Par Latvijas Republikas un Kosovas Republikas līgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas attiecībā uz ienākuma nodokļiem un ļaunprātīgas izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu un tā Protokolu

28. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Palīdzība nodokļu iekasēšanā

1. Līgumslēdzējas Valstis sniedz palīdzību viena otrai

ieņēmumu prasījumu iekasēšanā. 1. un 2. pants neierobežo šīs

palīdzības sniegšanu.

2. Šajā pantā termins "ieņēmumu prasījums" nozīmē

nenomaksāto summu attiecībā uz jebkāda veida un nosaukuma

nodokļiem, ko uzliek Līgumslēdzēju Valstu, to politiski

administratīvo vienību vai pašvaldību labā, ciktāl šo nodokļu

uzlikšana nav pretrunā ar šo līgumu vai jebkuru citu instrumentu,

kura puses ir Līgumslēdzējas Valstis, kā arī ar šo summu

saistītos procentus, administratīvos sodus un iekasēšanas vai

līdzekļu saglabāšanas pasākumu izmaksas.

3. Kad Līgumslēdzējas Valsts ieņēmumu prasījums ir izpildāms

saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem, un to nav nomaksājusi

persona, kas tajā laikā nevar aizkavēt tā iekasēšanu saskaņā ar

šīs valsts normatīvajiem aktiem, pēc šīs valsts kompetentās

iestādes pieprasījuma, šo ieņēmumu prasījumu pieņem otras

Līgumslēdzējas Valsts kompetentā iestāde iekasēšanas mērķiem. Šo

ieņēmumu prasījumu iekasē šī otra valsts saskaņā ar tās normatīvo

aktu noteikumiem, kas piemērojami tās savu nodokļu piedziņai un

iekasēšanai, it kā ieņēmumu prasījums būtu šīs otras valsts

ieņēmumu prasījums.

4. Kad Līgumslēdzējas Valsts ieņēmumu prasījums ir prasījums,

par kuru šī valsts var, saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem,

veikt līdzekļu saglabāšanas pasākumus, lai nodrošinātu to

iekasēšanu, pēc šīs valsts kompetentās iestādes pieprasījuma,

otras Līgumslēdzējas Valsts kompetentā iestāde pieņem šo ieņēmumu

prasījumu, lai veiktu līdzekļu saglabāšanas pasākumus. Šī otra

valsts veic līdzekļu saglabāšanas pasākumus par šo ieņēmumu

prasījumu saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem, it kā ieņēmumu

prasījums būtu šīs otras valsts prasījums, pat ja šo pasākumu

piemērošanas laikā ieņēmumu prasījums nav izpildāms pirmajā

valstī vai to nav nomaksājusi persona, kam ir tiesības aizkavēt

tā iekasēšanu.

5. Neatkarīgi no 3. un 4. daļas noteikumiem, Līgumslēdzējas

Valsts pieņemtajam ieņēmumu prasījumam atbilstoši 3. un 4. daļai

šajā valstī netiek piemēroti termiņi, kā arī netiek piešķirta

nekāda ieņēmumu prasījumam piemērojama prioritāte saskaņā ar šīs

valsts normatīvajiem aktiem, ņemot vērā tā būtību kā tādu.

Papildus, Līgumslēdzējas Valsts pieņemtajam ieņēmumu prasījumam

atbilstoši 3. un 4. daļai šajā valstī nav piemērojamas nekādas

prioritātes, kādas šim ieņēmumu prasījumam piemērojamas saskaņā

ar otras Līgumslēdzējas Valsts normatīvajiem aktiem.

6. Lieta par Līgumslēdzējas Valsts ieņēmumu prasījuma

pastāvēšanu, spēkā esamību vai summu netiek ierosināta otras

Līgumslēdzējas Valsts tiesās vai administratīvajās iestādēs.

7. Ja jebkurā laikā pēc Līgumslēdzējas Valsts kompetentās

iestādes veiktā pieprasījuma saskaņā ar 3. un 4. daļu, un pirms

otra Līgumslēdzēja Valsts ir iekasējusi un pārskaitījusi

atbilstošo ieņēmumu prasījuma summu pirmajai minētajai Valstij,

atbilstošais ieņēmumu prasījums vairāk nav uzskatāms par:

a) pirmās minētās valsts ieņēmumu prasījumu saskaņā ar 3. daļā

minēto pieprasījumu, kas ir izpildāms saskaņā ar šīs valsts

normatīvajiem aktiem, un ko nav nomaksājusi persona, kas tajā

laikā, saskaņā ar šīs valsts normatīvajiem aktiem, nevar aizkavēt

tā iekasēšanu vai

b) pirmās minētās valsts ieņēmumu prasījumu saskaņā ar 4. daļā

minēto pieprasījumu, par kuru šī Līgumslēdzēja Valsts var,

saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem, veikt līdzekļu saglabāšanas

pasākumus, lai nodrošinātu tā iekasēšanu

pirmās minētās valsts kompetentā iestāde nekavējoties paziņo

otras valsts kompetentajai iestādei par šo faktu, un, pēc otras

valsts izvēles, pirmā minētā valsts vai nu pārtrauc uz laiku vai

atsauc savu pieprasījumu.

8. Nekādā gadījumā šā panta noteikumi nav interpretējami

tādējādi, ka tie uzliktu Līgumslēdzējai Valstij pienākumu:

a) veikt administratīvos pasākumus, kas neatbilst šīs vai

otras Līgumslēdzējas Valsts normatīvajiem aktiem un

administratīvajai praksei;

b) veikt pasākumus, kas būtu pretrunā ar sabiedrisko kārtību

(ordre public);

c) sniegt palīdzību, ja otra Līgumslēdzēja Valsts nav

attiecīgi veikusi visus iespējamos iekasēšanas vai līdzekļu

saglabāšanas pasākumus, kas pieejami saskaņā ar tās normatīvajiem

aktiem vai administratīvo praksi;

d) sniegt palīdzību gadījumos, ja šīs valsts administratīvais

slogs ir acīmredzami nesamērīgs ar labumu, ko gūtu otra

Līgumslēdzēja Valsts.