto administratīvo

aktu, ja kredītiestādes uzņēmuma pāreja notiek saskaņā ar

Kredītiestāžu likuma 59.3 un 59.4 panta

noteikumiem. Apstrīdētajā 59.2 pantā ietvertās normas

regulē kredītiestādes uzņēmuma pārejas vispārīgos jautājumus

(sk. šā sprieduma 10.1. punktu), tostarp jautājumu par

Komisijas pieņemtā administratīvā akta - atļaujas kredītiestādes

uzņēmuma pārejai - pārsūdzēšanu, paredzot vienīgi to, ka

administratīvā akta pārsūdzēšana neaptur tā izpildi. Savukārt

apstrīdētās 59.3 un 59.4 panta normas

paredz speciālus noteikumus gadījumā, kad lēmumu par

kredītiestādes uzņēmuma pāreju pieņem Komisijas iecelts

pilnvarnieks, likvidators vai maksātnespējas administrators.

Tomēr arī šajos gadījumos Komisijas administratīvais akts ir

pārsūdzams saskaņā ar 59.2 panta ceturtās daļas

noteikumiem. Līdz ar to Kredītiestāžu likumā ietvertais

regulējums paredz iespēju pārsūdzēt administratīvo aktu, ar kuru

Komisija dod atļauju kredītiestādes uzņēmuma pārejai.

Tādējādi apstrīdētās normas nerada

labas pārvaldības principa aizskārumu.

14. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

59.2 panta trešā daļa, kas nosaka Latvijas amatpersonu

izdotā administratīvā akta par kredītiestādes pāreju spēku

attiecībā uz ārzemēs esošu kredītiestādes īpašumu neatkarīgi no

šādai mantai vai atsevišķām tajā ietilpstošām lietām, tiesībām

vai saistībām piemērojamā citas valsts likuma, pārkāpj no

Satversmes 1. panta izrietošo neatkarīgas (suverēnas)

demokrātiskas valsts principu. Jebkuras valsts pienākums esot

ievērot un cienīt citas suverēnas valsts normatīvos aktus un

jurisdikciju.

Lietā pieaicinātās personas ir atzinušas, ka minētā norma

regulē vienīgi uzņēmuma īpašuma tiesību pārejas brīdi un nekādā

veidā neskar no Satversmes 1. panta izrietošo neatkarīgas

demokrātiskas valsts principu. Normas mērķis ir noteikt

kredītiestādes uzņēmuma pilnīgu pāreju, proti, pārejas procesā

tiek nodots viss uzņēmums vai tā daļa, tātad arī aktīvi (manta),

kas atrodas ārvalstīs. Uzņēmums uzskatāms par nodotu neatkarīgi

no tā, ko nosaka citu valstu likumi attiecībā uz uzņēmuma pārejas

brīdi. Latvijas kredītiestādes uzņēmuma pārejas gadījumā tiek

piemēroti Latvijas normatīvie akti attiecībā uz uzņēmuma pārejas

brīža fiksēšanu.

Pieteikuma iesniedzēja argumentam par Kredītiestāžu

likuma 59.2 panta trešās daļas neatbilstību Satversmes

1. pantā nostiprinātajam neatkarīgas demokrātiskas valsts

principam nav juridiskā pamatojuma, līdz ar to tiesvedība šajā

daļā nav turpināma.

15. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās

normas neparedz darījuma dalībnieku pienākumu informēt

kredītiestādes klientus par gaidāmo kredītiestādes uzņēmuma

pāreju un saņemt viņu akceptu. Tas nonākot pretrunā ar Satversmes

90. pantu, jo kreditori, nezinot savas tiesības, arī nevarot tās

īstenot.

15.1. Satversmes 90. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības zināt savas tiesības."

Analizējot Satversmes 90. panta saturu, Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka tas paredz personas subjektīvās publiskās tiesības

tikt informētai par tās tiesībām un pienākumiem. Valstij ir

pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu

uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt

mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā

regulējuma izmaiņām un saturu. Tas paredz personas tiesības,

stājoties publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas

institūcijām, tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās

attiecībās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 20.

decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16.

punktu).

No minētā secināms, ka neatbilstība Satversmes 90. pantam

veidotos tad, ja apstrīdētās normas, kuras paredz izmaiņas

kredītiestāžu uzņēmuma pārejas normatīvajā regulējumā, nebūtu

zināmas personām. Taču nedz pieteikumā, nedz tiesas sēdē

Pieteikuma iesniedzējs nav paudis viedokli, ka apstrīdēto normu

saturs kādam nebūtu zināms tāpēc, ka valsts nebūtu izpildījusi no

Satversmes 90. panta izrietošo pienākumu un nebūtu pienācīgā

veidā informējusi personas par jauno normatīvo regulējumu.

Apstrīdētās normas izsludinātas likumā noteiktajā kārtībā un ir

publiski pieejamas visiem.

Kreditora tiesības saņemt

informāciju par civiltiesisku darījumu neietilpst Satversmes 90.

panta tvērumā.

15.2. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis

papildus norādīja, ka neatbilstību Satversmes 90. pantam veido

apstrīdēto normu neskaidrība. Piemēram, neesot skaidrs, kas ir

saprotams ar terminu "finanšu pakalpojuma līgums"

Kredītiestāžu likuma 59.2 panta pirmajā prim daļā un

kuras personas var pārsūdzēt Komisijas izdotu atļauju

kredītiestādes uzņēmuma pārejai (59.2 panta ceturtā

daļa) (sk. lietas materiālu 3. sēj. 74. lpp.).

Skaidrojot Satversmes 90. pantu, Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka personas tiesības zināt savas tiesības nosaka arī

likumdevēja darbības ietvaru. Likumiem un citiem normatīvajiem

aktiem jābūt ne vien publiski pieejamiem, bet arī pietiekami

skaidriem un saprotamiem (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20.

decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 16. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) vairākkārt

norādījusi, ka likumiem un tiesību normām, kas ierobežo personas

pamattiesības, jābūt gan pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem.

Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi, lai indivīds,

nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu

regulēt savu rīcību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1979. gada 26. aprīļa sprieduma lietā "The Sunday

Times v. The United Kingdom" 49. punktu, 1998. gada 24.

februāra sprieduma lietā "Larrisis & others v.

Greece" 40. punktu un 1999. gada 25. novembra sprieduma

lietā "Hashman and Harrup v. The United Kingdom" 31.

punktu). Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām

skaidri paredzēt precīzu noteikuma piemērošanas jomu un nozīmi.

Tas nodrošina indivīdiem svarīgu aizsargmehānismu. Taču nacionālā

normatīvā regulējuma precizitātes pakāpe lielā mērā ir atkarīga

no attiecīgās jomas, kuru likums reglamentē, un tā adresātu

skaita un statusa (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1999. gada 25. novembra sprieduma lietā "Hashman and Harrup

v. The United Kingdom" 31. punktu, 1993. gada 25. augusta

sprieduma lietā "Chorherr c. Autriche" 25. punktu,

2004. gada 17. februāra sprieduma lietā "Maestri v.

Italy" 25. punktu un 1990. gada 27. marta sprieduma lietā

"Kruslin v. France" 30. punktu).

Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar iztulkošanas

paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu.

Apstrīdētā 59.2 panta pirmā prim daļa noteic, ka uz

kredītiestādes uzņēmuma - finanšu pakalpojumu līgumu - pāreju

neattiecas Komerclikuma 20. panta pirmās daļas noteikums par

uzņēmuma nodevēja un uzņēmuma ieguvēja solidāru atbildību.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka norma ierobežo kreditoru

papildu aizsardzību, neattiecinot uz finanšu pakalpojumu līgumiem

uzņēmuma nodevēja un uzņēmuma ieguvēja solidāru atbildību,

turklāt neesot saprotams jēdziena "finanšu pakalpojumu

līgumi" saturs.

Ietverot likumā vispārīga rakstura definīcijas, ir

nepieciešams noskaidrot to saturu. Šaubas par definīcijas robežām

pašas par sevi vēl nepadara attiecīgo jēdzienu par nesaprotamu un

neskaidru (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu). Kredītiestāžu

likuma 1. panta 4. punktā sniegta "finanšu pakalpojumu"

legāldefinīcija. Līdz ar to jau pats likumdevējs ir atklājis

jēdziena "finanšu pakalpojums" saturu. Savukārt

jēdziena "finanšu pakalpojuma līgums" saturs

noskaidrojams, izmantojot normas gramatisko un sistēmisko

interpretāciju, proti, finanšu pakalpojuma līgums ir tāds līgums,

kura priekšmets ir finanšu pakalpojums.

Tādējādi apstrīdētā Kredītiestāžu likuma 59.2 panta

pirmās prim daļas norma nav atzīstama par neskaidru.

15.3. Savukārt Kredītiestādes uzņēmuma pārejas procesā

valsts pārvaldes iestāžu izdoto administratīvo aktu, tostarp arī

Komisijas atļaujas kredītiestādes uzņēmuma pārejai, pārsūdzības

iespējas ir noskaidrojamas, izmantojot normu sistēmisko

interpretācijas metodi un analizējot Administratīvā procesa

likuma vispārīgos noteikumus. Administratīvā procesa likuma

"A" daļas 3. nodaļa (24.- 40. pants) nosaka to personu

grupas, kas var būt par administratīvā procesa dalībniekiem vai

pieteicējiem. Tā kā likumdevējs uzskatīja, ka nav nepieciešams

Kredītiestāžu likumā paredzēt izņēmumu attiecībā uz šo personu

loku, ir piemērojami Administratīvā procesa likuma noteikumi.

Apstrīdētā 59.2 panta ceturtā daļa par izņēmumu nosaka

tikai to, ka administratīvā akta pārsūdzēšana neaptur tā izpildi.

Līdz ar to Komisijas izdots administratīvais akts pārsūdzams

saskaņā ar Administratīvā procesa likuma noteikumiem, proti,

minēto aktu var pārsūdzēt administratīvā akta adresāts un trešās

personas, kuru tiesības un likumiskās intereses attiecīgais

administratīvais akts aizskar.

Tādējādi arī apstrīdētā Kredītiestāžu likuma 59.2

panta ceturtās daļas norma nav atzīstama par neskaidru.

15.4. Apstrīdētās normas pietiekami skaidri noteic, kas

ir finanšu pakalpojuma līgums un kādā veidā pārsūdzams Komisijas

lēmums. Gramatiskā un sistēmiskā normu interpretācija pilnībā

atklāj to saturu.

Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 90. pantam.

16. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka kredītiestādes

uzņēmuma pārejas procesā var tikt pieļauts Satversmes 91. panta

pārkāpums. Kredītiestādes uzņēmuma pārejas modeļa izvēle un

motivācija esot atstāta vienīgi amatpersonu ziņā. Veicot

kredītiestādes uzņēmuma pāreju, kredītiestādei piederošos aktīvus

esot iespējams sadalīt, neievērojot vienlīdzības principu.

Tādējādi apstrīdētās normas nonākot pretrunā ar Satversmes 91.

pantu.

16.1. Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91.

panta pirmo teikumu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz

valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1.

punktu un 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr.

2008-37-03 7. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav

objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja

nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un

nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002.

gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01

secinājumu daļas 3. punktu).

Izvērtējot, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

tiesību normās ir iekļauts regulējums, kas paredz atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, proti: 1) vai un kuras personas (personu grupas)

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs

un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir

ievērots samērīguma princips.

16.2. Tikai viens no kredītiestādes uzņēmuma pārejas

modeļiem paredz uzņēmuma daļas pāreju citam īpašniekam. Šādos

gadījumos kredītiestādes uzņēmuma sadale balstās uz aktīvu

novērtējumu un kredītiestādes turpmākās darbības perspektīvu

novērtējumu, kā arī noguldītāju un finanšu sistēmas kopējām

interesēm. Katrā atsevišķā gadījumā sadales kritēriji var būt

citādi un tiek vērtēti konkrētajos apstākļos.

No pieteikuma un tiesas sēdē paustā pieaicināto personu

viedokļa izriet, ka iespējamā nevienlīdzīgā situācija varētu

rasties kredītiestādes uzņēmuma sadales procesā. Tātad

nevienlīdzīgā situācija var izveidoties nevis apstrīdēto normu,

bet gan to piemērotāju rīcības dēļ. Turklāt tiesas sēdē arī pats

Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis atzina, ka likums neparedz

atšķirīgu attieksmi, bet tā rodoties likuma piemērošanas

rezultātā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 21. lpp.).

Satversmes tiesas kompetence ļauj izvērtēt tikai tiesību

normu, nevis to piemērotāju rīcības atbilstību Satversmes 91.

pantam. Tādējādi prasījums šajā daļā nav piekritīgs Satversmes

tiesai.

Līdz ar to tiesvedība daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantam nav

turpināma.

17. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās

normas paredz iespēju, īstenojot kredītiestādes uzņēmuma pāreju

vienā vai vairākās pakāpēs, samazināt aktīvu reālo vērtību un

nodarīt personām zaudējumus, jo nebūs iespējams apmierināt

kreditoru prasījumus par saistību izpildi. Līdz ar to tiekot

apdraudētas viņu tiesības uz īpašumu, kuras nostiprinātas

Satversmes 105. pantā.

17.1. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

tiesību garantiju un neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām.

Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska

rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu

sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram,

īpašums (Civillikuma 927. panta izpratnē); ķīlas tiesības;

servitūtu tiesības; autortiesības; tiesības uz izgudrojumiem un

preču zīmēm; tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām

(kā arī citiem vērtspapīriem); saistībtiesiski prasījumi, kas

pamatoti ar līgumu vai deliktu; koncesiju tiesības; tiesības (uz

licences pamata) veikt komercdarbību u. c. (sk.: Grūtups A.,

Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības.

Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2002, 14.-15. lpp.).

Arī ECT prakse liecina, ka par īpašumu Eiropas Cilvēka tiesību

un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē var tikt

uzskatīti ļoti dažādi prasījumi. Tomēr ir jābūt vismaz kaut kam

tādam, ko varētu uzskatīt par tiesisku prasījumu (sk. Jacobs

and White. The European Convention on Human Rights, Fourth

edition, Oxford: Oxford University Press, 2006, p. 355).

Tādējādi prasījuma tiesības par

saistību izpildi ietilpst jēdziena "īpašums"

saturā.

17.2. Pieteikumā norādīts, ka kredītiestādes uzņēmuma

sadales gadījumā samazināsies kreditoru iespēja atgūt savu

kapitālu, līdz ar to samazināsies arī viņu īpašuma (atgūstamā

kapitāla) vērtība, un tas radot Satversmes 105. panta

pārkāpumu.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

"atņem īpašumtiesības bez atlīdzības (ekspropriācija)",

bet vienlaikus atzīst, ka šī īpašuma tiesību atņemšana notikšot

tad, ja kredītiestādes uzņēmuma pārejas gadījumā kreditoru

prasījumi paliks neapmierināti (sk. lietas materiālu 1. sēj.

9. lpp.).

Ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas tiek izvērtētas

abstraktās kontroles ietvaros, Satversmes tiesai ir jāpārbauda

arī šāda teorētiski iespējama situācija. Līdz ar to jānoskaidro,

vai apstrīdētās normas rada Satversmes 105. pantā nostiprināto

tiesību ierobežojumu.

17.3. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 105. pantam, ir nepieciešams konstatēt cēloņsakarību

starp apstrīdētajām normām un personai radītajām negatīvajām

mantiskajām sekām.

Vispārīgais kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas

regulējums paredz, ka kredītiestādes pakārtoto saistību aizdevēji

un akcionāri tiek aizsargāti daudz mazākā apmērā nekā

noguldītāji. Slēdzot līgumus par pakārtotajām saistībām, līdzekļu

īpašniekiem jāapzinās, ka procentu maksājumi no pakārtotajām

saistībām ir tiešā veidā atkarīgi no bankas sekmīgas darbības.

Arī kredītiestādes akcionāriem, izdarot ieguldījumus

kredītiestādē, jāapzinās iespējamais risks. Turklāt, ja netiek

veikta kredītiestādes uzņēmuma pāreja, grūtībās nonākusī banka

var kļūt maksātnespējīga un pakārtoto saistību aizdevēji un

akcionāri, visticamāk, savus līdzekļus vispār neatgūs.

Akcionāru vai pakārtoto saistību aizdevēju īpašuma vērtības

iespējamais samazinājums izriet no fakta, ka kredītiestādei ir

finansiālas grūtības, un ieguldītās vērtības iespējamā neatgūšana

ir tieši saistīta ar komerciālo risku. Savukārt valsts negarantē

riskanta biznesa pasākuma dalībnieka tiesības būt pasargātam no

komercdarbības riska. Šis princips ir atspoguļots Kredītiestāžu

likuma 195. pantā, atbilstoši kuram maksātnespējīgas

kredītiestādes akcionāru prasības tiek apmierinātas pašas

pēdējās. Līdz ar to valstij nav pienākuma atbildēt par šādām

attiecībām.

Tātad pastāv risks, ka prasījuma tiesības kreditors nevarēs

īstenot tādēļ, ka parādniekam nepietiks naudas līdzekļu. Īpašuma

tiesības negarantē tiesības būt pasargātam no komercdarbības

riska. Šāda atziņa ir nostiprināta arī ECT praksē. Valstij nav

pienākuma novērst īpašuma vērtības zudumu tirgus faktoru

rezultātā (sk. Harris, O'Boyle and Warbrick. Law of the

European Convention on Human Rights, 2nd edn, Oxford: Oxford

University Press, 2009, p. 665).

Arī pašlaik neviens likums negarantē, ka komersants savus

prasījumus vienmēr varēs īstenot, jo pastāv dažādi riski, kas var

ietekmēt šo iespēju. Piemēram, Komerclikums paredz sabiedrības ar

ierobežotu atbildību regulējumu, taču vienlaikus pieļauj, ka šī

sabiedrība var kļūt maksātnespējīga, un tādējādi negarantē, ka

kreditori varēs īstenot savus prasījumus. Bez tam apstāklis, ka

kreditors nevar ar savu prasījumu atgūt parādus, vēl nenozīmē, ka

kreditors ir zaudējis īpašumu, jo prasījums netiek anulēts, bet

saglabājas pret parādnieku. Arī tādā gadījumā, ja parādnieks

bankrotē, prasījums var tikt īstenots kreditora interesēs saskaņā

ar likumu "Par uzņēmumu ienākuma nodokli". Minētā

likuma 9. pants nosaka iespēju zaudētos parādus attiecināt uz

komersanta izdevumiem, tādējādi samazinot maksājamo nodokļu

lielumu. Tas norāda, ka prasījuma apmierināšanas iespējas

samazināšanās vai pat neiespējamība nenozīmē, ka personai tiktu

atņemtas īpašuma tiesības uz konkrēto mantisko prasījumu.

17.4. Apstrīdētās normas neparedz īpašuma atņemšanu bez

atlīdzības vai jebkādu garantētu ienākumu atraušanu kādai no

pieteikumā minētajām subjektu kategorijām. Tāpat minētās tiesību

normas neparedz, ka kāds no darījuma dalībniekiem - uzņēmuma

nodevējs vai ieguvējs - būtu ar likumu pilnvarots nepildīt kādas

no paša uzņemtajām saistībām. Tieši otrādi, apstrīdētās normas

noteic, kāda ir katra kredītiestādes uzņēmuma atbildība. Tātad

tikai teorētiski var rasties tāda situācija, ka kredītiestādes

uzņēmuma pārejas gadījumā kreditoru prasījumi paliek

neapmierināti. Taču var būt arī tāda situācija, ka, pateicoties

veiktajai kredītiestādes uzņēmuma pārejai, tiek apmierināti

pilnīgi visi kreditoru prasījumi.

Satversmes tiesa jau iepriekš secināja, ka iespējamais

akcionāru vai pakārtoto saistību aizdevēju īpašuma vērtības

samazinājums izriet no fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas

grūtības. Līdz ar to nav iespējams konstatēt cēloņsakarību starp

apstrīdētajām normām un indivīdam iespējamām negatīvām

mantiskajām sekām.

Tādējādi apstrīdētās normas

neierobežo tiesības uz īpašumu un nav pretrunā ar Satversmes 105.

pantu.

18. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 92. pantam, jo kredītiestādes klienti

nevar vērsties tiesā un pārsūdzēt Komisijas atļauju

kredītiestādes uzņēmuma pārejai (59.2 panta ceturtā

daļa) un kredītiestādes uzņēmuma pārejas darījums nav atzīstams

par spēkā neesošu (59.3 panta otrā daļa un 173. panta

ceturtā daļa).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētās

normas aizskar, no vienas puses, tiesības uz taisnīgu tiesu

administratīvā procesa ietvaros (tiesības pārsūdzēt Komisijas

atļauju, kas ir administratīvs akts) un, no otras puses, tiesības

uz taisnīgu tiesu civilprocesa ietvaros (aizliegums darījumu

atzīt par spēkā neesošu).

Lai vērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. pantam,

Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai apstrīdētās normas

skar šajā pantā ietvertās pamattiesības.

19. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka Satversmes

92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver

divus aspektus: taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas

institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un

2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 9.3.

punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai,

pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt

uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu un tiesības uz

pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada

17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3.

punktu).

Tomēr tas nenozīmē, ka personai tiek garantētas tiesības tiesā

izlemt jebkuru tai svarīgu jautājumu. Satversmes 92. pants

garantē personai tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt "tiesības

un likumiskās intereses" (sk. Satversmes tiesas 2003.

gada 23. aprīļa sprieduma lietā 2002-20-0103 secinājumu daļas 1.

punktu).

Tāpēc Satversmes tiesai jākonstatē, vai apstrīdētās normas

skar personas tiesības un likumiskās intereses.

No Kredītiestāžu likuma 59.2 panta ceturtās daļas

izriet, ka Komisijas administratīvo aktu - atļauju kredītiestādes

uzņēmuma pārejai - var pārsūdzēt. Satversmes tiesa jau norādīja,

ka šāda administratīvā akta pārsūdzēšana notiek saskaņā ar

vispārīgiem administratīvā procesa noteikumiem (sk. šā

sprieduma 15.3. punktu). Administratīvā procesa likuma 31.

panta otrā daļa tiesības pārsūdzēt administratīvo aktu paredz arī

privātpersonai, kura nav administratīvā akta adresāts, bet kuras

tiesības vai tiesiskās intereses ar to ir aizskartas vai var tikt

aizskartas. Minētā norma paredz arī izņēmumu, proti, šādu tiesību

privātpersonai nav, ja tas atrunāts kādā citā likumā. Nedz

apstrīdētā 59.2 panta ceturtā daļa, nedz kāda cita

Kredītiestāžu likuma norma šādu izņēmumu neparedz.

Līdz ar to privātpersona var vērsties administratīvajā tiesā,

ja administratīvais akts (šajā gadījumā - Komisijas atļauja), kas

adresēts kredītiestādei, aizskar attiecīgās privātpersonas

tiesības vai likumiskās intereses. Tiesību vai likumisko interešu

aizskāruma konstatēšana ir administratīvās tiesas kompetencē.

Apstrīdētā Kredītiestāžu likuma

59.2 panta ceturtā daļa neliedz personām, kuru

tiesības un likumiskās intereses ir skāris Komisijas

administratīvais akts, vērsties tiesā. Līdz ar to 59.2

panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 92. pantam.

20. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas

(59.3 panta otrā daļa un 173. panta ceturtā daļa), kas

aizliedz darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, atbilst Satversmes

92. pantam, Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai šis

aizliegums ietilpst Satversmes 92. panta tvērumā.

Prasījums darījumu atzīt par spēkā neesošu ir viens no

civiltiesiskiem aizsardzības līdzekļiem, ko darījuma dalībnieks

var izmantot savu tiesisko interešu aizsardzībai. Civiltiesisko

aizsardzības līdzekļu mērķis ir atjaunot cietušā tiesisko un

mantisko stāvokli tādā veidā, kādā tas bijis pirms pārkāpuma,

tātad tie vērsti uz pārkāpuma vai tā seku novēršanu (sk.:

Torgāns K. Saistību tiesības. 1. daļa. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2006, 215. lpp.). Minētais civiltiesiskās

aizsardzības līdzeklis īstenojams tiesas ceļā.

Apstrīdētās normas aizliedz darījumu atzīt par spēkā neesošu.

Proti, tās liedz tiesības uz noteikta veida tiesiskās

aizsardzības līdzekli - cietušās personas tiesiskā stāvokļa

atjaunošanu tiesas ceļā, atzīstot darījumu par spēkā neesošu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

ierobežo personu tiesības uz taisnīgu tiesu.

21. Vērtējot, vai šāda kārtība noteikta pamatoti un vai

pašreizējais regulējums ir taisnīgs, Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu leģitīma mērķa

sasniegšanai un vai indivīda un sabiedrības intereses ir

saprātīgi samērotas.

Apstrīdētās normas ir ietvertas Kredītiestāžu likumā. Lietas

izskatīšanas gaitā Satversmes tiesa nav konstatējusi likuma

pieņemšanas procedūras pārkāpumu: likums ir pieņemts un

izsludināts Satversmē un likumos paredzētajā kārtībā. Līdz ar to

ierobežojums ir noteikts ar likumu.

22. Pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, ja tam

ir leģitīms mērķis.

Saeima un Ministru kabinets norāda, ka konkrētajā situācijā

leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība.

Finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē, kura ir būtiska tirgus

ekonomikas funkcionēšanai un kurā publiski tiek piesaistīti

noguldījumi, valsts ieviesusi ierobežojumu šīs komercdarbības

uzsākšanai un veikšanai - licencēšanu. Turklāt kredītiestāžu

darbībai valsts ir noteikusi arī stingrus kritērijus. Valsts ir

uzņēmusies atbildību par licencētajām kredītiestādēm, ieviešot

noguldījumu garantiju mehānismu. Tas ir izveidots, lai

nodrošinātu noguldītājiem atlīdzības izmaksu par noguldījumiem,

kas veikti pie noguldījumu garantiju sistēmas dalībnieka

(kredītiestādes), bet kļuvuši nepieejami, t. i., gadījumā, kad

noguldījumu garantiju sistēmas dalībnieks nespēj klientam

izmaksāt viņa noguldījumu tādēļ, ka Komisija sistēmas dalībniekam

anulējusi licenci un tiesa pasludinājusi noguldījumu

piesaistītāju par likvidējamu vai pieņēmusi lēmumu par

noguldījumu piesaistītāja bankrota procedūras uzsākšanu.

Atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, kas

noteic, ka primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais

uzņēmums, kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz

noguldītāju - tātad īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Minētais

arī izskaidro likumdevēja atšķirīgo pieeju maksātnespējas

procedūrām, iesaistītajām organizācijām, kreditoriem, tiesas

kontrolei un citiem svarīgiem elementiem. Krīzes situācijā

iejaukšanās banku sektorā ir nepieciešama pēc iespējas

savlaicīgāk, lai nodrošinātu finanšu sektora stabilitāti un

noguldītāju interešu aizsardzību. Kredītiestādes uzņēmuma darbība

vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar iespējamo iespaidu uz visu

finanšu sektoru un valsts tautsaimniecību kopumā.

Savukārt krīzes situācijā esoša kredītiestādes uzņēmuma pāreja

ir svarīga ne tikai kredītiestādes noguldītāju interešu

aizsardzībai, bet arī finanšu tirgus stabilitātei, kas var

ietekmēt tautsaimniecību kopumā. Lai nodrošinātu visas šīs

intereses, ir nepieciešams noteikt krīzes situācijā nonākušās

kredītiestādes uzņēmuma pārejas galīgumu. Kredītiestādes uzņēmuma

pārejas galīgums, no vienas puses, palielina finanšu tirgū

uzticamību uzņēmuma ieguvējam un banku sektora stabilitāti, bet,

no otras puses, pasargā gan kredītiestādes noguldītāju, gan arī

visas sabiedrības intereses, jo nodrošina noguldījumu garantiju

fonda funkcionēšanu.

Līdz ar to ierobežojumam ir leģitīms mērķis - krīzes

situācijā esoša kredītiestādes uzņēmuma pārejas galīgums, kas

aizsargā citu personu tiesības un sabiedrības labklājību.

23. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

jānoskaidro: 1) vai leģitīmā mērķa sasniegšanai izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti šā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv

personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi;

3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

23.1. Lēmumu par krīzes situācijā esoša kredītiestādes

uzņēmuma pāreju pieņem Komisijas iecelts pilnvarnieks, bet

maksātnespējas procesā - tiesas iecelts administrators. Minētās

personas kredītiestādes vārdā darbojas, lai nodrošinātu finanšu

tirgus stabilitāti. Pilnvarnieks tiek iecelts tikai tad, ja

Komisija konstatē, ka kredītiestāde neievēro Kredītiestāžu

likuma, tieši piemērojamo Eiropas Savienības institūciju izdoto

normatīvo aktu vai Komisijas izdoto lēmumu vai normatīvo

noteikumu prasības vai ja kredītiestāde ar savu darbību apdraud

pašas stabilitāti vai maksātspēju, Latvijas kredītiestāžu sektora

drošību vai stabilitāti, draud nodarīt ievērojamus zaudējumus

valsts tautsaimniecībai, vai ja notiek pārmērīga noguldījumu vai

citu piesaistīto līdzekļu aizplūde no bankas. Savukārt

administratoru ieceļ kredītiestādes maksātnespējas procesā.

Iecelto personu kompetence un pieredze attiecīgajā jomā

ļauj tām izvērtēt kredītiestādes stāvokli un pieņemt atbilstošu

lēmumu par pāreju, sagatavot pārejas priekšlikumu, atrast

kredītiestādi, kas pārņems grūtībās nonākušo kredītiestādi un

noslēgs darījumu. Turklāt attiecīgā darījuma veikšanai ir saņemta

atļauja no iestādes, kas ar likumu pilnvarota uzraudzīt

kredītiestāžu darbību. Šāda atļauja var tikt sniegta tikai tad,

ja darījums tiek veikts valsts tautsaimniecības vai kredītiestāžu

sektora drošības un stabilitātes vai kredītiestādes noguldītāju

interesēs. Savukārt apstrīdētās normas aizliedz šādi veiktu

darījumu atzīt par spēkā neesošu neatkarīgi no jebkādiem

apstākļiem. Tās nodrošina, ka finansiālajās grūtībās nonākusī

kredītiestāde pāriet citai, funkcionējošai kredītiestādei, kas

spēs nodrošināt grūtībās nonākušās kredītiestādes maksātspēju, un

nepieļauj tās atgriešanos iepriekšējā finansiālajā situācijā.

Apstrīdētajās normās noteiktais darījuma atcelšanas aizliegums

sasniedz leģitīmo mērķi - panāk uzņēmuma pārejas galīgumu.

Tādējādi valsts izraudzītais

līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa - citu personu tiesību

aizsardzība un sabiedrības labklājība - sasniegšanai.

23.2. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo

mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu).

Saeima, Ministru kabinets un Komisija uzsver, ka leģitīmo

mērķi nevarētu sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Arī

Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka kredītiestādes uzņēmuma

pārejas galīgums būtu nodrošināms ar citiem, saudzējošākiem

līdzekļiem.

Satversmes tiesa piekrīt, ka kredītiestādes uzņēmuma pārejas

galīgumu nav iespējams nodrošināt ar vienlīdz efektīvu

alternatīvu risinājumu, kas ļautu leģitīmo mērķi sasniegt tādā

pašā kvalitātē.

Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšana

bija nepieciešama.

23.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā.

Uzņēmuma pārejas atcelšanas aizliegums neattiecas uz vispārējo

uzņēmuma pāreju Kredītiestāžu likuma 59.2 panta

kārtībā, bet tikai uz krīzes situācijām, kā to paredz likuma

59.3 pants un 59.4 panta otrā daļa. Līdz šā

sprieduma pasludināšanas dienai uz minēto normu pamata nav veikta

neviena kredītiestādes uzņēmuma pāreja. Līdz ar to izskatāmajā

lietā tiek prezumēts, ka kredītiestādes uzņēmuma pārejas galīgums

varētu nodarīt hipotētisku kaitējumu indivīdam.

23.3.1. Ierobežojums, kas liedz prasīt darījuma

atzīšanu par spēkā neesošu, attiecas tikai uz tādu kredītiestādes

uzņēmuma pāreju, kuru veic Komisijas iecelts pilnvarnieks vai

kredītiestādes administrators kredītiestādes maksātnespējas

procesā, un tas attiecas uz noteiktiem gadījumiem: kad

kredītiestādes darbība neatbilst Kredītiestāžu likuma prasībām un

apdraud sabiedrības intereses vai kad kredītiestāde ir kļuvusi

maksātnespējīga.

Jāņem vērā, ka tiesības apstrīdēt darījumu saskaņā ar

vispārīgiem Civilprocesa likuma noteikumiem visupirms būtu tā

dalībniekiem, kas būs, no vienas puses, finansiālās grūtībās

nonākusī kredītiestāde, kuras vārdā darbojas Komisijas iecelts

pilnvarnieks vai maksātnespējas administrators, bet, no otras

puses, - kredītiestādes uzņēmuma ieguvējs. Tikai atsevišķos

gadījumos šādas tiesības varētu rasties citām personām.

Kredītiestāde, kas savā īpašumā iegūst citu kredītiestādi vai

tās daļu, ir rūpīgi gatavojusies šim darījumam, pārbaudot

iegūstamo uzņēmumu un izrādot civiltiesiskajā apgrozībā

nepieciešamo rūpību (sk.: Lošmanis A. Uzņēmuma analīzes (due

diligence) procedūras problēmu risinājumi Vācijas un Latvijas

tiesībās. Tiesību harmonizācija Baltijas jūras reģionā 20. - 21.

gadsimta mijā. Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte,

2006, 63. lpp.). Papildus tam kredītiestādes uzņēmuma pāreju

ir izvērtējusi arī Komisija, sniedzot šim darījumam atļauju.

Slēdzot darījumu, puses ir informētas par to, ka darījumu nevarēs

atzīt par spēkā neesošu. Turklāt tās ir tiesīgas kredītiestādes

uzņēmuma pārejas līgumā iestrādāt civiltiesiskos aizsardzības

līdzekļus, lai aizstāvētu savas likumiskās intereses.

23.3.2. Gan pilnvarnieks, gan administrators ir

atbildīgs par savām darbībām. Pilnvarnieka darbības kredītiestādē

ir pielīdzināmas valdes darbībām, jo viņš ir apveltīts ar ļoti

plašām, atsevišķos gadījumos pat plašākām tiesībām (piemēram,

Kredītiestāžu likuma 117. panta ceturtās daļas 2. punkts). Līdz

ar to pilnvarnieka statuss ir īpašs, komerctiesībām netipisks

pārvaldības modelis, kuru piemēro ārkārtas gadījumos. Ja

pilnvarnieks kredītiestādes uzņēmuma pāreju veiktu pretēji

kapitālsabiedrības interesēm, tam iestātos atbildība saskaņā ar

Civillikuma normām, kas regulē pilnvarnieka atbildību (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 172. - 175. lpp.).

Savukārt tad, ja maksātnespējas administrators izvēlētos

atsavināt uzņēmuma daļu, visi šīs pārejas rezultātā iegūtie

naudas līdzekļi nonāktu uzņēmuma nodevēja rīcībā un līdz ar to

kreditoru intereses neciestu. Uzņēmuma atsavināšana, kas notikusi

kapitālsabiedrības interesēs, nevarētu radīt mantiskus zaudējumus

kapitālsabiedrībai, jo par nododamo uzņēmumu tiktu saņemta

ekvivalenta vērtība. Pretējā gadījumā likumā noteiktie

ieinteresēto personu aizsargmehānismi dod tiesības saukt pie

atbildības personas, kas veikušas uzņēmuma atsavināšanu pretēji

attiecīgās kapitālsabiedrības interesēm. Ieinteresētās personas

arī šādos gadījumos saglabā tiesības aizsargāt savas intereses

tiesas ceļā, prasot radītā kaitējuma atlīdzību, jo likums šādu

civiltiesisko aizsardzības līdzekli neaizliedz.

Pilnvarnieka un administratora rosināto kredītiestādes

uzņēmuma pāreju nevarētu atzīt par spēkā neesošu arī tad, ja

Komisijas dotā atļauja būtu prettiesiska. Tomēr Komisijas

atļaujas atzīšana par prettiesisku (tās anulēšana) dotu

cietušajai pusei tiesības prasīt atlīdzinājumu no valsts. Tātad

arī šajā gadījumā ir paredzēts tiesiskās aizsardzības

līdzeklis.

Tādējādi apstrīdētās normas neliedz personām prettiesiska

aizskāruma gadījumā vērsties tiesā un neierobežo personas

tiesības uz kompensāciju un zaudējuma piedziņu pierādīta

prettiesiskuma gadījumā gan attiecībā uz uzņēmuma nodevēju

kredītiestādi un uzņēmuma ieguvēju kredītiestādi, gan attiecībā

uz Komisiju.

23.3.3. Turklāt indivīda un sabiedrības interešu

līdzsvara nodrošināšanai ir paredzēts arī procesuāls mehānisms.

Ja uzņēmuma pāreja notiek Kredītiestāžu likuma 59.3

panta kārtībā, pirmkārt, lēmumu par pāreju var pieņemt tikai

Kredītiestāžu likuma 113. panta pirmajā daļā norādīto krīzes

situāciju gadījumos; otrkārt, šo lēmumu pieņem Komisijas iecelts

pilnvarnieks; treškārt, pilnvarnieka priekšlikumu par uzņēmuma

pāreju akceptē Komisija; ceturtkārt, Komisija akceptē

priekšlikumu tikai tad, ja darījums tiek veikts valsts

tautsaimniecības vai kredītiestāžu sektora drošības un

stabilitātes vai kredītiestādes noguldītāju interesēs.

Savukārt tad, ja uzņēmuma pāreja notiek Kredītiestāžu likuma

59.4 panta otrās daļas kārtībā, pirmkārt, lēmumu par

pāreju pieņem kredītiestādes maksātnespējas gadījumā; otrkārt,

lēmumu pieņem maksātnespējas administrators, kurš atbilst

Kredītiestāžu likumā administratoram izvirzītajām prasībām un

kura darbību ir tiesīga kontrolēt Komisija; treškārt, pārejas

īstenošanai ir saņemta Komisijas atļauja; ceturtkārt, pāreja

īstenojama, ja tā veicina noguldītāju interešu aizsardzību un

finanšu un kapitāla tirgus attīstību un stabilitāti.

Salīdzinot iespējamo kaitējumu, kas indivīdam varētu tikt

nodarīts kredītiestādes uzņēmuma pārejas galīguma nodrošināšanas

labad, un visas sabiedrības labumu, it īpaši ņemot vērā personai

paliekošās tiesības prasīt zaudējuma atlīdzību, kā arī

noteiktās materiālās un procesuālās garantijas, secināms, ka

sabiedrības gūtais labums ir lielāks nekā iespējamais indivīdam

nodarītais kaitējums.

Uzņēmuma pārejas galīgums nodrošina finanšu tirgus stabilitāti

un kredītiestādes uzņēmuma pēctecību, kam ir īpaša sabiedriskā

nozīme tādās situācijās kā maksātnespēja vai kredītiestāžu

sektora apdraudējums.

Tādējādi apstrīdētajās normās

ietvertais ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 92.

pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 3. punktu un 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1) izbeigt tiesvedību lietā daļā par Kredītiestāžu likuma

59.2 panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 1. pantam attiecībā uz neatkarīgas demokrātiskas

valsts principu;

2) izbeigt tiesvedību lietā daļā par Kredītiestāžu likuma

59.2 panta, 59.3 panta, 59.4

panta, 117. panta ceturtās daļas 3. punkta, 173. panta ceturtās

daļas un 185. panta pirmās prim daļas atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 91. pantam;

3) atzīt Kredītiestāžu likuma 59.2 pantu,

59.3 pantu, 59.4 pantu, 117. panta ceturtās

daļas 3. punktu, 173. panta ceturto daļu un 185. panta pirmo prim

daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 90., 92.

un 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris