15. pants

604. Satversmes 113.pantā

noteikts, ka "valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un

citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un

patenttiesības". Savukārt 114.pants paredz, ka "personām, kuras

pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu

valodu, etnisko un kultūras savdabību". Šie Satversmes panti

lasāmi kontekstā ar 91.pantu, kurā nostiprināti vienlīdzīguma un

diskriminācijas aizlieguma principi.

Kultūra

605. Līdz ar neatkarības

atjaunošanu par vienu no Latvijas kultūrpolitikas prioritātēm

kļuva tiesiskās bāzes izveide un nostiprināšana visai kultūras

jomai, jo bija nepieciešams izveidot fundamentāli jaunu sistēmu,

pārejot no totalitārās sistēmas uz demokrātisko sabiedrību ar tās

vērtībām. Lielākais pārbaudījums šajā pārejas periodā bija

nepieciešamība saglabāt un aizsargāt nacionālās kultūras vērtības

un identitāti.

606. Kopš 1991.gada ir

pieņemti vairāki tiesību akti, kas regulē kultūras jomu, kā arī

tiek gatavoti vairāki jauni likumi - Filmu likums, Amatiermākslas

likums, likums "Par profesionālās jaunrades statusu un

organizācijām" u.c. Latvija ir kļuvusi par dalībvalsti vairākiem

starptautiskiem līgumiem kultūras jomā - 1886.gada Bernes

konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību,

1954.gada Eiropas kultūras konvencijai, 1961.gada Romas

konvencijai par izpildītāju, programmu producentu un

raidorganizāciju tiesību aizsardzību, 1971.gada konvencijai par

fonogrammu producentu aizsardzību pret neatļautu viņu fonogrammu

izmantošanu, 1972.gada konvencijai par pasaules kultūras un dabas

mantojuma aizsardzību, 1989.gada Eiropas konvencijai par

pārrobežu televīziju, 1992.gada Eiropas konvencijai par

kinematogrāfiskajiem kopražojumiem u.c.

607. 1995.gadā Saeima

apstiprināja Latvijas Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes,

kurās ir definēti kultūrpolitikas pamatprincipi, mērķi un

uzdevumi un kuras ir veidotas saskaņā ar UNESCO un Eiropas

Padomes dokumentos formulētajiem kultūrpolitikas pamatprincipiem.

Pamatnostādnēs uzsvērts, ka Latvijas valsts kultūrpolitikas

pamatprincips ir neiejaukties radošo procesu regulēšanā,

vienlaikus nodrošinot labvēlīgus apstākļus un nepieciešamos

resursus kultūras procesa norisei, indivīda un tautas pozitīvās

radošās iniciatīvas atraisīšanai, kā arī kultūras infrastruktūras

funkcionēšanai, savukārt kultūrpolitikas pamatmērķis ir brīva,

radoši darbīga, garīgi bagāta, humāna, nacionāli pašapzinīga

personība demokrātiskas nacionālas valsts garīgi izkoptā, humānā

sabiedrībā.

Kultūras finansēšana

608. 1998. gadā sāka

darboties valsts bezpeļņas akciju sabiedrība Kultūrkapitāla

fonds, kas ieviesa jaunu filozofiju kultūras finansēšanā - valsts

budžeta līdzekļu sadali konkursa kārtībā, kur lēmumu pieņēmēji ir

demokrātiskā ceļā izraudzīti dažādu nozaru eksperti. 1997.gadā

pieņemtajā Kultūrkapitāla fonda likumā noteikts, ka fonda mērķis

ir finansiāli atbalstīt un veicināt visu kultūras un mākslas

nozaru jaunrades attīstību un kultūras mantojuma saglabāšau. Šī

mērķa sasniegšanai Kultūrkapitāla fonds veicina starptautisko

sakaru attīstību, Latvijas kultūras un mākslas popularizēšanu

pasaulē, finansē fizisko un juridisko personu jaunrades un

pētniecības projektus kultūras jomā, sekmē jaunradīto kultūras

vērtību izplatīšanu, to pieejamību plašai sabiedrībai.

609. Pieejamība

Kultūrkapitāla fonda finansu resursiem notiek konkursu kārtībā,

un tajos piedalīties var jebkura fiziska vai juridiska persona

iesniedzot pamatotu (Kultūrkapitāla fonda konkursa nolikumam

atbilstošu) projekta pieteikumu. Daudzi no Kultūrkapitāla fonda

atbalstītajiem projektiem sekmē gan kultūras identitāti kā

savstarpējās izpratnes veicinošu faktoru, gan veicina

mazākumtautību kultūras mantojuma apzināšanos un popularizēšanu.

Katra no Kultūrkapitāla fonda nozaru padomēm (saskaņā ar likumu,

Kultūrkapitāla fondā ir 7 padomes - Literatūras padome, Mūzikas

un dejas padome, Teātra mākslas padome, Filmu mākslas padome,

Vizuālās mākslas un fotomākslas padome, Kultūras mantojuma padome

un Tradicionālās kultūras padome) rūpējas par to, lai, finansējot

atsevišķus projektus, tiktu saglabāts attiecīgās kultūras nozares

mantojums. Kultūrkapitāla fonds atbalsta arī profesionālas

izglītības iegūšanu dažādās kultūras un mākslas jomās, kā arī

jebkuras cita veida aktivitātes, kuru mērķis ir kultūras

saglabāšana, attīstība un izplatība.

610. Latvijā darbojas un ir

pieejami arī vairāki citi fondi, kas atbalsta kultūras projektus

- Kultūras fonds, Sorosa fonds Latvija, Jaunrades fonds u.c.

Institucionālā struktūra

611. Latvijas profesionālo

teātru sfērā dominē valsts un pašvaldību dotētie teātri, tos

apmeklē apmēram 90% no visiem teātru skatītājiem. Visiem valsts

un pašvaldību dotētajiem teātriem ir pastāvīgas profesionālas

trupas, kuras darbojas kā stacionāras repertuāra vienības.

612. Valsts dotācijas daļa

tās īpašumā esošo teātru budžeta struktūrā ir vidēji 35%,

pašvaldības finansējums Latvijā ir tikai nepilni 5%. Ar tiešām

dotācijām profesionālo teātru darbībā šobrīd piedalās tikai dažas

pašvaldības, kuru teritorijā atrodas profesionālie teātri.

Liepājas pilsēta pārņēmusi savā īpašumā Liepājas teātri,

uzņemoties tā ēkas apsaimniekošanas izdevumus un daļu no teātra

administrācijas darbībai nepieciešamajiem izdevumiem - 33,7%

teātra budžeta 1998.gadā. Daugavpils un Valmieras pašvaldības

atbalsta teātri ar ikgadējiem piešķīrumiem (attiecīgi 22,2% un

2,4% no teātru budžeta 1998.gadā), kuru apjoms un piešķiršanas

nosacījumi gan nav noteikti ar līgumsaistībām. Dažas pašvaldības

vienojas ar teātriem par atbalstu to viesizrāžu darbībai savā

teritorijā. Sevišķi aktīvi šādi darbojas Valmieras teātris

Vidzemes un Latgales reģionā, nevalstiskie teātri (Liepājas

Ceļojošais leļļu teātris). Rīgas pilsētas dome parakstījusi

trīspusēju sadarbības līgumu ar Kultūras ministriju un Dailes

teātri par pakāpenisku iesaistīšanos šī teātra finansēšanā.

Nozīmīga loma Latvijas profesionālo teātru finansēšanā kopš

1998.gada ir Latvijas Kultūrkapitāla fondam. Fonda piešķīrumi

nodrošina daļu profesionālo teātru jauniestudējumu programmām

nepieciešamo līdzekļu, teātra profesionāļu studijas un stažēšanos

ārvalstīs, teātru līdzdalību starptautiskos pasākumos, festivālu

norisi Latvijā.

613. Nevalstiskie teātri,

kas darbojas SIA, bezpeļņas SIA vai sabiedrisku organizāciju

statusā, valsts un pašvaldību finansējumu saņem ļoti reti

atsevišķu pasūtījumu veidā. Kopš 1998.gada, nodibinoties

Kultūrkapitāla fondam, šiem teātriem radusies iespēja pretendēt

uz valsts budžeta līdzekļiem fonda piešķīrumu ietvaros, taču arī

šo līdzekļu iegūšanā tiem nākas grūti konkurēt ar personāla

resursu ziņā daudz spēcīgākajiem valsts un pašvaldību teātriem,

kuri arī pretendē uz fonda piešķīrumiem.

614. Jāatzīst, ka teātru

darbība koncentrēta Rīgā, pa vienam teātrim ir dažādu reģionu

pilsētās, tomēr lielie attālumi padara teātra izrādes grūti

pieejamas lauku novadu iedzīvotājiem. Teātriem piešķirtais

budžets neatļauj tiem organizēt izbraukuma izrādes, tāpēc

nepieciešamas papildus valsts finansējums - atbalsta programmas,

kas papildus dotētu teātru izrādes.

615. Profesionālās teātra

mākslas izplatība valsts teritorijā ir nevienmērīga. Latvijas

novados ir potenciālie skatītāji, kas ir ieinteresēti jaunāko

teātra iestudējumos, tai pat laikā 5 Rīgas profesionālajos

teātros, un jo īpaši trīs novadu - Daugavpils, Liepājas,

Valmieras teātru iestudējumiem trūkst skatītāju. Ar katru gadu

samazinās izbraukuma izrāžu skaits. Pēc Valsts Tautas mākslas

centra datiem profesionālo izrāžu skaits novados 1997.gadā bija

724, 1998.gadā bija 565, 1999.gadā 494, skatītāju skaits šajos

gados samazinājies no 125 919 1997.gadā uz 73458 1999.gadā.

616. Profesionālo teātra

izrādēs (īpaši novadu - Liepājas, Valmieras, Daugavpils)

skatītāju skaits par 30 - 70 % piepilda zāli. Izrādes netiek

nospēlētas tik reizes, cik to spēj mākslinieciskais kolektīvs, un

lai to ienākumi segtu izrādē ieguldītos līdzekļus. Lai gan visu

profesionālo teātra mārketings - informācija, cenu atlaižu

politika, u.c. attīstās, potenciālais skatītājs novados ar zemu

pirktspēju nevar atļauties teātra apmeklējumu.

617. Latvijas 26 rajonos ir

ap 191 000 potenciālie teātra skatītāji (pēc Valsts Tautas

mākslas centra datiem - amatieru teātru izrāžu apmeklētāji

1999.gadā), kas negūst nekādu informāciju un nekādu ieskatu par

profesionālo teātri. Pēc "Baltijas Data" pētījumiem Latgalē

1998.gadā 33% no iedzīvotājiem nekad nav redzējuši teātra izrādi.

Galvenie teātru izrāžu apmeklējumu samazinājuma cēloņi ir zema

maksātspēja un teātru izbraukuma izrāžu augstās izmaksas.

618. Zinātnisko pētījumu

sakarā tiek atbalstīti zinātniskie braucieni un piedalīšanās

dažādos semināros. iesaistīšanās Eiropas teātru dzīvē notiek

galvenokārt ar ITI Latvija centra un Latvijas Jaunā teātra

institūta palīdzību, kā arī līdzdarbojoties starptautiskās teātra

organizācijās - ITI, ASSITEJ. Kopprojekti - Latvijas Jaunā teātra

institūts Eiropas projektā "Hotel Europe" 2000.gadā producēja

izrādi "Čūska", kopš 1995.gada ik pa diviem gadiem notiek jaunā

teātra festivāls "Homo Novus". 2001.gadā tas notika Eiropas

Kultūras mēneša ietvaros. Teātru vadītāju ilggadīga apmācība

notiek sadarbībā ar Nīderlandes menedžmenta apvienību. Tāpat

notiek semināri scenogrāfiem, gaismotājiem, konferences,

regulāras speciālistu vizītes, sadarbība ar ārzemju

producentiem.

619. 1998. gada 21. maija

Bibliotēku likums reglamentē sabiedriskās attiecības bibliotēku

darbības jomā Latvijā, nosakot bibliotēku darbības

pamatprincipus, uzdevumus, tiesības un pienākumus, finansējumu,

bibliotēku sistēmu un savstarpējās attiecības, kā arī bibliotēkas

lietotāju un darbinieku tiesības un pienākumus. Bibliotēku

krājumos esošie iespieddarbi, elektroniskie izdevumi, rokraksti

un citi dokumenti neatkarīgi no to autoru politiskās,

ideoloģiskās, reliģiskās vai cita veida orientācijas vai

informācijas, kas tajos ietverta, ir pieejami ikvienai personai

bibliotēku noteiktajā kārtībā. Bibliotēkas attiecībā uz krājumu

veidošanu ir neatkarīgas. Tās nedrīkst ierobežot politiski,

ideoloģiski vai reliģiski motīvi, un ierobežojumus bibliotēku

krājumu veidošanā var noteikt tikai ar likumu.

620. Ikvienai bibliotēkai

ir pienākums: nodrošināt pieejamību Nacionālajam bibliotēku

krājumam un informācijas resursiem; nodrošināt operatīvu un

kvalitatīvu bibliotēku pakalpojumu sniegšanu bibliotēkas

lietotājiem; radīt iespēju bibliotēkas lietotājiem izmantot

bibliotēku pakalpojumus neatkarīgi no viņu dzimuma, vecuma,

rases, tautības, fiziskā stāvokļa, dzīvesvietas un atrašanās

vietas un citiem faktoriem, kā arī veidot atbilstošu bibliotēkas

lietošanas aprīkojumu personām ar kustību un redzes traucējumiem.

Valsts un pašvaldību bibliotēku pienākums ir darīt pieejamu

bibliotēku lietotājiem valsts un pašvaldību institūciju

sagatavoto un publicēto informāciju. Bibliotēkām, kuras sniedz

pakalpojumus bērniem un jauniešiem, ir pienākums pievērst īpašu

uzmanību bibliotēku krājumu kvalitātes uzlabošanai, jaunu

informācijas tehnoloģiju ieviešanai nolūkā veicināt bērnu un

jauniešu tieksmi lasīt un izkopt viņu iemaņas informācijas

tehnoloģiju un līdzekļu apguvē. Valsts un pašvaldību bibliotēkās

lietotāja apkalpošana un bibliotēkas informācijas sistēmu

izmantošana ir bez maksas. Bibliotēkas pakalpojumu veidus, par

kuriem ņemama samaksa, nosaka bibliotēkas nolikums (statūti) un

bibliotēkas lietošanas noteikumi.

621. Latvijā darbojas šādas

bibliotēkas: Latvijas Nacionālā bibliotēka; Latvijas Akadēmiskā

bibliotēka; 962 publiskās bibliotēkas (t.sk. 910 pašvaldību

publiskās bibliotēkas); 1123 skolu bibliotēkas(1060

vispārizglītojošo skolu bibliotēkas, 63 profesionālās izglītības

iestāžu bibliotēkas); 40 speciālās bibliotēkas; 20 augstākās

izglītības iestāžu bibliotēkas.

622. Bibliotēku pakalpojumi

aptver visas iedzīvotāju darbības jomas un visas iedzīvotāju

vecumgrupas. No kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita aptuveni 40%

ir reģistrējušies kā bibliotēku lietotāji. Katrs lietotājs

apmeklējis bibliotēku vidēji 13 reizes gadā, saņēmis vidēji 42

grāmatas un citus izdevumus. Ik uz 2200 iedzīvotājiem ir viena

bibliotēka, katra iedzīvotāja rīcībā - vidēji 26 grāmatas un citi

izdevumi.

623. Modernās informācijas

tehnoloģijas tiek izmantotas tikai nelielā daļā bibliotēku -

valsts nozīmes bibliotēkās, kā arī nedaudzās publiskajās un skolu

bibliotēkās. Tas nozīmē, ka šo bibliotēku klientiem jāapmierinās

ar lokālās bibliotēkas resursiem un viņi tādējādi ir nošķirti no

pārējo Latvijas un pasaules bibliotēku un citiem informācijas

avotiem, kas iespējami, izmantojot internetu. Situācijas

uzlabošanai visas valsts mērogā jāveic pasākumi, veidojot vienotu

sakaru tīklu pašvaldību, skolu un bibliotēku vajadzībām. Tāpēc

Saeima 2001.gada 29. novembrī ir pieņēmusi likumu "Par valsts

budžetu 2002.gadam", kurā paredzēts finansēt Latvijas publisko

bibliotēku vienota informācijas tīkla izveidi - pilotprojektu

"Akadēmiskās bibliotēkas - rajonu bibliotēku - pagasta bibliotēku

tīklu izveide un datu apmaiņa" 358 000 latu apmērā. Savukārt

2001.gada 6. novembrī Ministru kabinets akceptējis Koncepciju par

valsts vienotās bibliotēkas informācijas sistēmas īstenošanu.

624. Plašākais un

pieejamākais ir pašvaldību publisko bibliotēku tīkls. Latvijā ir

560 pašvaldību administratīvās teritorijas, kurās darbojas 910

pašvaldību publiskās bibliotēkas - vidēji viena bibliotēka uz

katriem 2663 iedzīvotājiem. Kā lietotāji šajās bibliotēkās

reģistrējušies 517,6 tūkst. iedzīvotāju - 21% no kopējā

iedzīvotāju skaita. Pašvaldību publiskajās bibliotēkās ir vairāk

nekā 13 milj. grāmatu un citu dokumentu. 2000. gadā bibliotēku

lietotājiem ir izsniegti 19, 6 milj. grāmatu un citu dokumentu.

Pašvaldību publisko bibliotēku pamatpakalpojumi ir bez maksas, šo

bibliotēku darbības nodrošināšanai 2000.gadā ir izmantoti 5,1

milj. Ls (9 milj. EUR).

625. Neredzīgo un

vājredzīgo iedzīvotāju apkalpošanai ir izveidota Latvijas

Neredzīgo bibliotēka Rīgā un 7 reģionālās Neredzīgo bibliotēkas

filiāles, kuras nodrošina ar Braila raksta izdevumiem un

audiogrāmatām redzes invalīdus un vājredzīgos visā valsts

teritorijā. Bibliotēkas darbību finansē no valsts budžeta.

Bibliotēkai būtu jāpaplašina sava sociālā ietekme. Tā kā tā ir

vienīgā šāda veida speciālā publiskā bibliotēka - tā varētu

aptvert arī plašāku vājredzīgo cilvēku loku - vecus cilvēkus,

cilvēkus ar pārejošiem redzes traucējumiem, kuriem būtu

nepieciešamas grāmatas palielinātā rakstā. Bibliotēkai (un tās

filiālēm) nepieciešama telpu rekonstrukcija un modernizācija, lai

tā atbilstu mūsdienu prasībām un varētu kalpot par neredzīgo un

vājredzīgo cilvēku kultūras, izglītības, informācijas, sociālās

palīdzības un komunikācijas centru.

626. Bibliotēkas funkcionē

kā komunikāciju centri, kur var attīstīties un funkcionēt

kvalitatīva starpnacionālā saskarsme: nodrošinot lasīšanas un

kultūras vajadzības mazākumtautību valodās; nodrošinot

sistemātisku un pilnvērtīgu latviešu kultūras un valodas apguvi

gan individuāli, gan dažādos pasākumos un interešu grupās

(bibliotēkās darbojas latviešu valodas apguves kursi); ar

INTERNET starpniecību rast virtuālu pieeju attiecīgas

mazākumtautības etniskās dzimtenes informācijas resursiem;

izmantojot starptautiskā starpbibliotēku abonementa sakarus

pasūtīt interesējošos izdevumus no attiecīgas mazākumtautības

etniskās dzimtenes bibliotēkām.

627. No bibliotēku

pakalpojumu izmantošanas pašlaik ir nošķirta liela sabiedrības

daļa - cilvēki ar kustību traucējumiem. Bibliotēku ēku un telpu

ieejas, kāpnes, durvis nav veidotas tā, lai cilvēkam ar

invaliditāti, kurš pārvietojas ratiņos, būtu iespējams pašam

iekļūt bibliotēkā un pilnvērtīgi izmantot tās pakalpojumus.

Starptautiskās bibliotēku darba vadlīnijas un Latvijas Bibliotēku

likums noteic, ka bibliotēkas pienākums ir radīt iespējas

izmantot bibliotēku pakalpojumus neatkarīgi no dažādām cilvēku

atšķirībām, kā arī veidot atbilstošu bibliotēkas lietošanas

aprīkojumu personām ar kustību traucējumiem. Diemžēl līdz šim

bibliotēku ierobežoto finansu līdzekļu robežās nav bijis

iespējams izveidot speciālas uzbrauktuves, iekārtot liftus un

veikt citus rekonstrukcijas darbus, lai cilvēki ar kustību

traucējumiem varētu iekļūt bibliotēkās.

628. Pirmie muzeji Latvijā

tika nodibināti 18.gadsimtā. Pēc Latvijas neatkarības

pasludināšanas 1918.gadā tika radīta valsts muzeju sistēma, kas

aptvēra nozīmīgākās sfēras. Starpkaru periods raksturīgs gan ar

valsts un pašvaldību muzeju tīkla izveidošanos, gan noteiktu

valsts politiku arheoloģisko, etnogrāfisko un vēsturisko

materiālu vākšanā, novadpētniecības veicināšanā un nacionālā

patriotisma audzināšanā. Katra valsts muzeja darbību reglamentēja

savs likums. Muzeju sistēmā dominēja Skandināvijas valstīm

raksturīgais centralizācijas princips - Valsts Vēstures muzeja