15. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka samērīguma

princips vispārīgā veidā noteic, ka starp valsts varas darbību,

kas ierobežo personas tiesības un tiesiskās intereses, un mērķi,

ko valsts vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir jābūt saprātīgām

attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 27. februāra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01 11.

punktu).

Lai secinātu, vai samērīguma princips ir ievērots,

jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā

mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša. Ja,

izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska.

15.1. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā

norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo tajā

ietvertais aizliegums notiesātajiem savstarpēji sarakstīties ir

resocializācijas elements.

Satversmes tiesa piekrīt Tiesībsarga viedoklim, ka notiesāto

savstarpējas sarakstes aizliegumu nevar uzskatīt par

resocializācijas elementu. To apliecina arī 2009. gada 9.

janvārī pieņemtais politikas plānošanas dokuments sodu izpildes

jomā "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu

resocializācijas koncepcija" (turpmāk - Koncepcija). Tajā

noteikts, ka resocializācija ir sociālās uzvedības korekcijas un

sociālās rehabilitācijas pasākumu kopums, kas vērsts uz tiesiskas

uzvedības modeļa veicināšanu, sociāli pozitīvu vērtību izpratnes

veidošanu notiesātajā un brīvības atņemšanas soda mērķa

sasniegšanu (sk. lietas materiālu 101. lpp.).

Satversmes tiesa secinājusi, ka Latvijas sodu izpildes tiesību

mērķis ir panākt notiesātā resocializāciju. Likumdevējam ir

piešķirama plaša rīcības brīvība efektīvas resocializācijas

sistēmas izveidei un pilnveidošanai, taču likumdevēja rīcības

brīvība nav neierobežota. Rīcības brīvība izmantojama vienīgi

tiktāl, lai nodrošinātu efektīvu soda izciešanas un

resocializācijas sistēmu, proti, likumdevējs nedrīkst radīt

priekšnosacījumus nepamatotai ieslodzīto personu pamattiesību

aizskaršanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 18.1. punktu).

Satversmes tiesas praksē atzīts, ka Eiropas cietumu noteikumi

ir autoritatīvs avots notiesāto personu tiesību minimālā apjoma

un satura noskaidrošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2009.gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 secinājumu

daļas 14. punktu). Minētie noteikumi paredz, ka jebkura veida

apcietinājums jāorganizē tā, lai palīdzētu personām, kam atņemta

brīvība, atkal iekļauties sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietas.

Arī Eiropas cietumu noteikumu komentāros norādīts, ka sodu

politikas mērķis ir ne tikai uzraudzīt notiesāto personu

uzvedību, bet vienlaikus arī sniegt notiesātajiem visu

nepieciešamo atbalstu viņu tiesiskai uzvedībai sabiedrībā pēc

atbrīvošanas no ieslodzījuma (sk. Commentary on Recommendation

Rec(2006)2 of the Committee of Ministers to member states on the

European Prison Rules, para. 24).

Koncepcijā secināts, ka tradicionāli Latvijā brīvības

atņemšanas soda izpildē lielāks uzsvars ir likts uz notiesāto

personu izolāciju un režīma bardzību (sk. lietas

materiālu 102. - 104. lpp.). Taču ilgstoši atrodoties

ieslodzījumā, cilvēks zaudē patstāvīgā dzīvē nepieciešamās

iemaņas, tādēļ jebkura veida saskarsme, arī starp notiesātajiem,

kurai ir labvēlīga ietekme, ir vēlama. Notiesāto savstarpējā

sarakste soda izciešanas laikā tiešām var kalpot par

resocializācijas elementu, it īpaši gadījumos, kad notiesātajam

ārpus ieslodzījuma vietas nav citu personu, ar ko sarakstīties.

Līdz ar to var secināt, ka resocializācija nav vērsta uz

notiesāto savstarpējo kontaktu ierobežošanu, ja vien tie

neapdraud soda izpildes mērķus.

Tātad apstrīdētajā normā ietvertais notiesāto savstarpējās

sarakstes aizliegums nav uzskatām par resocializācijas

elementu.

15.2. Kodeksa 49. panta ceturtajā daļā ir uzskaitīti

gadījumi, kad notiesāto sarakste var tikt ierobežota. Saskaņā ar

Kodeksa 49. panta ceturto daļu "notiesātajiem adresētās un viņu

adresātiem nosūtāmās vēstules un telegrammas tiek aizturētas,

ja:

1) to saturs apdraud soda izpildes mērķus, brīvības atņemšanas

iestādes drošību un tajā noteikto kārtību;

2) to satura tālāknodošana varētu veicināt kāda krimināli vai

administratīvi sodāma nodarījuma izdarīšanu;

3) tās varētu apdraudēt citas personas ar likumu aizsargātās

tiesības un intereses."

Šis uzskatījums attiecas arī uz apstrīdētajā normā minētajām

personām. Proti, notiesātās personas vēstule, kura adresēta tās

laulātajam vai radiniekam, kas arī atrodas ieslodzījuma vietā, un

kuras saturs apdraudētu citas personas ar likumu aizsargātās

tiesības un intereses vai brīvības atņemšanas iestādes drošību un

tajā noteikto kārtību, tiktu aizturēta.

Satversmes tiesa uzskata, ka notiesāto korespondences kontrole

ir pamatota ar kārtības un drošības apsvērumiem, kas jāņem vērā

ieslodzījuma vietās, turklāt ar šīs kontroles palīdzību tiek

gādāts arī par sabiedrības drošību. Arī ECT atzinusi, ka

notiesāto privātā sarakste atsevišķos konkrētos gadījumos var

tikt cenzēta, piemēram, ja tā attiecas uz citiem ieslodzītajiem

vai pretlikumīgām darbībām, kas notiek cietumā (sk. ECT

spriedumu lietā Silver et al. v. The United

Kingdom,judgement of 25 March 1983, application

no. 5947/72, 6205/73, 7052/75, 7061/75, 7107/75, 7113/75,

7136/75).

Korespondences kontrole tiek atzīta par pietiekami efektīvu

līdzekli, lai aizsargātu sabiedrību pret noziedzību, ja vien tiek

ievērots saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības drošību un

nepieciešamību notiesātos integrēt sabiedrībā (sk.

Coyle A. A Human Rights Approach to Prison Management.

Handbook for prison staff. London: International Centre for

Prison Studies, 2002, pp. 59 - 73). Arī Eiropas cietumu

noteikumu 24.2. punkts citastarp noteic, ka uz saziņu ar ģimenes

locekļiem un citām personām var attiekties ierobežojumi un

kontrole, kas nepieciešama kārtības un drošības labad.

Notiesāto savstarpējās sarakstes aizliegums ir vērsts uz to,

lai garantētu kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādēs un

tādējādi aizsargātu arī sabiedrības drošību. Satversmes tiesa

atzīst, ka atsevišķos gadījumos var pastāvēt nepieciešamība

sabiedrības drošības interesēs ierobežot notiesāto savstarpējo

saraksti. Proti, termina "sabiedrības drošība" saturs

demokrātiskās valstīs ir orientēts uz publisko interešu

aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 13. punktu). Tādējādi

noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas privātās dzīves daļa -

korespondences saturs - nonāk sabiedrības likumīgo interešu

aizsardzības sfērā.

Notiesāto personu privāto dzīvi un arī tādu tās aspektu kā

korespondence var ierobežot gadījumos, kad ir pamatotas aizdomas,

ka ar sarakstes palīdzību tiek plānoti jauni noziedzīgi

nodarījumi. Notiesāto savstarpējā sarakste varētu tikt ierobežota

arī gadījumos, kad notiesātie, kas vēlas sarakstīties, ir kopīgi

izdarījuši noziedzīgu nodarījumu.

Apstrīdētā norma ir piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

15.3. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, leģitīmo mērķi

var sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, proti, izvērtējot katru situāciju individuāli, jo

neesot pamata uzskatīt, ka notiesāto savstarpējā sarakste vienmēr

apdraudēs sabiedrības drošību.

Jāpiekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka ECT lietā Frérot

v. France nav vērtēta notiesāto savstarpējā sarakste pēc

būtības, jo ieslodzīto tiesības savstarpēji sarakstīties jau bija

noteiktas Francijas Kriminālprocesa kodeksā. Taču šajā spriedumā

ECT norādīja, ka valstij tai piešķirtās rīcības brīvības ietvaros

ir jānosaka konkrēti kritēriji, pēc kuriem var ierobežot

notiesāto tiesības uz korespondences neaizskaramību, jo gadījumā,

kad termina "korespondence" interpretācijas rezultātā automātiski

kāds subjekts tiek izslēgts no privātās sarakstes loka, tiek

pārkāpts Konvencijas 8. pants (sk. ECT spriedumu Frérot v.

France, judgment of January 2007, application no. 70204/01, para.

59 - 61).

Satversmes tiesa norāda, ka personas tiesības mazāk ierobežotu

tāds regulējums, kas ļautu lemt par notiesāto savstarpējās

sarakstes ietekmi uz sabiedrības drošību, kā arī brīvības

atņemšanas iestādes drošību un tajā noteikto kārtību, citastarp

apsverot arī to, vai konkrētā sarakste apdraud soda izpildes

mērķus, un katru konkrēto situāciju un apstākļus izvērtējot

individuāli.

Apstrīdētajā normā paredzētais notiesāto savstarpējās

sarakstes aizliegums, ciktāl tas nav individuāli pamatots ar

likumā noteiktiem kritērijiem, nav sociāli nepieciešams un ir

iespējams noteikt arī saudzējošākus līdzekļus, lai mazāk

ierobežotu personas tiesības uz privāto dzīvi, vienlaikus

garantējot sabiedrības drošību.

Ņemot vērā, ka notiesātajiem Satversmes 96. pantā minētās

pamattiesības tiek ierobežotas, kontrolējot viņu korespondences

saturu, un tādā veidā tiek nodrošināta arī leģitīmā mērķa

sasniegšana, papildu ierobežojumu noteikšana, ciktāl tie nav

individuāli pamatoti ar likumā noteiktiem kritērijiem, nav

samērīga.

Līdz ar to apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo Satversmes 96.

pantā noteiktās tiesības.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa

49. panta otro daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 96. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris