18. pants

259. Visu personu tiesības uz

domas un apziņas brīvību ir garantētas Satversmē, kuras 99.pants

paredz, ka "Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās

pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.". Savukārt

Krimināllikuma 150.pants paredz atbildību par personas tiesību

tiešu vai netiešu ierobežošanu, jebkuru priekšrocību radīšanu

personām atkarībā no šo personu attieksmes pret reliģiju. Tāpat

Krimināllikums (151.pants) paredz atbildību par reliģisko rituālu

tīšu traucēšanu, ja šie rituāli nepārkāpj likumu un nav saistīti

ar personas tiesību aizskaršanu.

260. Nolūkā regulēt sabiedriskās

attiecības, kas veidojas, īstenojot apziņas brīvību, 1995.gadā

tika pieņemts jauns Reliģisko organizāciju likums. Šī likuma

mērķis ir garantēt Latvijas iedzīvotājiem tiesības uz reliģijas

brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret

reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties kādai

reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, brīvi mainīt savu

reliģisko vai citu pārliecību, veikt reliģisko darbību, kā arī

paust savu reliģisko pārliecību, ievērojot spēkā esošos

likumdošanas aktus. Saskaņā ar likumu vienas konfesijas vai

reliģijas ticīgie draudzē apvienojas uz brīvprātības principa

pamata. Personām, kuras kopīgi nodevušās reliģijai vai ticībai,

piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un

sludinot mācību, reliģiskā organizācija nav obligāti jāreģistrē

valsts institūcijā.

261. Reliģisko organizāciju likums

paredz, ka valsts atzīst vecāku un aizbildņu tiesības audzināt

savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību. Tas tiek

ievērots arī gadījumā, ja jaunieši līdz 18 gadu vecumam vēlas

iestāties draudzē, jo likums prasa vecāku vai aizbildņu

rakstveida atļauju, un valsts un pašvaldību skolās, mācot

kristīgās ticības mācību. Nepilngadīgās personas iesniegumu par

vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai

aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir

jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas

vecāki vai aizbildņi.

262. Latvijā šobrīd pastāv dažādas

reliģiskās minoritātes, piemēram, jūdaisti, musulmaņi, budisti,

krišnaīti u.c. Personām, kas pieder pie šīm minoritātēm, netiek

ierobežotas tiesības piekopt savu reliģiju un izpildīt tās

rituālus. Šajā ziņā reliģisko minoritāšu piederīgajiem tiesības

neatšķiras no Latvijā tradicionāli pastāvošo reliģisko konfesiju

ticīgo tiesībām. Vienīgi to konfesiju un reliģiju draudzēm, kuras

pirmo reizi uzsāk savu darbību Latvijā, pirmo desmit gadu laikā

jāpārreģistrējas ik gadu, lai valsts institūcija pārliecinātos

par attiecīgo draudžu lojalitāti pret Latvijas valsti un to

darbības atbilstību tiesību aktiem.

263. Līdz 2001.gada 31.augustam

Tieslietu ministrijā un Reliģisko lietu pārvaldē bija reģistrētas

1093 reliģiskās organizācijas (1077 draudzes, 13 reliģiskās

savienības un 3 diacēzes), kā arī 24 reliģisko organizāciju

iestādes (14 iestādes, 9 kolsteri un 1 biedrība). Reģistrācijas

dokumentu neatbilstības likumam dēļ reģistrācija tika atteikta 5

reliģiskām organizācijām, no kurām viena jau ir novērsusi

norādītās nepilnības un ir tikusi reģistrēta. Neviena reliģiskā

organizācija nav tikusi izslēgta no reliģisko organizāciju

reģistra.

264. Jāatzīst, ka patlaban

nepastāv tiesisks regulējums atsevišķiem reliģijas brīvības

īstenošanas aspektiem. Lai atrisinātu izveidojušos situāciju, ir

izveidotas vairākas starpministriju darba grupas, kuru uzdevums

ir izstrādāt nepieciešamos tiesību aktus.

265. 2000.gada 1.novembrī

tieslietu ministre ar rīkojumu izveidoja darba grupu, kuras

uzdevums bija izstrādāt noteikumu projektu par kapelānu dienestu.

Darba grupas sastāvā tika iekļauti Tieslietu ministrijas

Reliģisko lietu pārvaldes, Aizsardzības ministrijas, Ieslodzījumu

vienu pārvaldes, Ārstu biedrības, kā arī dažādu konfesiju

pārstāvji. Patlaban Ministru kabineta noteikumu projekts ir

iesniegts izskatīšanai valdībā.

266. 2000.gada 18.oktobrī Ministru

kabinets ar rīkojumu izveidoja darba grupu alternatīvā dienesta

ieviešanai nepieciešamo tiesību aktu izstrādei. Darba grupa ir

sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā gan Alternatīvā

dienesta likuma projektu, gan vairākus ar šo likumu saistītus

grozījumus citos tiesību aktos (piemēram, grozījumi nepieciešami

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Krimināllikumā,

Obligātā militārā dienesta likumā). Saskaņā ar sagatavoto

projektu, Alternatīvā dienesta likuma mērķis ir noteikt

alternatīvā dienesta pildīšanas kārtību un garantēt cilvēka domu,

apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, saistot to ar pilsoņa

pienākumiem pret valsti.

267. Joprojām aktuāla ir diskusija

par atsevišķu konfesiju prasībām piešķirt valsts brīvdienas šo

konfesiju nozīmīgākajos reliģiskajos svētkos, kā arī par

nepieciešamību vienkāršot reliģisko savienību

reģistrāciju.

PAKTA 19.

PANTS

268. Satversmes 100.pants paredz,

ka "ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības

brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus

uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.".

Vārda un

uzskatu brīvība

269. Likuma "Par presi un citiem

masu informācijas līdzekļiem" 1.pantā noteikts, ka jebkurai

personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu

uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust

savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos

masu informācijas līdzekļos, saņemt ar to starpniecību

informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai

sabiedrības dzīvi. Šis pats pants arī paredz, ka preses un citu

masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta, kā arī to, ka nav

atļauta nekāda preses un citu masu informācijas līdzekļu

monopolizācija.

270. Savukārt likuma "Par

sapulcēm, gājieniem un piketiem" 19.pants noteic, ka sapulcēs,

gājienos un piketos pastāv vārda brīvība. Tai pat laikā šis pats

likums paredz, ka "Minēto pasākumu [sapulču, gājienu un piketu]

laikā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību,

izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu

grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību,

nacionālo un rasu naidu, klaju fašisma vai komunisma ideoloģiju,

veikt kara propogandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt

noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus".

271. Savā atzinumā Cilvēktiesību

insitūts uzsver, ka 2001.gada 13.decembrī tika izdarīti grozījumi

likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Pirms

tam likums noteica, ka, ja to pieprasa tiesa vai prokurors, masu

informācijas līdzekļiem ir jāuzrāda informācijas avots. Savukārt

jaunie grozījumi paredz, ka ar 2002.gada 1.jūliju tikai tiesa,

ievērojot samērīguma principu, varēs prasīt uzrādīt informācijas

avotu, pie tam tikai gadījumos, ja nepieciešams aizsargāt

personas vai sabiedrības būtiskas intereses.

Tiesības brīvi

iegūt un izplatīt informāciju

272. 1998.gadā tika pieņemts

Informācijas atklātības likums, kura mērķis ir nodrošināt

sabiedrībai pieeju informācijai, kas normatīvajos aktos noteikto

funkciju veikšanai ir valsts pārvaldes iestāžu un pašvaldību

iestāžu rīcībā. Saskaņā ar šajā likumā iestrādāto principu,

informācija ir sabiedrībai pieejama visos gadījumos, kad likumā

nav noteikts pretējais. Likuma 5.pants par ierobežotas

pieejamības informāciju atzīst informāciju par uzņēmējdarbības

noslēpumiem, par personas privāto dzīvi, par eksāmeniem,

atestācijām un konkursiem, kā arī informāciju, kas ir paredzēta

iestādes iekšējai lietošanai un informāciju, kurai ierobežota

pieejamība noteikta ar likumu (piemēram, valsts noslēpumu

saturoša informācija, kā to paredz likums "Par valsts

noslēpumu").

273. Jau iepriekš minētā likuma

"Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 7.pantā

noteikts: "Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts

noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas

aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propogandē

karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un

neiecietību, kūda uz kādu noziegumu.".

PAKTA