Par Kūdras ilgtspējīgas izmantošanas pamatnostādnēm 2020.–2030. gadam 2008. pants

Ash-fertilization improves germination and early

establishment of birch (Betula pubescens Ehrh.)

seedlings on a cut-away peatland. Canadian Journal of

Forest Research 255: 2870-2875.

Hytönen J. 1995. Effect of fertilizer treatment on the

biomass production and nutrient uptake of short-rotation

willow on cut-away peatlnads. Silva Fennica 29: 21-40.

Hytönen J., Aro L. 2012. Biomass and nutrition of

naturally regenerated and coppiced birch on cutaway

peatland during 37 years. Silva Fennica 46,

doi:10.14214/sf.48

Hytönen J., Kaunisto S. 1999. Effect of fertilization on

the biomass production of coppiced mixed birch and willow

stands on a cut-away peatland. Biomass Bioenergy 17:

455-469.

Hytönen J., Saarsalmi A. 2009. Long-term biomass

production and nutrient uptake of birch, alder and willow

plantations on cut-away peatland. Biomass Bioenergy 33:

1197-1211.

IPCC 2006. 2006 IPCC guidelines for national greenhouse

gas inventories. IGES, Japan.

Jylhä P., Hytönen J., Ahtikoski A. 2015. Profitability

of short-rotation biomass production on downy birch stands

on cut-away peatlands in northern Finland. Biomass

Bioenergy 75: 272-281.

Lazdiņa D., Lazdiņš A., Kariņš Z., Kāposts V. 2006.

Notekūdeņu dūņu mēslojuma efektivitāte un augsnes ķīmiskā

sastāva izmaiņas enerģētiskās koksnes plantācijās.

Mežzinātne 16: 30-58.

Lazdiņa D., Bārdule A., Lazdiņš A., Stola J. 2011. Use

of waste water sludge and wood ash as fertiliser for

Salix cultivation in acid peat soils. Agronomy

Research 9: 305-314.

Mangalis I. 2004. Meža atjaunošana un ieaudzēšana.

Zvaigzne ABC, Rīga.

Mäkiranta P., Hytönen J., Aro L., Maljanen M., Pihlatie

M., Potila H., Shurpali N. J., Laine J., Lohila A.,

Martikainen P. J., Minkkinen K. 2007. Soil greenhouse

gas emissions from afforested organic soil croplands and

cutaway peatlands. Boreal Environmental Research 12:

159-175.

Neimane S., Celma S., Lazdiņa D. 2019.

Species diversity and natural afforestation of a cutaway

peatland fertilized with different doses of wood ash. Book

of Abstracts. 10th International Conference on Biodiversity

Research, 24-26 April, 2019. Daugavpils University,

p. 36,

http://10thbiodiversity.biology.lv/bookofabstracts2019.pdf

Renou F., Farrell E. 2004. Reclaiming peatlands for

forestry: the Irish experience. In: Stanturf J., Madsen P.

(eds.) Restoration of Boreal and Temperate Forests. CRC

Press, 541-557.

Renou F., Scallan Ú., Keane M., Farrell E. P. 2007.

Early performance of native birch (Betula spp.)

planted on cutaway peatlands: influence of species, stock

types and seedlings size. European Journal of Forest

Research 126: 545-554.

Renou-Wilson F. 2011. Optimal practices in the

afforestation of cutaway peatlands: how to successfully

establish a forest resource on industrial cutaway

peatlands. LAP Lambert Academic Publishing, Saarbrücken,

Germany.

Renou-Wilson F., Keane M., McNally G., O'Sullivan J.,

Farrel E. P. 2008. Developing a forest resource on

industrial cutaway peatland: the BOGFOR programme. COFORD,

Dublin.

Renou-Wilson F., Pöllänen M., Bryne K., Wilson D.,

Farrell E. P. 2010. The potential of birch

afforestation as an after-use option for industrial cutaway

peatlands. Suo 61: 59-76.

Strack M. (ed.) 2008. Peatlands and climate change.

International Peat Society, Jyväskylä.

Wilson D., Alm J., Laine J., Byrne K. A., Farrell

E. P., Tuittila E.-S. 2009. Rewetting of cutaway

peatlands: are we re-creating hot spots of methane

emissions? Restoration Ecology 17: 796-806.

Aramzemes

ierīkošana

Īss

apraksts

Šis rekultivācijas veids paredz bijušo kūdras ieguves vietu

(rekultivējamo teritoriju) pārveidošanu par lauksaimniecībā

izmantojamām zemēm laukkopības kultūru audzēšanai un šo

zemju apsaimniekošanu atbilstoši jaunajam zemes

izmantošanas veidam. Tas iekļauj meliorācijas sistēmu

pārveidošanu un uzturēšanu atbilstoši aramzemes normālas

ekspluatācijas vajadzībām.

Turpmākais nekustamā īpašuma lietošanas mērķis - zeme,

uz kuras galvenā saimnieciskā darbība ir lauksaimniecība

(Ministru kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumi

Nr. 496 "Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu

klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas mērķu

noteikšanas un maiņas kārtība, Nekustamā īpašuma lietošanas

mērķa kods - 0101)

Zemes lietošanas veids - aramzeme

Kultūraugi, kurus var audzēt uz kūdrainām augsnēm, ir

graudaugi, pākšaugi, šķiedraugi, eļļas augi, zālaugi,

dārzeņi, garšaugi, dekoratīvo augu stādi.

Apstākļi, kādos iespējama aramzemju ierīkošana

Kūdras augšējā slāņa tips: pārejas un zemā purva

tipa kūdra (pārejas tipa kūdras atlikušais biezums ˂0,25m);

Palikušā kūdras slāņa biezums: > 0,5 m

Virsējā kūdras slāņa pH: 5-8

Kūdras sadalīšanās pakāpe: vidēji un labi

sadalījusies kūdra

Vidējais gruntsūdens līmenis zem kūdras virsmas:

< 0,7-1,0m

Vidējais dienu skaits gadā, kad teritorija ir

applūdusi: nedrīkst applūst

Celmainība: ļoti liela celmainība

(> 3,0%) apgrūtinās aramzemes ierīkošanu un

turpmāko apsaimniekošanu

Lauksaimnieciskai izmantošanai vispiemērotākie ir zemā

tipa purvi, jo to augsnes ir bagātas ar minerālvielām,

karbonātiem un slāpekli, vide ir vāji skāba, neitrāla vai

sārmaina (pH 5,5-7,4) (Krūmiņš u.c. 2013). Kultivējot

kūdrājus ar palikušu zemā purva tipa kūdru, var iegūt

samērā auglīgas augsnes, kas ir sevišķi noderīgas kultivēto

zālāju ierīkošanai, kā arī dārzeņu audzēšanai. Var izmantot

arī pārejas purva tipa kūdru, ja zem pārejas purva kūdras

nelielā dziļumā atrodas zemā tipa kūdra. Pārejas purva

kūdras augsnes parasti ir vāji skābas (pH ~4,5)

(Krūmiņš u.c. 2013), tāpēc tās atkarībā no stādāmo augu

prasībām, iespējams, ir jākaļķo.

Ja aramzemes ierīkošana tiek plānota vietā, kur kūdras

ieguve ir pārtraukta, neiegūstot visu derīgo kūdras slāni,

un virs zemā tipa kūdras ir konstatējama arī pārejas tipa

kūdra, ieteicams, lai pārejas purva tipa kūdras palikušais

slānis būtu mazāks par 0,25 m, kas agrotehnisko darbu

rezultātā sajauktos ar zemā purva tipa kūdru, veidojot

labvēlīgākus augšanas apstākļus izvēlētajiem

kultūraugiem.

Ieteicamais maksimālais atstājamais kūdras biezums virs

purva pamatnes ir 0,5 metri. Kūdras ieguves vietās,

kur ieguve ir notikusi 20. gs. laikā un ir pārtraukta,

neveicot rekultivāciju, atlikušā kūdras slāņa biezums

reizēm ir lielāks. Tādā gadījumā jāizskata iespēja pabeigt

kūdras ieguvi, atstājot 0,5 m biezu kūdras slāni,

tādējādi arī veicinot dabas resursu racionālu un efektīvu

izmantošanu. Vienlaikus, iegūstot rūpnieciski izmantojamo

kūdras slāni, ir iespējams sagatavot izvēlēto lauku virsmu

potenciālo lauksaimniecisko kultūru audzēšanai, iegūt

finanšu resursus no kūdras realizācijas, kā arī, atjaunojot

kūdras ieguves lauku iekšējo nosusināšanas sistēmu,

vienlaicīgi to pielāgot plānotajam zemes izmantošanas

veidam -lauksaimniecisko kultūru audzēšanai.

Aramzemes ierīkošanā būtiska nozīme ir arī

rekultivējamās teritorijas nosusināšanas sistēmas stāvoklim

un tās piemērotībai plānotajai zemes izmantošanai,

izvietojumam un funkcionalitātei. Jāņem vērā teritorijas

hidroloģiskie un hidroģeoloģiskie apstākļi, kā arī purva

pamatni veidojošo nogulumu sastāvs. Aramzemju ierīkošana

iespējama uz ūdens caurlaidīgiem vai vidēji caurlaidīgiem

nogulumiem.

Darbu

plānošana un sagatavošana

Plānojot kūdras ieguves vietā aramzemes izveidošanu:

- jāizvērtē izvēlētā rekultivācijas veida atbilstība

vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas

dokumentiem;

- jāizvērtē izvēlētā rekultivācijas veida atbilstība

derīgo izrakteņu ieguves projekta dokumentācijai, ja kūdras

ieguves vietā joprojām notiek derīgo izrakteņu ieguve;

- jāveic rekultivācijas meta izstrāde un saskaņošana

normatīvo aktu noteiktajā kārtībā;

- jāizstrādā lauku nosusināšanas un apūdeņošanas

sistēmu, kā arī citu hidromelioratīvo būvju projekti un tie

jāsaskaņo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā;

- izstrādājot jaunu derīgo izrakteņu ieguves projektu

vai plānojot grozījumus esošajā, jāparedz saglabāt

aramzemes ierīkošanai un tālākai apsaimniekošanai

nepieciešamais kūdras slāņa biezums;

- jāizvērtē, vai atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējumu

reglamentējošiem normatīvajiem aktiem nav nepieciešams

veikt ietekmes uz vidi novērtējumu vai ietekmes uz vidi

sākotnējo izvērtējumu, ja aramzemes ir paredzēts ierīkot

sen pamestā kūdras ieguves vietā;

- ja nepieciešams, jāveic grāvju sistēmas rekonstrukcija

vai pārbūve, lai nodrošinātu kultūraugu audzēšanai un lauku

apstrādāšanai optimālo ūdens un gaisa režīmu augsnē;

- no ilgstoši atstātām un aizaugušām kūdras ieguves

vietām ir jānovāc izveidojies apaugums;

- jāveic lauka attīrīšana no celmu un koku sakņu

paliekām;

- jāveic kūdras ieguves vietas planēšana;

- ja nepieciešams, jāveic rekultivācijas metā jeb derīgo

izrakteņu ieguves projektā norādīto kartu grāvju

aizbēršana;

- jāveic kūdras augsnes aparšana (ieteicamais dziļums

30-35 cm) tā, lai augsne tiktu pilnībā apvērsta un

virspusē nepaliktu augu atliekas (arumam jābūt iespējami

līdzenam un aršanas dziļumam - vienmērīgam, pieļaujot

dziļuma svārstības atsevišķās vietās ne vairāk kā

2-3 cm robežās);

- aršanas laikā virspusē uzvērstie celmi, siekstas un

koku saknes jāsavāc un jānoved;

- pirmreizējais arums jāapstrādā ar disku kultivatoriem,

kas aparto aramsloksni sagraiza, sajauc un irdina; lauku

kultivēšana jāveic, ar kultivatoru vienmērīgi apstrādājot

visu lauku;

- jāveic pirmreizēji sastrādātās augsnes sablīvēšana un

mikroieplaku izlīdzināšana;

- ja nepieciešams, jāīsteno lauka augsnes ielabošanas un

mēslošanas pasākumu kopums (piemēram, augsnes kaļķošana),

lai nodrošinātu izvēlētai augu kultūrai nepieciešamos

augšanas apstākļus.

Meliorācijas sistēmas sagatavošana un uzturēšana

Plānojot aramzemes ierīkošanu bijušajā kūdras ieguves

vietā, meliorācijas sistēmas izvietojumam ir jābūt tādam,

kas audzējamām kultūrām garantētu to veģetācijas periodā

nepieciešamos gaisa un mitruma apstākļus. Rekultivējamajā

teritorijā jānodrošina vidējo gruntsūdens līmeni, kas ir

zemāks par 0,7-1,0 m (Aire u.c. 1970). Mitruma režīmu

var regulēt ar susinātājgrāvjiem un kartu grāvjiem,

nepieciešamības gadījumā tos pārbūvējot vai izbūvējot

drenāžas tīklu. Jāņem vērā likumsakarības starp esošo vai

pārbūvējamo susinātājgrāvju dziļumu un savstarpējo

atstatumu, tas ir, plānojot susinātājgrāvju izvietojumu,

jāņem vērā atlikušais kūdras slāņa biezums un zem kūdras

esošo nogulumu sastāvs. Tādējādi būs iespējams noteikt

optimālo grāvju vai drenu dziļumu un attālumu (Eriņš 1966).

Papildus jānovērtē kūdras ieguves vietas novadošā

meliorācijas tīkla (novadgrāvji, promtekas) un uz tā

izveidoto hidrotehnisko būvju (caurtekas) tehniskais

stāvoklis, jo kūdras ieguves vietas nosusināšanas sistēma

ir cieši saistīta ar novadošo tīklu. Minētais novērtējums

ļaus iegūt papildus informāciju lēmuma pieņemšanai par

iespēju novadīt lieko ūdeni no rekultivējamās teritorijas

novadošajā tīklā (novadgrāvji, promtekas),

tas ir, vai plānoto gruntsūdens līmeņa

sasniegšanu neierobežos novadošajā tīklā izvietotās

hidrotehniskās būves.

Pārveidojot kūdras ieguves vietu aramzemē, priekšrocība

būtu dodama vaļēja grāvju tīkla izveidei, kas ātrāk novada

virszemes ūdeņus, uztver gruntsūdeņus un kam ir zemākas

ierīkošanas un uzturēšanas izmaksas nekā segtajai drenu

sistēmu izveidei.

Kā alternatīva aramzemes nosusināšanai ir iespējama

drenu sistēmas izveide. Ierīkojot segto drenu sistēmu, ir

iespējams panākt vienmērīgāku mitruma režīmu, netraucētu

lauksaimniecības mašīnu pārvietošanos, drenu sistēma

neaizņem izmantojamās zemes platības, bet drenētajās

platībās augu saknes sasniedz dziļākus augsnes slāņus un

efektīvāk izmanto tur esošās barības vielas u.c. (Šnore

2013).

Rekultivējamās teritorijas hidroloģisko apstākļu un

nosusināšanas iespēju novērtēšanai, ieteicams izmantot

atbilstošajā jomā sertificētu personu konsultācijas vai

slēdzienus.

Virsmas sagatavošana un augsnes ielabošana

Ja aramzemes ierīkošana tiek plānota kā zemes izmantošanas

veids pēc kūdras ieguves teritorijās, kur tā vēl nav

uzsākta vai tiek veikta, vismaz 2-3 sezonas pirms stādījumu

ierīkošanas uzsākšanas kā noslēdzošo posmu kūdras ieguvei

ieteicams paredzēt frēzkūdras ieguves tehnoloģiju.

Pielietojot frēzkūdras ieguves metodi, iespējams iegūt

līdzenu lauku. Lauks nebūs speciāli jālīdzina, jāfrēzē un

jāveic citas darbības, līdz ar to samazināsies aramzemes

ierīkošanas izmaksas.

Plānojot aramzemes ierīkošanu kūdras ieguves vietās,

kurās kūdras ieguve pārtraukta senāk, palikušajā kūdras

slānī jānosaka celmainība. Parasti kūdras iegulā ir zināms

daudzums koksnes atlieku, kuru izvietojums kūdras iegulā

visizteiktāk ir sastopams robežhorizontā, kas raksturo

pāreju no viena kūdras tipa uz otru. Kūdras ieguves vietās,

kurās ir augsta celmainība, būs būtiski apgrūtināta

teritorijas izmantošana intensīvā lauksaimniecībā. Būs

jāveic regulāra lauku atcelmošana, celmu un sakņu

novākšana, kā arī jārēķinās ar apgrūtinātu agrotehnisko

apstrādi.

Ja rekultivējamās teritorijas atlikušo kūdras slāni

veido pārejas tipa kūdra, būs jāveic arī augsnes kaļķošana,

jo pārejas tipa kūdras augsnes ir skābas (pH˂5).

Pieņemot lēmumu par aramzemes izveidošanu kūdras ieguves

laukos pēc ieguves pabeigšanas, jāņem vērā, ka kūdra ļoti

labi absorbē saules radiāciju. Pavasaros virsējā kārta

sasilst ļoti strauji, savukārt sliktās siltumvadītspējas

dēļ dziļākajos kūdras slāņos kūdra atkūst ļoti lēni. Šie

apstākļi jāņem vērā, kad tiek pieņemts lēmums par

rekultivējamā teritorijā audzējamām kultūrām, piemēram,

plānojot to sējas termiņus, kad veidojas salnas. Tādi paši

apstākļi veidojas arī rudenī, kad salnas uz kūdras augsnēm

sākas par 10-15 dienām agrāk nekā uz minerālaugsnēm.

Klimata pārmaiņu mazināšana

Apsverot aramzemes ierīkošanu kā

rekultivācijas veidu, jāizvērtē arī SEG emisiju aspekts. LIFE

REstore projektā "Degradēto purvu atbildīga

apsaimniekošana un ilgtspējīga izmantošana Latvijā"

ietekme uz SEG emisijām novērtēta 30 gadu periodam pēc

aramzemes ierīkošanas, pieņemot, ka to ievieš teritorijā,

kurā kūdras ieguves pārtraukta nesen un vēl nav izveidojusies

veģetācija, bet augsnes virskārtu veido auglīga zemā purva

tipa kūdra. Pēc aramzemes ierīkošanas SEG emisijas pieaugs

par

14,6 t CO2 ekv. ha-1

gadā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli pirms rekultivācijas

uzsākšanas. Kopējās SEG emisijas izstrādātos kūdrājos

ierīkotās aramzemēs aprēķinu periodā atbilst

20,9 t CO2 ekv. ha-1

gadā. SEG emisiju aprēķinā nav ietvertas mēslojuma radītās

emisijas, kas atkarībā no pielietotajām mēslojuma devām var

būtiski palielināt N2O emisijas no augsnes. Šīs

emisijas uzskaita lauksaimniecības sektorā, pielietojot

unificētu aprēķinu metodi pielietotā mēslojuma daudzuma

pārrēķinam uz tiešajām un netiešajām N2O emisijām.

Aramzemju ierīkošana intensīvās laukkopības vajadzībām,

salīdzinot ar citiem rekultivācijas veidiem, rada vislielākās

SEG emisijas.

Pazīmes, kas liecina par sekmīgu vai nesekmīgu

rekultivāciju

Par sekmīgu rekultivāciju liecina:

Rekultivējamajā teritorijā ir izveidota plānotā

meliorācijas sistēma, kas spēj nodrošināt kultūraugu

audzēšanai un lauku apstrādāšanai optimālo ūdens un gaisa

režīmu augsnē.

Ir veikta lauka atcelmošana, sagatavots lauks ar līdzenu

virsmu.

Par nesekmīgu rekultivāciju

liecina:

Rekultivējamā teritorijā izveidotās meliorācijas

sistēmas nenodrošina kultūraugu audzēšanai un lauku

apstrādāšanai optimālo ūdens un gaisa režīmu augsnē. Lauks

ir nelīdzens, ar mikroieplakām.

Ieguvumi

Teritorija pēc rekultivācijas

kļūst par intensīvu lauksaimniecībā izmantojamu teritoriju,

kas turpmāk dod ekonomiskus un sociālus ieguvumus.

Trūkumi

Pārvēršot platību par

lauksaimniecībā intensīvi izmantojamu teritoriju, tā kļūst

par nozīmīgu SEG emisijas avotu.

Ekosistēmu pakalpojumi

Primārie ekosistēmu pakalpojumi, ko sniedz lauksaimniecības

teritorijas ir apgādes pakalpojumi, nodrošinot pārtiku

cilvēkiem, lopbarību, izejmateriālus bioenerģijas

ražošanai, farmaceitiskos resursus, kā arī cita veida

izejmateriālus.

Vienlaikus šīs teritorijas ir atkarīgas no ekosistēmu

pakalpojumiem, ko nodrošina dabiskās ekosistēmas, tostarp

apputeksnēšana, bioloģiskā kaitēkļu apkarošana, augsnes

struktūras un auglības uzturēšana, barības vielu aprite un

hidroloģiskie pakalpojumi.

Rekultivācijas pabeigšana

Kūdras ieguvējiem jāīsteno derīgo izrakteņu ieguves

projektā vai rekultivācijas metā ietvertās prasības un

tehniskie risinājumi (rekultivācijas darbi), lai kūdras

ieguves vieta tiktu sagatavota plānotajam zemes

izmantošanas veidam pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

Rekultivācijas nosacījumi parasti ir iekļauti arī zemes

nomas līgumā, kurā zemi iznomā derīgo izrakteņu ieguvei.

Kūdras ieguves projekts nosaka, kādā stāvoklī ir jāsagatavo

platība tālākai rekultivācijas darbībai, ievērojot, cik

biezs kūdras slānis ir jāatstāj plānotajam rekultivācijas

veidam, un platība ir jānolīdzina. Pēc tam tiek izstrādāts

rekultivācijas projekts, un atkarībā no rekultivācijas

veida tajā paredz tālākās tehniskās darbības, kas jāizpilda

zemes īpašniekam rekultivācijas īstenošanai (ja zemes nomas

līgumā nav noteikts citādi).

Izpildot šos nosacījumus kūdras izstrādātājs ir veicis

derīgā izrakteņa ieguves projektā paredzēto uzdevumu -

sagatavojis teritoriju citam zemes izmantošanas veidam.

Tālākās darbības un zemes apsaimniekošana (piemēram,

augsnes sagatavošanas, piemērotas meliorācijas sistēmas

izveide, zālāju sēšana un uzturēšana) ir jāveic zemes

īpašniekam.

Iespējamie rekultivācijas darbi

Iespējamās izmaksas

Darbības

Mērvienība

euro

Rekultivējamās

teritorijas līdzināšana

150-250

Rekultivējamās

teritorijas attīrīšana no izveidojušās veģetācijas

1200-2000

Celmu, siekstu

novākšana

100-150

Rekultivējamās

aparšana

50-100

Rekultivējamās

teritorijas kultivēšana

Rekultivējamās

teritorijas šķīvošana

Rekultivējamās

teritorijas dziļirdināšana, līdz 0,4m

100-700

Tehnoloģisko ceļu

likvidēšana un bērtņu joslas līdzināšana

300

Lauku attīrīšana, vecās

būvtehnikas, būvmateriālu, citu atkritumu izvešana

Jaunas meliorācijas

sistēmas izveidošana

1500-2500

Drenu sistēmas

ierīkošana

3700

Vaļēju grāvju

ierīkošana (atkarīgs no m)

500-1500

Esošās meliorācijas

sistēmas rekonstrukcija

500-1500

Līdzšinējā pieredze Latvijā

Latvijā ir vairākas bijušās

kūdras izstrādes teritorijas, kur šobrīd tiek veikta

intensīva lauksaimnieciskā darbība. Lielākās teritorijas ir

Mārupes novadā (piemēram, Cenas tīreļa masīvs).

Literatūra

Aire A., Labrencis V. 1970. Kultūrtehniskā meliorācija.

Zvaigzne, Rīga.

Eriņš A. 1966. Lauksaimnieciskās meliorācijas

projektēšana. Zvaigzne, Rīga.

Krūmiņš J., Robalds A., Purmalis O., Ansone L., Poršņovs

D., Kļaviņš M., Segliņš V. 2013. Kūdras resursi un to

izmantošanas iespējas. Material Science and Applied

Chemistry 2013/29, doi: 10.7250/msac.2013.025.

Šnore A. 2013. Kūdras ieguve. Nordik, Rīga.

Lielogu dzērveņu

audzēšana

Īss

apraksts

Šis rekultivācijas veids paredz bijušo kūdras ieguves vietu

pārveidošanu par lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, kurās

audzē lielogu dzērvenes Vaccinium macrocarpon.

Lielogu dzērvenes ir mūžzaļš ēriku dzimtas sīkkrūms, kuras

audzēšanai optimālais augsnes pH ir 4-5 un organiskās

vielas saturs vismaz 3%. Latvijas klimats ir piemērots

lielogu dzērveņu audzēšanai izstrādātos kūdras laukos,

kuros palikušā kūdras slāņa virsējo daļu veido augstā purva

tipa kūdra.

Nekustamā īpašuma lietošanas mērķis - Zeme, uz

kuras galvenā saimnieciskā darbība ir lauksaimniecība

(Ministru kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumi

Nr. 496 "Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu

klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas mērķu

noteikšanas un maiņas kārtība, Nekustamā īpašuma lietošanas

mērķa kods - 0101).

Zemes lietošanas veids - zeme zem augļu

dārziem.

Apstākļi, kādos iespējama lielogu dzērveņu stādījumu

ierīkošana

Rekultivējamās platības virsmu veidojošās kūdras

tips: augstā tipa kūdra

Palikušā kūdras slāņa biezums: nav ierobežojošs

faktors (var audzēt arī minerālaugsnē (smilts, mālsmilts,

viegls smilšmāls), ja iespējams nodrošināt optimālu augsnes

pH), ideālā gadījumā - 0,5 m

Virsējā kūdras slāņa pH: pH 3,5-4,5

Kūdras sadalīšanās pakāpe: Maz sadalījusies

Vidējais gruntsūdens līmenis zem kūdras virsmas:

vidēji 0,5 m

Vidējais dienu skaits gadā, kad teritorija ir

applūdusi: nedrīkst applūst

Celmainība: <3%

Darbu

plānošana un sagatavošana

Plānojot lielogu dzērveņu stādījumu ierīkošanu bijušajās

kūdras ieguves vietās:

- jāveic izvēlētā rekultivācijas veida atbilstības

saskaņošana ar vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas

dokumentiem;

- jāizvērtē rekultivācijas veida atbilstība derīgo

izrakteņu ieguves projekta dokumentācijai, ja kūdras

ieguves vietā joprojām tiek īstenota derīgo izrakteņu

ieguve;

- jāveic rekultivācijas meta izstrāde un saskaņošana

normatīvo aktu noteiktajā kārtībā;

- jāizstrādā stādījumu lauku projekts;

- jāizstrādā stādījumu lauku nosusināšanas un

apūdeņošanas sistēmu un citu hidromelioratīvo būvju

projekti, jāveic to saskaņošana normatīvo aktu noteiktajā

kārtībā;

- izstrādājot jaunu derīgo izrakteņu ieguves projektu

vai plānojot grozījumus esošajā projektā, ja kūdras ieguves

vietā rekultivācijas laikā tiek paredzēta lielogu dzērveņu

stādījumu ierīkošana, jāparedz 0,5 m bieza augstā

purva tipa kūdras slāņa saglabāšana;

- derīgo izrakteņu ieguves projekta rekultivācijas daļā

atstājamo kartu grāvju savstarpējie attālumi jāplāno tādā

attālumā, kas nodrošina nepieciešamo mitruma režīmu

stādījumiem;

- no ilgstoši atstātiem un aizaugušiem kūdras laukiem

jānovāc apaugums; jāattīra lauks no celmu un koku sakņu

paliekām;

- jāveic kūdras ieguves vietas planēšana tā, lai virsmas

slīpums nepārsniegtu 2%;

- ja nepieciešams, jāveic dzērveņu stādījumu mitruma

režīma nodrošināšanai nepieciešamo grāvju sistēmas

atjaunošana vai pārbūve, rekultivācijas metā vai derīgo

izrakteņu ieguves projektā norādīto kartu grāvju

aizbēršana;

- ja nepieciešams, rekultivējamā teritorijā vai tai

piegulošajā teritorijā jāierīko ūdenstilpes

laistīšanai;

- pēc apauguma novākšanas un virsmas līdzināšanas jāveic

tās kultivēšana;

- jāveic augsnes analīzes un, ja nepieciešams, jāveic

augsnes mēslošana;

- jāizveido tehnoloģiskie pievadceļi;

- jāierīko laistīšanas (virspusējā) sistēma;

- lielogu dzērveņu laukā ieteicams ierīkot pretsalnu

agrās brīdināšanas sistēmu, kas ļauj būtiski palielināt

iegūstamo ražu.

Meliorācijas sistēmas sagatavošana un uzturēšana

Meliorācijas sistēmai jānodrošina vidējo gruntsūdens līmeni

stādījumu teritorijā ~0,5 m zem kūdras virsmas.

Vadoties no konkrētās vietas apstākļiem, jāveic dzērveņu

stādījumu mitruma režīma nodrošināšanai nepieciešamo grāvju

sistēmas rekonstrukcija vai pārbūve.

Ja rekultivējamā vai tai piegulošajā teritorijā nav

mākslīgu vai dabisku ūdenstilpju, tās jāizveido, lai

nodrošinātu stādījumus ar nepieciešamo ūdens daudzumu

laistīšanai, kas ir būtisks priekšnosacījums sekmīgai

lielogu dzērveņu audzēšanai.

Virsmas sagatavošana un augsnes ielabošana

Uzsākot vietas sagatavošanu lielogu dzērveņu stādījumiem,

būtisks nosacījums stādījumu lauka ierīkošanā ir virsmas

stāvoklis. Svarīgi, lai stādāmā lauka virsma būtu līdzena,

bez mikroieplakām vai pacēlumiem. Ja lauka virsa ir

nelīdzena, nepieciešama virsmas planēšana, izlīdzinot

lauku, lai virsmas slīpums nepārsniegtu 2%. Tas

nepieciešams, lai stādījumus varētu efektīvāk aizsargāt

pret salnām, kā arī nodrošināt atbilstošu mitruma režīmu,

kas ir galvenie gaidāmās ražas lielumu ietekmējošie

faktori. Pēc virsmas līdzināšanas ir jāveic dziļirdināšana.

Dziļirdināšanu veic vidēji 0,4 m dziļumā, vienmērīgi

apstrādājot visu lauku (Silava 2016).

Ja lielogu dzērveņu stādījumu ierīkošana tiek plānota kā

zemes izmantošanas veids pēc kūdras ieguves teritorijās,

kur tā vēl nav uzsākta vai joprojām tiek veikta, vismaz 2-3

sezonas pirms stādījumu ierīkošanas uzsākšanas kā

noslēdzošo posmu kūdras ieguvē ieteicams paredzēt

frēzkūdras ieguves tehnoloģiju. Pielietojot frēzkūdras

ieguves metodi, iespējams iegūt līdzenu lauku. Tad lauks

nebūs speciāli jālīdzina, jāfrēzē un jāveic citas darbības,

tādējādi samazināsies lielogu dzērveņu lauka ierīkošanas

izmaksas.

Teritorijās, kur kūdras ieguve ir pārtraukta pirms

vairākiem gadu desmitiem, nav veikta rekultivācija un ir

izveidojies apaugums, pirms stādījumu ierīkošanas tas

jānovāc, izcērtot kokus un izraujot to saknes, kā arī

novācot zemsedzes veģetāciju.

Ja stādījumu ierīkošanai paredzētajā teritorijā kūdras

virskārtā ir celmi, jāveic lauku atcelmošana un tie jāizvāc

no visas platības, nodrošinot pilnvērtīgu turpmāko

stādījumu apsaimniekošanu ar ogu audzēšanā izmantojamām

lauksaimniecības mašīnām un iekārtām.

Pirms dzērveņu stīgu iestrādes vai apsakņotu spraudeņu

stādīšanas ir jāveic augšņu agroķīmiskā izpēte. Šī

informācija palīdz novērtēt augsnes auglību, lielogu

dzērveņu augšanas potenciālu un augsnes mēslošanas

nepieciešamību. Mēslošanas līdzekļi un daudzums ir atkarīgs

no kūdrā esošā barības vielu daudzuma un kūdras īpašībām,

tās jāsalāgo ar dzērveņu augšanai nepieciešamajām

prasībām.

Ja plānotajā lielogu dzērveņu stādījumu laukā augsnes pH

skaitlis ir zemāks par 3,5, t. i., apstākļi nav

lielogu dzērveņu augšanai optimāli, jāveic augsnes

ielabošana kaļķojot (Āboliņš u. c. 2012).

Lielogu dzērvenēm optimālā substrāta aktīvā reakcija

(pHKcl) ir 4,5 ± 0,3. Pie

pHKCl virs 5,2 sākas dzelzs un pārējo

mikroelementu uzņemšanas traucējumi, bet pie 4,0 un zemāk -

kalcija deficīts. Ģipšošana nodrošina augu sakņu apgādi ar

kalciju bez būtiskām pH izmaiņām kūdrā. Ja stādījumu ierīko

pavasarī, iepriekšējā rudenī iestrādā augsnē 1-1,2 t

uz hektāru ģipsi. Ģipsi jāiestrādā vienmērīgi visā lauka

platībā. Uzturošās ģipšošanas deva ir 300-500 kg/ha.

Ģipša iestrādāšana kūdrā neizmaina pH, jo ģipsis ir

neitrāls sāls. Ģipsis bez kalcija un sēra satur arī citus

barības elementus nelielās koncentrācijās. Ģipšošanu jāveic

iepriekšējā gadā pirms lielogu dzērveņu stādīšanas, lai

izskalotos pārbagātas sulfātu koncentrācijas (Osvalde u.c.

2011).

Lielogu dzērvenes jāmēslo pavasarī un vasaras pirmajā

pusē, kad atjaunojas veģetācija (no aprīļa līdz jūnija

vidum).

Lielogu dzērveņu stādīšana

Lielogu dzērveņu stādīšana notiek ar dzērveņu stīgām, tās

vienmērīgi izkaisot pa lauku. Mazās platībās var stādīt

apsakņotus dzērveņu spraudeņus. Dzērvenes stāda no maija

līdz jūnija vidum. Viena hektāra ierīkošanai nepieciešamas

2,5-3 t stīgu vai 20 000 apsakņotu stādu. Pirmā

raža sagaidāma trešajā gadā pēc iestādīšanas, bet regulāra

raža - sākot ar sesto gadu, kad no 1 ha var vidēji

iegūt 14-40 t (maksimāli - 56 t) ogu. Lielogu

dzērvenes vienā vietā var audzēt un iegūt ražas 50-100

gadus (Eriņš 2011).

Lielogu dzērveņu stīgas var iestrādāt ar diskiem vai ar

frēzi. Kā ieteicamākais un ekonomiski izdevīgākais

paņēmiens ir stīgu iestrāde ar frēzi, jo, iestrādājot ar

diskiem, daļa stīgu netiek pilnīgi iespiestas kūdrā, tās

neapsakņojas, aiziet bojā, radot zaudējumus. Stādījumu

mulčēšanai ieteicams izmantot sfagnu kūdru vai atsevišķās

saimniecībās, kur nav ierīkota apūdeņošana, skuju koku zāģu

skaidas (klājot 3-4 cm biezumā) (Osvalde u.c.

2011).

Pēc stīgu izkaisīšanas visu lauku apstrādā ar frēzi

aptuveni 3 cm dziļumā. Veic lauka pirmreizējo

laistīšanu. Papildus ir ieteicams ierīkot laistīšanas

(virspusējo) sistēmu. Lai arī tās ierīkošanas izmaksas ir

lielas, tomēr pieredze liecina, ka bez tās ražas var būt

mazas un nevienmērīgas. Iekārtojot laistīšanas sistēmu, ir

iespējams efektīvāk cīnīties pret salnām (laistot

stādījumus pirms salnas, iespējams tos pasargāt no straujām

temperatūras svārstībām un šūnu bojājumiem, jo ūdens

piesaista siltumu), kā arī ar ilgstoša sausuma periodiem,

būtiski palielinot ikgadējo iegūstamās ražas lielumu. Lai

ierīkotu laistīšanas sistēmu, blakus lielogu dzērveņu

audzēšanas laukam ir jābūt ūdens ņemšanas vietai. Vislabāk

to ir ierīkot tā, lai nokrišņu laikā ūdens no lielogu

dzērveņu laukiem tiktu novadīts šajā ūdens uzglabāšanas

vietā un nepieciešamības gadījumā uzkrātais ūdens ar sūkņu

un cauruļvadu sistēmas palīdzību tiktu novadīts uz lielogu

dzērveņu audzēšanas laukiem.

Kad lielogu dzērveņu stādījumi ir iekopti un dzērvenes

ieaugušās var piesaistīt biškopjus - bišu pievešanai

stādījumu apputeksnēšanai. Tas palielinās dzērveņu

ražu.

Klimata pārmaiņu mazināšana

Apsverot lielogu dzērveņu

stādījumu ierīkošanu kūdras laukos, jāizvērtē arī klimata

pārmaiņu mazināšanas aspekts. LIFE REstore projektā

"Degradēto purvu atbildīga apsaimniekošana un

ilgtspējīga izmantošana Latvijā" ietekme uz SEG emisijām

novērtēta 30 gadu periodam pēc rekultivācijas, pieņemot, ka

lielogu dzērvenes stāda teritorijā, kurā kūdras ieguves

pārtraukta nesen un vēl nav izveidojusies zemsedzes

veģetācija, bet augsnes virskārtu veido neauglīga augstā

purva tipa kūdra. Pēc rekultivācijas SEG emisijas

samazināsies par

3,4 t CO2 ekv. ha-1

gadā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli. Kopējās SEG emisijas

lielogu dzērveņu stādījumos aprēķinu periodā atbilst

2,9 t CO2 ekv. ha-1

gadā. SEG emisiju aprēķinā nav ietvertas mēslojuma radītās

emisijas, kas, atkarībā no pielietotajām mēslojuma devām, var

būtiski palielināt N2O emisijas no augsnes. Šīs

emisijas uzskaita lauksaimniecības sektorā, pielietojot

unificētu aprēķinu metodi pielietotā mēslojuma daudzuma

pārrēķinam uz tiešajām un netiešajām N2O emisijām

(LIFE REstore projekta "Degradēto purvu atbildīga

apsaimniekošana un ilgtspējīga izmantošana Latvijā"

dati).

Pazīmes, kas liecina par sekmīgu vai nesekmīgu

rekultivāciju

Par sekmīgu rekultivāciju liecina:

Teritorija ir līdzena, tajā darbojas meliorācijas

sistēma atbilstoši lielogu dzērveņu prasībām. Lielogu

dzērvenes vienmērīgi nosedz visu lauka virsmu.

Par nesekmīgu rekultivāciju

liecina:

Rekultivējamajā teritorija ilgstoši applūst, nav

līdzena. Nedarbojas stādījumos ierīkotā meliorācijas

sistēma vai tā nav piemērota lielogu dzērveņu

audzēšanai.

Ieguvumi

Pēc kūdras ieguves teritorija tiek izmantota

saimnieciskajai darbībai, kura nodrošina darba vietas un

ienākumus.

Labi un pareizi kopti lielogu dzērveņu stādījumi pilnībā

nosedz kūdras virskārtu, kas samazina SEG emisijas.

Trūkumi

Lauku mēslošana, lai nodrošinātu

lielākas ražas, palielina SEG emisijas. Taču sagaidāms

nebūtisks emisiju pieaugums, ja tiek ievērots pareizs

mēslošanas laiks un devas.

Ekosistēmas pakalpojumi

Ogu audzēšanu iespējams

klasificēt kā lauksaimniecisko darbību, kuras augstākā

ekosistēmu pakalpojumu vērtība ir spēja nodrošināt augstus

apgādes pakalpojumus. Vienlaikus sniegtie regulācijas

pakalpojumi ir salīdzinoši zemāki.

Rekultivācijas pabeigšana

Kūdras ieguvējiem jāīsteno derīgo izrakteņu ieguves

projektā vai rekultivācijas metā ietvertās prasības un

tehniskie risinājumi (rekultivācijas darbi), lai kūdras

ieguves vieta tiktu sagatavota plānotajam zemes

izmantošanas veidam pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

Rekultivācijas nosacījumi parasti ir iekļauti arī zemes

nomas līgumā, kurā zemi iznomā derīgo izrakteņu ieguvei.

Kūdras ieguves projekts nosaka, kādā stāvoklī ir jāsagatavo

platība tālākai rekultivācijas darbībai, ievērojot, cik

biezs kūdras slānis ir jāatstāj plānotajam rekultivācijas

veidam, un platība ir jānolīdzina. Pēc tam tiek izstrādāts

rekultivācijas projekts, un atkarībā no rekultivācijas

veida tajā paredz tālākās tehniskās darbības, kas jāizpilda

zemes īpašniekam rekultivācijas īstenošanai (ja zemes nomas

līgumā nav noteikts citādi).

Izpildot šos nosacījumus kūdras izstrādātājs ir veicis

derīgā izrakteņa ieguves projektā paredzēto uzdevumu -

sagatavojis teritoriju citam zemes izmantošanas veidam.

Tālākās darbības un zemes apsaimniekošana (piemēram,

augsnes sagatavošanas, piemērotas meliorācijas sistēmas

izveide, ogulāju stādīšana un kopšana) ir jāveic zemes

īpašniekam.

Krūmmelleņu

audzēšana

Īss

apraksts

Šis rekultivācijas veids paredz bijušo kūdras ieguves vietu

pārveidošanu par lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, kurās

audzē augstās (lielogu) krūmmellenes Vaccinium

corymbosum vai šaurlapu (zemās) krūmmellenes

Vaccinium angustifolium. Augstās krūmmellenes ir 1,2

līdz 2 m augsts krūms, bet zemās krūmmellenes - līdz

40-50 cm augsts puskrūms. Zemās krūmmellenes ogas ir

sīkākas, bet saldākas nekā augstajām krūmmellenēm. Abas

krūmmelleņu sugas labi aug atklātās, saulainās vietās.

Nekustamā īpašuma lietošanas mērķis - Zeme, uz

kuras galvenā saimnieciskā darbība ir lauksaimniecība

(Ministru kabineta 2006. gada 20. jūnija

noteikumi Nr. 496 "Nekustamā īpašuma lietošanas

mērķu klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas mērķu

noteikšanas un maiņas kārtība", Nekustamā īpašuma

lietošanas mērķa kods - 0101)

Zemes lietošanas veids - zeme zem augļu

dārziem

Apstākļi, kādos iespējama krūmmelleņu stādījumu

ierīkošana

Kūdras augšējā slāņa tips: augstā tipa kūdra

Kūdras sadalīšanās pakāpe: Mazsadalījusies vai

vidēji sadalījusies

Augšējā izmantojamā kūdras slāņa pH: 4,5 -

5,0;

Atlikušā kūdras slāņa biezums: > 0,5 m

Vidējais gruntsūdens līmenis zem kūdras virsmas:

labi aerētas augsnes ar gruntsūdens līmeni 0,35-0,55 m.

Vidējais dienu skaits gadā, kad teritorija ir

applūdusi: nedrīkst applūst

Celmainība: <3%

Darbu

plānošana un sagatavošana

Plānojot krūmmelleņu stādījumu ierīkošanu bijušajās kūdras

ieguves vietās:

- jāveic izvēlētā rekultivācijas veida atbilstības

saskaņošana ar vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas

dokumentiem;

- jānovērtē izvēlētā rekultivācijas veida atbilstība

derīgo izrakteņu ieguves projekta dokumentācijai, ja kūdras

ieguves vietā tiek īstenota derīgo izrakteņu ieguve;

- jāveic rekultivācijas meta izstrāde un saskaņošana

normatīvo aktu noteiktajā kārtībā;

- jāizstrādā stādījumu lauku projekts;

- jāizstrādā stādījumu lauku nosusināšanas un

apūdeņošanas sistēmu, kā arī citu hidromelioratīvo būvju

projekti un tie jāsaskaņo normatīvo aktu noteiktajā

kārtībā;

- izstrādājot jaunu derīgo izrakteņu ieguves projektu

vai plānojot grozījumus esošajā, ja kūdras ieguves vietā

tiek plānota krūmmelleņu stādījumu ierīkošana, ir jāparedz

stādījumiem optimāla biezuma augstā purva tipa kūdras slāņa

saglabāšana. Derīgo izrakteņu ieguves projekta

rekultivācijas daļā atstājamie kartu grāvji plānojami tādā

attālumā, kas nodrošina nepieciešamo mitruma režīmu

stādījumiem;

- no ilgstoši atstātām un aizaugušām kūdras ieguves

vietām ir jānovāc apaugums; jāattīra lauki no celmu un koku

sakņu paliekām;

- jāveic kūdras ieguves vietas planēšana, lai virsmas

slīpums nepārsniegtu 2 %;

- ja nepieciešams, jāveic krūmmelleņu stādījumu mitruma

režīma nodrošināšanai nepieciešamo grāvju sistēmas

rekonstrukcija vai pārbūve, kā arī rekultivācijas metā vai

derīgo izrakteņu ieguves projektā norādīto kartu grāvju

aizbēršana;

- pēc apauguma novākšanas un kūdras ieguves vietas

līdzināšanas ir jāveic tās kultivēšana;

- jāveic augsnes analīzes un nepieciešamības gadījumā

veic augsnes mēslošana;

- jāizveido tehnoloģiskie pievadceļi;

- jāierīko laistīšanas sistēma;

- krūmmelleņu laukā ieteicams ierīkot agrās brīdināšanas

sistēmu pret salnām.

Meliorācijas sistēmas sagatavošana un ūdens pieejamības

nodrošināšana

Plānojot krūmmelleņu stādījumus bijušajā kūdras ieguves

vietā, meliorācijas sistēmas izvietojumam un

funkcionalitātei jānodrošina vidējais gruntsūdens līmenis

0,35-0,55 m robežās zem kūdras virsmas. Nepieciešama

iespēja regulēt gruntsūdens līmeni ar novadgrāvjiem un

kartu grāvjiem. Vadoties no konkrētās vietas apstākļiem,

jāveic mitruma režīma nodrošināšanai nepieciešamo grāvju

sistēmas rekonstrukcija vai pārbūve. Pārbūvējamo vai

ierīkojamo grāvju dziļums plānojams ne mazāks par

0,5 m, maksimālais dziļums līdz 1,0 m (Silava

2016). Grāvju funkcionēšana ir būtiska, lai nodrošinātu

nepieciešamo augsnes mitrumu, bet nepieļautu teritorijas

applūšanu.

Ja rekultivējamā vai tai piegulošajā teritorijā nav

mākslīgu vai dabisku ūdenstilpju, tās jāizveido, lai

nodrošinātu stādījumus ar nepieciešamo ūdens daudzumu, kas

ir būtisks priekšnosacījums sekmīgai krūmmelleņu

audzēšanai.

Virsmas sagatavošana un augsnes ielabošana

Krūmmellenes aug barības vielām nabadzīgās augsnēs, bet

vajadzīgs augsts organiskās vielas saturs (virs

3,5 %).

Uzsākot vietas sagatavošanu krūmmelleņu stādījumiem,

būtisks nosacījums stādījumu lauka ierīkošanā ir virsmas

stāvoklis. Svarīgi, lai stādāmā lauka virsma būtu līdzena,

bez mikroieplakām vai pacēlumiem. Ja lauka virsa ir

nelīdzena, nepieciešama virsmas planēšana tā, lai virsmas

slīpums nepārsniegtu 2 %. Tas nepieciešams, lai

stādījumus būtu iespējams efektīvāk pasargāt pret salnām un

nodrošināt atbilstošu mitruma režīmu, kas ir galvenie ražas

lielumu ietekmējošie faktori. Pēc virsmas līdzināšanas ir

jāveic tās dziļirdināšana. Dziļirdināšanu veic vidēji

0,4 m dziļumā, vienmērīgi apstrādājot visu lauku.

Ja krūmmelleņu stādījumu ierīkošana tiek plānota

teritorijās, kur pašlaik kūdras ieguve vēl nav uzsākta vai

tiek turpināta, vismaz 2-3 sezonas pirms stādījumu

ierīkošanas uzsākšanas kā noslēdzošo posmu kūdras ieguvē

ieteicams paredzēt frēzkūdras ieguves tehnoloģiju. Tas

nozīmē, ka lauks pēc tam nebūs speciāli jālīdzina, jāfrēzē

un jāveic citas darbības, tādējādi samazināsies krūmmelleņu

audzēšanai paredzētā lauka ierīkošanas izmaksas.

Pirms stādu stādīšanas jāveic augsnes agroķīmiskās

analīzes, noskaidrojot augsnes sastāvu, skābumu un citas

īpašības. Ja plānotajā stādījumu ierīkošanas laukā augsnes

pH nav atbilstošs (4,5-5,0) (Apše, Kārkliņš 2013) un trūkst

barības elementu, jāveic augsnes ielabošana un mēslošana

(piemēram, augsnes kaļķošana vai ģipšošana), lai

nodrošinātu krūmmellenēm optimālus augšanas apstākļus

(LLKIC 2016).

Platībās, kur kūdras ieguve ir veikta sen, platības

bijušas ilgstoši pamestas un ir izveidojies apaugums, pirms

stādījumu ierīkošanas jācērt koki, izraujot arī to saknes,

un jānovāc zemsedzes veģetācija. Ja stādījumu ierīkošanas

vietā virsējā kūdras slānī ir celmi, tie jāizvāc, tas ļaus

stādījumus apsaimniekot ar ogu audzēšanā izmantojamajām

lauksaimniecības mašīnām un iekārtām.

Krūmmelleņu stādīšana

Augstās krūmmellenes stāda vagās. Lai ierīkotu

taisnas, paralēlas vagas, lauku galos un pa vidu ir

jānoliek atzīmes vagu veidošanai. Vagas veido ar speciālu

vagu veidotāju. Vagai jābūt ar 0,50 m pacēlumu un

0,7 m platumā. Optimālais atstatums starp vagām ir

3 metri. Ogu krūmus stāda ar rokām. Vagā tiek

izveidota iedobe, kurā tiek iestādīts krūms un iedobe

aizbērta. Atstatums starp ogu krūmiem ir 1,0-1,2 m

(atkarībā no šķirnes). Uzreiz pēc stādīšanas ir jāveic

jauno krūmu laistīšana. Stādīšanai vislabāk izmantot

divgadīgus līdz trīsgadīgus krūmus, kurus stāda pavasarī

vai rudenī.

Viena hektāra ierīkošanai vidēji nepieciešami 2500

stādi. Pirmā raža sagaidāma trešajā gadā pēc iestādīšanas,

sasniedzot ap 0,6 t ogu no hektāra. Pēc tam regulāri

ražojoši krūmi sasniedz 5-8 t ogu no hektāra (vidēji

2,5 kg no krūma) (Eriņš 2011). Krūmmellenes ražo 15-20

gadus, bet tad to ražība pakāpeniski samazinās.

Samazinoties ražībai, krūmmelleņu krūmus var apgriezt,

atstājot virs zemes tikai ap 20 cm augstus stublājus.

Veģetācijas periodā izveidosies jaunie dzinumi, kas pēc

pāris gadiem ražos ogas. Šādā veidā vienā vietā

krūmmellenes var augt pat 50-80 gadus (Ripa 2003).

Zemo krūmmelleņu stādīšanai vagu veidošana nav

nepieciešama. Zemo krūmmelleņu stādīšanai iegādājas stādus

(sēklaudžu vai kādu no šķirnēm), ko stāda 0,2 m līdz

0,4 m attālumā vienu no otra, starp rindām veidojot

0,6-1,0 m atstatumu. Vienmērīgi pārklājot visu lauku,

ieteicamie stādīšanas attālumi ir

0,3 x 0,6 m vai

0,3 x 1,0 metri. Pēc stādīšanas veic lauka

pirmreizējo laistīšanu. Zemās krūmmellenes sāk ražot otrajā

līdz trešajā gadā, dodot 0,9 t ražas no hektāra;

regulāri ražojoši krūmi sasniedz 2-5 t no hektāra. Šos

ogulājus audzē divu vai trīs ražošanas gadu ciklos (ik pēc

diviem līdz trīs gadiem nopļauj).

Gan augsto, gan zemo melleņu stādījumu teritorijās ir

ieteicams ierīkot laistīšanas sistēmu - gan virspusējo

(pretsalnu), gan pilienveida laistīšanas sistēmu. Lai arī

tās ierīkošanas izmaksas ir lielas, tomēr pieredze liecina,

ka bez tās ražas var būt mazas un nevienmērīgas. Izveidojot

laistīšanas sistēmu, ir iespējams efektīvāk mazināt salnu

ietekmi (laistot ogu stādījumus pirms salnas, iespējams tos

pasargāt no straujām temperatūras svārstībām un šūnu

bojājumiem, jo ūdens piesaista siltumu), kā arī ar ilgstoša

sausuma un karstuma (augu dzesēšanai) periodiem, būtiski

palielinot ik gadu iegūstamās ražas lielumu. Lai ierīkotu

laistīšanas sistēmu, blakus krūmmelleņu audzēšanas laukam

ir jābūt ūdens ņemšanas un uzglabāšanas vietai. Vislabāk to

ir ierīkot tā, lai nokrišņu laikā ūdens no krūmmelleņu

laukiem tiktu novadīts šajā ūdens uzglabāšanas vietā un

nepieciešamības gadījumā uzkrātais ūdens ar sūkņu un

cauruļvadu sistēmas palīdzību tiktu piegādāts krūmmelleņu

audzēšanas laukiem.

Augsto krūmmelleņu stādījumos apdobes var mulčēt, lai

ierobežotu nezāļu izplatību, veicinātu augsnes mitruma

saglabāšanu un samazinātu SEG emisijas.

Klimata pārmaiņu mazināšana

Apsverot krūmmelleņu stādījumu

ierīkošanu kūdras laukos, jāizvērtē arī klimata pārmaiņu

mazināšanas aspekts. LIFE REstore projektā "Degradēto

purvu atbildīga apsaimniekošana un ilgtspējīga izmantošana

Latvijā" ietekme uz SEG emisijām novērtēta 30 gadu

periodam pēc krūmmelleņu stādījumu ierīkošanas, pieņemot, ka

rekultivē teritorijā, kurā kūdras ieguves pārtraukta nesen un

vēl nav izveidojusies zemsedzes veģetācija, bet augsnes

virskārtu veido neauglīga augstā purva tipa kūdra. Pēc

krūmmelleņu stādījumu ierīkošanas SEG emisijas samazināsies

par

0,1 t CO2 ekv. ha-1

gadā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli. Kopējās SEG emisijas

aprēķinu periodā krūmmelleņu stādījumos atbilst

6,2 t CO2 ekv. ha-1

gadā. SEG emisiju aprēķinā nav ietvertas mēslojuma radītās

emisijas, kas, atkarībā no pielietotajām mēslojuma devām, var

būtiski palielināt N2O emisijas no augsnes. Šīs

emisijas uzskaita lauksaimniecības sektorā, pielietojot

unificētu aprēķinu metodi pielietotā mēslojuma daudzuma

pārrēķinam uz tiešajām un netiešajām N2O emisijām

(LIFE REstore projekta "Degradēto purvu atbildīga

apsaimniekošana un ilgtspējīga izmantošana Latvijā"

dati).

Pazīmes, kas liecina par sekmīgu vai nesekmīgu

rekultivāciju

Par sekmīgu rekultivāciju liecina:

Teritorija ir līdzena, tajā darbojas novadgrāvju

sistēma.

Pēc stādījumu ierīkošanas zemās krūmmellenes vienmērīgi

nosedz visu lauka virsmu. Augsto krūmmelleņu stādījumi

vagās ir vienmērīgi ir saauguši.

Par nesekmīgu rekultivāciju

liecina:

Rekultivētajā teritorijā atbilstoši krūmmelleņu prasībām

nedarbojas meliorācijas sistēma sistēma. Lauka virsma nav

līdzena.

Ieguvumi

Pēc kūdras ieguves teritorija tiek izmantota

saimnieciskajai darbībai, kura nodrošina darba vietas un

ienākumus.

Zemo krūmmelleņu stādījumi pilnībā nosedz kūdras

virskārtu, kas samazina SEG emisijas.

Trūkumi

Pielietojot intensīvo audzēšanas

metodi, lai nodrošinātu lielākas ražas, tiek veikta stādījumu

mēslošana ar slāpekļa minerālmēslojumu, kas savukārt

palielina SEG emisijas. Taču sagaidāms nebūtisks emisiju

pieaugums, ja tiek ievērots pareizs mēslošanas laiks un

devas.

Ekosistēma pakalpojumi

Ogu audzēšanu iespējams

klasificēt kā lauksaimniecisko darbību, kuras augstākā

ekosistēmu pakalpojumu vērtība ir spēja nodrošināt augstus

apgādes pakalpojumus. Vienlaikus sniegtie regulācijas

pakalpojumi ir salīdzinoši zemāki.

Rekultivācijas pabeigšana

Kūdras ieguvējiem jāīsteno derīgo izrakteņu ieguves

projektā vai rekultivācijas metā ietvertās prasības un

tehniskie risinājumi (rekultivācijas darbi), lai kūdras

ieguves vieta tiktu sagatavota plānotajam zemes

izmantošanas veidam pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

Rekultivācijas nosacījumi parasti ir iekļauti arī zemes

nomas līgumā, kurā zemi iznomā derīgo izrakteņu ieguvei.

Kūdras ieguves projekts nosaka, kādā stāvoklī ir jāsagatavo

platība tālākai rekultivācijas darbībai, ievērojot, cik

biezs kūdras slānis ir jāatstāj plānotajam rekultivācijas

veidam, un platība ir jānolīdzina. Pēc tam tiek izstrādāts

rekultivācijas projekts, un atkarībā no rekultivācijas

veida tajā paredz tālākās tehniskās darbības, kas jāizpilda

zemes īpašniekam rekultivācijas īstenošanai (ja zemes nomas

līgumā nav noteikts citādi).

Izpildot šos nosacījumus kūdras izstrādātājs ir veicis

derīgā izrakteņa ieguves projektā paredzēto uzdevumu -

sagatavojis teritoriju citam zemes izmantošanas veidam.

Tālākās darbības un zemes apsaimniekošana (piemēram,

augsnes sagatavošanas, piemērotas meliorācijas sistēmas

izveide, ogulāju stādīšana un kopšana) ir jāveic zemes

īpašniekam.

Iespējamie rekultivācijas darbi

Iespējamās izmaksas

Darbības

Mērvienība

euro

Rekultivējamās

teritorijas līdzināšana

150-250

Rekultivējamās

teritorijas attīrīšana no izveidojušās veģetācijas

1200-2000

Celmu, siekstu

novākšana

100-150

Rekultivējamās

teritorijas aparšana

50-100

Rekultivējamās

teritorijas dziļirdināšana līdz 0,4 m

100-700

Rekultivējamās

teritorijas šķīvošana

Rekultivējamās

teritorijas ecēšana

Lauku attīrīšana, vecās

būvtehnikas, būvmateriālu, citu atkritumu izvešana

Jaunas meliorācijas

sistēmas izveidošana

1500-2500

Drenu sistēmas

ierīkošana

3700

Vaļēju grāvju

ierīkošana (atkarīgs no m)

500-1500

Esošo grāvju

rekonstrukcija, grāvju padziļināšana

70-800

Esošās meliorācijas

sistēmas rekonstrukcija

500-1500

Tehnoloģisko ceļu

likvidēšana un līdzināšana

300

Tehnoloģisko ceļu

ierīkošana (noblīvēti kūdras ceļi)

400-600

Dīķa rakšana (paredzēti

laistīšanai ~1000 m3 ūdens)

m³/ha

2500-3000

Agroķīmiskās analīzes,

ūdens analīzes

Minerālmēslu

iegāde

300-400

Minerālmēslu

izkliedēšana

30-50

Laistīšanas sistēmas

ierīkošana

5000-6000

Pilienveida laistīšanas

sistēma

gab.

4700

Smidzinātāji u. c.

materiāli

2150

Cauruļvadi, būvniecības

izmaksas

4270

Pretsalnu laistīšanas

sistēma

gab.

5700

Sūkņa iekārta

570

Ravēšana

5-6

Krūmmelleņu

mēslošana

250-390

Vagu ierīkošana

augstajām krūmmellenēm

620

Augsto krūmmelleņu

stādu iegāde un stādīšana (izmaksas atkarībā no

stādīšanas attāluma un stādu vecuma)

10000-14000

Šaurlapu krūmmelleņu

stādu iegāde (izmaksas atkarībā no stādīšanas

attāluma)

45000-55000

Līdzšinējā pieredze Latvijā

Krūmmelleņu stādījumu ierīkošana

kūdras augsnēs Latvijā ir uzsākta 21. gs. sākumā.

Augstās krūmmellenes tiek stādītas lielākās platībās nekā

zemās krūmmellenes. Augsto krūmmelleņu audzēšana pēc kūdras

ieguves notiek Jelgavas novada Līvbērzes pagastā, Līgotņu

purvā Burtnieku novadā un citur. Viena no šaurlapu

krūmmelleņu audzētavām ir Apes novada Gaujienas pagastā.

2016. gadā kopējā krūmmelleņu platība Latvijā sasniedza

300 hektārus. Krūmmelleņu audzēšana iekļauta augļkopības

nozares attīstības koncepcijā kā perspektīva nozare, ogu

produkcijai ir labs noieta tirgus Latvijā, Eiropas Savienībā

un Krievijā (Eriņš 2011).

Literatūra

Apše J., Kārkliņš A. 2013. Krūmmelleņu audzēšanas

ekonomiskie aspekti. Zinātniski praktiskā konference

"Lauksaimniecības zinātne veiksmīgai

saimniekošanai", 21.-22.02.2013., Latvijas

Lauksaimniecības universitāte, Jelgava.

LLKIC 2016. Bruto segums 2016. gadā. Latvijas Lauku

konsultāciju un izglītības centrs,

http://new.llkc.lv/lv/nozares/ekonomika/sagatavoti-bruto-segumi-par-2016-gadu

Eriņš A. 2011. Stratēģija ilgtspējīgām augļu un dārzeņu

ražotāju organizāciju darbības programmām Latvijā 2011-2015

(2011). Apstiprināta ZM vadības apspriedē Nr. 75 - 334 -

VAP. LR Zemkopības Ministrija, Rīga.

Maltenieks M. 2008. 400 augļi un ogas Latvijā. Lauku

Avīze.

Silava 2016. Par paveikto zinātniskās priekšizpētes

pētījumā "Izstrādāto kūdras lauku izmantošana

zemkopībai". Līguma Nr. 5-5.5_002h_101_16_67.

LVMI Silava, Salaspils.

Ripa A. 2003. Krūmmelleņu (zileņu) audzēšanas

agrotehnika. Dārzs un Drava 4: 1-3.

Paludikultūras

Īss

apraksts

Terminu "paludikultūras" plašākā nozīmē lieto

attiecībā uz jebkuru kultivējamu augu stādījumu vai sējumu

uz periodiski applūstošām vai mitrām kūdras augsnēm.

Šaurākā nozīmē terminu lieto, runājot par kultivējamiem un

saimnieciski izmantojamiem augiem, kam dabiskā dzīves vide

ir mitras kūdras augsnes, tostarp purvi.

Paludikultūras tiek audzētas, lai veicinātu kūdras

saglabāšanos un pat uzkrāšanos, jo paludikultūru laukos

visu gadu tiek uzturēts augsts ūdens līmenis un atmirušās

augu daļas sekmē kūdras uzkrāšanos. Augi piesaista

CO2, nodrošinot SEG emisiju samazināšanos. Kā

paludikultūras izmanto niedres, vilkvālītes, alkšņus,

sfagnus un citas augu sugas, kuru veidoto biomasu var

izmantot kā atjaunojamu dabas resursu. Paludikultūras var

audzēt gan kūdras ieguves ietekmētos zemajos un pārejas

purvos (piemēram, vilkvālītes, niedres, grīšļus un citus

purvu augus, kam piemērota nedaudz skāba, neitrāla vai

sārmaina vide), gan arī kūdras ieguves ietekmētos augstajos

purvos (piemēram, sfagnus, rasenes) (Joosten et al. 2014;

Gaudig et al. 2017).

Saražoto biomasu izmanto enerģētikā, celulozes ražošanā,

kā vērtīgu kokmateriālu, dārzkopības substrātos, ūdeņu

attīrīšanā, pārtikā, lopbarībā, medicīnā, kā dekoratīvu

materiālu. Tiek prognozēts, ka Rietumeiropas valstīs

strauji pieaugs augu (nekoksnes) biomasas izmantošana

celulozes ražošanā (Joosten et al. 2014; Ozola 2018).

Biomasas ražošanai (biogāzei, kurināšanai) var izmantot

parasto miežubrāli Phalaris arundinacea, parasto

niedri Phragmites australis, platlapu vilkvālīti

Typha latifolia, šaurlapu vilkvālīti Typha

angustifolia un citas sugas (Platače 2013; Schröder et

al. 2015; Vos 2015; Ciria et al. 2005). Niedres var

izmantot jumtu un izolācijas materiālu ražošanai, tāpat

izolācijas materiālos var izmanto vilkvālītes un sfagnus.

Biomasas ražošanai kultivē arī ātraudzīgus kokus, piemēram,

melnalkšņus, kārklus u. c. (Ozola 2018). Atsevišķas

sugas izmanto farmācijā, piemēram, rasenes (Baranyai,

Joosten 2016).

Pēc rekultivācijas turpmākais nekustamā īpašuma

lietošanas mērķis ir ūdens objektu zeme; nekustamā īpašuma

lietošanas mērķis - 0302, 0303; (Ministru

kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumi Nr. 496

"Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu klasifikācija un

nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un maiņas

kārtība, Nekustamā īpašuma lietošanas mērķa kods) zemes

lietošanas veida kategorija - ūdens objektu zeme, zemes

lietošanas veida identifikators - 052, 053.

Apstākļi, kādos ir iespējama paludikultūru platību

ierīkošana

Kūdras augšējā slāņa tips: jebkura tipa kūdra,

atkarībā no audzēšanai paredzētās paludikultūras prasībām

Kūdras sadalīšanās pakāpe: kūdras sadalīšanās

pakāpei ir sekundāra nozīme, tomēr piemērotāka ir vidēji

sadalījusies kūdra (25-30%); labi sadalījusies kūdra virs

45% var veidot blīvu slāni, kas var ietekmēt gruntsūdens

plūsmu

Augšējā izmantojamā kūdras slāņa pH: atkarīgs no

paludikultūras veida

Palikušā kūdras slāņa biezums: atkarīgs no

paludikultūras veida

Vidējais gruntsūdens līmenis zem kūdras virsmas:

atkarībā no izvēlētās kultūras, teritorija var reizēm

applūst vai applūšana ir pat vēlama

Vidējais dienu skaits gadā, kad teritorija ir

applūdusi: atkarīgs no paludikultūras veida

Celmainība: <3%

Atkarībā no hidroloģiskiem un hidroģeoloģiskajiem

apstākļiem un iespējas regulēt ūdens līmeni, tostarp

iespējas pacelt un noturēt ūdens līmeni katrai kultūrai

nepieciešamajā līmenī, kā arī ņemot vērā palikušā kūdras

slāņa īpašības, jāizvēlas atbilstoša paludikultūra. To

audzēšana var būt izdevīga arī teritorijās, kur ūdens

līmenis tiek regulēts ar sūkņu palīdzību, novadot tikai

lieko ūdens daudzumu.

Lielākajai daļai paludikultūru augu audzēšanai pietiek

arī ar samērā plānu palikušās kūdras slāni

(< 0,3 m), tādēļ audzēšanai piemērotas ir

kūdras ieguves vietas, kur kūdra izstrādāta, atstājot

kūdras slāni no 0,2 m līdz pat vairāku metru

biezumam.

Paludikultūras ir dažādas, un arī tām piemērotie

augšanas apstākļi ir ļoti atšķirīgi. Tā, piemēram, sfagnu

sugām (īssmailes sfagnu Sphagnum fallax, purva sfagnu

S. palustre, kārpaino sfagnu S. papillosum,

Magelāna sfagnu S. magellanicum), ko parasti audzē

paludikultūrās, nepieciešams vismaz 0,1-0,2 m augstā

purva tipa kūdras slānis, bet zem tā esošās kūdras slāņa

biezums un tips nav būtisks. Ja rekultivējamajā teritorijā

plānots audzēt virsūdens augus, piemēram, niedres, kalmes,

vilkvālītes, tad, ja kūdrājs vēl ir bez apauguma, tad

kūdras slānim nevajadzētu būt biezākam

par 0,1-0,2 m, citādi tas ūdenī uzpeldēs. Ja apaugums

jau ir izveidojies, tad kūdras slāņa biezumam nav

izšķirošas nozīmes.

Kūdras virsējā slāņa pH atkarībā no audzējamās kultūras

var būt skābs līdz pat sārmains. Paludikultūrās audzētajiem

sfagniem piemērots ir pH 3-4, savukārt vilkvālītēm,

niedrēm, miežubrālim - pH 5-7.

Atkarībā no izvēlētās kultūras atšķiras arī optimālais

ūdens līmenis, piemēram, teritorija var reizēm applūst vai

applūšana ir pat vēlama, piemēram, kalmēm, niedrēm

pieļaujamā ūdens līmeņa amplitūda ir -0,5m līdz +1,0 m

robežās), vilkvālītēm (0,2-0,50 m virs zemes virsas),

bet miežubrālim un melnalksnim vajadzīgi periodiski mitri

apstākļi (vidēji 0-0,2 m zem zemes virsas). Citām

kultūrām (piemēram, sfagniem) ūdens līmenim jābūt aptuveni

zemes virsas augstumā, nepārsniedzot +0,1 m virs zemes

virsmas.

Stādīto sfagnu laukiem nav vēlama applūšana, citām

kultūrām teritorija drīkst periodiski applūst vai tā

pastāvīgi var būt applūdusi, piemēram, niedrēm. Melnalksnim

ilgstoša applūšana nav vēlama, bet tas panes īslaicīgu

applūšanu un samērā svārstīgu ūdens līmeni.

Katru augu kultūru ietekmē atšķirīgi kritiski svarīgi

faktori, tomēr visām paludikultūrās audzētajām sugām ir

svarīga ūdens pieejamība un spēja noturēt ūdens līmeni

(Witchmann 2016). Svarīgi faktori ir arī kūdras slāņa

biezums un kūdras tips, purva pamatnes minerālo nogulumu

ķīmiskais sastāvs un struktūra. Sfagnu audzēšanā svarīgs ir

virsmas reljefs - virsmai jābūt iespējami līdzenai.

Veicamo darbu plānošana

Plānojot paludikultūru lauku ierīkošanu bijušajās kūdras

ieguves vietās:

- pirms rekultivācijas darbu uzsākšanas

detalizēti jāizpēta paludikultūru audzēšanai paredzētā

teritorija;

- jāveic izvēlētā rekultivācijas veida

atbilstības saskaņošana ar vietējās pašvaldības teritorijas

plānošanas dokumentiem;

- jānovērtē izvēlētā rekultivācijas veida

atbilstība derīgo izrakteņu ieguves projekta

dokumentācijai, ja kūdras ieguves vietā joprojām tiek

īstenota derīgo izrakteņu ieguve;

- jāveic rekultivācijas meta izstrāde un

saskaņošana normatīvo aktu noteiktajā kārtībā;

- jāizstrādā stādījumu lauku un to nosusināšanas

un apūdeņošanas sistēmu, kā arī citu hidromelioratīvo būvju

projekti un tie jāsaskaņo normatīvo aktu noteiktajā

kārtībā;

- jāizveido meliorācijas sistēma, kas ļaus

nodrošināt optimālo ūdens līmeni izvēlētajai kultūrai;

- jāveic lauka atcelmošana;

- jāveic lauka virsmas līdzināšana;

- ja nepieciešams, jāveic nepieciešamo

meliorācijas sistēmas atjaunošanu vai pārbūvi;

- jāveic paludikultūru sēšana vai stādīšana un turpmāka

apsaimniekošana.

Paludikultūru lauku izveidošana

Paludikultūru stādīšanai vai sēšanai ir nepieciešams

sagatavot augsni:

- ja nepieciešams, jāatjauno vai jāpārbūvē meliorācijas

sistēma, kas ļaus nodrošināt optimālo ūdens līmeni

izvēlētajai augu kultūrai;

- ja virsējais palikušais kūdras slānis ir celmains, tad

nepieciešams veikt teritorijas atcelmošanu, lai lauku būtu

vieglāk apstrādāt gan stādījumus ierīkojot, gan arī vēlāk

novācot ražu;

- jāveic lauka virsmas līdzināšana. Tā īpaši svarīga ir

sfagnu stādīšanai paredzētajās vietās, jo to audzēšanai ir

ieteicami pēc iespējas līdzenāki lauki, lai neveidotos

pārmitras ieplakas, kur sfagnu augšanai ir pārāk augsts

ūdens līmenis, vai sausi pacēlumi, kur apstākļi ir sfagnu

augšanai nepiemēroti (Gaudig et al. 2017). Ja paludikultūru

lauku ierīkošana tiek plānota kā zemes izmantošanas veids

pēc kūdras ieguves teritorijās, kur tā vēl nav uzsākta vai

tiek veikta, vismaz divas līdz trīs sezonas pirms stādījumu

ierīkošanas uzsākšanas kā noslēdzošo posmu kūdras ieguvei

ieteicams paredzēt frēzkūdras ieguves tehnoloģiju. Tādējādi

iespējams iegūt līdzenu lauku - tas nebūs speciāli

jālīdzina, jāfrēzē un jāveic citas darbības, kas samazinās

paludikultūru audzēšanai paredzētā lauka ierīkošanas

izmaksas. Tomēr kūdras ieguvēju pieredze rāda, ka gandrīz

vienmēr, pēc kūdras izstrādes beigām ir jāveic lielāki vai

mazāki virsmas izlīdzināšanas darbi.

- ierīkojot kūdrājus paludikultūru audzēšanai, ir

nepieciešams atbilstoši katram paludikultūras veidam

izplānot un izveidot infrastruktūru, ņemot vērā, ka šīs

kultūras būs arī jāapsaimnieko un pēc tam novāc.

Ja sfagnu stādīšana paredzēta teritorijā, kur kūdras

ieguve pabeigta vai pārtraukta pirms ilgāka laika, tad

virsējo, mineralizētās kūdras virsējo sakaltušo slāni

nepieciešams vai nu uzirdināt vai arī novākt.

Paludikultūtu audzēšanā ļoti nozīmīgs ir mitruma režīms,

jo daļa sugu ir jutīgas pret applūšanu vai izžūšanu,

nepieciešams nodrošināt regulējamu ūdens apgādes sistēmu,

atkarībā no tā, kāda suga vai šķirne tiek audzēta. Ļoti

slapjā pavasarī liela daļa ražas var palikt uz lauka

(paludikultūras biomasai pļauj pavasarī), jo traktori to

nespēj nopļaut, tādēļ ir jāierīko tāda mitruma regulēšanas

sistēma, kas maksimāli ļauj samazināt augu

"noslīkšanas" vai izkalšas risku.

Kad rekultivējamā teritorija ir sagatavota, tajā tiek

stādīta vai sēta izvēlētā paludikultūra. Ja stādīšanai

paredzēti sfagni, tad donormateriāla ievākšana veicama

vietās, kur plānots ierīkot jaunas kūdras ieguves vietas un

purvu dzīvā virsa (akrotelms) tiks novākta. Gan sfagnu, gan

arī citu donormateriālu nevajadzētu ievākt aizsargājamās

dabas teritorijās un jau rekultivētās vietās, lai

nenodarītu tām kaitējumu. Savukārt kvalitatīvus melnalkšņu

stādus ir iespējams nopirkt vairākās kokaudzētavās Latvijā.

Kokaudzētavās var nopirkt arī paludikultūru graudzāļu,

piemēram, parastā miežubrāļa sēklas.

Paludikultūru stādīšanas paņēmieni var būt dažādi, un

tie tiek izvēlēti atkarībā no paludikultūras audzēšanas

paņēmiena un mērķa. Piemēram, sfagni tiek stādīti gan

velēnu veidā (tādējādi tie labāk saglabā mitrumu, taču

stādīšana prasa vairāk roku darba), gan tiek sasmalcināti

un izkaisīti, izmantojot lauksaimniecības mašīnas (mēslu

kaisītājus), kas ļauj darbu lielā mērā mehanizēt. Taču pie

jebkura paņēmiena iestādītie vai izkaisītie stādi ir

jāpārklāj ar salmu segu, lai tie neizkalstu vai neizsaltu

(Quinty, Rochefort 2003).

Visu paludikultūru audzēšanas laiku ir būtiski uzturēt

darba kārtībā meliorācijas - apūdeņošanas sistēmu, neļaujot

laukiem izžūt vai uzkrāties pārmērīgam ūdens daudzumam.

Klimata pārmaiņu mazināšana

Plānojot paludikultūru lauku

ierīkošanu, jāizvērtē arī klimata pārmaiņu mazināšanas

aspekts. Ietekme uz SEG emisijām novērtēta 30 gadu periodam

pēc rekultivācijas, pieņemot, ka paludikultūras ievieš

teritorijā, kurā kūdras ieguves pārtraukta nesen un vēl nav

izveidojusies zemsedzes veģetācija, bet augsnes virskārtu

veido neauglīga augstā purva kūdra un audzējamā kultūra ir

sfagni. Tas nozīmē, ka pārējām Latvijā potenciāli audzējamām

paludikultūrām SEG emisiju apjoms nav vērtēts. Pēc sfagnu

paludikultūras ieviešanas SEG emisijas pieaugs par

2 t CO2 ekv. ha gadā,

salīdzinot ar sākotnējo stāvokli. Kopējās SEG emisijas šajā

aprēķinu periodā atbilst

8,2 t CO2 ekv. ha-1

gadā. Mēslojuma radītās SEG emisijas aprēķinā nav ņemtas

vērā, pieņemot, ka augsnes ielabošanas līdzekļus neizmanto.

Taču saskaņā ar ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes

(The Intergovernmental Panel on Climate Change jeb

IPCC) vadlīnijām SEG emisijas nav jāuzskaita no dabiskām

ekosistēmām, šajā gadījumā pie tādām tiek pieskaitītas arī

paludikultūras. Tāpēc, neskatoties uz faktisko SEG emisiju

pieaugumu paludikultūru audzēšanā, šo emisiju pieaugumu

neuzskaita, bet pieņem, ka SEG emisiju samazinājums vienāds

ar SEG emisijām, saglabājoties esošajam stāvoklim, tas ir,

6,3 t CO2 ekv. ha-1.

Ilgtermiņā kūdru veidojoša veģetācija piesaista oglekli un

"noglabā" to kūdrā.

Pazīmes, kas liecina par sekmīgu vai nesekmīgu

rekultivāciju

Par sekmīgu rekultivāciju liecina:

Rekultivētajā teritorijā ir izveidots nepieciešamais

hidroloģiskais režīms, par ko liecina vitālas kultivēto

augu audzes, augi ir iesakņojušies, veiksmīgi pārziemo un

dod plānoto ražu.

Par sekmīgu rekultivāciju

liecina:

Paludikultūru ieviešana bijušajā kūdras ieguve vietā nav

izdevusies, ja nav izdevies izveidot izvēlētajai kultūrai

piemērotus hidroloģiskos un augsnes apstākļus (ir pārāk

sauss vai pārāk slapjš). Neizdošanās iemesli var būt arī

stādāmā materiāla kvalitātē, piemēram, zema sēklu dīdzība,

ir liels īpatsvars neiesakņojošos, iznīkušu stādu. Uz

neveiksmīgu sugas vai šķirnes un audzēšanas vietas izvēli

norāda arī tas, ka augi pirmajās sezonās slikti pārziemo,

izsalst.

Ieguvumi

Būtisks ieguvums ir klimata pārmaiņu mazināšana. Pārmitru

apstākļu izveidošanas rezultātā nosusinātajos purvos

optimālā gadījumā augi veido stabilas audzes, to saknes un

stublāji noklāj kūdras virsu, tādējādi tiek samazinātas SEG

emisijas, jo hidroloģiskā režīma atjaunošana nosusinātajos

purvos katru gadu samazina SEG emisijas par aptuveni

10-25 t CO2 no viena hektāra,

nodrošinot oglekļa ilgtermiņa piesaisti un uzglabāšanu

(Greifswald Mire Centre 2018). Augi regulē mitruma režīmu,

kā arī efektīvi aiztur slāpekli, fosforu un kāliju, kas

radies izskalojoties no lauksaimniecības zemēm, mazinot šo

elementu plūsmas uz apkārtnē esošām ūdenstilpēm.

Izveidojusies augu sega aptur kūdras mineralizāciju un

eroziju, novērš ugunsgrēku risku kūdrājos, tā ir

perspektīva vieta ekotūrismam un rada darba vietas

vietējiem iedzīvotājiem.

No rekultivētajās platībās audzētajiem kultūraugiem

iegūtās izejvielas var izmantot dažādu produktu ražošanai,

tos izmantojot kā materiālu izstrādājumiem (piemēram,

koksne), enerģētikā (sausa vai dabiski mitra biomasa), kā

barību (siens, zāles milti), farmācijā un ķīmiskajā

rūpniecībā (dažādas augu daļas).

Trūkumi

Ražas ieguvi ierobežo laika apstākļi. Piemēram, graudzālēm

(miežubrālim, niedrēm), ko izmanto enerģētikā, ievākšanas

laikā jābūt gandrīz sausām. Piemērotākais ievākšanas laiks

ir pavasaris, kamēr augsne ir sasalusi, kad mitruma

daudzums atmirušajās augu daļās ir 10-20 %. Degšanas

īpašības ir daudz labākas pavasarī nekā rudenī novāktajiem

augiem, jo rudenī mitruma daudzums ir augstāks. Gados, kad

pavasaris ir ļoti mitrs, lietains, iegūtais enerģijas

apjoms var būt krietni mazāks.

Paludikultūru audzēšana ir jauns rekultivācijas veids,

pagaidām par to ir samērā maz pētījumu un pieredzes.

Ekosistēmu pakalpojumi

Biomasa no dažādām paludikultūrām var tikt izmantota gan

pārtikai, gan lopbarībai, gan degvielas ražošanai, gan kā

izejmateriāls bioenerģijas ražošanā vai būvniecībā.

Lai arī paludikultūru audzēšana nav vērsta uz

bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, bet gan uz mitrāju

produktīvu izmantošanu, tomēr kūdras izmantošana ļauj

atjaunot vai uzturēt tādus ekosistēmas pakalpojumus kā

oglekļa uzglabāšana, ūdens un barības vielu

saglabāšana.

Rekultivācijas pabeigšana

Kūdras ieguvējiem jāīsteno derīgo izrakteņu ieguves

projektā vai rekultivācijas metā ietvertās prasības un

tehniskie risinājumi (rekultivācijas darbi), lai kūdras

ieguves vieta tiktu sagatavota plānotajam zemes

izmantošanas veidam pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

Rekultivācijas nosacījumi parasti ir iekļauti arī zemes

nomas līgumā, kurā zemi iznomā derīgo izrakteņu ieguvei.

Kūdras ieguves projekts nosaka, kādā stāvoklī ir jāsagatavo

platība tālākai rekultivācijas darbībai, ievērojot, cik

biezs kūdras slānis ir jāatstāj plānotajam rekultivācijas

veidam, un platība ir jānolīdzina. Pēc tam tiek izstrādāts

rekultivācijas projekts, un atkarībā no rekultivācijas

veida tajā paredz tālākās tehniskās darbības, kas jāizpilda

zemes īpašniekam rekultivācijas īstenošanai (ja zemes nomas

līgumā nav noteikts citādi).

Izpildot šos nosacījumus kūdras izstrādātājs ir veicis

derīgā izrakteņa ieguves projektā paredzēto uzdevumu -

sagatavojis teritoriju citam zemes izmantošanas veidam.

Tālākās darbības un zemes apsaimniekošana (piemēram,

augsnes sagatavošanas, piemērotas meliorācijas sistēmas

izveide, paludikultūru ieaudzēšana un kopšana) ir jāveic

zemes īpašniekam.

Iespējamie rekultivācijas darbi

Iespējamās izmaksas

Darbības

Mērvienība

euro

Rekultivējamās

teritorijas līdzināšana

150-250

Celmu, siekstu

novākšana

100-150

Rekultivējamās

teritorijas dziļirdināšana (līdz 0,4m)

100-700

Lauku attīrīšana, vecās

būvtehnikas, būvmateriālu, citu atkritumu izvešana

Esošās meliorācijas

sistēmas rekonstrukcija

500-1500

Tehnoloģisko ceļu

likvidēšana un līdzināšana

300

Agroķīmiskās analīzes,

ūdens analīzes

Kaļķojamā materiāla

iegāde

40-120

Kaļķošana

30-60

Minerālmēslu

iegāde

300-400

Minerālmēslu

izkliedēšana

30-50

Sfagnu donormateriāla

ievākšana donorteritorijās

1,6

Purva augu

reintrodukcija (stādīšana, izkliedēšana)

1000

Stādmateriāla (purva

augu) nogādāšana stādīšanas teritorijā

Līdzšinējā pieredze

Paludikultūru audzēšana kūdras ieguves ietekmētās

teritorijās ir samērā jauns zemes izmantošanas veids visā

pasaulē (Joosten et al. 2014). Pašlaik lielākā pieredze

paludikultūru audzēšanā ir Vācijā, tur audzē miežubrāli,

vilkvālītes, niedres, sfagnus (Korhonen 2008; Joosten et

al. 2014, Greifswald Mire Centre 2018). Samērā plašus

pētījumus un šī zemes izmantošanas veida popularizēšanu

veic Greifsvaldes Universitātes Purvu izpētes centrs.

Latvijā pagaidām ir ļoti neliela pieredze paludikultūru

audzēšanā, - piemēram, Mālpilī sfagnu lauks izveidots

2012. gadā uz zemā tipa kūdras un pirmo ražu plāno

novākt 2019. gadā. Grāvjos konstatēts kaļķains ūdens

(inde sfagniem) un tomēr - pirmo ražu varēs novākt.

Literatūra

Baranyai B., Joosten H. 2016. Biology, ecology, use,

conservation and cultivation of round-leaved sundew

(Drosera rotundifolia L.): a review. Mires and Peat

18.

Ciria M. P., Solano M. L., Soriano P. 2005.

Role of macrophyte Typha latifolia in a constructed

wetland for wastewater treatment and assessment of its

potential as a biomass fuel. Biosystems Engineering 92 (4):

535-544.

Gaudig G., Krebs M., Joosten H. 2017.

Sphagnum farming on cut-over bog in NW Germany:

Long-term studies on Sphagnum growth. Mires and Peat

20.

Joosten H., Gaudig G., Krawczynski R., Tanneberger F.,

Wichmann S., Wichtmann W. 2014. Managing soil carbon

in Europe: paludicultures as new perspective for peatlands.

In: Banwart S. A., Noellemeyer E., Milne E. (eds.)

Soil carbon: science, management and policy for multiple

benefits. SCOPE Series, Vol. 71. CABI, Wallingford, UK,

297-306.

Korhonen R. 2008. Finland - Fenland: Research and

Sustainable Utilisation of Mires and Peat. Finnish Peatland

Soc.

Greifswald Mire Centre 2018. Paludiculture - Sustainable

productive utilisation of rewetted peatlands,

http://www.succow-stiftung.de/tl_files/pdfs_downloads/Buecher%20und%20Broschueren/Bochure%20Paludiculture.pdf.

Ozola I. 2018. Paludikultūras: audzēšanas un

izmantošanas iespējas Latvijā. Starptautiskā konference

"Dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana - Baltijas

jūras reģiona valstu ekonomiskas attīstības

virzītājspēks",

https://du.lv/wp-content/uploads/2018/11/6_Ilze_Ozola_pdf.pdf

Platače R. 2013. Miežabrāļa (Phalaris arundinacea

L.) audzēšanas un realizēšanas finansiālais pamatojums.

Zinātniski praktiskā konference "Lauksaimniecības

zinātne veiksmīgai saimniekošanai", 21.-22.02.2013.,

Jelgava, LLU.

Quinty F., Rochefort L. 2003. Peatland Restoration

Guide, second edition. Canadian Sphagnum Peat Moss

Association and New Brunswick Department of Natural

Resources and Energy. Québec, Québec.

Schröder C., Dahms T., Paulitz J., Wichtmann W.,

Wichmann S. 2015. Towards large-scale paludiculture:

addressing the challenges of biomass harvesting in wet and

rewetted peatlands. Mires and Peat 16.

Vos R. 2015. Cattail production chain development in

northeast Friesland. Cattail Cultivation Consultancy.

Witchmann W., Schröder C., Joosten H. 2016.

Paludiculture - productive use of wet peatlands Climate

protection - biodiversity - regional economical benefits.

Schweizerbart Science Publishers, Stuttgart.

Renaturalizācija

Īss

apraksts

Renaturalizācija ir rekultivācijas veids purvam raksturīgās

vides atjaunošanai pēc kūdras ieguves pabeigšanas, veicinot

purva ekosistēmas atjaunošanu. Lielākajā teritoriju pēc

kūdras izstrādes ir iespējams radīt piemērotus vides,

galvenokārt mitruma apstākļus, lai purva ekosistēma varētu

laika gaitā atjaunoties. Atsevišķos gadījumos labvēlīgos

klimatiskos un hidroloģiskos apstākļos kūdras ieguves

ietekmētās teritorijās purva ekosistēma var pašatjaunoties,

ieviešoties purva augiem, kas visbiežāk notiek, aizaugot

grāvjiem to aizsērēšanas rezultātā (Nusbaums 2008;

Nusbaums, Silamiķele 2012; Cupruns et al. 2013).

Renaturalizācijas galvenais mērķis ir atjaunot purva

ekosistēmas funkcijas pēc kūdras ieguves pabeigšanas vai

pārtraukšanas, uzlabot hidroloģisko režīmu un veicināt

purvam raksturīgas veģetācijas ieviešanos un bioloģiskās

daudzveidības palielināšanos ietekmētajā teritorijā

(Quinty, Rochefort 2003; Priede 2017). Katrs kūdrājs un

katra renaturalizācijai paredzētā teritorija ir unikāla,

tādēļ, lai sekmīgi īstenotu šo rekultivācijas veidu, ir

nepieciešama rūpīga izpēte un individuāla pieeja,

novērtējot dažādus kritērijus. Dažādu teritoriju apstākļi

atšķiras atkarībā no klimata, hidroloģiskā režīma, kūdras

slāņa biezuma un kūdras īpašībām, kā arī no kūdrāja un

apkārtnes topogrāfijas (Schouten 2002; Schumann, Joosten

2008).

Renaturalizāciju var īstenot divos veidos:

- mērķtiecīgu hidrotehnisko pasākumu rezultātā kūdras

ieguves vietā atjaunot purva augiem nepieciešamo

hidroloģisko režīmu, un tad dabiskā ceļā notiek purva videi

raksturīgās veģetācijas atjaunošanās;

- mērķtiecīgu hidrotehnisko pasākumu rezultātā kūdras

ieguves vietā atjaunot nepieciešamo mitruma režīmu un veikt

purva videi raksturīgo augu reintrodukcija, lai veicinātu

un paātrinātu purva veģetācijas atjaunošanos.

Renaturalizācija kā rekultivācijas veids ir prioritāri

ieviešams, ja teritorija atrodas īpaši aizsargājamā dabas

teritorijā vai tieši robežojas ar purvu vai citu mitrāju

veidu īpaši aizsargājamā dabas teritorijā.

Pēc renaturalizācijas turpmākais zemes lietošanas mērķis

ir zeme, uz kuras galvenā saimnieciskā darbība ir

mežsaimniecība (Ministru kabineta 2006. gada

20. jūnija noteikumi Nr. 496 "Nekustamā

īpašuma lietošanas mērķu klasifikācija un nekustamā īpašuma

lietošanas mērķu noteikšanas un maiņas kārtība), Nekustamā

īpašuma lietošanas mērķa kods 0201). Zemes lietošanas veida

kategorija - purvs, zemes lietošanas veida identifikators -

04, 041 (Ministru kabineta 2007. gada 21. augusta

noteikumi Nr. 562 "Noteikumi par zemes lietošanas

veidu klasifikācijas kārtību un to noteikšanas

kritērijiem").

Nosacījumi, pie kuriem rekultivācijas veids ir iespējams

Rekultivējamās platības virsmu veidojošās kūdras

tips: ierobežojošais kritērijs (atkarībā no tā, kāda

tipa purva atjaunošana tiek plānota, jo augstā tipa

veģetācija var tikt atjaunota tikai uz augstā purva tipa

purva kūdras, zemā - uz zemā)

Palikušā kūdras slāņa biezums: ≥0,5 m augstā

purva veģetācijas atjaunošanai; ≥0,3 m zemā purva

veģetācijas atjaunošanai.

Virsējā kūdras slāņa pH: atkarīgs no palikušā

kūdras slāņa īpašībām un mērķa:

- augstā purva veģetācijas atjaunošanai - pH 3,4-5;

- zemā un pārejas purva veģetācijas atjaunošanai - pH

5-8

Kūdras sadalīšanās pakāpe: nav būtiski

Vidējais gruntsūdens līmenis zem kūdras virsmas:

līdz ar zemes virsmu, teritorija var reizēm īslaicīgi

applūst

Vidējais dienu skaits gadā, kad teritorija ir

applūdusi: līdz 90 diennaktīm gadā

Celmainība: nav būtiski

Veicamo darbu plānošana

Plānojot paludikultūru lauku ierīkošanu bijušajās kūdras

ieguves vietās:

• jāveic izvēlētā rekultivācijas veida atbilstības

saskaņošana ar vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas

dokumentiem;

• jānovērtē renaturalizācijas atbilstība derīgo

izrakteņu ieguves projekta dokumentācijai, ja kūdras

ieguves vietā joprojām notiek derīgo izrakteņu ieguve;

• pirms rekultivācijas darbu uzsākšanas jānovērtē

vairāki apstākļi, kas ir būtiski renaturalizācijas

praktiskā ieviešanā un purva veģetācijas sekmīgai

attīstībai ilgtermiņā: (a) renaturalizējamās teritorijas

virsmas reljefs (lielā mērā atkarīgs no kūdras ieguves

metodes); (b) rekultivējamās teritorijas hidroloģiskie un

hidroģeoloģiskie apstākļi (vai mitruma režīms ir atkarīgs

galvenokārt no nokrišņiem vai gruntsūdens pieplūdes, cik

lielā mērā un cik bieži teritorija ir applūdusi); (c)

meliorācijas sistēmas stāvoklis (vai tā darbojas un kādas

ir iespējas to noslēgt, lai nodrošinātu optimālo ūdens

līmeni purva veģetācijas attīstībai); (d) vai ir

izveidojies sausiem kūdrājiem raksturīgs apaugums (vai

nepieciešama apauguma novākšana - attiecas uz sen pamestām,

nerekultivētām teritorijām).

Veicamie darbi

• Jāveic detalizēta rekultivējamās teritorijas izpēte,

nosakot kūdrāja veidošanās īpatnības un purva

stratigrāfiju, ūdens līmeni un tā svārstības, palikušā

kūdras slāņa tipu (zemais, augstais, pārejas), kas ir

galvenie nākotnes mitrāja veģetācijas tipu ietekmējošie

faktori. Svarīgi rādītāji ir kūdras slāņa dziļums, kūdras

īpašības, purva ūdeņu pH, minerālo nogulumu pamatne, kūdras

ieguves veids un cik sen ir pārtraukta kūdras ieguve,

nosusināšanas veids kūdras ieguves laikā. Kūdrā esošo

minerālvielu daudzums un sadalīšanās pakāpe ietekmē to,

kāda purva augu sastāva veidošanās sagaidāma

pašatjaunošanās gadījumā;

• jānovērtē, vai konkrētās vietas apstākļos var atjaunot

augstā, pārejas vai zemā purva veģetāciju (apstākļi nosaka

potenciālo, tostarp reintroducējamo, augu sugu

sastāvu);

• izstrādājot jaunu derīgo izrakteņu ieguves projektu

vai plānojot grozījumus esošajā, ja kūdras ieguves vietā

tiek paredzēta renaturalizācija un purva veģetācijas

atjaunošana, ir jāparedz vismaz 0,5 m (augstā purva

veģetācijas atjaunošanai) vai vismaz 0,3 m (zemā purva

veģetācijas atjaunošanai) bieza kūdras slāņa saglabāšana,

kas nodrošinātu labākus mitruma apstākļus nekā

minerālzeme;

• jāveic rekultivējamās teritorijas topogrāfiskā

uzmērīšana;

• jāizveido meliorācijas sistēma, kas ļaus nodrošināt

optimālo ūdens līmeni purva augu augšanai; ja nepieciešams,

jāveic meliorācijas sistēmas atjaunošana vai pārbūve;

• no ilgstoši atstātām un aizaugušām kūdras ieguves

vietām ir jānovāc izveidojies apaugums;

• ja vieta bijusi ilgstoši neapstrādāta, tad jānovāc,

jākultivē, jāfrēzē virsējais mineralizējies kūdras

slānis;

• jāveic teritorijas izlīdzināšana, planēšana.

Renaturalizējamās teritorijas virsmas sagatavošana

Būtisks priekšnosacījums renaturalizācijas īstenošanā ir

rekultivējamā lauka virsmas stāvoklis. Lauks nedrīkst būt

ar slīpumiem. Pretējā gadījumā, paceļot ūdens līmeni,

zemākās vietas applūdīs, bet augstākajās vietās gruntsūdens

līmenis būs pārāk zems un mitruma apstākļi purva augiem

neapmierinoši.

Ilgstoši atstātas un aizaugušas kūdras ieguves vietas

pirms renaturalizācijas ir nepieciešams attīrīt no

izveidojušās veģetācijas. Apaugums jānovāc, lai tas

netraucē tehnikas pārvietošanos, nepalielina iztvaikojumu

no purva virsmas un nekavē veģetācijas atjaunošanos pēc

hidroloģiskā režīma atjaunošanas (Rochefort, Lode 2006).

Šādās teritorijās kūdras virskārta ir mineralizējusies,

tāpēc pirms gruntsūdens līmeņa pacelšanas virsējo kūdras

slāni nepieciešams kultivēt vai frēzēt un planēt, lai

uzlabotu purva augu ieviešanās iespējas. Mineralizējušos

kūdras slāni var novākt un izmantot grāvju aizsprostu

būvniecībā vai grāvju aizbēršanā. Ja teritorijā ir celmu un

koku sakņu paliekas, tās var neaizvākt, jo tas netraucē

atjaunoties purvam.

Vienmērīga ūdens līmeņa panākšana bez speciāliem virsas

pārveidošanas darbiem iespējama tikai relatīvi līdzenās

platībās. Relatīvi līdzenas platības veidojas gadījumos,

kad, iegūstot kūdru, kā pēdējā kūdras ieguves tehnoloģija

tiek izvēlēta frēzkūdras ieguve (Priede 2017). Lauks nebūs

speciāli jālīdzina, jāfrēzē un jāveic citas darbības, līdz

ar to samazināsies renaturalizācijas izmaksas.

Tā kā dabiskās ūdens līmeņa svārstības ir pieļaujamas

robežās +/-30 cm no zemes virsmas (Konvalinková

u. c. 2011), laukam pirms renaturalizācijas ir jābūt

līdzenam 1-2% robežās.

Pieņemot lēmumu par rekultivācijas veida īstenošanu,

jāņem vērā rekultivējamās teritorijas un piegulošo kūdras

ieguves vietu kopējā vienlaidus platība, tās konfigurācija,

novietojums apvidū (vai apkārtnē ir meži vai

lauksaimniecības zemes, dabiskās vēja barjeras u. c.),

kas ietekmē mikroklimatu un vēja erozijas potenciālu.

Mikroklimats būtiski ietekmē to, cik veiksmīgi izstrādātajā

kūdras platībā spēs ieviesties purva augājs. Jo vairāk

mikronišu, aizvēja vietu, ieplaku, jo labākas ir sekmes,

turklāt mikronišu dažādība nodrošinās arī lielāku sugu

daudzveidību. Ir sarežģītāk panākt purva veģetācijas

veidošanos lielās vienlaidus platībās, kur ir lielāks

iztvaikojums, trūkst noēnoto vietu, kas vismaz fragmentāri

pasargā kūdru no stiprām diennakts temperatūras svārstībām.

Kūdras virsma vasarā stipra uzkarst, kas nelabvēlīgi

ietekmē augu izdzīvošanu (Priede 2017). Plānojot kūdras

ieguves vietas renaturalizāciju, vēlams daudzveidot

mikroreljefu, kas nozīmē, ka paredzama daudzveidīgas

veģetācijas struktūras veidošanās. Tādēļ lielās vienlaidus

purvu platībās, kas izstrādātas ar frēzkūdras metodi, ir

lietderīgi pirms platību applūdināšanas veikt mikroreljefa

dažādošanu. Darbu raksturs un apjoms plānojams katrai

vietai atsevišķi, jo to ietekmēs gan purva pamatnes

raksturs (līdzena, nelīdzena, vai atlikušās kūdras slāņa

biezums pēc izstrādes ir vienmērīgs), gan purva pamatnē

esošie nogulumi un to īpašības. Mikroreljefa daudzveidošana

ievērojami palielina jaunveidojamās vides kvalitāti.

Veiksmīga ir situācija, ja izstrādātā kūdras laukā var

panākt mitras kūdras vai periodiski applūstošas kūdras

virsmu. Šāda veida teritorijā neattīstīsies kokaugi, bet

apstākļi ļaus ieviesties purva augiem, piemēram, sfagniem,

spilvēm, baltmeldriem, grīšļiem, rasenēm, dzērvenēm (uz

augstā purva tipa kūdras).

Purva atjaunošanās potenciāls ir augstāks, ja

renaturalizējamā teritorija atrodas blakus dabiskam purvam

vai tā paša purva neizstrādātajai daļai, tad purva augu

donorteritorijas atradīsies tuvāk, un process notiks ātrāk.

Ja renaturalizējamo platību ieskauj meži (izņemot purvainus

mežus) vai intensīvas lauksaimniecības zemes, purva

atjaunošanās sekmes var būt vājākas, jo tuvumā nebūs augu

sugu donorteritorijas (Priede, Silamiķele 2015).

Ja palikusi skāba augstā purva tipa kūdra (pH 3-5), ir

iespējama augsto purvu augu sugu, arī sfagnu, ieviešanās.

Vāji skāba vide (pH > 5-6) ar zemā purva tipa kūdru

ir augsto purvu augu sugām nepiemērota. Šādās vietās

veidojas nabadzīgu zāļu purvu augājs (grīšļi, doņi,

niedres). Vietās, kur pH > 5,5, var veidoties

kaļķainu zāļu purvu augājs, ko veido lielākoties zemie

grīšļi, slapjākās ieplakās - parastā niedre Phragmites

australis. Biežāk uz zemā purva tipa kūdras vide ir

vāji skāba, līdz ar to tur optimālos mitruma apstākļos

veidosies nabadzīgiem zāļu purviem raksturīgs augājs.

Palikušā slāņa kūdras īpašības svarīgi ievērot, ja plāno

purva augu stādīšanu (Priede, Silamiķele 2015).

Ūdens

režīma nodrošināšana

Lai īstenotu renaturalizāciju, ir ļoti svarīgi nodrošināt

optimālos mitruma apstākļus (līdz ar zemes virsu)

teritorijai. Izstrādātajos purvos gruntsūdens līmenis pirms

renaturalizācijas mēdz būt svārstīgs, tādēļ purva

veģetācija bieži nespēj atjaunoties. Nepieciešamais

gruntsūdens līmeņa regulēšanas veids renaturalizācijas

veikšanai jānorāda rekultivācijas projektā, derīgo

izrakteņu ieguves projektā vai meliorācijas sistēmu

pārbūves tehniskajā projektā.

Būtisks nosacījums ūdens aizturēšanai ir purva pamatnes

nogulumu sastāvam un ūdens caurlaidībai. Ja grāvji sasniedz

minerālos nogulumus, kā tas visbiežāk ir izstrādātos

purvos, tad ūdens līmeņa paaugstināšanas rezultāts var būt

grūti prognozējams vai pat nesekmīgs. Caurlaidīgajos

nogulumos (smilts, grants) virsūdeņi aizplūst caur grāvja

pamatni. Savukārt uz maz caurlaidīgas pamatnes (māls,

dolomīts) gruntsūdens līmeņa atjaunošana var būt

sekmīga.

Purva ekosistēma var atjaunoties, ja kūdras ieguves

vietā paaugstinās ūdens līmenis, kas var notikt dabiskā

ceļā, aizsērējot kūdras ieguves nosusināšanas sistēmas

grāvjiem un drenām, vai arī īstenojot mērķtiecīgus

pasākumus: grāvju aizbēršanu, aizsprostu vai citu

hidrotehnisko būvju izveidošanu. Lai izveidotu purva

renaturalizācijai nepieciešamo hidroloģisko režīmu,

jāierobežo ūdens notece no kūdras ieguves vietas pa

izveidotajiem novadgrāvjiem. Lai mazinātu ūdens noteci no

renaturalizējamās teritorijas, uz novadošajiem

novadgrāvjiem izveido aizsprostus. Dažkārt jāaizber

iekšējos kūdras ieguves vietas savācējgrāvjus un kartu

grāvjus (Priede, Silamiķele 2015).

Aizsprostu veidošanai var izmantot dažādus materiālus -

kūdru, koka dēļus, baļķus, plastikāta rievsienas u. c.

materiālus. To izvēli nosaka uz vietas pieejamais

materiāls, tā ilgnoturība un pievešanas iespējas.

Aizsprostu izveidošanas vietas izvēlas, ņemot vērā

rekultivējamās teritorijas reljefu un ievērojot ūdens

noteces virzienu. Lai noteiktu optimālo aizsprostu

izvietojumu un skaitu, ieteicams veikt rekultivējamās

teritorijas topogrāfisko uzmērīšanu, sagatavot virsmas

digitālo modeli un veikt hidroloģiskos aprēķinus (Nusbaums

2008).

Purvu atjaunošanas prakse pierādījusi, ka efektīvākais

risinājums grāvju slēgšanai ir kūdras aizsprosti. Tos būvē

no turpat uz vietas iegūtas kūdras, kūdru stipri sablīvējot

ar ekskavatoru, tas mazina aizsprostu izskalošanas risku,

kā arī būtiski uzlabo to noturību. Aizsprostu veidu un

konstrukciju nosaka vietas apstākļi (Priede, Silamiķele

2015).

Ja kūdras ieguves laikā izveidotie kartu grāvji nav

dziļi, tos var saglabāt, jo pēc sekmīgas ūdens līmeņa

paaugstināšanas tie būs līdz malām piepildīti ar ūdeni,

tādējādi pēc ūdens līmeņa kartu grāvjos varēs viegli

novērtēt gruntsūdens līmeni renaturalizētajā teritorijā.

Kartu grāvji var palīdzēt saglabāt un uzturēt atbilstošu

hidroloģisko režīmu, jo laika gaitā tie aizaugs ar mitrumu

mīlošiem sfagniem (Nusbaums, Silamiķele 2012).

Ja rekultivācija notiek pakāpeniski, renaturalizējot

izstrādātos kūdras laukus blakus vēl izstrādē esošajiem

laukiem, tad, lai samazinātu ūdens noplūdi no

renaturalizētām teritorijām starp renaturalizēto un

izstrādē esošo teritoriju, blakus grāvim veido 5 m

platas, noblīvētas kūdras joslas. Noblīvētās kūdras joslas

renaturalizētajā daļā palīdz uzturēt nepieciešamo ūdens

līmeni, jo izstrādē esošajā teritorijā ūdens līmenis būs

pazemināts (Quinty, Rochefort 2003).

Labvēlīgos apstākļos purva augu ieviešanās notiek jau

dažu gadu laikā, tomēr purvam raksturīga veģetācijas

struktūra un mikroreljefs veidojas tikai vairāku gadu

desmitu laikā.

Renaturalizācijas veikšana

Renaturalizācija bez purvam raksturīgo augu

reintrodukcijas

Plānojot renaturalizāciju bijušajā kūdras ieguves vietā,

vispirms novērtē rekultivējamās teritorijas faktiskais

stāvoklis. Ja renaturalizācijai paredzētajā teritorijā ir

pastāvīgi augsts ūdens līmenis un tajā sekmīgi atjaunojas

purva augājs (piemēram, sfagni, spilves, baltmeldri,

grīšļi), tad vislabāk platību ir atstāt dabiskam

pašatjaunošanās procesam un mērķtiecīga reintrodukcija nav

nepieciešama. Šāda situācija reizēm novērojama sen pamestās

kūdras ieguves vietās.

Ja mitruma apstākļi nav pietiekami, jāveic mērķtiecīga

ūdens līmeņa paaugstināšana, noslēdzot nosusināšanas

sistēmas grāvjus, izveidojot aizsprostus vai citas ūdens

līmeņa regulēšanas sistēmas.

Lai izstrādātā kūdras ieguves vietā atjaunotu dabisko

purva augu segu, jānosaka optimālais teritorijas

hidroloģiskais režīms, kas nodrošinātu dabiskās

veģetācijas, tajā skaitā reto un aizsargājamo sugu

atjaunošanos. Tāpēc svarīgi ir detalizēti izpētīt

teritorijas hidroloģiskos apstākļus. Jābūt iespējai

teritorijā regulēt ūdens līmeni, jo sausā laikā lauki

nedrīkst izžūt, bet pārmērīgu nokrišņu laikā ūdens līmenis

nedrīkst būt pārāk augsts.

Renaturalizācija, veicot purva

augu reintrodukciju

Purvu augu reintrodukciju veic, lai sekmētu un

paātrinātu veģetācijas izveidošanos. Tas ir aktuāli kūdras

laukos ar lielu vienlaidus platību, īpaši, ja blakus ir

plašas teritorijas un tuvumā nav dabisku purvu

(donorteritoriju). Visu darbu procesu (renaturalizējamās

teritorijas sagatavošanu, purva hidroloģiskā režīma

atjaunošanu, donormateriāla ieguvi un sēšanu vai stādīšanu)

ir jāveic īsā laikā. Līdz šim Eiropā un citur pasaulē vērā

ņemama pieredze uzkrāta tikai ar sfagnu reintrodukciju, kas

ir pirmais solis augstā purva veģetācijas atjaunošanā.

Joprojām ir maz pieredzes ar zemo purvu atjaunošanu,

reintroducējot atbilstošas augu sugas.

Vairāk kā divdesmit gadu ilga dabiskās kūdrāja

veģetācijas atjaunošanas pieredze Ziemeļamerikā liecina, ka

sfagnu reintrodukcija ir komplekss pasākums, kas ietver

ūdens līmeņa pacelšanu, virsmas sagatavošanu, sfagnu

izsēšanu vai stādīšanu un pārklāšanu ar mulču (Rochefort,

Lode 2006). Augāja atjaunošanai pielieto sfagnu un citu

purva augu velēnu stādīšanu, sfagnu fragmentu izkaisīšanu,

kā arī sugām bagāta siena izkaisīšanu (pēdējais izmantojams

tikai zemo purvu veģetācijas atjaunošanā un ir maz aprobēta

metode) (Priede 2017). Donormateriālu vislabāk ir ņemt no

sagatavošanā esošām kūdras ieguves teritorijām. Praktisks

reintrodukcijas veids ir velēnu pārstādīšana (Pakalnis u.c.

2008). Sfagniem ir spēja izaugt no maziem fragmentiem,

tāpēc ievāktos sfagnus var sasmalcināt un tad izkaisīt.

Tomēr fragmentu izkaisīšanas efektivitāte ir atkarīga no

virsmas mikroreljefa un mikroklimata (Pakalne 2013). Sfagnu

fragmenti ir jutīgi pret virsmas mitrumu, jo tie nespēj

akumulēt ūdeni, kā to spēj sfagnu kopas. Atvesto donoru

materiālu izsēj sagatavotajā platībā. Ja teritorija nav

liela, to var darīt ar rokām. Lielās platībās pielieto

lauksaimniecībā izmantotos organisko mēslu izkliedētājus.

Pēc donormateriāla izkaisīšanas tas ir jāpārklāj ar

salmiem. Salmi veģetācijas veidošanās sākumstadijā veido

mērenāku mikroklimatu, pasargājot no pārkaršanas,

izkalšanas un palīdz uzturēt mitrumu. Dažu gadu laikā salmi

sadalās un nekavē tālāku augāja attīstību.

Klimata pārmaiņu mazināšana

Plānojot renaturalizāciju, jāizvērtē klimata pārmaiņu

mazināšanas aspekts. Ietekme uz SEG emisijām novērtēta 30

gadu periodam pēc rekultivācijas, pieņemot, ka

renaturalizāciju veic teritorijā, kur kūdras ieguves

pārtraukta nesen un vēl nav izveidojusies zemsedzes

veģetācija, bet augsnes virskārtu veido neauglīga augstā

purva kūdra. Pēc renaturalizācijas veikšanas SEG emisijas

pieaugs par

2 t CO2 ekv. ha-1 gadā,

salīdzinot ar sākotnējo stāvokli. Kā alternatīva vērtēta

esošā stāvokļa saglabāšanās kūdras ieguves laukā. Kopējās

SEG emisijas šajā rekultivācijas veidā aprēķinu periodā

atbilst

8,2 t CO2 ekv. ha-1 gadā.

Saskaņā ar IPCC vadlīnijām SEG emisijas nav jāuzskaita

no dabiskām ekosistēmām, tāpēc, neskatoties uz faktisko SEG

emisiju pieaugumu pēc renaturalizācijas, šo emisiju

pieaugumu neuzskaita, bet pieņem, ka SEG emisiju

samazinājums ir vienāds ar SEG emisijām, saglabājoties

esošajam stāvoklim, t. i.,

6,3 t CO2 ekv. ha-1

gadā (LIFE REstore projekta "Degradēto purvu atbildīga

apsaimniekošana un ilgtspējīga izmantošana Latvijā"

dati). Ilgtermiņā purva veģetācija piesaista oglekli un

"noglabā" to kūdrā.

Pazīmes, kas liecina par sekmīgu vai nesekmīgu

rekultivāciju

Par sekmīgu rekultivāciju liecina

Par sekmīgu purva atjaunošanos liecina purva augu

ieviešanās un pavairošanās. Reintroducētie augi ir dzīvi,

ar labu vitalitāti. Gruntsūdens līmenis ir tuvu zemes

virsai, un tam nav raksturīgas izteiktas svārstības. Vismaz

piecu gadu laikā pēc renaturalizācijas lielāko daļu kūdras

virsmas sedz veģetācija, veidojas saslēgts augājs, ieviešas

purviem raksturīgas sūnas.

Par nesekmīgu rekultivāciju

liecina

Purva augi nav ieviesušies vai to reintrodukcija nav

bijusi sekmīga. Dominē atklāta kūdra, augājs ir nabadzīgs

(piemēram, tikai makstainā spilve vai sila virsis).

Gruntsūdens līmenis ir zemāks par purva veģetācijas

atjaunošanās procesam nepieciešamo un tam raksturīgas

izteiktas svārstības (sausuma periodos tas ir zemāks par

-0,5 m un zemāk). Kūdras virsējā kārta ir sausa, nav

purvam raksturīgu pārmitru apstākļu, sausie kūdras lauki

aizaug ar mežu. Neizdošanās iemesls var būt nekvalitatīvs

donormateriāls vai neatbilstošs ūdens līmenis (par zemu vai

par augstu).

Ieguvumi

Renaturalizācijas rezultātā samazinās nelabvēlīgas ietekmes

uz bioloģisko daudzveidību. Atjaunojot kūdras ieguves

vietās purva veģetāciju un kūdras veidošanās procesu,

ilgtermiņā tiek samazinātas SEG emisijas, samazinās kūdras

lauku un tiem piegulošo teritoriju ugunsbīstamība, mazinās

invazīvu svešzemju sugu (galvenokārt parastās līklapes

Campylopus introflexus) ieviešanās un izplatīšanās

risks.

Atjaunojot purva hidroloģisko režīmu un ieviešoties

purva augiem, renaturalizētās platībās var ieviesties purva

biotopiem raksturīgas, arī retas un aizsargājamas, augu un

dzīvnieku sugas. Renaturalizētas teritorijas var kalpot kā

nozīmīgas putnu ligzdošanas un barošanās biotopi, kā arī

atpūtas vietas migrācijas laikā.

Trūkumi

Latvijā nav uzkrāta pietiekama pieredze, veicot

renaturalizāciju ar purva augu reintrodukciju. Tas īstenots

tikai atsevišķās nelielās izmēģinājumu teritorijās.

Renaturalizējamās teritorijas hidroloģiskā režīma

atjaunošana var būt tehniski sarežģīta, laikietilpīga un

prasīt ievērojamus finanšu resursus gadījumos, ja ir

paredzama specializētu hidrotehnisko būvju izveidošana, kas

nepieciešamas nepieciešamā ūdens līmeņa uzturēšanai.

Ekosistēmu pakalpojumi

Dabiska augstā purva lielākā

vērtība ir tās spēja nodrošināt daudzveidīgus regulācijas

pakalpojumusa augstā kvalitātē - bioloģiskās daudzveidības

saglabāšana, dabiska sauszemes oglekļa krātuve, klimata

pārmaiņu mazināšana, tīra ūdens nodrošināšana. Vēl viens

nozīmīgs dabisko teritoriju ekosistēmu pakalpojumu pienesums

ir sniegtās rekreācijas iespējas, piesaistot tūristus,

atpūtniekus un arī zinātniekus un pētniekus.

Rekultivācijas pabeigšana

Kūdras ieguvējiem jāīsteno derīgo izrakteņu ieguves

projektā vai rekultivācijas metā ietvertās prasības un

tehniskie risinājumi (rekultivācijas darbi), lai kūdras

ieguves vieta tiktu sagatavota plānotajam zemes

izmantošanas veidam pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

Rekultivācijas nosacījumi parasti ir iekļauti arī zemes

nomas līgumā, kurā zemi iznomā derīgo izrakteņu ieguvei.

Kūdras ieguves projekts nosaka, kādā stāvoklī ir jāsagatavo

platība tālākai rekultivācijas darbībai, ievērojot, cik

biezs kūdras slānis ir jāatstāj plānotajam rekultivācijas

veidam, un platība ir jānolīdzina. Pēc tam tiek izstrādāts

rekultivācijas projekts, un atkarībā no rekultivācijas

veida tajā paredz tālākās tehniskās darbības, kas jāizpilda

zemes īpašniekam rekultivācijas īstenošanai (ja zemes nomas

līgumā nav noteikts citādi).

Izpildot šos nosacījumus kūdras izstrādātājs ir veicis

derīgā izrakteņa ieguves projektā paredzēto uzdevumu -

sagatavojis teritoriju citam zemes izmantošanas veidam.

Tālākās darbības un zemes apsaimniekošana (piemēram,

augsnes sagatavošanas, piemērotas meliorācijas sistēmas

izveide un uzturēšana) ir jāveic zemes īpašniekam.

Iespējamie rekultivācijas darbi

Iespējamās izmaksas

Darbības

Mērvienība

euro

Rekultivējamās

teritorijas attīrīšana no izveidojušās veģitācijas

1200-2000

Rekultivējamās

teritorijas dziļirdināšana (līdz 0,4m)

100-700

Lauku attīrīšana, vecās

būvtehnikas, būvmateriālu, citu atkritumu izvešana

Esošās meliorācijas

sistēmas rekonstrukcija

500-1500

Tehnoloģisko ceļu

likvidēšana un līdzināšana

300

Agroķīmiskās analīzes,

ūdens analīzes

Koka aizsprostu

būvniecība

400

Kūdras aizsprostu

būvniecība

500-1200

Plastmasas rievsienu

aizsprostu izveidošana

300-600

Meliorācijas sistēmu

vai hidrotehnisko būvju pārbūves projekts

300

Sfagnu donormateriāla

ievākšana donorteritorijās

1,6

Purva augu

reintrodukcija (stādīšana, izkliedēšana)

1000

Stādmateriāla (purva

augu) nogādāšana stādīšanas teritorijā

Līdzšinējā pieredze Latvijā

Latvijā ir jau vairāk kā 10 gadu dokumentēta pieredze

izstrādātu kūdrāju renaturalizācijā, veicot mērķtiecīga

ūdens līmeņa paaugstināšanu, bez purvu augu

reintrodukcijas. Daudzās teritorijās, ūdens līmenis

paaugstinājies un notikusi purva veģetācijas

pašatjaunošanās (skat. 4.4. nodaļu), aizsērējot

grāvjiem (arī bebru darbības ietekmē). Pie mums ir maza

pieredze purva augu reintrodukcijā.

Renaturalizācija īstenota 2006. gadā LIFE projektā

"Mitrāju aizsardzība Ķemeru nacionālajā parkā"

(LIFE02 NAT/LV/008496). Ķemeru tīreļa ziemeļrietumu daļā

notikusi veiksmīga hidroloģiskā režīma atjaunošana, būvējot

kūdras aizsprostus uz grāvjiem un veidojot citas

hidrotehniskas būves. Rezultātā paaugstināts ūdens līmenis

un daļēji applūdināti bijušie kūdras ieguves lauki, kur

sekmīgi notiek purva veģetācijas atjaunošanās (Ķuze, Priede

2008). Šajā teritorijā, kur renaturalizācija notikusi

vairāk nekā 20 gadus pēc kūdras ieguves pārtraukšanas,

netika veikti speciāli virsmas sagatavošanas darbi vai

apauguma novākšana, tomēr rezultāti lielākajā daļā

teritorijas ir labi. To, visticamāk, sekmējis dabiskā

augstā purva tuvums (sēklu un sporu donorteritorija)

(Priede 2013).

2012. gada rudenī veikts sfagnu stādīšanas

eksperiments Lielsalas purvā, kur izkliedēti turpat netālu

ievāktie sfagni (Cupruns u.c. 2012). Apsekojot teritoriju

2014. gada vasarā Latvijas Universitātes Bioloģijas

institūta pētnieki secināja, ka sfagnu izdzīvošana pēc

diviem gadiem ir vāja - galvenokārt tādēļ, ka kūdras virsma

ir pārāk sausa vai arī ūdens līmenim raksturīgas pārāk

lielas svārstības - vasarā, kūdrai izžūstot, veidojas

nepiemēroti apstākļi (Priede, Silamiķele 2015). Turpat

blakus esošajās renaturalizācijai atstātajās platībās, kur

ūdens līmenis tajā pašā laikā bija augstāks (arī

veģetācijas sezonā kūdras virsma klāta ar seklu ūdeni),

sfagni un citi purva augi bija spontāni ieviesušies jau

dažus gadus pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

Literatūra

Cupruns I., Kalniņa L., Ozola I. 2013. Izstrādāto kūdras

lauku rekultivācija Lielsalas purvā. Ģeogrāfija, Ģeoloģija,

Vides zinātne. Referātu tēzes. Latvijas Universitātes

71. zinātniskā konference. Latvijas Universitāte,

Rīga, 419-420.

Konvalinková P., Bogush P., Hesoun P., Horn P., Konvička

M., Lepšová A., Melichar V., Rektoris L.,Štastný J.,

Zavadil V. 2011. Mined peatlands. In: Řehounková K.,

Řehounek J., Prach K. (eds.) Near-natural restoration vs.

technical reclamation of mining sites in the Czech

Republic. University of South Bohemia in Česke Budĕjovice,

Česke Budĕjovice, 68‒83.

Nusbaums J. 2008. Nosusināšanas ietekmes novēršana

augstajos purvos. Grām.: Pakalne, M. (red.) Purvu

aizsardzība un apsaimniekošana īpaši aizsargājamās dabas

teritorijās Latvijā. Jelgavas tipogrāfija, Rīga,

118-131.

Nusbaums J., Silamiķele I. 2012. Kūdras izstrādes lauku

rekultivēšanas iespējas, problēmas, rezultāti. Ģeogrāfija,

Ģeoloģija, Vides zinātne. Referātu tēzes. Latvijas

Universitātes 70. zinātniskā konference. Latvijas

Universitāte, Rīga, 340-342.

Pakalne M. 2013. Pārskats par augsto un pārejas purvu

atjaunošanas un apsaimniekošanas pieredzi pasaulē, Eiropā

un Latvijā.

https://nat-programme.daba.gov.lv/upload/File/Augsto_purvu_atjaunosana_Mpakalne.pdf.

Pakalnis R., Sendžikaitė J., Avižienė D. 2008.

Experimental preparation of raised bog rehabilitation in

the process of peat-cutting. In: Proceedings of the

conference "Peat in horticulture and the

rehabilitation of peatlands after peat extraction: which

issues for tomorrow?" Lamoura: 121-129.

Priede A. 2013. Changes in vegetation in the former peat

milling fields after hydrological restoration in Lielais

Ķemeri Mire. In: Pakalne M., Strazdiņa L. (eds.) Raised bog

management for biological diversity conservation in Latvia.

University of Latvia, Rīga, 207‒215.

Priede A. 2017. 7110* Aktīvi augstie purvi un 7120

Degradēti augstie purvi, kuros iespējama vai noris dabiskā

atjaunošanās. Grām. Priede A. (red). Aizsargājamo biotopu

saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 4. sējums. Purvi,

avoti un avoksnāji. Dabas aizsardzības pārvalde, Sigulda,

57-96.

Priede A., Silamiķele I. 2015. Rekomendācijas izstrādātu

kūdras purvu renaturalizācijai. Latvijas Universitātes

Bioloģijas institūts, Salaspils.

Schouten M. G. C. (ed.) 2002. Conservation and

restoration of raised bogs: Geological, hydrological, and

ecological studies. Nature Conservation and Plant Ecology

WIMEK0 Dublin.

Schumann M., Joosten H. 2008. Global Peatland

Restoration. Manual. Institute of Botany and Landscape

Ecology, Greifswald University, Germany.

Quinty, F., Rochefort, L. 2003. Peatland Restoration

Guide. 2nd edition. Québec, Canadian Sphagnum

Peat Moss Association and New Brunswick Department of

Natural Resources and Energy.

Rochefort L., Lode E. 2006. Restoration of Degraded

Boreal Peatlands. In: Wieder R. K., Vitt D. H.

(eds.) Boreal Peatland Ecosystems. Ecological Studies

(Analysis and Synthesis), Vol. 188. Springer, Berlin,

Heidelberg.

Ūdenskrātuvju

veidošana

Īss

apraksts

Šis rekultivācijas veids paredz bijušajā kūdras ieguves

vietā vai tās daļā izveidot mākslīgas ūdenskrātuves. Tas ir

piemērotākais rekultivācijas veids tādu izstrādāto kūdras

ieguves vietu turpmākai izmantošanai, kur purvs veidojies,

aizaugot ūdenstilpei. Pēc kūdras izstrādes bijusī kūdras

ieguves vieta tiek applūdināta, lai šo teritoriju turpmāk

izmantotu dīķsaimniecībā, kā ūdensputnu dzīvotni,

bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai vai rekreācijā.

Ilgākā laikā, ja netiek veikti atbilstoši apsaimniekošanas

pasākumi (piemēram, niedru pļaušana), paredzama

ūdenskrātuves aizaugšana ar zemajiem purviem raksturīgu

veģetāciju.

Pēc rekultivācijas turpmākais nekustamā īpašuma

lietošanas mērķis - Ūdens objektu zeme (Ministru

kabineta 2006. gada 20. jūnija noteikumi Nr. 496

"Nekustamā īpašuma lietošanas mērķu klasifikācija un

nekustamā īpašuma lietošanas mērķu noteikšanas un maiņas

kārtība, Nekustamā īpašuma lietošanas mērķa kods - 0301,

0303)

Zemes lietošanas veida kategorija - ūdens objektu

zeme, zemes lietošanas veida identifikators - 052, 053

(Ministru kabineta 2007. gada 21. augusta

Nr. 562 "Noteikumi par zemes lietošanas veidu

klasifikācijas kārtību un to noteikšanas

kritērijiem").

Apstākļi, kādos ir iespēja ūdenskrātuvju ierīkošana

Rekultivējamās platības virsmu veidojošās kūdras

tips: daļēji ierobežojošs kritērijs

Palikušā kūdras slāņa biezums:

0,1-0,15 m

Virsējā kūdras slāņa pH: nav būtiski

Kūdras sadalīšanās pakāpe: labi sadalījusies zemā

purva tipa kūdra

Vidējais gruntsūdens līmenis zem kūdras virsmas:

pēc iespējas augstāks

Vidējais dienu skaits gadā, kad teritorija ir

applūdusi: pastāvīgi

Purva nogulumi: ierobežojošs faktors

Celmainība: nav būtiski

Ūdenskrātuvju (dīķu vai dīķu sistēmu) izveide ir

piemērotākais rekultivācijas veids tādām kūdras ieguves

vietām, kur purvs veidojies, aizaugot ūdenstilpēm vai kur

kūdras ieguves laikā nosusināšanā izmantota ūdens

atsūknēšana (Šnore 2013). Tas nozīmē, ka, pārtraucot ūdens

atsūknēšanu, bijusī ieguves vietas aizpildīsies ar ūdeni.

Rekultivācijas veids piemērots teritorijām, kur kūdras

slānis izstrādāts līdz purva pamatnes nogulumiem - tad

ūdenim būs raksturīga augstāka mineralizācijas pakāpe, tas

būs ar neitrālu vai bāzisku pH vērtību, kas nodrošinās

labākus apstākļus ūdensaugu un zivju attīstībai.

Lai izveidotu ūdenskrātuvi, jārēķinās ar rekultivējamās

platības virsmu veidojošās kūdras tipu, kas ir daļēji

ierobežojošs faktors. Ja palikušais kūdras slānis ir augstā

purva tipa kūdra, tas liecina par to, ka purvs ir

veidojies, pārpurvojoties minerālajiem nogulumiem un tādēļ

nebūs pietiekama gruntsūdens pieplūde, kas nepieciešama

ūdenskrātuvei. Ar nokrišņu ūdeņu apjomu nebūs pietiekami,

lai uzplūdinātu ūdenskrātuvi. Ja kūdrājs pirms

applūdināšanas ir ar apaugumu, tad palikušais kūdras slānis

ir daļēji ierobežojošs faktors, jo tas veicinās

ūdenskrātuves straujāku aizaugšanu, kas savukārt ierobežos

tās izmantošanu, piemēram, zivsaimniecībā. Toties, ja

ūdenskrātuve tiek plānota vienīgi kā ūdensputnu dzīvotne,

tad ūdenskrātuves daļēja aizaugšana ir pat vēlama.

Lai izveidotu ūdenskrātuvi, svarīgs ir rekultivējamās

teritorijas purva pamatni veidojošo noguluma sastāvs. Ja

purva pamatni veido labi vai vidēji caurlaidīgi nogulumi

(smilts, mālsmilts), uz tiem izveidot ūdenskrātuvi būs

sarežģīti vai pat neiespējami. Iespējams, rekultivācijas

veidu varēs īstenot, ja virs labi vai vidēji caurlaidīgās

purva pamatnes tiks atstāts noteikta biezuma kūdras slānis,

kurš neļaus ūdenim aizplūst. Ieteicamā kūdras sadalīšanās

pakāpe 45-50 % vai lielāka. Ja purva pamatni veido

mazcaurlaidīgi nogulumi (smalks aleirīts, smilšmāls) vai

necaurlaidīgi nogulumi (piemēram, māls), tad ūdenskrātuvi

ir iespējams izveidot, jo tajā uzkrāsies ūdens.

Tāpat būtisks priekšnosacījums ūdenskrātuves izveidei ir

rekultivējamās teritorijas hidroloģiskie un

hidroģeoloģiskie apstākļi (ūdens pieplūdes veids).

Jānovērtē, kā teritorija iegūs ūdeni: no nokrišņiem, no

virsūdeņiem (ūdenstecēm, grāvjiem) vai pazemes ūdeņiem un

kāda ir šo pieplūdes avotu proporcija (Korhonen 2008).

Izvēlētā rekultivācijas veida īstenošanai hidroloģiskie

apstākļi ir piemēroti:

• ja ir pietiekami laba gruntsūdens pieplūde

starppauguru ieplakās un gruntsūdens līmenis ir augsts -

šādi apstākļi nodrošinās stabilu ūdens līmeni

ūdenskrātuvē;

• ja plānotā rekultivācijas vieta robežojas ar

ūdensteci, kuras gada vidējais ūdens līmenis pārsniedz

rekultivējamās teritorijas virsmas augstuma atzīmi.

Hidroloģiskie apstākļi nav piemēroti ūdenskrātuves

izveidei, ja teritorijas galvenais barošanās veids ir

nokrišņi. Nokrišņi nenodrošina ūdenskrātuves izveidei

nepieciešamo ūdens līmeni visu gadu.

Rekultivējamajā vietā vēlams veikt hidrotehniskos

aprēķinus vai hidroģeoloģisko modelēšanu par pienākošā

ūdens daudzumu un tā iztvaikošanas daudzumu. Hidrotehniskie

aprēķini vai modelēšana ir jāveic, lai konstatētu, cik

lielā rekultivējamās teritorijas daļā iespējams ieviest

plānoto rekultivācijas veidu, cik dziļa būs plānotā

ūdenskrātuve un vai ūdens pārklās plānotās ūdenstilpes

teritoriju visu gadu.

Veicamo darbu plānošana

Plānojot kūdras ieguves vietā ūdenstilpes izveidošanu,

jāņem vērā virkne nosacījumu:

- jāveic izvēlētā rekultivācijas veida atbilstības

saskaņošana ar vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas

dokumentiem;

- ja rekultivējamajā teritorijā joprojām notiek kūdras

ieguve, jāpārliecinās, vai izvēlētais rekultivācijas veids

atbilst derīgo izrakteņu ieguves projektam;

- ja rekultivācijas pasākumu ir paredzēts īstenot kūdras

ieguves vietā, kur kūdras ieguve ir sen pārtraukta,

jāpārliecinās, vai atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējumu

reglamentējošiem normatīvajiem aktiem nav nepieciešams

veikt ietekmes uz vidi sākotnējo izvērtējumu vai ietekmes

uz vidi novērtējumu;

- jāizvērtē agrāk veiktās ģeoloģiskās izpētes

informācija, ģeoloģiskie un hidroģeoloģiskie apstākļi;

- jāizvērtē plānotā rekultivācijas veida īstenošanas

ietekme uz robežojošo zemju izmantošanas veidu;

- jāņem vērā, ka dīķis vai dīķu sistēma ir mākslīgi

veidota ūdenstilpe, kas atbilstoši normatīvajam regulējuma

tiek klasificēta kā hidrotehniska būve, jāievēro normatīvie

akti par meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju

būvniecību;

- saskaņā ar meliorācijas sistēmu un hidrotehnisko būvju

būvniecību reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem ir

jāizstrādā būvprojekts un jānodrošina tā saskaņošana;

- jāveic būvniecības projektā ietverto risinājumu

īstenošana - ūdenskrātuves un hidrotehnisko būvju

būvniecība;

- pirms appludināšanas ir pilnībā jāveic teritorijas

attīrīšanas no apauguma, celmiem un un esošo iekārtu,

sistēmu demontāža;

- atbilstoši projektam jāveic nosusināšanas sistēmas

elementu un hidrotehnisko būvju pārbūve vai

likvidācija;

- Jāizvērtē krastu noturība, ja nepieciešams jāveic to

nostiprināšana.

Ūdenskrātuvju izveide

Ja izlemts, ka ūdenskrātuves veidošana ir piemērotākais

rekultivācijas veids, pirms applūdināšanas ir lietderīgi

izvākt visu kūdras slāni, jo pēc applūdināšanas tas var

uzpeldēt (Šnore 2013).

Kūdrājiem, kuri pirms applūdināšanas ir bez apauguma (uz

tiem vēl nav izveidojusies veģetācija), virsējais kūdras

slānis ir jānorok, atstājot to pēc iespējas mazāku

(atstājot ne vairāk par 0,1-0,15 m), jo atlikušais

kūdras slānis var uzpeldēt. Ūdenskrātuvju izveidošana ir

piemērots rekultivācijas veids teritorijās, kur kūdras

slānis izstrādāts līdz purva pamatnes nogulumiem - tad

ūdeņiem būs raksturīga augsta mineralizācijas pakāpe,

augsts pH u. c. hidroķīmiski rādītāji, kas nav parasti

raksturīgi purvu ūdeņiem (Kļaviņš u. c. 2011). Tādas

gan būs tikai relatīvi sen pamestas kūdras ieguves vietas,

jo pēdējos gadu desmitos atstāts vismaz 0,3 m

neizstrādātas kūdras slānis, vidēji pat vairāk

(0,5‒0,6 m) (Šnore 2013).

Pirms appludināšanas ir pilnībā jāveic kūdras ieguves

vietas tehnoloģisko ceļu demontāža, caurteku un citu kūdras

ieguves vietas nosusināšanas sistēmas elementu demontāža.

Kūdras ieguves vietās, kur ūdens novadīšana no teritorijas

notikusi pa novadgrāvjiem, iepriekš izveidotās

nosusināšanas sistēmas elementi un hidrotehniskās būves

jāpārbūvē vai jālikvidē. Tas jādara atbilstoši projektā

ietvertajiem tehniskajiem risinājumiem. Jāīsteno

būvniecības projektā ietvertie risinājumi - jāveic

ūdenskrātuves un hidrotehnisko būvju būvniecība.

Lai novērstu ūdenskrātuves krastu noskalošanos viļņu

darbības un ledus ietekmē, tos veido slīpus (nogāzes

slīpumus veido atbilstoši projektam), norokot ar

ekskavatoru, pirms ūdenskrātuve aizpildās ar ūdeni. Krastu

eroziju var ierobežot arī, ja pirms uzpludināšanas

ūdenskrātuves gultnē un piekrastē ļauj attīstīties

daudzgadīgai veģetācijai. Slīpi krasti nepieciešami arī

drošības apsvērumu dēļ.

Noregulējot ūdens līmeni ūdenskrātuvē, jāizvērtē

iespējamā krastu pārbūve un noturība. Jāsagatavo

ūdenskrātuves gultne - no applūduma zonas jāizvāc apaugums,

celmi. Ja nepieciešams, veic krastu nostiprināšanu un

samazina seklūdens zonu (kur ūdens dziļums pie normālā

uzstādinājuma līmeņa ir mazāks par 0,5 m).

Tā kā purva nelīdzenās pamatnes dēļ nekad nav iespējams

pilnībā izstrādāt visu kūdras slāni līdz purva pamatnes

nogulumiem, kas ūdenstilpju veidošanai būtu optimāls

risinājums, izstrādātās platības var uzart, sajaucot

atlikušās kūdras slāni ar minerālgrunti un atstājot uz

vairākiem gadiem, kā rezultātā var panākt kūdras

mineralizāciju un apauguma veidošanos, līdz ar to kūdras

uzpeldēšana notiks daudz mazākā mērā, nekā applūdinot

uzreiz.

Ja izstrādātajos kūdras ieguves laukos ir plānots

ierīkot ūdenstilpes rekreācijas vajadzībām, īpaši zivju

audzēšanai un makšķerēšanai, tad plānotajām ūdenskrātuvēm

jābūt pietiekami dziļām - 1,5-2,0 m ar atsevišķām

dziļākām vietām. Šajā gadījumā tiek ieteicams veikt kūdras

ieguvi līdz purva pamatnei, lai ūdenskrātuves pamatnē būtu

minerālie nogulumi, kas varētu bagātināt ūdeņus ar

galvenajiem neorganiskajiem joniem (kalciju,

hidrogēnkarbonātiem u. c.), tādējādi radot labākus

apstākļus ūdensaugu un arī zivju populācijas attīstībai, kā

arī novērst atlikušā kūdras slāņa uzpeldēšanu. Ūdensaugi

nodrošina gan barības bāzi, gan arī dzīves vidi aļģēm,

bezmugurkaulniekiem, zivīm un ūdensputniem (Caffrey 1998).

Atstājamā kūdras slāņa biezumu nosaka, veicot

hidrotehniskos aprēķinus.

Ja rekultivējamā teritorija tiks izmantota galvenokārt

kā dzīvotne ūdensputniem, ūdenskrātuvei nav jābūt dziļai,

kā arī ūdens kvalitātei nav īpašu prasību. Atklāta ūdens un

virsūdens augāja (visbiežāk niedrāju) mozaīka var veidoties

kā ūdensputniem piemērotas platības. Ideāli, ja tiek

saglabātas vai speciāli izveidotas salas, kas noder putnu

ligzdošanai (Šnore 2013). Bioloģiskās daudzveidības

veicināšanai vēlams veidot dažādus dziļumus un izrobotu

krasta līniju, kas palielina ekoloģisko nišu un līdz ar to

arī sugu daudzveidību.

Ja ūdenskrātuves izveidošanas mērķis ir dabas

daudzveidības veicināšana vai palikušā kūdras slāņa pilnīga

izstrāde ir ekonomiski neizdevīga vai neiespējama,

teritorijas applūdināšanu var veikt uz palikušā kūdras

slāņa. Tad ūdenskrātuves pamatni veidos ar organiskajām

vielām bagāti nogulumi, kas veicinās ūdenskrātuves

aizaugšanu, un tālākā nākotnē veidosies purvs. Ja zem

kūdras ir sapropelis, tad kūdru iegūst līdz sapropeļa

nogulumiem un neveic irdināšanu vai aparšanu.

Ja hidrotehniskie aprēķini liecina, ka rekultivējamā

kūdras ieguves vieta netiks applūdināta pilnībā un paliks

neapūdeņotas platības, ir jāplāno citi piemērotāki

rekultivācijas veidi vai to kombinācijas.

Klimata pārmaiņu mazināšana

Ierīkojot ūdenskrātuves,

jāizvērtē šī rekultivācijas veida paredzamā ietekme uz

klimata pārmaiņu mazināsanu. LIFE REstore projektā

"Degradēto purvu atbildīga apsaimniekošana un

ilgtspējīga izmantošana Latvijā" attiecīgā

rekultivācijas veida ieviešanas ietekmes uz SEG emisijām

aprēķinā pieņemts, ka ūdenskrātuve izveidojusies platībā, kur

saglabājies pietiekami biezs pārejas vai zemā tipa purva

kūdras slānis un SEG emisijas atbilst vidējiem rādītājiem

renaturalizētā platībā. Salīdzināšanai izmantota esošā

stāvokļa saglabāšanās kūdras ieguves laukā. Ietekme uz SEG

emisijām novērtēta 30 gadu periodam pēc rekultivācijas. Pēc

ūdenskrātuves izveidošanas SEG emisijas pieaugs par

7,4 t CO2 ekv. ha-1

gadā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli. Kopējās SEG emisijas

šajā rekultivācijas veidā aprēķinu periodā atbilst

13,6 t CO2 ekv. ha-1

gadā (LIFE REstore projekta "Degradēto purvu atbildīga

apsaimniekošana un ilgtspējīga izmantošana Latvijā"

dati).

Pazīmes, kas liecina par sekmīgu vai nesekmīgu

rekultivāciju

Par sekmīgu rekultivāciju liecina:

Ūdenskrātuves izveide ir sekmīga ja: (1) visā

teritorijā vai tās daļā īstenotas derīgo izrakteņu projektā

vai rekultivācijas metā ietvertās prasības un tehniskie

risinājumi, kas saistīti ar kūdras ieguves vietas

rekultivāciju; (2) rekultivējamā teritorija vai tās

daļa plānotajā apjomā ir pilnībā klāta ar ūdeni visa gada

garumā, sasniedzot projektēto līmeni.

Ja rekultivācijas mērķis ir dabas daudzveidības vai

rekreācijas iespēju nodrošināšana, tad par veiksmīgu

rekultivāciju liecina tas, ka rekultivējamajā teritorijā

vai tās daļā ligzdo dažādu ar ūdenstilpēm un to piekrastes

biotopu mozaīku saistītas putnu sugas un izveidojas

daudzveidīga ūdensaugu veģetācija.

Par sekmīgu rekultivāciju

liecina:

Rekultivācija ir uzskatāma par neizdevušos ja:

- rekultivējamā teritorija vai tās daļa netiek pārklāta

ar ūdeni plānotajā dziļumā visu gadu;

- rekultivētās teritorijas īpašniekam vai tiesiskajam

valdītājam ir jāveic papildus hidrotehniskie aprēķini un

darbības, lai paaugstinātu ūdens līmeni;

- ir jānovērš iepriekš neparedzētas iespējamās ūdens

noteces vai pārteces;

- ūdens līmeni teritorijā neizdodas noturēt pastāvīgi,

ir jāievieš cits rekultivācijas veids.

Ieguvumi

Ieguvumi no saimnieciskā viedokļa - teritorija pēc kūdras

ieguves tiek izmantota citam zemes izmantošanas veidam,

turpinot tās racionālu saimniecisko izmantošanu, piemēram

zivsaimniecībā, rekreācijā.

Iepriekš saimnieciski izmantotā teritorijā tiek

atjaunota dabas daudzveidība. Ūdenskrātuve un augājs tās

krastos vai uz salām nodrošina dzīvotnes putnu sugām,

atpūtas vietu migrējošiem ūdensputniem, pieaug citu sugu

daudzveidība. Teritorija var būt pievilcīga rekreācijai

(makšķerēšanai, ūdensputnu medībām, dabas vērošanai).

Atkarībā no ūdens dziļuma, ķīmiskā sastāva un citiem

faktoriem, ūdenskrātuvei aizaugot, ilgākā laikā atjaunosies

purva ekosistēma un tās funkcijas, tostarp oglekļa

uzkrāšana.

Trūkumi

Zem ūdens atstātais kūdras slānis rada oglekļa dioksīda un

metāna emisijas atmosfērā, tādēļ tā atstāšana nav vēlama.

Brūnūdens ūdenskrātuve var būt mazāk pievilcīga

rekreācijai . Tās augstais organisko vielu saturs un

humusvielu klātbūtne ne tikai kavē barības bāzes attīstību,

bet arī tieši ietekmē zivju un citu sugu daudzveidību un to

kopējo daudzumu, līdz ar to arī makšķerēšanas iespējas.

Ekosistēmu pakalpojumi

Ūdens ekosistēmas sniedz

svarīgus ekosistēmu pakalpojumus, ko cita veida eksositēmas

nespēj nodrošināt, piemēram, zivju nodrošinājums pārtikas

vajadzībām, ūdens apgāde, ūdens attīrīšana, klimata

regulācija. Vienlaikus ūdens ekosistēmas nodrošina arī

daudzveidīgus kultūras pakalpojumus.

Rekultivācijas pabeigšana

Kūdras ieguvējiem jāīsteno derīgo izrakteņu ieguves

projektā vai rekultivācijas metā ietvertās prasības un

tehniskie risinājumi (rekultivācijas darbi), lai kūdras

ieguves vieta tiktu sagatavota plānotajam zemes

izmantošanas veidam pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

Rekultivācijas nosacījumi parasti ir iekļauti arī zemes

nomas līgumā, kurā zemi iznomā derīgo izrakteņu ieguvei.

Kūdras ieguves projekts nosaka, kādā stāvoklī ir jāsagatavo

platība tālākai rekultivācijas darbībai, ievērojot, cik

biezs kūdras slānis ir jāatstāj plānotajam rekultivācijas

veidam, un platība ir jānolīdzina. Pēc tam tiek izstrādāts

rekultivācijas projekts, un atkarībā no rekultivācijas

veida tajā paredz tālākās tehniskās darbības, kas jāizpilda

zemes īpašniekam rekultivācijas īstenošanai (ja zemes nomas

līgumā nav noteikts citādi).

Izpildot šos nosacījumus kūdras izstrādātājs ir veicis

derīgā izrakteņa ieguves projektā paredzēto uzdevumu -

sagatavojis teritoriju citam zemes izmantošanas veidam.

Tālākās darbības un zemes apsaimniekošana (piemēram,

augsnes sagatavošanas, piemērotas meliorācijas sistēmas

izveide, ūdenskrātuvju apsaimniekošana) ir jāveic zemes

īpašniekam.

Iespējamie rekultivācijas darbi

Iespējamās darbu izmaksas

Darbības

Mērvienība

euro

Rekultivējamās

teritorijas līdzināšana

150-250

Rekultivējamās

teritorijas attīrīšana no izveidojušās veģetācijas

1200-2000

Tehnoloģisko ceļu

likvidēšana un bērtņu joslas līdzināšana

300

Lauku attīrīšana, vecās

būvtehnikas, būvmateriālu, citu atkritumu izvešana

Meliorācijas būvju

(sūkņstaciju un cauruļvadu) demontāža

gab.

2500

Esošās meliorācijas

sistēmas rekonstrukcija

500-1500

Jaunas meliorācijas

sistēmas izveidošana

1500-2500

Līdzšinējā pieredze Latvijā

Latvijā ir vairākas bijušās kūdras ieguves vietas vai

atsevišķi kūdras ieguves lauki, kuri pēc kūdras ieguves ir

appludināti vai applūduši. Biežāk tas ir veikts īpaši

aizsargājamās dabas teritorijās vai teritorijās, kur kūdras

ieguves nodrošināšanai ir izmantotas ūdens pārsūknēšanas

stacijas (piemēram, Sedas purvs). Sedas purva ūdenskrātuves

pamatā tiek izmantotas makšķerēšanai, teritorijā izveidots

dabas liegums "Sedas purvs", kura galvenais

mērķis ir putnu aizsardzība. Vidējais dīķu dziļums ir no

0,7-1,4 m, daudzviet tie veido savdabīgu, ūdensputniem

pievilcīgu mitrāju kompleksu (Anon. 2006.).

Kā rekreācijas teritorijas makšķerēšanai un medībām tiek

izmantotas plašās ūdenskrātuves, kas izveidojušās Kačoru un

Strūžānu purvos. Vairāki nelieli purvi, kuros veikta kūdras

ieguve un kūdras laukos izveidojušās ūdenskrātuves, tiek

izmantotas makšķerēšanai, piemēram, Lādzēnu purvs

Vecumnieku pagastā (Lādzēnu dīķi).

Literatūra

Anon. 2006. Dabas liegums "Sedas purvs". Dabas

aizsardzības plāns. SIA "Estonian, Latvian &

Lithuanian Environment", Rīga.

Caffrey J. 1998. A new fishing resource for the

Midlands. In: The future use of cutaway bogs. Lough Boora

Parklands. Cutaway Bogs Conference. Brosna Press Ltd.,

Ferbane, Co. Offlay, Ireland, 28-33.

Kļaviņš M., Kokorīte I., Spriņģe G., Skuja A., Parele

E., Rodinovs V., Druvietis I., Strāķe S., Urtāns A. 2011.

Water quality in cutaway peatland lakes in Seda Mire,

Latvia. Proceedings of the Latvian Academy of Sciences,

Section B, Vol. 65 (1/2): 32‒39.

Korhonen R. 2008. Finland - Fenland: Research and

Sustainable Utilisation of Mires and Peat. Finnish Peatland

Soc., 288 pp.

Šnore A. 2013. Kūdras ieguve. Nordik, Rīga, 432 lpp.

Daudzgadīgie

kultivētie zālāji

Īss

apraksts

Šis rekultivācijas veids paredz bijušo kūdras ieguves vietu

pārveidošanu par lauksaimniecībā izmantojamām zemēm,

ierīkojot daudzgadīgos (ilggadīgos) zālājus, kas pēc tam

tiek regulāri pļauti vai noganīti. Zālājs ir platība, kur

aug zāle (pļava, ganības). Izšķir dabiskos un kultivētos

zālājus.

Kultivēti zālāji ir cilvēka veidoti un uzturēti zālāji,

kurā vides apstākļus kontrolē ar agrotehniskiem pasākumiem

(mēslošanu, kultivēšanu u. tml.) (Anševica u. c.

2016). Kultivēti zālāji ietver gan daudzgadīgos zālājus,

gan zālājus aramzemēs. Kultivēto zālāju zelmeņus veido

galvenokārt daudzgadīgās stiebrzāles (graudzāles),

tauriņzieži, platlapji un grīšļi (turpmāk saukti par

zālaugiem). Daudzgadīgos kultivētos zālājus izmanto gan

lopbarības, gan enerģētiskās biomasas ieguvei.

Nekustamā īpašuma lietošanas mērķis - Zeme, uz

kuras galvenā saimnieciskā darbība ir lauksaimniecība

(Ministru kabineta 2006. gada 20. jūnija

noteikumi Nr. 496 "Nekustamā īpašuma lietošanas

mērķu klasifikācija un nekustamā īpašuma lietošanas mērķu

noteikšanas un maiņas kārtība, Nekustamā īpašuma lietošanas

mērķa kods - 101).

Zemes lietošanas veids - pļavas un ganības.

Apstākļi, kādos daudzgadīgo zālāju ierīkošana ir

iespējama

Kūdras augšējā slāņa tips: pārejas un zemā purva

tipa kūdra (pārejas purva tipa kūdras atlikušais

biezums ˂0,25m)

Palikušā kūdras slāņa biezums: < 0,5 m

Augšējā izmantojamā kūdras slāņa pH: 5-8

Kūdras sadalīšanās pakāpe: Vidēji un labi

sadalījusies kūdra

Vidējais gruntsūdens līmenis zem kūdras virsmas:

daudzgadīgie zālaugi sienam 0,70-0,75m, daudzgadīgie

zālaugi ganīšanai 0,80-0,90m

Vidējais dienu skaits gadā, kad teritorija ir

applūdusi: teritorija var sezonāli īslaicīgi applūst,

tā nedrīkst būt pastāvīgi applūdusi.

Celmainība: ˂ 3,0 %

Lauksaimnieciskai izmantošanai vispiemērotākie ir zemā

tipa purvi, jo to augsnes ir bagātas ar minerālvielām,

iespējams, arī ar karbonātiem un slāpekli, tās ir mazāk

skābas (pH 5,5-7,4) nekā pārejas un augstā purva tipa kūdra

(Krūmiņš u. c. 2013). Ja kūdras ieguve ir pārtraukta,

neiegūstot visu kūdras derīgo slāni, un virs zemā purva

tipa kūdras ir arī pārejas purva tipa purva kūdra, tad tās

ieteicamais atlikušais biezums vēlams mazāks par

0,25 m, kas agrotehnisko darbu rezultātā sajauktos ar

zemā purva tipa purva kūdru, veidojot labvēlīgākus augšanas

apstākļus izvēlētajiem zālaugiem.

Daudzgadīgos zālājus var izveidot arī uz pārejas purva

kūdras augsnēm, bet tās ir nedaudz skābākas par zemā purva

tipa kūdras augsnēm (pH 4-5) (Лиштван 1996). Ja kūdras pH

ir 4,0-4,3, atkarībā no zālaugu sugas vai šķirnes prasībām,

visticamāk, tās ir jākaļķo (Anševica u. c. 2016).

Daudzgadīgie zālaugi ir augstražīgi, nosacīti mazprasīgi

augsnes apstākļu ziņā. Daudzas zālaugu sugas (piemēram,

parastais miežubrālis Phalaris arundinacea, timotiņš

Phleum Pratense, niedru auzene Festuca

arundinacea) ir piemērotas audzēšanai kūdrainās,

mitrās, applūstošās vietās. Zālaugu spēcīgā sakņu sistēma

labvēlīgi ietekmē augsnes kvalitāti, veicina noturīgas

velēnas izveidošanos un piesaista oglekli, nodrošinot

organisko vielu saglabāšanos un palielināšanos, kā arī

mazinot augsnes eroziju.

Zālaugi ir energoefektīvi augi. To sējumu ierīkošanai

nepieciešami salīdzinoši nelieli līdzekļi, nav nepieciešama

specializēta tehnika, apsaimniekošanai izmantojama

"tradicionālā" lauksaimniecības tehnika.

Daudzas zālaugu sugas, tajā skaitā parastais

miežubrālis, biomasas ražības un kvalitātes ziņā var

konkurēt ar citiem enerģētiskajiem augiem, piemēram,

rapšiem. Miežubrāļa sējumu izmantošanas ilgums ir

8-10 gadi un ilgāk. Maksimālo ražu (8-10 t

sausnas ha-1) šī stiebrzāle sasniedz otrajā un

trešajā gadā pēc sējas. Miežubrāļa biomasu var izmantot kā

izejmateriālu biokurināmajam un augstas kvalitātes ķīmiskās

celulozes ražošanai, kā arī aizvietot bērzu kā

izejmateriālu celulozes rūpniecībā.

Būtiskākais nosacījums šī rekultivācijas veida

īstenošanai ir rekultivējamās teritorijas hidroloģisko

apstākļu pareiza novērtēšana. Jānovērtē ūdens pieplūde

teritorijai, purva pamatni veidojošo nogulumu sastāvs,

kūdras ieguves vietas meliorācijas tīkla (novadgrāvji,

promtekas) un uz tā izveidotās hidrotehniskās būves

(caurtekas) tehniskais stāvoklis, kūdras ieguves vietas

iekšējās nosusināšanas sistēmas stāvoklis un piemērotība

plānotajai zemes izmantošanai.

Veicamo darbu plānošana un sagatavošana

Plānojot daudzgadīgo kultivēto zālāju ierīkošanu bijušajās

kūdras ieguves vietās:

- jāizvērtē izvēlētā rekultivācijas veida atbilstība

vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas

dokumentiem;

- jāizvērtē izvēlētā rekultivācijas veida atbilstība

derīgo izrakteņu ieguves projekta dokumentācijai, ja kūdras

ieguves vietā joprojām tiek īstenota derīgo izrakteņu

ieguve;

- jāveic rekultivācijas meta izstrāde un saskaņošana

normatīvo aktu noteiktajā kārtībā;

- jāizstrādā lauku nosusināšanas un apūdeņošanas

sistēmu, kā arī citu hidromelioratīvo būvju projekti un tie

jāsaskaņo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā;

- izstrādājot jaunu derīgo izrakteņu ieguves projektu

vai plānojot grozījumus esošajā, jāplāno vajadzīgā kūdras

slāņa biezuma saglabāšana;

- atbilstoši ietekmes uz vidi novērtējumu

reglamentējošiem normatīvajiem aktiem jāveic ietekmes uz

vidi novērtējums vai ietekmes uz vidi sākotnējais

izvērtējums, ja paredzēts īstenot sen pamestas kūdras

ieguves vietas rekultivāciju;

- ja nepieciešams, jāveic grāvju sistēmas rekonstrukcija

vai pārbūve, lai nodrošinātu zālaugu audzēšanai un lauku

apstrādāšanai optimālo ūdens un gaisa režīmu augsnē;

- no ilgstoši atstātām un aizaugušām kūdras ieguves

vietām ir jānovāc izveidojies apaugums;

- jāattīra lauki no celmu un koku sakņu paliekām;

- jāveic virsmas planēšana;

- ja nepieciešams, jāaizber rekultivācijas metā vai

derīgo izrakteņu ieguves projektā norādītie kartu

grāvji.

Meliorācijas sistēmas sagatavošana un uzturēšana

Plānojot daudzgadīgo zālāju platību izveidi izstrādātā

kūdras ieguves vietā, meliorācijas sistēmas izvietojumam ir

jābūt tādam, kas garantētu audzējamiem zālaugiem

veģetācijas periodā optimālus gaisa un mitruma apstākļus

dažādās to attīstības stadijās. Rekultivējamajā teritorijā

jānodrošina vidējo gruntsūdens līmeni, kas ir zemāks par

0,7-1,0 m zem zemes virsmas. (Aire u. c. 1970).

Nepieciešamos apstākļus panāk, izbūvējot optimālu esošo vai

pārbūvējamo susinātājgrāvju dziļumu un savstarpējo

atstatumu. Plānojot susinātājgrāvju izvietojumu, jāņem vērā

palikušā kūdras slāņa biezums un zem kūdras esošo nogulumu

sastāvs. Tādējādi būs iespējams noteikt optimālo grāvju vai

drenu dziļumu un attālumu (Eriņš 1966).

Papildus jānovērtē kūdras ieguves vietas meliorācijas

tīkla (novadgrāvji, promtekas) un uz tā izveidotās

hidrotehniskās būves (caurteku) tehniskais stāvoklis, jo

kūdras ieguves vietas nosusināšanas sistēma ir cieši

saistīta ar novadošo tīklu. Minētais novērtējums ļaus iegūt

papildu informāciju lēmuma pieņemšanai, par iespēju novadīt

lieko ūdeni no rekultivējamās teritorijas novadošajā tīklā

(novadgrāvji, promtekas), kā arī, vai plānoto ūdens līmeņa

sasniegšanu neierobežos novadošajā tīklā izvietotās

hidrotehniskās būves.

Pārveidojot kūdras ieguves vietu zālaugu audzēšanas

platībās, atbilstoši zemes izmantošanas mērķim jāplāno

lauku nosusināšana ar drenu sistēmu vai vaļēju grāvju tīkla

izveidi. Plānojot teritorijas nosusināšanu ar vaļēju grāvju

tīklu, no teritorijas tiks ātrāk novadīti virszemes ūdeņi,

pārķerti gruntsūdeņi, būs zemākas ierīkošanas un

uzturēšanas izmaksas. Teritorijas nosusināšanai, izbūvējot

segto drenu sistēmu, ir iespējams panākt vienmērīgāku

mitrumu, nodrošinot lauksaimniecības mašīnu pārvietošanos,.

Turklāt drenu sistēma neaizņem izmantojamās zemes platības,

kā arī ar segto drenāžu nosusinātajās platībās augu saknes

sasniedz dziļākus slāņus un efektīvāk izmanto tur esošās

barības vielas, veidojas lielākas vienlaidus platības, kas

atvieglo pļaušanu, platību noganīšanu, ganāmpulka

pārvietošanos u. c. (Šnore 2013).

Rekultivējamās teritorijas hidroloģisko apstākļu un

nosusināšanas iespēju novērtēšanai, ieteicams saņemt

atbilstošajā jomā sertificētu personu konsultācijas un

slēdzienus.

Virsmas sagatavošana un augsnes ielabošana

Ja daudzgadīgo kultivēto zālāju ierīkošana tiek plānota kā

zemes izmantošanas veids pēc kūdras ieguves teritorijās,

kur tā vēl nav uzsākta vai joprojām tiek veikta, vismaz 2-3

sezonas pirms stādījumu ierīkošanas uzsākšanas kā

noslēdzošo posmu kūdras ieguvei vēlams ir paredzēt

frēzkūdras ieguves tehnoloģiju. Pielietojot frēzkūdras

ieguves metodi, iespējams iegūt līdzenu lauku. Lauks nebūs

speciāli jālīdzina, jāfrēzē un jāveic citas darbības,

samazināsies daudzgadīgo zālāju ierīkošanas izmaksas.

Plānojot daudzgadīgo kultivēto zālāju ierīkošanu vietās,

kur kūdras ieguve pārtraukta senāk, jānosaka kūdras slāņa

celmainība. Parasti kūdras iegulā ir zināms daudzums

koksnes atlieku, kuras izvietojums kūdras iegulā

visizteiktāk ir sastopams robežhorizontā, kas raksturo

pāreju no viena kūdras tipa uz otru. Kūdras ieguves vietās,

kurās ir augsta celmainība, būs būtiski apgrūtināta

teritorijas izmantošana intensīvā lauksaimniecībā. Būs

jāveic lauku atcelmošana, celmu un sakņu novākšana, kā arī

jārēķinās ar apgrūtinātu lauku agrotehnisko apstrādi.

Veicot kūdras augsnes aparšanu, ieteicamais dziļums

30-35 centimetri. Arot virsmu, jāievēro, lai augsne

tiktu pilnībā apvērsta un virspusē nepaliktu augu atliekas.

Arumam jābūt iespējami līdzenam. Aršanas dziļumam jābūt

vienmērīgam, pieļaujot dziļuma svārstības atsevišķās vietās

ne vairāk kā 2-3 centimetriem. Aršanas laikā virspusē

uzvērstie celmi, siekstas un koku saknes jāsavāc un

jānoved. Pirmreizējo arumu apstrādā ar disku kultivatoriem,

kas aparto aramsloksni sagraiza, sajauc un irdina. Veic

visa lauka vienmērīgu kultivēšanu ar kultivatoru. Veic

pirmreizēji sastrādātās augsnes sablīvēšanu un mikroieplaku

izlīdzināšanu.

Nepieciešamības gadījumā veic lauka augsnes ielabošanas

un mēslošanas pasākumu kopumu (piemēram, augsnes kaļķošanu,

vircas, digestāta iestrādi augsnē), kas nodrošinās

izvēlētajiem augiem nepieciešamos augšanas apstākļus. Ja

rekultivējamās teritorijas palikušās kūdras slāni arī veido

pārejas tipa kūdra, jāparedz augsnes kaļķošana, jo pārejas

tipa kūdras augsnes ir skābas (pH ˂ 5).

Zālaugu sēšana

Rekultivējamo platību sagatavo zālaugu sēšanai atbilstoši

augsnes granulometriskajam sastāvam, tās struktūrai,

mitruma režīmam, iepriekšējam augsnes apstrādes veidam, kā

arī sējas veidam un tehnikai:

- rupjās stiebrzāļu sēklas (piemēram, ganību airene

Lolium perenne, bezakotu lāčauza Bromus

inermis, pļavas auzene Festuca pratensis un

niedru auzene F. arundinacea) vieglās un

irdenās augsnēs sēj 0,025-0,035 m dziļi, smagās

augsnēs 0,015-0,025 m dziļi;

- sīkās sēklas (piemēram, baltais āboliņš Trifolium

repens, ragainais vanagnadziņš Lotus

corniculatus, sējas lucerna Medicago sativa,

baltā smilga Agrostis gigantea, sarkanā auzene

Festuca rubra) vieglās augsnēs jāsēj

0,01-0,015 m, bet smagās - līdz 0,005 m

dziļi;

- sēklu maisījumus, kuros ir abu sēklu grupas sugas, sēj

0,015-0,025 m dziļi.

Jāņem vērā, ka no 0,04-0,05 m dziļuma zālaugusēklas

normālos mitruma apstākļos neuzdīgst.

Kūdra ļoti labi absorbē saules radiācijau, kūdras

augsnes parasti iesilst lēnāk un atdziest ātrāk nekā

minerālaugsnes. Pavasaros virsējā kārta sasilst ļoti

strauji, savukārt sliktās siltumvadītspējas dēļ dziļākajos

kūdras slāņos kūdra atkūst ļoti lēni. Šie apstākļi jāņem

vērā, plānojot sējas termiņus. Šie paši apstākļi veidojas

arī rudens periodā, kad salnas purvā sākas

10-15 dienas agrāk nekā uz minerālaugsnēm. Zālaugu

sēklas ir īpaši jutīgas pret sasalšanu, kad jaunās saknes

lauž sēklas apvalku. Ja temperatūra ir zemāka par

-3 oC, sēklas aiziet bojā (Anševica u.c.

2016).

Klimata pārmaiņu mazināšana

Apsverot daudzgadīgo zālāju

ierīkošanu rekultivējamās kūdras ieguves vietās, jāizvērtē

arī SEG emisiju aspekts. LIFE REstore projektā

"Degradēto purvu atbildīga apsaimniekošana un

ilgtspējīga izmantošana Latvijā" ietekme uz SEG emisijām

novērtēta 30 gadu periodam pēc rekultivācijas

īstenošanas, pieņemot, ka daudzgadīgos zālājus ierīko

teritorijā, kurā kūdras ieguve pārtraukta nesen un vēl nav

izveidojusies zemsedzes veģetācija, bet augsnes virskārtu

veido auglīga pārejas un zemā purva kūdra. Pēc daudzgadīgo

zālāju izveides SEG emisijas pieaugs par

8 t CO2 ekv. ha-1

gadā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli. Kopējās SEG emisijas

šajā rekultivācijas veidā aprēķinu periodā atbilst

14,3 t CO2 ekv. ha-1 gadā.

Daudzgadīgo zālāju izveide, salīdzinot ar citiem

rekultivācijas veidiem, rada vienas no lielākajām SEG

emisijām. (LIFE REstore projekta "Degradēto purvu

atbildīga apsaimniekošana un ilgtspējīga izmantošana

Latvijā" dati).

Pazīmes, kas liecina par sekmīgu vai nesekmīgu

rekultivāciju

Par sekmīgu rekultivāciju liecina:

Rekultivējamā teritorijā izveidota plānotā meliorācijas

sistēma, kas spēj nodrošināt zālaugu audzēšanu un lauku

apstrādāšanai nepieciešamo optimālo ūdens un gaisa režīmu

augsnē.

Pēc rekultivācijas veida ieviešanas rekultivējamā

teritorijā ir izveidojušies kvalitatīvi daudzgadīgu zālāju

zelmeņi.

Par sekmīgu rekultivāciju

liecina:

Daudzgadīgais zālāja izveides rekultivācijas veids ir

uzskatāms par neizdevušos, ja iesētais zālājs

neattīstās.

Rekultivējamajā teritorijā izveidotās nosusināšanas

sistēmas nenodrošina zālaugu audzēšanai un lauku

apstrādāšanai nepieciešamo optimālo ūdens un gaisa režīmu

augsnē. Teritorija ir ilgstoši applūdusi un sāk

pārpurvoties.

Ieguvumi

Teritorija pēc rekultivācijas

kļūst par intensīvu lauksaimniecībā izmantojamu teritoriju,

kas dod turpmākus ekonomiskus un sociālus labumus.

Trūkumi

Daudzgadīgie zālāji ir

lauksaimniecībā intensīvi izmantojama teritorija, un tā kļūst

par nozīmīgu SEG emisiju avotu.

Ekosistēmu pakalpojumi

Zālāji nodrošina tādus apgādes

pakalpojumus kā lopbarība, ārstniecības augi, farmaceitiskie

resursi, kā arī resursi bioenerģijas ražošanai. Regulācijas

pakalpojumu klāsts, ko nodrošina zālāji ir zemāks kā

dabiskajām teritorijām.

Rekultivācijas pabeigšana

Kūdras ieguvējiem jāīsteno derīgo izrakteņu ieguves

projektā vai rekultivācijas metā ietvertās prasības un

tehniskie risinājumi (rekultivācijas darbi), lai kūdras

ieguves vieta tiktu sagatavota plānotajam zemes

izmantošanas veidam pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

Rekultivācijas nosacījumi parasti ir iekļauti arī zemes

nomas līgumā, kurā zemi iznomā derīgo izrakteņu ieguvei.

Kūdras ieguves projekts nosaka, kādā stāvoklī ir jāsagatavo

platība tālākai rekultivācijas darbībai, ievērojot, cik

biezs kūdras slānis ir jāatstāj plānotajam rekultivācijas

veidam, un platība ir jānolīdzina. Pēc tam tiek izstrādāts

rekultivācijas projekts, un atkarībā no rekultivācijas

veida tajā paredz tālākās tehniskās darbības, kas jāizpilda

zemes īpašniekam rekultivācijas īstenošanai (ja zemes nomas

līgumā nav noteikts citādi).

Izpildot šos nosacījumus kūdras izstrādātājs ir veicis

derīgā izrakteņa ieguves projektā paredzēto uzdevumu -

sagatavojis teritoriju citam zemes izmantošanas veidam.

Tālākās darbības un zemes apsaimniekošana (piemēram,

augsnes sagatavošanas, piemērotas meliorācijas sistēmas

izveide, zālāju sēšana un uzturēšana) ir jāveic zemes

īpašniekam.

Iespējamie rekultivācijas darbi

Iespējamās izmaksas

Darbības

Mērvienība

euro

Rekultivējamās

teritorijas līdzināšana

150-250

Rekultivējamās

teritorijas attīrīšana no izveidojušās veģetācijas

1200-2000

Celmu, siekstu

novākšana

100-150

Rekultivējamās

teritorijas aparšana

50-100

Rekultivējamās

teritorijas kultivēšana

Rekultivējamās

teritorijas šķīvošana

Rekultivējamās

teritorijas ecēšana

Tehnoloģisko ceļu

likvidēšana un bērtņu joslas līdzināšana

300

Lauku attīrīšana, vecās

būvtehnikas, būvmateriālu, citu atkritumu izvešana

Jaunas meliorācijas

sistēmas izveidošana

1500-2500

Drenu sistēmas

ierīkošana

3700

Vaļēju grāvju

ierīkošana (atkarīgs no m)

500-1500

Esošās meliorācijas

sistēmas rekonstrukcija

500-1500

Agroķīmiskās analīzes,

ūdens analīzes

gab

Kaļķojamā materiāla

iegāde

40-120

Kaļķošana

30-60

Minerālmēslu

iegāde

300-400

Minerālmēslu

izkliedēšana

30-50

Daudzgadīgu zālaugu

sēklu iegāde un sēšana

100-150

Līdzšinējā pieredze Latvijā

Latvijā ir vairākas bijušās

kūdras ieguves vietas, kur šobrīd tiek veikta intensīva

lauksaimnieciskā darbība un ierīkoti daudzgadīgie zālāji,

piemēram, Cenas tīreļa masīvā Olaines novadā un Mārupes

apkārtnē.

Literatūra

Aire A., Labrencis V. 1970. Kultūrtehniskā meliorācija.

Zvaigzne, Rīga.

Anševica A., Kažotnieks J., Magdalenoka I. 2016. Zālāju

rokasgrāmata.

SIA "Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības

centrs", Ozolnieki.

Eriņš A. 1966. Lauksaimnieciskās meliorācijas

projektēšana. Zvaigzne, Rīga.

Šnore A. 2013. Kūdras ieguve. Nordik, Rīga.

Krūmiņš J., Robalds A., Purmalis O., Ansone L., Poršņovs

D., Kļaviņš M., Segliņš V. 2013. Kūdras resursi un to

izmantošanas iespējas. Material Science and Applied

Chemistry 2013/29, doi: 10.7250/msac.2013.025.

Лиштван И. 1996. Физико-химические свойства торфа.

Химическая и термическая его переработка. Химия Твёрдого

Топлива, Tоп. 3, 3-23. c.

Rekultivācijas veidu apraksts sagatavots LIFE REstore projekta

"Degradēto purvu atbildīga apsaimniekošana un ilgtspējīga

izmantošana Latvijā" (LIFE REstore, LIFE14 CCM/LV/001103)

ietvaros.

Vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministra

pienākumu izpildītājs,

Ministru prezidenta biedrs,

aizsardzības ministrs A. Pabriks