14. pants

Lai konstatētu, vai

pamattiesību ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā,

ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams, vai tas

atbilst šai nepieciešamībai un ir ar to samērīgs.

14.1. Saskaņā ar

Ārstniecības likuma 5.pantu ikvienam ir pienākums rūpēties un

katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un savā

apgādībā esošo personu veselību. Narkotisko un psihotropo vielu

lietošana ir pretrunā ar šo pienākumu. Kā norāda Narkoloģijas

valsts aģentūra, narkotisko un psihotropo vielu lietošana bez

medicīniskām indikācijām, neievērojot ārsta rekomendētās

lietošanas devas un termiņus, rada iespēju attīstīties pārmērīgai

šo vielu lietošanai, bet, turpinot to, var rasties atkarība, kas

ir hroniska slimība un veidojas daudz ātrāk nekā alkohola

atkarība. Narkotisko un psihotropo vielu atkarība ir riska

faktors saslimšanai ar HIV, C un B hepatīta infekciju, un tā

bieži noved pie narkotisko un psihotropo vielu pārdozēšanas, kas

var beigties letāli (sk. lietas 2.sējuma 132.lpp.).

Papildus šīm jau minētajām

indivīda veselībai un dzīvībai bīstamajām sekām narkotiskās un

psihotropās vielas nopietni ietekmē arī cilvēka uzvedību,

smadzeņu darbību un vispārējo veselības stāvokli. Pat marihuānas

lietošana, lai gan marihuānu mēdz uzskatīt par "vieglu"

narkotiku, var radīt nopietnas un neatgriezeniskas smadzeņu

patoloģijas. Pēc Oksfordas universitātes fizioloģijas profesores

Grīnfīldas (Greenfield) novērojumiem, marihuānas lietošana

rada ne tikai eiforiju, bet bieži izraisa arī satraukumu, paniku

un paranoju (sk.: Grīnfīlda S. Marihuāna un smadzenes //

Diena, 2002.gada 2.janvāris, 2.lpp.).

Satversmes tiesa nepiekrīt

pieteicējas un arī krimināltiesību zinātnē (sk., piem.:

Ashworth A. Principles of Criminal Law. Fourth Edition. - Oxford:

Oxford University Press, 2003, pp.53 - 54) izteiktajam

viedoklim, ka narkomānija skar vienīgi pašu narkotisko un

psihotropo vielu lietotāju un ka tāpēc kriminālatbildības

noteikšana par to nav pieļaujama. Faktiski narkomānija skar visu

sabiedrību. Īpaši smagas ciešanas narkotisko un psihotropo vielu

lietotāji sagādā saviem tuviniekiem.

Narkotisko un psihotropo vielu

lietošanas sekas ir daudz bīstamākas nekā tabakas un alkohola

lietošanas sekas. Narkotisko un psihotropo vielu iegādei parasti

nepieciešami lielāki materiālie līdzekļi nekā tabakas un alkohola

iegādei. Daudzas no narkotiskajām un psihotropajām vielām

atkarīgas personas nav darbspējīgas. Cenšoties iegūt līdzekļus

narkotisko un psiho tropo vielu iegādei, šādas personas nereti

izdara noziedzīgus nodarījumus. Saskaņā ar Latvijas Republikas

Iekšlietu ministrijas Informācijas centra ziņām visbiežāk

narkotisko un psihotropo vielu lietotāji izdara zādzības un

laupīšanas (sk. lietas 4.sējuma 116.lpp.). Tāpēc

Satversmes tiesa, nenoliedzot citu apreibinošo vielu lietošanas

bīstamību, uzskata par nepamatotu pieteicējas viedokli, ka

narkotisko un psihotropo vielu lietošana būtu jāregulē tām pašām

tiesību normām, kas regulē tabakas izstrādājumu un alkohola

lietošanu.

Narkotiku kontroles un

narkomānijas ierobežošanas valsts programmas 2004. - 2008. gadam

projekta kopsavilkumā norādīts, ka vairums narkomānijas upuru ir

jauni cilvēki un šis fakts atstās būtisku iespaidu uz Latvijas

sabiedrības veselības stāvokli nākotnē un valsts turpmāko kopējo

sociālo un ekonomisko attīstību. No narkotiskajām un

psihotropajām vielām atkarīgo personu ārstēšana ir smaga,

ilgstoša un prasa lielas izmaksas (sk. lietas 1.sējuma

212.lpp.). Ņemot vērā narkomānijas izplatību valstī un tās

īpašo bīstamību, likumdevējam ir tiesības noteikt atšķirīgus

ierobežojumus narkotisko un psihotropo vielu apritei.

Līdz ar to

izvērtējamais pamattiesību ierobežojums ir sociāli nepieciešams,

jo indivīda veselībai piemīt ne vien personiska, bet arī sociāla

vērtība.

14.2. Saskaņā ar

Krimināllikuma 35.panta otro daļu kriminālatbildības noteikšanas

un soda mērķis ir ne tikai sodīt vainīgo personu, bet arī panākt,

lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no

noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Vispārējā prevencija ir

svarīgs apstrīdētās normas aspekts. Var piekrist pieteicējas

pārstāvja uzskatam, ka tādas personas, kurām jau ir izveidojusies

atkarība, kriminālsoda draudi vien neatturēs no narkotisko un

psihotropo vielu lietošanas. Taču indivīdus, kas vēl nav kļuvuši

atkarīgi no narkotiskajām un psihotropajām vielām, šādi draudi

varētu motivēt neuzsākt šo vielu lietošanu vai atteikties no

tās.

Likumdevējs papildinājis

Krimināllikumu ar apstrīdēto normu, lai nošķirtu narkotisko un

psihotropo vielu lietotāju atbildību no šo vielu izplatītāju

atbildības. Pirms tam visus, arī narkotisko un psihotropo vielu

lietotājus, kuriem nebija nolūka šīs vielas realizēt, sodīja

saskaņā ar 253.panta pirmo daļu - par narkotisko un psihotropo

vielu neatļautu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu

vai pārsūtīšanu. Par šo nodarījumu bija paredzēta brīvības

atņemšana uz laiku no diviem līdz septiņiem gadiem. Papildinot

Krimināllikumu ar 253.2pantu, sankcijas par darbībām

ar narkotiskajām un psihotropajām vielām nelielā apmērā bez

nolūka tās realizēt tika ievērojami mīkstinātas.

Pieteicējas uzskats, ka

kriminālatbildības noteikšana par narkotisko un psiho tropo vielu

lietošanu ir vēršanās pret slimu cilvēku, nav pamatots vairāku

iemeslu dēļ.

Pirmkārt, indivīds tiek saukts pie

administratīvās un pēc tam pie kriminālatbildības nevis tāpēc, ka

viņš ir no šīm vielām atkarīgs, bet par narkotisko vai psihotropo

vielu lietošanu, tas ir, gadījumos, kad šādu vielu esamību viņa

organismā apstiprina ekspertīze. Pieteicējas atsaukšanās uz

spriedumu lietā "Robinson v. California" nav pamatota, jo

Satversmes tiesas izvērtējamā apstrīdētā norma un tās

piemērošanas prakse atšķiras no ASV Augstākās tiesas izvērtētās

un par nekonstitucionālu atzītās tiesību normas un tās

piemērošanas prakses. Kalifornijas štata tiesa zvērinātajiem

paskaidroja, ka saskaņā ar likumu apsūdzēto var notiesāt pat tad,

ja viņi netic liecībām, ka viņš lietojis narkotikas, un pierādot

vienīgi to, ka viņš ir atkarīgs no šīm vielām.

Otrkārt, vērā ņemams ir

likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" sagatavošanas laikā

izteiktais viedoklis, ka narkotisko un psihotropo vielu lietošana

saistīta ar šo vielu iegādāšanos un glabāšanu, par ko

kriminālatbildība paredzēta tajā pašā Krimināllikuma pantā

(sk. lietas 2.sējuma 183.lpp.). Tāpēc nebūtu loģiski, ja

par neatļautu narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos vai

glabāšanu ir paredzēta kriminālatbildība, bet, kad indivīds tiek

notverts, tās lietojot, vai tiek konstatēts, ka šīs vielas ir

lietotas, viņam šī atbildība nedraud.

Tātad kopumā

izvērtējamais pamattiesību ierobežojums atbilst tā sociālajai

nepieciešamībai - mazināt narkomānijas un tās bīstamo seku

izplatību.

14.3. Viens no

būtiskākajiem nosacījumiem pamattiesību ierobežojuma atzīšanai

par attaisnojamu ir tā samērīgums ar sociālo nepieciešamību,

kuras dēļ tas noteikts. Tas nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai

sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas izdošanas ir lielāks

par kaitējumu indivīda pamattiesībām. Valstij indivīda tiesības

uz privātās dzīves neaizskaramību ir maksimāli jāievēro un

jāaizsargā, un iejaukšanās attaisnojama tikai stingri noteiktos

gadījumos, kad to prasa īpaši svarīgas sabiedrības intereses.

Izvērtējot apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa

noskaidroja vairākus apstākļus.

Pirmkārt, kriminālatbildība par

narkotisko un psihotropo vielu lietošanu bez ārsta nozīmējuma

paredzēta vienīgi tad, ja tā izdarīta atkārtoti gada laikā.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 46.pantu par

narkotisko un psihotropo vielu lietošanu pirmo reizi personu sauc

pie administratīvās atbildības un uzliek naudas sodu līdz 75

latiem vai piemēro administratīvo arestu uz laiku līdz 15

diennaktīm. Ja indivīds ir administratīvi sodīts par narkotisko

un psihotropo vielu lietošanu, viņam ir iespēja izvērtēt savu

rīcību un turpmāk atteikties no šo vielu lietošanas.

Otrkārt, ja arī tiek konstatēts,

ka persona atkārtoti gada laikā bez ārsta nozīmējuma lietojusi

narkotiskās un psihotropās vielas, pastāv vairākas iespējas

atbrīvot šo personu no kriminālatbildības vai soda izciešanas.

Piemēram, tā kā apstrīdētajā normā paredzētais nodarījums ir

kriminālpārkāpums, prokurors saskaņā ar Krimināllikuma

58.1panta noteikumiem personu var nosacīti atbrīvot no

kriminālatbildības, ja, ņemot vērā nodarījuma raksturu un radīto

kaitējumu, apsūdzēto raksturojošas ziņas un citus lietas

apstākļus, iegūta pārliecība, ka apsūdzētais turpmāk neizdarīs

noziedzīgus nodarījumus. Šādā gadījumā prokurors personai ar tās

piekrišanu var uzlikt par pienākumu ārstēties no alkohola,

narkotisko, psihotropo, toksisko vielu vai citas atkarības. Kā

liecina Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras sniegtā

informācija, prokurori vairākkārt pieņēmuši lēmumu izbeigt

krimināllietu par narkotisko un psihotropo vielu lietošanu bez

ārsta nozīmējuma (sk. lietas 4.sējuma 115.lpp.).

Saskaņā ar Krimināllikuma 59.panta

ceturto daļu, izskatot lietu, tiesa var personu atbrīvot no soda

izciešanas, ja tā izdarījusi kriminālpārkāpumu alkohola,

narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarības dēļ un

piekritusi no šīs atkarības ārstēties. Sods izpildāms, ja persona

tiesas noteiktajā laikā nav uzsākusi ārstēšanos vai pēc tam

izvairījusies no ārstēšanās.

Treškārt, pieteicēja un viņas

pārstāvis uzskata, ka no narkotiskajām un psihotropajām vielām

atkarīgās personas nevis jāsoda, bet piespiedu kārtā jāārstē.

Tomēr, kā liecina narkologu atzinumi, bez indivīda paša gribas

izpausmes un aktīvas iesaistīšanās ārstēšanās procesā pozitīvus

rezultātus faktiski nav iespējams sasniegt. Piespiedu ārstēšana

ir pieļaujama vienīgi attiecībā uz nepilngadīgām personām.

Pretēji pieteicējas pārstāvja apgalvojumam, šāda ārstēšana

Latvijā tiek veikta par valsts budžeta līdzekļiem saskaņā ar

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 49.panta trešo daļu un Latvijas

Republikas Ministru kabineta 2003.gada 16.decembra noteikumiem

Nr.726 "Kārtība, kādā veicama obligātā ārstēšana bērniem, kuriem

radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu,

narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ,

un kārtība, kādā sociālās korekcijas izglītības iestādēs bērniem

nodrošināma obligātā ārstēšana no alkohola, narkotisko un

psihotropo vielu atkarības".

Ceturtkārt, tiesa par narkotisko

un psihotropo vielu lietošanu bez ārsta nozīmējuma, izvērtējot

lietas apstākļus, var piespriest vienu no trim alternatīvajiem

sodiem - brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem,

piespiedu darbu vai naudas sodu līdz 50 minimālajām

mēnešalgām.

Saskaņā ar Latvijas Republikas

Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2004.gada 22.oktobrī sniegto

informāciju "brīvības atņemšanas iestādēs sodu izcieš divas

personas, kuras notiesātas tikai pēc Krimināllikuma

253.2panta pirmās daļas" (sk. lietas 4.sējuma

118.lpp.). Tas liecina, ka par šo kriminālpārkāpumu indivīdu

visvairāk ierobežojošais sods - brīvības atņemšana - tiek

piemērots retos gadījumos.

Tādējādi

apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir

samērīgs un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32.pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt

Krimināllikuma 253.2panta pirmajā daļā iekļauto normu

"narkotisko un psihotropo vielu lietošana bez ārsta nozīmējuma"

par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš