8. pants

Satversmes 105.pants

noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst

izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var

ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu

atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma

gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

Kā secinājusi Satversmes tiesa,

Satversmes 105.pants, līdzīgi kā Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 1.pants, paredz

gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu.

Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami,

tas ir, ja tie noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie

ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 20.maija

spriedumu lietā Nr.2002-01-03).

Viens no veidiem, kā īpašuma

tiesības var ierobežot sabiedrības interesēs, ir teritorijas

plānošana.

Saskaņā ar Teritorijas plānošanas

likuma 1.pantu "teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas

plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums, kurš

izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā

un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un plānojuma veidam

rakstveidā un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā un

noteikta plānotā (atļautā) izmantošana un šīs teritorijas

izmantošanas aprobežojumi".

Pašvaldību pienākums likumā

noteiktajā kārtībā izstrādāt pašvaldības teritorijas plānojumu ir

noteikts likumā "Par pašvaldībām" (14.panta otrās daļas

1.punkts).

Rajona un vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumā tiek noteiktas teritorijas attīstības

iespējas, virzieni un aprobežojumi, grafiski attēlota rajona un

vietējās pašvaldības teritorijas pašreizējā un noteikta plānotā

(atļautā) izmantošana (Teritorijas plānošanas likuma 5.panta 3.

un 4. punkts).

Rajona un vietējā pašvaldība: 1)

vada, uzrauga un nodrošina attiecīgās pašvaldības teritorijas

plānojuma un tā grozījumu izstrādi un īstenošanu; 2) apstiprina

teritorijas plānojumu un tā grozījumus kā saistošos noteikumus

(Teritorijas plānošanas likuma 7.panta piektās daļas 1. un

2.punkts un sestās daļas 1. un 2.punkts).

Rajona un vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumi tiek pieņemti kā pašvaldības saistošie

noteikumi. Tātad spēkā esošais teritorijas plānojums attiecīgajā

administratīvajā teritorijā ir saistošs jebkurai fiziskajai un

juridiskajai personai (likuma "Par pašvaldībām" 45.panta pirmā

daļa). Teritorijas plānojumam kā pašvaldības lēmumam jāatbilst

Satversmei, likumiem un Ministru kabineta noteikumiem (likuma

"Par pašvaldībām" 41.panta otrā daļa).

Teritorijas plānojumā pašvaldība

paredz teritorijas izmantošanas nosacījumus un, kā jau minēts,

konkrētiem nekustamajiem īpašumiem var noteikt īpašuma tiesību

ierobežojumus. No vienas puses, plānojums pats par sevi nepiešķir

tiesības, piemēram, uzsākt zemes gabala apbūvi, taču ar to tiek

noteiktas priekšdispozīcijas lēmumu pieņemšanai konkrētos

gadījumos nākotnē. No otras puses, zemes īpašniekam nav tiesību

pēc saviem ieskatiem uz savas zemes veikt saimniecisko darbību,

viņam nav tiesību to brīvi apbūvēt vai mainīt teritorijas

plānojumā noteikto zemes izmantošanas mērķi (sk.: Meiere S.

Teritorijas plānošana kā vides aizsardzību nodrošinošs līdzeklis:

tiesiskais regulējums un ar to saistītās problēmas // Latvijas

Universitātes Raksti, 2003, 657.sēj., 21.lpp.).

Tādējādi

teritorijas plānojums ir dokuments, ar kuru pašvaldība

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā var paredzēt teritorijas

izmantošanas un līdz ar to arī īpašuma tiesību ierobežojumus.