92. pants
ietver tiesības ikvienā gadījumā nolēmumu administratīvā

pārkāpuma lietā pārsūdzēt augstākas instances tiesā, no vienas

puses, ir jāanalizē Konvencija, kurā noteikts taisnīgas tiesas

jēdzienā ietvertais pārsūdzības tiesību minimums dalībvalstīm, un

Konvencijas interpretācija Cilvēktiesību tiesas praksē. No otras

puses, jāievēro Satversmes 92.pantā ietvertās paplašinātās

pārsūdzības tiesības.

Saeimas atbildes rakstā pamatoti

minēts, ka Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi,

ka Konvencijas 6.pantā nav tieši norādītas tiesības uz apelācijas

pieejamību un vienīgais precīzi formulētais nosacījums par

apelāciju ietverts Konvencijas 7.protokola 2.pantā, kas garantē

minētās tiesības tikai kriminālās tiesvedības gadījumos [sk.

Human Rights. The 1998 Act and the European Convention. Sweet

& Maxwell, London, 2000, p.231, un Cilvēktiesību tiesas

spriedumus lietās "Delcourt v. Belgium" (1970) un "Belgian

Linguistic case" (1968)]. Līdz ar to Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka Konvencijas 6.pants neuzliek valstīm par pienākumu

visos gadījumos ieviest apelācijas tiesu sistēmu un valsts pati

var noteikt pārsūdzības principa apjomu saskaņā ar savu tiesību

sistēmu. Ieviešot apelācijas tiesu sistēmu, valsts savā likumā

var noteikt lietu kategorijas, kurām pārsūdzība apelācijas

instancē nav paredzēta. Latvijā ir paplašināts pārsūdzības

tiesību apjoms, ieviešot pārsūdzību arī civillietās, kuras

izspriežamas prasības tiesvedības kārtībā, tas ir, kurās ir

strīds par tiesībām. (Sk. Satversmes tiesas 2002.gada

17.janvāra spriedumu lietā Nr.2001-08-01.)

Tādējādi ne Konvencijas normas, ne

Satversmes 92.pants neietver obligātu prasību nodrošināt iespēju

izskatīt ikvienu administratīvā pārkāpuma lietu augstākas

instances tiesā un jēdziens "taisnīga tiesa" negarantē tiesības

ikvienu šādu lietu pārsūdzēt apelācijas instancē.

6. Lai konstatētu, vai tiesības uz

pārsūdzību administratīvo pārkāpumu lietās ietvertas Satversmē un

Konvencijā, jāizvērtē APK regulēto administratīvo pārkāpumu lietu

raksturs. Tātad jānoskaidro, vai administratīvo pārkāpumu lietas,

uz kurām attiecas apstrīdētās tiesību normas, nesatur

krimināllietas vai tādas civillietas pazīmes, kurā ir paredzētas

pārsūdzības tiesības.

Administratīvo pārkāpumu lietas

nosacīti var iedalīt tādās, kuras: 1) pielīdzināmas

krimināllietām, 2) pielīdzināmas civillietām, 3) nesatur

kritērijus, pēc kuriem tās varētu pielīdzināt citai lietu

kategorijai. No šā izvērtējuma arī ir atkarīgs, vai konkrētajā

administratīvā pārkāpuma lietā pārsūdzība augstākas instances

tiesā ir Satversmes 92.pantā garantēta tiesība.

6.1. Konvencijas 7.protokola

2.pantā ietvertais minimālais standarts pieļauj izņēmumus

pārsūdzības tiesībās vieglāka rakstura kriminālās tiesvedības

lietās, tomēr Latvijā pārsūdzība augstākas instances tiesā tiek

garantēta ikvienā krimināllietā. Tādējādi, ņemot vērā, ka Latvijā

likumdevējs noteicis paplašinātas tiesības uz pārsūdzību

kriminālās tiesvedības lietās, ir lietderīgi pētīt Cilvēktiesību

tiesas praksi, salīdzinot pārsūdzības tiesības krimināllietās un

administratīvo pārkāpumu lietās.

Cilvēktiesību tiesa vairākos

spriedumos ir atzinusi, ka Konvencijas 6.pants attiecas arī uz

administratīvajām lietām. Šajā gadījumā noteicošā ir lietas

būtība, nevis tas, kā to klasificējis nacionālais likums. Pie

tam, ja tiek konstatēts apstāklis, ka konkrētā gadījumā

administratīvajā procesā regulētai lietai tiek piemērots

Konvencijas 6.pants saistībā ar Konvencijas 7.protokola 2.pantu,

tas nebūt nenozīmē, ka šī lieta jāattiecina uz kriminālprocesu.

Attiecīgo pazīmju konstatēšana tikai dod pamatu šādai lietai

piemērot Konvencijas 6.panta garantijas. (Sk. Theory and

Practice of the European Convention on Human Rights. Third

edition by P.van Dijk, G.J.H.van Hoof. Kluwer Law International,

The Hague - London - Boston, 1998, p.410.)

Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi

trīs alternatīvus kritērijus, pēc kuriem var konstatēt, vai

administratīvā pārkāpuma lietai ir krimināllietas pazīmes. Šie

kritēriji ir: 1) konkrētā tiesību pārkāpuma klasifikācija

nacionālajā tiesību sistēmā, saistot šo pārkāpumu vai nu tikai ar

krimināltiesībām, vai tikai ar administratīvajām tiesībām, vai

arī ar abām kopā; 2) pārkāpuma raksturs; 3) sankcijas atbilstība

vai neatbilstība kriminālsfērai. Lai pārkāpumu atzītu par

kriminālpārkāpumu Konvencijas izpratnē, pietiek, ja kaut viens no

uzskaitītajiem kritērijiem atbilst tā pazīmēm. [Sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Engel v.Netherlands"

(1976).]

Analizējot APK regulētās

administratīvo pārkāpumu lietas, redzams, ka daļā no tām kā

sankcija ir paredzēts naudas sods vai arests. Gan naudas sodam,

gan arestam piemīt kriminālsfēras sankcijai raksturīgais sodošais

raksturs, līdz ar to šīs sankcijas atbilst krimināllietas

sankcijai. Konvencijas mērķis prasa, lai tik nopietnas sankcijas

tiktu aizsargātas ar Konvencijas 6.pantu un tās 7.protokola

2.pantu.

Tāpat daļu no administratīvo

pārkāpumu lietām, piemēram, transportlīdzekļa vadīšanu

alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo un citu apreibinošu

vielu iespaidā, kā arī vairumu pārkāpumu pret dabas vidi, valsts

tiesību sistēma attiecina gan uz administratīvo tiesību, gan

krimināltiesību sfēru, jo, ja gada laikā izdarīts otrs šāda veida

pārkāpums (noziedzīgs nodarījums), iestājas kriminālatbildība.

Tādējādi arī minētajos gadījumos par attiecīgu administratīvu

pārkāpumu sodītas personas tiesības tiek aizsargātas ar

Konvencijas 6.pantu un Konvencijas 7.protokola 2.pantu.

Līdz ar to secināms, ka arī

Satversmes 92.pants ietver garantētas pārsūdzības tiesības

administratīvo pārkāpumu lietās, ja tās pēc kāda iepriekš minētā

vai cita kritērija atbilst krimināllietas pazīmēm.

6.2. Daļai administratīvo

pārkāpumu lietu piemīt arī civillietas pazīmes. Cilvēktiesību

tiesa secinājusi, ka administratīvā pārkāpuma lieta pēc sava

rakstura atzīstama par civillietu, ja tajā konstatējamas

privāttiesiskas pazīmes: piemēram, saistība ar biznesa

aktivitātēm, peļņas gūšana, līgumattiecības ar klientiem. [Sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Pudas v.Sweden"

(1987).] Līdz ar to apstāklis, ka valsts regulē kādas

publiskas tiesības, neizslēdz arī civilo tiesību esamību

konkrētajā gadījumā Konvencijas izpratnē. Ja administratīvā

pārkāpuma lietai piemīt civillietas pazīmes, tādā gadījumā

jāievēro nacionālajā likumā paplašinātās pārsūdzības

tiesības.

6.3. Savukārt publiska rakstura

lietas, kurās priekšroka ir sabiedrības interesēm, nevar uzskatīt

par civiltiesiskām lietām Konvencijas izpratnē. Piemēram, lēmumi,

kas saistīti ar nodokļiem, imigrāciju un emigrāciju, vīzas

izsniegšanu vai vēlēšanu tiesībām. Tāpat APK ietvertie tiesību

pārkāpumi pret tiesisko kārtību, kam nepiemīt krimināltiesību

sfērai raksturīgās pazīmes, netiek aptverti ar Konvencijas

6.pantu un tās 7.protokola 2.pantu. Tādējādi nacionālais likums

var paredzēt tādas administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas,

kuras nav pārsūdzamas.

Tomēr APK procesuāli vienkopus

regulē dažāda rakstura administratīvo pārkāpumu lietas -

gan ar privāttiesisku, gan publiski tiesisku raksturu. Lietas nav

grupētas tā, lai pēc administratīvā pārkāpuma rakstura un pazīmēm

noteiktu atšķirīgu pārsūdzības kārtību.

Līdz ar to apstrīdētās tiesību

normas neatbilst Satversmē un Konvencijā ietvertajam taisnīgas

tiesas jēdzienam un ir pretrunā ar Satversmes 89. un 92.pantu, kā

arī ar Konvencijas 6.pantu un 7.protokola 2.pantu.

7. Ja tiesību normas atzītas par

neatbilstošām kaut vienai augstāka juridiska spēka tiesību

normai, nav nepieciešams izvērtēt apstrīdēto tiesību normu

atbilstību arī Satversmes 91.pantam.

8. Spriedumā izvērtētas

administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, kurās pārsūdzību

augstākas instances tiesā ierobežo APK 280.panta tiesību normas.

Satversmes tiesa secina, ka ne tikai apstrīdētās, bet arī

neapstrīdētās minētā panta normas, kas noteic, ka tiesas

spriedums par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu ir

galīgs, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.

9. Tā kā apstrīdētās tiesību

normas ir pretrunā ar augstāka juridiska spēka tiesību normām un

ņemot vērā, ka procesuālā kārtība pārsūdzībai administratīvo

pārkāpumu lietās līdz attiecīgo Administratīvā procesa likuma

tiesību normu spēkā stāšanās brīdim nav noteikta, ieinteresēto

personu sūdzības par administratīvo pārkāpumu lietām jāizskata

vispārējās jurisdikcijas tiesām pēc procesuālās analoģijas

principa, uzskatot šīs pārsūdzības iespējas par jaunatklātu

apstākli lietā.

10. Saskaņā ar Satversmes tiesas

likuma 32.panta trešo daļu tiesību normas, kuras Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiska spēka tiesību

normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Ņemot vērā, ka ar apstrīdētajām tiesību normām ir

aizskartas sūdzību iesniedzēju cilvēktiesības un šīs personas

savas aizskartās tiesības lūgušas izvērtēt konstitucionālajā

tiesā, jānodrošina šo personu pārsūdzības tiesību aizsardzība ar

atpakaļejošu likuma spēku. Tādējādi gan V.Vaitoņa, gan T.Šneveles

sūdzības par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtu nolēmumu ir

pārsūdzamas augstākas instances tiesā, izskatot attiecīgās lietas

vēlreiz pēc būtības.

Nolēmumu daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Latvijas Civilprocesa

kodeksa 239.panta ceturto daļu un Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 279.panta otro daļu un 280.panta normas, kas

nosaka, ka tiesas spriedums par administratīvā pārkāpuma lietā

pieņemto lēmumu ir galīgs, par neatbilstošām Latvijas Republikas

Satversmes 89. un 92.pantam un par spēkā neesošām no sprieduma

publicēšanas dienas.

2. Attiecībā uz konstitucionālās

sūdzības iesniedzēju V.Vaitoni atzīt par spēkā neesošu Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.panta otro daļu no 2001.gada

27.jūlija.

3. Attiecībā uz konstitucionālās

sūdzības iesniedzēju T.Šneveli atzīt par spēkā neesošu Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 280.panta pirmās daļas 4.punkta

normu, kas noteic, ka tiesas spriedums lietā par amatpersonas

lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu ir galīgs, un Latvijas

Civilprocesa kodeksa 239.panta ceturto daļu no 2001.gada

18.septembra.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš