92. pants
negarantē personai tiesības jebkuru tai svarīgu

jautājumu izlemt tiesā. Šī Satversmes norma garantē personai

tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības un

likumiskās intereses". Tāpēc, lai noskaidrotu, vai

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. pantam, visupirms

jāizvērtē, vai apstrīdētā norma ierobežo personas "tiesības

un likumiskās intereses" (sk. Satversmes tiesas

2014. gada 10. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2013-18-01 10. punktu). Ja personas tiesības un

likumiskās intereses tiek ierobežotas, valstij ir jānodrošina

efektīva tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzība. Tieši no šo

tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas

pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 20. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ierobežo tādas personu tiesības

vai likumiskās intereses, kas ietilpst Satversmes 92. panta

pirmā teikuma tvērumā.

12. Apstrīdētā norma ietverta Kodeksa

50.21 pantā, kas noteic kārtību, kādā notiesātais

var apstrīdēt izvērtēšanas komisijas lēmumu. No apstrīdētās

normas izriet, ka notiesātajam tiek liegta iespēja pārsūdzēt

tiesā Pārvaldes lēmumu, ar kuru atstāts negrozīts izvērtēšanas

komisijas lēmums par soda izciešanas režīma pastiprināšanu.

Lai noskaidrotu, kādas šajā gadījumā ir notiesātā tiesības vai

likumiskās intereses, apstrīdētā norma visupirms aplūkojama

kopsakarā ar citām Kodeksa normām un tajās noteiktajiem soda

izpildes principiem.

12.1. Atbilstoši Kodeksa 8. pantam personām,

kuras izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un tiesības ar

ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesātajam, kā arī ar tādiem

ierobežojumiem, kas izriet no tiesas nolēmuma vai prokurora

priekšraksta par sodu un no kārtības, kādu attiecīgā soda veida

izciešanai nosaka Kodekss. Notiesāto uzvedības noteikumi -

tiesību un pienākumu uzskaitījums, kā arī noteiktu darbību

īstenošanas aizliegums - ir reglamentēti Ministru kabineta

2006. gada 30. maija noteikumu Nr. 423

"Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības

noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 423) IX nodaļā.

Saskaņā ar Kodeksa 9. pantu personām, kuras izcieš sodu,

pienākumi un tiesību ierobežojumi ir noteikti, lai veicinātu soda

izpildes mērķa sasniegšanu - nodrošināt personas resocializāciju

un tiesisku uzvedību pēc soda izpildes.

Notiesātā resocializācija ir sociālās uzvedības korekcijas un

sociālās rehabilitācijas pasākumu kopums, kas vērsts uz tiesiskas

uzvedības modeļa veicināšanu, sociāli pozitīvu vērtību izpratnes

veidošanu notiesātajam un brīvības atņemšanas soda mērķa

sasniegšanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

9. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-67-01

11.1. punktu). Resocializācija sekmē to, lai notiesātais

turpmāk būtu likumpaklausīgs un ievērotu sabiedrisko kārtību.

Tātad notiesātā pienākumi un tiesību

ierobežojumi brīvības atņemšanas iestādē ir tiesību instruments,

lai īstenotu audzinošo funkciju soda izciešanas ietvaros, kā arī

sekmētu personas likumpaklausību pēc soda izciešanas.

12.2. Saskaņā ar Kodeksa 50.1 panta

pirmo daļu soda progresīvā izpilde nodrošina to, ka notiesātais

izcieš sodu atbilstoši savai uzvedībai un resocializācijas

pakāpei, kā arī veicina viņa optimālu iekļaušanos sabiedrības

dzīvē pēc atbrīvošanas. Šī izpilde pamatojas uz notiesāto

diferenciāciju katra brīvības atņemšanas iestādes veida un režīma

ietvaros, kā arī notiesāto pārvietošanu no viena veida cietuma uz

cita veida cietumu, ņemot vērā izciestā soda daļu un notiesātā

uzvedību. Tātad soda progresīvās izpildes sistēma ir saistīta ar

notiesātā uzvedības korekciju soda izpildes laikā.

Lai veicinātu notiesātā likumpaklausību, viņam par labu

uzvedību un godīgu attieksmi pret darbu vai mācībām var piemērot

pamudinājumus, piemēram, atļaut papildus izmantot līdz sešām

telefonsarunām gadā, papildus piešķirt īslaicīgu vai ilgstošu

satikšanos. Notiesātais, kas ievērojis uzvedības noteikumus, pēc

noteiktas soda daļas izciešanas var lūgt izvērtēšanas komisiju

mīkstināt viņam soda izciešanas režīmu. Tāpat notiesātais pēc

noteiktas soda daļas izciešanas var lūgt nosacītu pirmstermiņa

atbrīvošanu no soda izciešanas, iesniedzot lūgumu brīvības

atņemšanas iestādes priekšniekam. Lēmumu par notiesātā

atbrīvošanu vai atteikumu atbrīvot notiesāto no soda izciešanas

nosacīti pirms termiņa pieņem tiesa. Tādējādi notiesātais ir

motivēts ievērot viņam noteiktos pienākumus un tiesību

ierobežojumus, lai nākotnē, iespējams, saņemtu pamudinājumus,

tiktu pārvietots uz tādu soda izciešanas režīmu vai pakāpi, kurā

notiesātā tiesību apjoms ir lielāks, vai arī tiktu atbrīvots no

soda izciešanas nosacīti pirms termiņa.

Brīvības atņemšanas iestādē ieslodzījumā esošajām personām ir

nepieciešams noteikt tiesību ierobežojumus, lai nodrošinātu

disciplīnu un kārtību, kā arī sodītu par brīvības atņemšanas

iestādes režīma pārkāpšanu (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 2. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-07-0103 16. punktu). Satversmes tiesa

savulaik ir secinājusi, ka notiesātais uzskatāms par brīvības

atņemšanas iestādei īpaši pakļautu personu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma

lietā Nr. 2005-17-01 9. punktu). Līdz ar to

brīvības atņemšanas iestāde ar tai pieejamiem soda izpildes

līdzekļiem nodrošina kārtību un drošību brīvības atņemšanas

iestādē, citstarp reaģē uz notiesātā pārkāpumiem tajā. Ja soda

izciešanas laikā notiesātais pārkāpj brīvības atņemšanas iestādes

iekšējās kārtības noteikumus, viņam var uzlikt Kodeksa

70. pantā noteiktos disciplinārsodus. Savukārt gadījumos,

kad notiesātais izdara rupju režīma pārkāpumu vai sistemātiskus

režīma pārkāpumus, izvērtēšanas komisija, reaģējot uz notiesātā

neapmierinošo uzvedību, var pastiprināt viņam soda izciešanas

režīmu. Tādējādi notiesātais tiek pārvietots uz citu brīvības

atņemšanas vietas režīmu vai tā pakāpi, kurā tiesības ir

ierobežotas vēl lielākā apjomā. Šāds regulējums uzskatāms par

vienu no progresīvās soda izpildes elementiem, ar ko tiek

īstenota audzinošā funkcija soda izciešanas ietvaros.

Tādējādi soda progresīvā izpilde

nodrošina to, ka notiesātajam sods tiek izpildīts atbilstoši viņa

uzvedībai un resocializācijas pakāpei.

13. Pieteikumā norādīts, ka lēmums, ar kuru

notiesātajam ir pastiprināts soda izciešanas režīms, būtiski

samazina viņa tiesību uz privāto dzīvi apjomu. Apstrīdētā norma

liedzot personai iespēju šādu lēmumu pārsūdzēt. Līdz ar to

notiesātajam neesot nodrošināta pieeja taisnīgai tiesai (sk.

lietas materiālu 5. lpp.). Savukārt Saeima norāda, ka

šāds notiesātā cilvēktiesību ierobežojums nav būtisks, jo viņa

tiesību apjoms augstākajā un vidējā soda izciešanas režīma pakāpē

ievērojami neatšķiras (sk. lietas materiālu 29. lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai lēmums, ar kuru

notiesātajam pastiprināts soda izciešanas režīms, skar tādas viņa

tiesības vai likumiskās intereses, kuru aizsardzība būtu

vērtējama Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā.

13.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

ieslodzījuma vietā esošo personu tiesības nav tādas pašas kā

brīvībā esošajām personām un šīs tiesības ir ierobežotas

atbilstoši ieslodzījuma jēgai. Līdz ar to ierobežojumi

ieslodzītajām personām var būt stingrāki nekā brīvībā esošām

personām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 9.1.,

10. punktu un 2009. gada 2. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-07-0103 12. punktu).

Saskaņā ar Kodeksa 50.3 panta pirmo daļu

notiesātie slēgtajos cietumos sodu izcieš trijās režīma pakāpēs -

zemākajā, vidējā un augstākajā, bet daļēji slēgtajos cietumos -

divās režīma pakāpēs - zemākajā un augstākajā. Notiesātajiem

atklātajos cietumos un nepilngadīgajiem audzināšanas iestādēs

soda izpildes režīma pakāpes nenosaka.

Kodekss, paredzot notiesātajiem vairākus soda izciešanas

režīmus, nosaka arī atšķirīgu notiesātā tiesību apjomu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 9. jūnija sprieduma lietā Nr.

2010-67-01 10.1. punktu). Piemēram, notiesātajiem, kuri

sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā

pakāpē, ir tiesības: izmantot gadā trīs ilgstošas satikšanās (no

sešām līdz divpadsmit stundām) un četras īslaicīgas satikšanās

(no vienas stundas līdz divām stundām); izmantot vienu

telefonsarunu mēnesī; izmantot pastaigas vai piedalīties sporta

spēlēs svaigā gaisā ne mazāk kā vienu stundu dienā; ar cietuma

darbinieku starpniecību saņemt (apmainīt) grāmatas cietuma

bibliotēkā un iepirkties cietuma veikalā četras reizes mēnesī par

kopējo naudas summu, kas nepārsniedz pusi no Ministru kabineta

noteiktās minimālās mēnešalgas; dienas kārtībā paredzētajā laikā

skatīties televīzijas pārraides ārpus kameras iekārtotā telpā

cietuma darbinieku klātbūtnē; apmeklēt cietuma kapelā

dievkalpojumus un tikties ar garīdznieku vienatnē; ar

administrācijas atļauju valkāt personisko apģērbu (sk. Kodeksa

50.4 panta devīto daļu). Savukārt notiesātajiem,

kuri sodu izcieš daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma

zemākajā pakāpē, tiesību apjoms attiecībā uz ilglaicīgo un

īslaicīgo satikšanos reižu skaitu un ilgumu ir lielāks,

palielināta arī naudas summa pirkumiem cietuma veikalā un

telefonsarunu skaits nav ierobežots (sk. Kodeksa

50.5 panta astoto daļu).

Arī Pieteikuma iesniedzēja norādītajā lietā, kurā ar

izvērtēšanas komisijas lēmumu tika pastiprināts soda izciešanas

režīms, personai tika samazināts:

1) ilgstošo satikšanos reižu skaits un to stundu ilgums

(no sešām reizēm uz četrām reizēm; no divpadsmit līdz divdesmit

četrām stundām uz astoņām līdz sešpadsmit stundām);

2) naudas summas apmērs pirkumiem cietuma veikalā (no vienas

Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas apmēra uz

apmēru, kas nepārsniedz trīs ceturtdaļas no Ministru kabineta

noteiktās minimālās mēnešalgas);

3) telefonsarunu skaits mēnesī (no trim uz divām

telefonsarunām).

Līdz ar to soda progresīvās izpildes gaitā notiesātais

atbilstoši savai uzvedībai var īstenot noteiktu tiesību apjomu,

proti, tiesības, kuras paredzētas konkrētajā soda izciešanas

režīma pakāpē. Tiesību apjoma atšķirības izpaužas galvenokārt

attiecībā uz privātās dzīves īstenošanas iespējām.

Satversmē jēdziens "tiesības uz privāto dzīvi"

ietver plašu tiesību apjomu, tostarp, tiesības dibināt un

attīstīt attiecības ar citām personām, it īpaši emocionālajā

sfērā, lai pilnveidotu un attīstītu savu personību

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 18. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 11. punktu). No

tiesībām uz privāto dzīvi izriet valsts pienākums palīdzēt

personai uzturēt attiecības ar tai tuviem cilvēkiem ieslodzījuma

laikā. Ieslodzījuma dēļ personas iespējas uzturēt kontaktus un

attiecības ar citām personām samazinās, tāpēc valstij ir

jācenšas, cik vien tas iespējams, mazināt šādas ieslodzījuma

negatīvās sekas (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-0103 10. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka, pieņemot lēmumu par soda

izciešanas režīma pastiprināšanu, notiesātā tiesības uz privāto

dzīvi - satikšanās ar ģimeni un citām tuvām personām, saziņa ar

citām personām pa telefonu, kā arī naudas summa, kuru notiesātais

pēc saviem ieskatiem var tērēt cietuma veikalā, - tiek

ierobežotas.

13.2. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts

atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi,

likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šā

Satversmes panta izriet valsts pienākums īstenot Latvijas

starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā

likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5.

punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. panta

pirmais teikums visupirms interpretējams kopsakarā ar Konvencijas

6. pantu. Konvencijas 6. panta pirmās daļas pirmais

teikums noteic: "Ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo

tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības

pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas

izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu

izveidotā tiesā". Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Konvencijas 6. pants attiecas ne tikai uz kriminālās

tiesvedības lietām, jo noteicošā ir lietas būtība, nevis tas, kā

to kvalificējis nacionālais likums (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr.

2001-17-0106 secinājumu daļas 6.1. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir secināts, ka tiesības

uz pieeju tiesai kā viens no tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem

nozīmē personas iespēju uzsākt procesu savu civilo tiesību un

pienākumu aizstāvībai institūcijā, kas uzskatāma par

"tiesu" Konvencijas izpratnē (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1975. gada 21. februāra sprieduma

lietā "Golder v. the United Kingdom", iesniegums

Nr. 4451/70, 36. punktu).

Konvencijas 6. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības uz pieeju

tiesai nenozīmē to, ka personai vajadzētu būt nodrošinātai

iespējai vērsties tiesā sakarā ar jebkuru jautājumu. Proti, šajā

normā lietotais jēdziens "civilo tiesību un pienākumu

noteikšana" padara to piemērojamu tikai tajās lietās, kuru

iznākums ir izšķirošs attiecībā uz personas civilajām tiesībām un

pienākumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1971. gada

16. jūlija sprieduma lietā

"Ringeisen v. Austria", iesniegums

Nr. 2614/65, 94. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi: ja no Konvencijas normām un to

interpretācijas Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē izriet, ka

noteiktas Konvencijā nostiprinātas cilvēktiesības aptver konkrēto

situāciju, tad tā parasti ietilpst arī Satversmē nostiprināto

attiecīgo pamattiesību tvērumā (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 5. punktu un 2011. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1. punktu).

Pieņemot lēmumu par soda izciešanas režīma maiņu, izvērtēšanas

komisija pēc būtības izlemj jautājumu, kas saistīts ar brīvības

atņemšanas soda izpildes apstākļiem. Pastiprinot soda izciešanas

režīmu, notiesātajam tiek samazināts brīvības atņemšanas iestādē

īstenojamo tiesību uz privāto dzīvi apjoms.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Enea v. Italy atzina,

ka Konvencijas 6. panta pirmā daļa nav piemērojama

krimināltiesiskajā aspektā, jo cietuma sistēmas procedūras nav

attiecināmas uz apsūdzības noteikšanu krimināllietā. Šajā

spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka notiesātajam,

kas izcieš sodu, noteiktais finansiālo tiesību ierobežojums, kā

arī ierobežojums komunicēt ar ģimeni acīmredzami ietilpst privāto

tiesību tvērumā, tāpēc tās ir civilās tiesības, kuru ierobežojumi

aplūkojami Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 17. septembra

sprieduma lietā "Enea v. Italy", iesniegums

Nr. 74912/01, 97., 98., 106. un 107. punktu). Līdz ar to

Pieteikuma iesniedzējs pamatoti atsaucas uz secinājumu, ko

Eiropas Cilvēktiesību tiesa izdarījusi minētajā lietā, proti, uz

to, ka sūdzības par šādiem tiesību ierobežojumiem ietilpst

Konvencijas 6. panta materiālajā piemērošanas jomā.

Soda izciešanas režīma maiņa, kuras rezultātā tiek ierobežotas

notiesātā civilās tiesības, tostarp tiesības uz saziņu ar ģimeni

un finansiālās tiesības, atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūrai ietilpst to jautājumu lokā, kuros noteikto

ierobežojumu pārbaude ir nodrošināma tiesas procesā. Satversmes

tiesa secina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz lēmumu,

ar kuru pastiprināts soda izciešanas režīms, ierobežo tādas

notiesātā tiesības, kuru aizsardzība būtu nodrošināma taisnīgā

tiesā.

Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

personas tiesības, kuru aizsardzība ietilpst Satversmes

92. panta pirmā teikuma tvērumā.

14. Satversmes tiesai jāizvērtē, vai kārtība, kādā

apstrīdams lēmums par soda izciešanas režīma pastiprināšanu,

nodrošina personai tiesības uz taisnīgu tiesu.

14.1. Satversmes 92. panta pirmais teikums

neprasa, lai persona visu savu aizskarto tiesību un likumisko

interešu aizstāvībai varētu vērsties tikai Satversmes

82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās. Satversmes

tiesa norādījusi, ka efektīvs tiesību aizsardzības nodrošinājums

ir atkarīgs ne tikai no iespējas vērsties tiesā, bet gan no visa

kopējā uzraudzības mehānisma un tā darbības (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā

Nr. 2016-06-01 31.2. punktu).

Tiesas objektīvā neitralitāte nozīmē, ka jābūt izslēgtām

jebkādām pamatotām lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubām par

tiesas objektivitāti. Turklāt nozīme var būt pat šķietamībai un

ir nepieciešams novērst pat šķietamu neobjektivitāti

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. un

14.2.3. punktu un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2015-19-01 16.1. punktu). Minētās atziņas par

tiesas neitralitāti ir vienlīdz attiecināmas arī uz iestādi, kura

institucionālā līmenī izvērtē lēmumu par soda izciešanas režīma

pastiprināšanu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij, pieņemot tiesisko

regulējumu, kas skar ieslodzītās personas, iespēju robežās

jāvadās pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes

izstrādātajām rekomendācijām šajā jomā. Attiecīgajos dokumentos

rekomendējošā formā ir minētas vienīgi minimālās cilvēktiesību

aizsardzības garantijas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01

10. punktu).

Eiropas Cietumu noteikumu 70.3. punkts paredz, ka

gadījumā, ja cietuma vadība vai cita kompetentā amatpersona

noraida ieslodzītā lūgumu vai sūdzību, ieslodzītajam ir jādara

zināmi attiecīgā lēmuma iemesli un ieslodzītajam ir tiesības

apstrīdēt šo lēmumu neatkarīgai institūcijai [sk.: Council of

Europe, Committee of Ministers, Recommendation Rec(2006)2 of the

Committee of Ministers to member states on the European Prison

Rules, www.coe.int, aplūkots 2017. gada 10. maijā].

14.2. Jautājumu par notiesātajam noteiktā soda

izciešanas režīma pastiprināšanu lemj izvērtēšanas komisija pēc

brīvības atņemšanas iestādes administrācijas priekšlikuma.

Izvērtēšanas komisijas darbība pēc šāda priekšlikuma saņemšanas

un izvērtēšanas komisijas lēmuma pieņemšanas kārtība ir

reglamentēta Noteikumos Nr. 345. Saskaņā ar minēto

regulējumu brīvības atņemšanas iestādes amatpersona, kuras

kompetencē ietilpst notiesāto resocializācija, sagatavo

izvērtēšanas komisijai ziņojumu par soda izciešanas režīma

pastiprināšanu un priekšlikumus par turpmāko rīcību attiecībā uz

notiesātā pārvietošanu.

No Noteikumos Nr. 345 ietvertā regulējuma izriet, ka

izvērtēšanas komisija, izskatot brīvības atņemšanas iestādes

administrācijas iesniegto priekšlikumu, savā sēdē uzklausa un

iztaujā notiesāto, viņa aizstāvi un klātesošās brīvības

atņemšanas iestādes amatpersonas. Lemjot par notiesātā virzību

soda progresīvās izpildes ietvaros, tiek izvērtēts, vai ir

pagājis viens gads pēc soda - ievietošana soda vai disciplinārajā

izolatorā - piemērošanas par soda izciešanas režīma pārkāpumu vai

pagājuši seši mēneši pēc cita Kodeksā noteiktā soda piemērošanas

par soda izciešanas režīma pārkāpumu vai notiesātajam ir

piemērots Kodeksa 68. panta pirmās daļas 5. punktā

noteiktais pamudinājums un notiesātais atzīstams par

administratīvi nesodītu (sk. Kodeksa

50.3 panta ceturto daļu). Tāpat izvērtēšanas

komisija ņem vērā izdarītā soda izciešanas režīma pārkāpuma

raksturu un notiesātā uzvedību brīvības atņemšanas iestādē.

Attiecībā uz soda izciešanas režīma pastiprināšanu Kodeksa

50.18 panta otrajā daļā ir paredzēti piecu veidu

lēmumi, kādus izvērtēšanas komisija var pieņemt:

1) pārvietot notiesāto no atklātā cietuma uz daļēji slēgtā

cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi; 2) pārvietot

notiesāto no daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma

augstākās pakāpes uz daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma

zemāko pakāpi; 3) pārvietot notiesāto no daļēji slēgtā cietuma

soda izciešanas režīma zemākās pakāpes uz slēgtā cietuma soda

izciešanas režīma zemāko pakāpi; 4) pārvietot notiesāto no

slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākās pakāpes uz slēgtā

cietuma soda izciešanas režīma vidējo pakāpi; 5) pārvietot

notiesāto no slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējās

pakāpes uz slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemāko pakāpi.

No lietas materiāliem izriet, ka notiesātais ar dienu, kad

izvērtēšanas komisija pieņem lēmumu par soda izciešanas režīma

pastiprināšanu, tiek pārvietots uz attiecīgu cietuma veidu un

soda izciešanas režīma pakāpi (sk. Pārvaldes viedokli lietas

materiālu 50. lpp.).

Par izvērtēšanas komisijas lēmumu notiesātais var iesniegt

sūdzību Pārvaldei 10 dienu laikā no tā pieņemšanas dienas.

Pārvalde izvērtēšanas komisijas lēmumu var atcelt vai atstāt

negrozītu, un šāds lēmums nav pārsūdzams. Tātad lēmumu par soda

izciešanas režīma pastiprināšanu pieņem izvērtēšanas komisija.

Savukārt tās lēmumu var pārsūdzēt Pārvaldei, kur to pārbauda

Pārvaldes priekšnieks, kura lēmums nav pārsūdzams. Satversmes

tiesa secina, ka Pārvaldes priekšnieks ir vienīgā amatpersona,

kura pārbauda izvērtēšanas komisijas lēmuma likumību un

pamatotību.

14.3. Izvērtēšanas komisijas sastāvā ir:

1) Pārvaldes centrālā aparāta amatpersona; 2) brīvības

atņemšanas iestādes priekšnieks; 3) par notiesāto

resocializāciju, uzraudzību un drošību atbildīgo brīvības

atņemšanas iestādes struktūrvienību priekšnieki. Padomdevēja

tiesības ir brīvības atņemšanas iestādes amatpersonai, kuras

kompetencē ietilpst notiesāto uzskaite (sk. Noteikumu

Nr. 345 2. punktu).

Salīdzinot patlaban spēkā esošo normatīvo regulējumu ar

normatīvo regulējumu, kas bija spēkā līdz 2015. gada

31. janvārim, Satversmes tiesa secina, ka saskaņā ar

iepriekšējo kārtību priekšlikumu par notiesātajam noteiktā soda

izciešanas režīma pastiprināšanu izskatīja un lēmumu pieņēma

brīvības atņemšanas iestādes administratīvā komisija (sk.

Kodeksa septīto "A" nodaļu redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2015. gada 31. janvārim), kas tika izveidota

ar tieslietu ministra rīkojumu. Administratīvās komisijas sastāvā

bija: 1) Pārvaldes centrālā aparāta amatpersona;

2) brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks; 3) par

notiesāto sociālo rehabilitāciju, uzraudzību un drošību atbildīgo

brīvības atņemšanas iestādes struktūrvienību priekšnieki;

4) Valsts probācijas dienesta pārstāvis; 5) pašvaldības

pārstāvis. Tāpat administratīvajā komisijā ar padomdevēja

tiesībām piedalījās brīvības atņemšanas iestādes amatpersona, kas

bija atbildīga par notiesāto uzskaiti. Tātad administratīvo

komisiju veidoja un tās sastāvā darbojās ne tikai Pārvaldei

pakļautas personas.

Turpretī izvērtēšanas komisijas sastāvu ar rīkojumu noteic

Pārvaldes priekšnieks. Turklāt izvērtēšanas komisijas sastāvā ir

tikai Pārvaldei pakļautas personas, tāpēc var rasties šaubas par

procesa objektivitāti. Tāpat pašreizējā kārtība nerada pārliecību

par procesa neatkarību, jo izvērtēšanas komisijas lēmuma

pamatotību pārbauda vienīgi Pārvaldes priekšnieks.

14.4. Saskaņā ar Kodeksa 50.3 panta

piekto daļu notiesāto par atsevišķu rupju soda izciešanas režīma

pārkāpumu vai sistemātiskiem pārkāpumiem ar izvērtēšanas

komisijas lēmumu var pārvietot no atklātā cietuma uz daļēji

slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi, bet no

daļēji slēgtā cietuma - uz slēgtā cietuma soda izciešanas režīma

zemāko pakāpi. Tādējādi soda izciešanas režīma pastiprināšanas

priekšnoteikums ir: 1) atsevišķs rupjš soda izciešanas

režīma pārkāpums; 2) sistemātiski pārkāpumi.

Kodeksa 70. panta ceturtajā daļā norādīti soda izciešanas

režīma pārkāpumi, kuri uzskatāmi par rupjiem, piemēram, citu

notiesāto fiziska iespaidošana vai citāda veida pazemošana;

alkohola, narkotisko, toksisko vai psihotropo vielu lietošana,

glabāšana, izplatīšana; atteikšanās izpildīt iestādes darbinieku

likumīgu prasību, kā arī atteikšanās no došanās uz ārstniecības

iestādi medicīniskās pārbaudes veikšanai. Savukārt par

sistemātiskiem režīma pārkāpumiem uzskatāmi Noteikumos

Nr. 423 minētie divas vai vairākas reizes pēdējā pusgada

laikā izdarītie notiesāto uzvedības noteikumu pārkāpumi.

Ne Kodekss, ne Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentē

brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumus,

izvērtēšanas komisijas darbības kārtību un lēmumu pieņemšanas

kritērijus, neuzliek brīvības atņemšanas iestādes administrācijai

pienākumu iesniegt izvērtēšanas komisijai priekšlikumu par soda

izciešanas režīma pastiprināšanu gadījumā, kad konstatēts kāds no

tā iesniegšanas pamatiem.

Satversmes tiesa secina, ka brīvības atņemšanas iestādes

administrācijas priekšlikuma iesniegšana un tā izvērtēšanas

kritēriji pēc būtības ir atkarīgi no pašas administrācijas

viedokļa par izdarīto pārkāpumu smagumu. Tādējādi dažādās

brīvības atņemšanas vietās var būt atšķirīga prakse attiecībā uz

to, kādos gadījumos brīvības atņemšanas iestādes administrācijai

jāvēršas izvērtēšanas komisijā ar priekšlikumu par soda

izciešanas režīma pastiprināšanu.

14.5. Izvērtēšanas komisijas lēmums, ar kuru

pastiprināts soda izciešanas režīms, ir cieši saistīts ar

notiesātajam piemērotajiem disciplinārsodiem. Proti, izvērtēšanas

komisija var lemt par soda izciešanas režīma pastiprināšanu tikai

tādā gadījumā, ja notiesātais ir disciplināri sodīts par

atsevišķu rupju cietuma režīma pārkāpumu vai sistemātiskiem

režīma pakāpumiem.

Brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam, uzliekot

notiesātajam disciplinārsodu, jāņem vērā Kodeksa 71. un

72. panta, kā arī Noteikumu Nr. 423 XIV nodaļas

prasības, proti, jāņem vērā apstākļi, kādos pārkāpums izdarīts,

notiesātā uzvedība pirms pārkāpuma, notiesātajam agrāk uzlikto

sodu skaits un raksturs, kā arī viņa paskaidrojumi par pārkāpuma

būtību. Disciplinārsodam jābūt atbilstošam izdarītā pārkāpuma

smagumam un raksturam. Lēmumu par disciplinārsoda uzlikšanu

notiesātais var apstrīdēt Pārvaldes priekšniekam, savukārt

Pārvaldes priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā

rajona tiesā. Notiesātais, kurš sodīts ar ievietošanu soda vai

disciplinārajā izolatorā, Administratīvās rajona tiesas spriedumu

var pārsūdzēt Administratīvo lietu departamentam. Līdz ar to

notiesātajam ir tiesības pārsūdzēt viņam uzlikto disciplinārsodu

tiesā vismaz vienā instancē.

Taču likumdevējs nav paredzējis notiesātajam iespēju aizstāvēt

savas aizskartās tiesības taisnīgā tiesā gadījumos, kad

izvērtēšanas komisija un Pārvalde nolēmušas pastiprināt soda

izciešanas režīmu. Tādējādi soda izciešanas režīma pastiprināšana

ir atkarīga no izvērtēšanas komisijas vērtējuma, kurš nav

pakļauts tiesas kontrolei. Ar lēmuma par disciplinārsoda

pārvērtēšanu tiesā netiek nodrošināta kontrole par soda

izciešanas režīma pastiprināšanu, turklāt tie pēc būtības un

sekām ir nošķirami. Lēmums par soda izciešanas režīma

pastiprināšanu ierobežo tādas notiesātā tiesības, kuras būtu

jāaizstāv tiesā.

Tiesības lēmumu par soda izciešanas režīma pastiprināšanu

pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā bija notiesātajiem, kuriem šāda

režīma maiņa tika noteikta līdz 2015. gada 31. janvārim

ar administratīvās komisijas lēmumu (sk. Kodeksa

50.13 pantu redakcijā, kas bija spēkā līdz

2015. gada 31. janvārim). Ja tiesa atcēla

administratīvās komisijas lēmumu, tad attiecīgā lieta no jauna

tika izskatīta nākamajā administratīvās komisijas sēdē.

No Tiesu informācijas sistēmas izriet, ka rajona (pilsētas)

tiesas nereti apmierināja notiesāto sūdzības par administratīvo

komisiju lēmumiem, ar kuriem tika pastiprināts soda izciešanas

režīms. Savos lēmumos tiesas ietvēra secinājumus par to, vai

administratīvās komisijas ir ievērojušas Kodeksā noteikto

procedūru, izvērtējušas visus apstākļus un, izlemjot jautājumu

par soda izciešanas režīma pastiprināšanu notiesātajiem, ņēmušas

vērā konkrētā notiesātā uzvedību un izdarīto pārkāpumu raksturu.

Tāpat tiesas vērtēja, vai administratīvās komisijas pamatoti ir

secinājušas, ka soda izciešanas laikā notiesātie izdarījuši

konkrētos pārkāpumus un ir par tiem disciplināri sodīti.

Līdz ar to normatīvais regulējums pirms apstrīdētās normas

spēkā stāšanās paredzēja kārtību, kādā tika nodrošinātas

notiesātā tiesības uz pieeju tiesai vismaz vienā tiesu instancē,

lai tiktu izvērtēts lēmuma par soda izciešanas režīma

pastiprināšanu tiesiskums.

14.6. Saeima uzskata, ka likumdevējs ir paredzējis

lēmuma par soda izciešanas režīma pastiprināšanu būtībai

atbilstošu un efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu (sk.

lietas materiālu 29. - 30. lpp.). Pārvalde norāda: kopš

stājusies spēkā apstrīdētā norma, Pārvaldē saņemti tikai

11 notiesāto iesniegumi, kuros apstrīdēts izvērtēšanas

komisijas lēmums par soda izciešanas režīma pastiprināšanu. Ar

Pārvaldes lēmumu 10 izvērtēšanas komisiju lēmumi atstāti

negrozīti, bet viens lēmums esot atcelts sakarā ar to, ka

izvērtēšanas komisija, pieņemot lēmumu, nebija pilnīgi

izvērtējusi notiesātā izdarītā pārkāpuma būtību un viņa

paskaidrojumus (sk. lietas materiālu 50. lpp.).

Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētajā normā ietvertais

regulējums vienkāršo un paātrina iestādes ietvaros lēmuma par

soda izciešanas režīma pastiprināšanu izvērtēšanu. Taču minētie

apsvērumi nav uzskatāmi par tādiem, kas nodrošinātu notiesātā

tiesības uz lietas objektīvu un neatkarīgu izskatīšanu tiesā.

Satversmes tiesa šā sprieduma 13.2. punktā jau atzina, ka

notiesāto personu tiesības uz privāto dzīvi pieder pie tām

tiesībām, kuru ierobežojuma pārbaude ir nodrošināma tiesas

procesā.

Izveidotais tiesību aizsardzības līdzeklis, proti, soda

izciešanas režīma pastiprināšana un attiecīgā lēmuma pārvērtēšana

tikai izpildvaras struktūru ietvaros neatkarīgi no tajās īstenotā

procesa, nav uzskatāms par tādu, kas atbilstu apzīmējumam

"tiesa". Šāds tiesību aizsardzības līdzeklis nenovērš

visus ar lēmuma izvērtēšanas pamatotību saistītos riskus un

tādējādi rada šaubas par lēmuma pieņēmēja neatkarību un

objektivitāti.

Satversmes 92. panta pirmais teikums gadījumos, kad tiek

skartas personas tiesības un likumiskās intereses, prasa

nodrošināt personai tiesības vērsties tiesā vismaz minimālā

apjomā. Šādas tiesības var liegt vienīgi izņēmuma gadījumos, kad

iestāde attiecībā uz tai īpaši pakļautu personu pieņem iekšēju

lēmumu un netiek skartas šīs personas tiesības un likumiskās

intereses Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē (sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2013-18-01 15. punktu).

Pastiprinot notiesātajam noteikto soda izciešanas režīmu, tiek

skartas tādas viņa tiesības, kuru aizsardzībai ir nodrošināma

pieeja tiesai. Lai nodrošinātu notiesātajam viņa aizskarto

tiesību aizsardzību, viņam jānodrošina vismaz minimālās tiesības

vērsties tiesā, t.i., tiesības uz lietas izskatīšanu vismaz vienā

tiesu instancē. Tādējādi lēmuma tiesiskums un pamatotība tiktu

pārbaudīta tikai tiesību ierobežošanas gadījumos.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā attiecas uz lēmumu, ar kuru notiesātā tiesības ir ierobežotas,

pastiprinot viņam soda izciešanas režīmu, neatbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

15. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Minētā Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai

piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē

tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

tiesību normai. Lemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē

spēku, jāņem vērā arī citu personu tiesības un intereses. Turklāt

apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu nedrīkst radīt

jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2015-19-01

17. punktu).

15.1. Apstrīdētā norma pieņemta 2014. gada

2. oktobrī un stājās spēkā 2015. gada 1. februārī. Tās

atzīšana par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža vai cita brīža

pagātnē uzliktu tiesām pienākumu pārvērtēt jau nodibinātas

tiesiskās attiecības. Lai nodrošinātu tiesiskās drošības

principu, apstrīdētajai normai nevar noteikt vispārēju

atpakaļvērstu spēku.

15.2. Satversmes tiesa atzīst, ka likumdevējam ir

nepieciešams laiks, lai varētu novērst šajā spriedumā norādītās

normatīvā regulējuma nepilnības. Tāpēc Satversmes tiesai jānosaka

termiņš, kādā likumdevējs var apsvērt un izstrādāt nepieciešamos

grozījumus normatīvajos aktos.

Lēmums par soda izciešanas režīma pastiprināšanu ir tikai

viens no tiem izvērtēšanas komisijas lēmuma veidiem, ar kuriem

notiesātajam tiek mainīts soda izciešanas režīms. Tāpēc

likumdevējam, ievērojot tā plašo rīcības brīvību normatīvā

regulējuma izstrādē un pilnveidē, būtu ieteicams apsvērt visus

tos gadījumus, kad tiek mainīts vai atteikts mainīt soda

izciešanas režīmu.

Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt

likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un

2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16.

punktu). Tātad konkrētajā situācijā likumdevējam ir dodams

laiks, lai tas, ņemot vērā normatīvo aktu sistēmu, izvērtētu, kā

vislabāk nodrošināt notiesāto personu tiesību aizsardzību, ļaujot

lēmumu par soda izciešanas režīma pastiprināšanu pārsūdzēt vismaz

vienā tiesu instancē.

Apstrīdētā norma ir atzīstama par

spēku zaudējušu no 2018. gada 1. janvāra.

15.3. Satversmes tiesas likums piešķir pašai

tiesai pilnvaras lemt par sprieduma izpildes nodrošināšanu,

proti, noteikt savu spriedumu tiesiskās sekas. Tomēr likums

konstitucionālajai tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek

atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

nodrošinātu tiesisko stabilitāti un noteiktību (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu un 2011. gada

3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 24.

punktu).

Izskatāmajā pieteikumā norādīts, ka Administratīvo lietu

departamenta tiesvedībā ir lieta Nr. 6-7-00041-16 SKA-887/2016,

kurā tiek skatīta Jelgavas prokuratūras prokurora blakus sūdzība

par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2016. gada 25.

februāra lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt prokurora pieteikumu

par Jelgavas cietuma izvērtēšanas komisijas 2015. gada

21. oktobra lēmuma atcelšanu. Ar minēto lēmumu notiesātais

tika pārcelts no slēgtā tipa cietuma augstākās režīma pakāpes uz

slēgtā tipa cietuma vidējo režīma pakāpi, un Pārvalde šo lēmumu

atstāja negrozītu. Ņemot vērā minēto, vienīgā iespēja aizsargāt

notiesātā Germana Peskova tiesības uz taisnīgu tiesu ir atzīt

apstrīdēto normu par spēku zaudējušu no brīža, kad radās viņa

pamattiesību aizskārums, proti, no apstrīdētās normas

piemērošanas brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Latvijas Sodu izpildes

kodeksa 50.21 panta piekto daļu, ciktāl tā

attiecas uz lēmumu par soda izciešanas režīma pastiprināšanu

notiesātajam, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no

2018. gada 1. janvāra.

2. Atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21

panta piekto daļu, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par soda

izciešanas režīma pastiprināšanu notiesātajam Germanam Peskovam,

par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam un spēkā neesošu no viņa pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš