158. pants
noteic: "Par tīšu goda

aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī soda ar

brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai

ar piespiedu dabu, vai ar naudas sodu līdz trīsdesmit minimālajām

mēnešalgām."

1.3. Civiltiesiska

atbildība par personas goda un cieņas aizskārumu ir noteikta

atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma (turpmāk -

Civillikums) ceturtajā daļā "Saistību tiesības", kas ir spēkā

kopš 1993.gada 1.marta. Ar Latvijas Republikas Augstākās padomes

1992.gada 22.decembra likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem

Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma saistību tiesību daļā"

Civillikums tika papildināts ar jaunu 2352.a pantu. Tas noteic:

"Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar

viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās

atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas

izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs

ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās

ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds

dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka

tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu

mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība

(mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa."

2. Tiesības uz cilvēka goda

un cieņas aizsardzību noteiktas Latvijas Republikas Satversmē

(turpmāk - Satversme) un Latvijai saistošajos starptautiskajos

aktos.

2.1. Satversmes 95.pants

citastarp noteic: "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu."

2.2. Apvienoto Nāciju

Organizācijas (turpmāk - ANO) Ģenerālās Asamblejas 1948.gada

10.decembrī pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas

(turpmāk - Deklarācija) 12.pants noteic: "Nedrīkst patvaļīgi

iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi

apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences

noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju.

Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu

iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem."

2.3. ANO Ģenerālās

Asamblejas 1966.gada 16.decembrī pieņemtā Starptautiskā pakta par

pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 17.pants

noteic: "1. Nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena

personiskajā un ģimenes dzīvē, patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt

viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu

vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. 2. Katram

cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos

vai šādiem apdraudējumiem."

3. Tiesības uz vārda

brīvību noteiktas Satversmē un Latvijai saistošajos

starptautiskajos aktos.

3.1. Satversmes 100.pants

noteic: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver

tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust

savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta."

3.2. Deklarācijas 19.pants

noteic: "Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un

tiesības brīvi paust savus uzskatus: šīs tiesības ietver brīvību

netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt

un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem

neatkarīgi no valstu robežām."

3.3. Pakta 25.pants noteic:

"1. Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti turēties pie saviem

uzskatiem. 2. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus

uzskatus, šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt

dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām

mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai mākslinieciskās

izpausmes formas, vai citādā veidā pēc savas izvēles. 3. Šā panta

2.punktā paredzēto tiesību izmantošana uzliek īpašus pienākumus

un īpašu atbildību. Tāpēc tā var būt saistīta ar zināmiem

ierobežojumiem, taču tie jānoteic likumā un tiem jābūt

nepieciešamiem: a) citu personu tiesību un reputācijas

respektēšanai; b) valsts drošības, sabiedriskās kārtības,

iedzīvotāju veselības vai tikumības aizsardzībai."

3.4. Eiropas Padomes

1950.gada 4.novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) 10.panta pirmā daļa noteic:

"Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības

ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt

informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju

puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neapstrīd valstu

tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino

demonstrēšanas licencēšanu."

4. Vārda brīvības

ierobežojumi paredzēti Satversmē, Konvencijā, likumā un

plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksos.

4.1. Satversmes 116.pants

citastarp noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes

100.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

4.2. Konvencijas 10.panta

otrā daļa attiecībā uz vārda brīvību noteic: "Tā kā šo brīvību

īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt

pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai

sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā

sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās

vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu

nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli,

aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu

konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas

autoritāti un objektivitāti."

4.3. Likuma "Par presi un

citiem masu informācijas līdzekļiem" (turpmāk - Preses likums)