11. pants

Pieaicinātās personas - Latvijas Universitātes

Medicīnas fakultātes profesore Dr. med. Gundega Knipše un

Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Dr. biol. Līga

Plakane - norāda, ka, neraugoties uz vīriešu un sieviešu

anatomiskajām, fizioloģiskajām un psihiskajām atšķirībām,

dzimumam jeb piederībai pie definētā dzimuma tomēr nevajadzētu

būt par izšķirošo kritēriju dažādu ieslodzījuma režīmu

piemērošanai.

Dzimumatšķirības jeb dzimuma dimorfisms nozīmējot cilvēku

iedalījumu divos dzimumos: vīriešu un sieviešu. Organisma līmenī

dzimuma dimorfisms atspoguļojoties primārajās un sekundārajās

dzimumpazīmēs un esot ģenētiski determinēts. Dzimumpazīmes sākot

veidoties jau embrionālās attīstības stadijā, bet galīgā noteikta

dzimuma pazīmju noformēšanās notiekot pubertātes perioda beigās.

Pieaugušam cilvēkam anatomiski dzimuma dimorfisms izpaužoties

visos orgānos un orgānu sistēmās. Piemēram, atšķirības esot

konstatējamas vīrieša un sievietes skeleta uzbūvē, muskulatūras

attīstībā un taukaudu lokalizācijā.

Turklāt arī visu organisma funkciju - veģetatīvo, somatisko,

psihisko un sensoro - regulācija gan neirālā, gan hormonālā

līmenī esot dzimumatšķirīga. Vīrieši un sievietes atšķirīgi

reaģējot uz akūtu vai hronisku psihosociālu stresu, tādēļ esot

iespējama arī atšķirīga reakcija, kas izpaužas uzvedībā.

Sievietes esot jutīgākas pret sociāliem stresa izraisītājiem,

taču stresa tolerance viņām esot lielāka nekā vīriešiem.