92. pants
noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un

likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par

nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.

Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

palīdzību."

No konstitucionālās sūdzības

izriet, ka ir apstrīdēta normas atbilstība Satversmes

92. panta pirmajam un ceturtajam teikumam.

8. Analizējot

Satversmes 92. panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus

aspektus, proti, taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas

institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek

izskatīta. Satversmes 92. pants paredz valstij gan pienākumu

izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu

pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas

izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu

izspriešanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 2. punktu un Satversmes tiesas 2007. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01

9. punktu).

Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē

arī to, ka personai ir tiesības uz pieeju tiesai. Ja valstij ir

pienākums izveidot neatkarīgas un objektīvas tiesas un pienākums

nodrošināt virkni procesuālo garantiju, tad loģiski ir arī

prasīt, lai personām tiktu nodrošināta pieeja tiesai un tās

varētu izmantot šīs garantijas. Kā Satversmes tiesa jau ir

norādījusi, tad iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes,

ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu, Satversmes

tiesas 2005. gada 17. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2005-07-01 6. punktu, Satversmes tiesas

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 8. punktu).

9. Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka nav nodrošinātas tiesības uz pieeju

tiesai, jo apstrīdētā norma neparedz no valsts līdzekļiem

apmaksāt apstrīdēšanas iesniegumu nosūtīšanu un juridiskās

palīdzības pieprasījumu nosūtīšanu. Savukārt Saeima norāda, ka

Satversmes 92. pants neprasa, lai valsts atbrīvotu personu

no visiem tiesvedības izdevumiem. Personai esot jāveic tādi

maksājumi kā valsts nodeva un citas nodevas, jārēķinās ar ceļa

izdevumiem vai pasta izdevumiem, kā arī pārstāvja algošanas

izmaksām. Tāpat no Satversmes neizrietot arī pienākums apmaksāt

no valsts budžeta līdzekļiem notiesāto saraksti ar visām valsts

vai pašvaldību iestādēm neatkarīgi no sarakstes satura.

Līdz ar to var konstatēt, ka šajā

gadījumā strīds ir par to, vai valstij ir ne tikai pienākums

atturēties no darbībām, kas ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu,

bet arī pienākums veikt kādas darbības šo tiesību

nodrošināšanai.

10. Satversmes tiesa

vairākos spriedumos konstatējusi, ka valstij ir pienākums

atturēties no darbībām, kas ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01, Satversmes

tiesas 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā

Nr. 2003-10-01, Satversmes tiesas 2004. gada

6. decembra spriedumu lietā Nr. 2004-14-01, Satversmes

tiesas 2005. gada 4. janvāra spriedumu lietā

Nr. 2004-16-01, Satversmes tiesas 2006. gada

14. marta spriedumu lietā Nr. 2005-18-01). Taču

Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka no tiesībām uz taisnīgu

tiesu valstij var izrietēt pozitīvs pienākums veikt darbības šo

tiesību nodrošināšanai. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

Satversmes 92. pants ietver valsts pienākumu noteiktos

gadījumos nodrošināt kvalificētu juridisko palīdzību personām,

kuras pašas nevar to atļauties (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 5. punktu). Tāpat

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valsts var noteikt pienākumu

maksāt valsts nodevu vai drošības naudu par pieteikuma vai

sūdzības iesniegšanu tiesā. Taču Satversmes 92.pants prasa, lai

likumdevējs nodrošinātu pēc iespējas saudzējošāku šā ierobežojuma

piemērošanu. Demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tiesības

uz taisnīgu tiesu padarīt atkarīgas vienīgi no personas

finansiālajām iespējām (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 8. punktu un Satversmes tiesas

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 17.punktu). Ņemot vērā minēto, var

secināt, ka valstij no tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet

pienākums veikt pasākumus, lai samazinātu personu izdevumus, kas

saistīti ar tiesvedību, vai pat noteiktos gadījumos atbrīvotu

personas no šiem izdevumiem.

11. Noskaidrojot

Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem vērā Latvijas

starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās

cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu

pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu,

ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību

samazināšanas vai ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un

Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums

ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri

norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis

panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu, Satversmes

tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 3. punktu, Satversmes

tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-03-01 11. punktu).

11.1. Tiesības uz

taisnīgu tiesu ir garantētas Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)

6. pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka no šā

panta valstij izriet ne tikai negatīvais, bet arī pozitīvais

pienākums. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās

norādījusi, ka valstij ir pienākums nodrošināt juridisko

palīdzību arī civillietās (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Airey v. Ireland,

judgment of 9 October 1979, Series A no. 32,

para. 26; Steel and Morris v. the United Kingdom, judgment

of 15 February 2005, para. 60; Laskowska v.

Poland, judgment of 13 March 2007, para. 51)

vai pienākums nodrošināt tiesas spriedumu izpildi (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Hornsby

v. Greece, judgment of 19 March 1997, para. 40;

Prodan v. Moldova, judgment of 18 May 2004,

para. 52). Savukārt, skaidrojot Konvencijas

8. pantā ietvertās tiesības uz korespondences

neaizskaramību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas

Cilvēktiesību komisija ir norādījusi, ka valstij var būt

pienākums nodrošināt papīra, aplokšņu un pastmarku pieejamību,

lai persona varētu īstenot Konvencijas 8. pantā garantētās

tiesības. Tas gan nenozīmē, ka valstij būtu pienākums nodrošināt,

lai visi ieslodzīto pasta sūtījumi būtu bezmaksas. Tomēr šāds

pienākums valstij ir, ja citādi līdzekļu trūkuma dēļ ieslodzītā

sarakstes tiesību īstenošana tiktu būtiski kavēta (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Cotleţ

c. Roumanie, arrêt du 03 juin 2003, para. 59; A.B.

v. the Netherlands, judgment of 29 January 2002,

paras. 90-91 un Eiropas Cilvēktiesību komisijas lēmumu

lietā: Boyle v. the United Kingdom, decision of

6 March 1985 on the admissibility of the application,

para. 5).

11.2. Arī Eiropas

Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Rec (2006) 2

par Eiropas cietumu noteikumiem komentāros norādīts, ka valstij

var būt pienākums apmaksāt ieslodzīto saraksti ar advokātu, ja

viņi paši to nevar atļauties. Tāpat šajā ziņojumā skaidrots, ka

ieslodzītajiem nepieciešamības gadījumā ir jānodrošina

pastmarkas, lai viņi varētu efektīvi realizēt savas tiesības

iesniegt sūdzības [Commentary to Recommendation

REC (2006) 2 of the Committee of

Ministers to Member States on the European Prison Rules, p.9 and

p.31.

http://www.coe.int/t/e/legal_affairs/legal_co-operation/prisons_and_alternatives/

legal_instruments/E%20commentary%20to%20the%20EPR.pdf].

11.3. Eiropas Padomes

Spīdzināšanas novēršanas komiteja, kas uzrauga Latvijai saistošās

Eiropas konvencijas par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai

pazemojošas rīcības vai soda novēršanu izpildi, ir aicinājusi

valstis nodrošināt ieslodzītos, kam pašiem nav līdzekļu, ar

papīru, rakstāmpiederumiem, aploksnēm un pastmarkām [Report to

the authorities of the Kingdom of the Netherlands on the visit

to Aruba carried

out by the European Committee for the Prevention of Torture and

Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 30 June

to 2 July 1994, para. 259.

http://www.cpt.coe.int/documents/nld/1996-27-inf-eng-1.htm;

Report to the Estonian Government on the visit to Estonia carried

out by the European Committee for the Prevention of Torture and

Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 13 to 23

July 1997, para. 86.

http://www.cpt.coe.int/documents/est/2002-26-inf-eng.htm].

Tādējādi valstij ir arī pozitīvi

pienākumi saistībā ar tiesībām uz pieeju tiesai, tai skaitā

pienākums segt izdevumus par ieslodzīto personu saraksti ar

advokātu vai par sūdzību nosūtīšanu.

12. Turklāt Satversmē

noteiktās pamattiesības nedrīkst būt deklaratīvas. Ir jānodrošina

arī to praktiska īstenošana (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 6. punktu un Satversmes

tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 5. punktu). Tas

attiecas arī uz tiesībām uz pieeju tiesai. Ja personai likumā ir

garantētas iespējas vērsties tiesā, bet faktiski nav iespējams

izpildīt priekšnoteikumus pieteikuma iesniegšanai, tad nevar

uzskatīt, ka valsts ir nodrošinājusi tiesību uz pieeju tiesai

praktisku īstenošanu. Tāpat jāņem vērā, ka Satversmes tiesa jau

ir atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ierobežo tas, ka

personai nav iespējams nosūtīt priekšlikumu, iesniegumu vai

sūdzību (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

6. februāra spriedumu lietā Nr. 2005-17-01).

Līdz ar to var

secināt, ka valstij ir pienākums apmaksāt ieslodzīto personu

saraksti, kas saistīta ar pieeju tiesai, gadījumos, kad personas

rīcībā nav finanšu līdzekļu sarakstes izdevumu segšanai.

13. Ņemot vērā minēto,

jāpārbauda, vai valsts ir izpildījusi šo pienākumu. Apstrīdētā

norma paredz, ka valsts apmaksā notiesāto saraksti tikai ar ANO

institūcijām, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu

komisiju, Tiesībsarga biroju, prokuratūru, tiesu, kā arī

notiesātā ārvalsts pilsoņa saraksti ar savas valsts vai tās

valsts diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību, kura pilnvarota

pārstāvēt viņa intereses. Taču, lai vērstos administratīvajā

tiesā, personai vispirms ir jāizmanto lietas iepriekšējās

ārpustiesas izskatīšanas kārtība. Administratīvā procesa likuma

191. panta pirmās daļas 5. punkts paredz, ka tiesnesis

atsakās pieņemt pieteikumu, ja pieteicējs nav ievērojis šai lietu

kategorijai likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas

izskatīšanas kārtību, proti, nav apstrīdējis administratīvo aktu

vai faktisko rīcību. To, ka lietas iepriekšējās ārpustiesas

izskatīšanas kārtības ievērošana ir obligāta, apliecina arī

administratīvo tiesu prakse (sk., piemēram, Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2007. gada 3. decembra lēmuma lietā

SKA-539/2007 10. punktu.

http://www.at.gov.lv/ files/ archive/ department3/ 2007/

ska-0539-07_arpusties_ izskatisana.doc). Tātad, ja

personai nav iespējams iesniegt apstrīdēšanas iesniegumu, tad tai

ir liegta arī pieeja administratīvajai tiesai. Ņemot vērā minēto,

lai konstatētu, vai notiesāto personu tiesības uz pieeju tiesai

ir ierobežotas, jāizvērtē, vai notiesātajām personām ir

nodrošināta iespēja iesniegt apstrīdēšanas iesniegumu.

13.1. Apstrīdēšanas

iesnieguma iesniegšanas kārtību noteic Administratīvā procesa

likuma 77. pants: "Iesniegumu par administratīvā akta

apstrīdēšanu iesniedz rakstveidā vai mutvārdos iestādei, kura

izdevusi administratīvo aktu. Ja iesniegums izteikts mutvārdos,

iestāde to tūlīt noformē rakstveidā un iesniedzējs paraksta. Šo

iesniegumu septiņu dienu laikā nosūta izskatīšanai augstākai

iestādei."

13.2. Var piekrist

Saeimai, ka notiesātajam nav nepieciešams izmantot pasta

pakalpojumus apstrīdēšanas iesniegumu nosūtīšanai, ja notiesātais

apstrīd tās ieslodzījuma vietas izdotu administratīvo aktu vai

faktisko rīcību, kurā viņš atrodas apstrīdēšanas laikā. Ja

notiesātais vēlas apstrīdēt šādas ieslodzījuma vietas izdotu

administratīvo aktu vai faktisko rīcību, tad saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 77. pantu viņam šis iesniegums

ir jāiesniedz attiecīgās ieslodzījuma vietas administrācijai, bet

administrācijai ir pienākums to pārsūtīt augstākai iestādei.

Pieteikuma iesniedzējs

konstitucionālajai sūdzībai ir pievienojis Jelgavas cietuma un

Centrālcietuma vēstules, kas liecina, ka ieslodzījuma vietas

administrācija, atsaucoties uz apstrīdēto normu, nenosūta

apstrīdēšanas iesniegumus Ieslodzījuma vietu pārvaldei.

Satversmes tiesa aicina ieslodzījuma vietas pievērst uzmanību

tam, ka to darbību regulē ne tikai Kodekss, bet arī

Administratīvā procesa likums. Tātad ieslodzījuma vietām ir

pienākums pārsūtīt apstrīdēšanas iesniegumu augstākai iestādei

par saviem līdzekļiem. Pretējā gadījumā tiek pārkāpts

Administratīvā procesa likuma 77. pants.

Līdz ar to var secināt, ka

normatīvajos aktos noteiktais regulējums nodrošina notiesāto

tiesības uz pieeju administratīvajai tiesai tajos gadījumos, kad

notiesātais tiesā pārsūdz tās ieslodzījuma vietas izdotu

administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kurā viņš atrodas

apstrīdēšanas laikā.

13.3. Taču Pieteikuma

iesniedzējs un Tiesībsargs pamatoti norāda, ka notiesātajai

personai var būt nepieciešams apstrīdēt ne tikai tās ieslodzījuma

vietas izdotu administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kurā viņš

atrodas, bet arī citu iestāžu izdotus administratīvos aktus vai

faktisko rīcību. Tā, piemēram, notiesātajam var būt nepieciešams

apstrīdēt un pēc tam arī pārsūdzēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes,

pašvaldības, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras vai tās

ieslodzījuma vietas izdotu administratīvo aktu vai faktisko

rīcību, kurā viņš atradās iepriekš. Šādos gadījumos notiesātajai

personai nav iespējams apstrīdēšanas iesniegumu iesniegt

personīgi un tas ir jānosūta pa pastu. Apstrīdētā norma neparedz

šādu iesniegumu nosūtīšanu par valsts līdzekļiem pat tad, ja

notiesātajam pašam nav līdzekļu.

14. Tāpat notiesātajam

var būt nepieciešams saņemt juridisko palīdzību, lai īstenotu

savas tiesības uz taisnīgu tiesu, piemēram, civillietās. No

tiesībām uz pieeju tiesai, kā arī Satversmes 92. panta

ceturtā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt netraucētu

saziņu ar advokātu, kā arī pienākums noteiktos gadījumos

nodrošināt juridisko palīdzību personām, kas pašas nevar to

apmaksāt (Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 5. punkts). Saskaņā

ar Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma

22. pantu personai, kas vēlas saņemt valsts nodrošināto

juridisko palīdzību, ir jāiesniedz juridiskās palīdzības

pieprasījums Juridiskās palīdzības administrācijai. Notiesātajai

personai vienīgā iespēja ir nosūtīt šo pieprasījumu pa pastu.

Apstrīdētā norma neparedz valsts pienākumu segt izdevumus par

juridiskās palīdzības pieprasījuma nosūtīšanu.

15. Tātad notiesāto

tiesības uz pieeju tiesai un tiesības uz advokātu ir atkarīgas no

tā, vai viņiem ir iespējams segt izdevumus par apstrīdēšanas

iesniegumu un juridiskās palīdzības pieprasījumu nosūtīšanu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņam nav līdzekļu pasta

izdevumu apmaksai. Jelgavas cietuma izsniegtā izziņa apliecina,

ka Pieteikuma iesniedzēja rīcībā nav finanšu līdzekļu

(sk. lietas materiālu 9. lpp.). Arī Ieslodzījuma

vietu pārvalde un Tiesībsargs norāda, ka valsts nodrošina ar

darbu tikai nelielu daļu - mazāk nekā vienu trešdaļu notiesāto

(sk. lietas materiālu 129. un 132. lpp.). Līdz

ar to var būt tāda situācija, kad notiesātajam nav savu līdzekļu,

jo viņš nav nodarbināts, nesaņem ne pensiju, ne arī līdzekļus no

piederīgajiem.

Tātad šobrīd Latvijā ir

notiesātie, tostarp arī Pieteikuma iesniedzējs, kam finanšu

līdzekļu trūkuma dēļ nav iespējams nosūtīt apstrīdēšanas

iesniegumus un pieprasījumus Juridiskās palīdzības

administrācijai.

16. Tieslietu

ministrija norāda, ka līdzīgā situācijā esot arī citas mazturīgas

personas. Satversmes tiesa nevar pilnībā piekrist šim ministrijas

apgalvojumam. Pirmkārt, brīvībā esošām personām ir iespējams

apstrīdēšanas iesniegumu personīgi nogādāt iestādē. Tāpat šīs

personas, kam objektīvu iemeslu dēļ ir finansiālas grūtības,

parasti var saņemt sociālo palīdzību. Turklāt tas, ka valstī ir

kāda personu grupa bez finanšu līdzekļiem, pats par sevi nevar

būt par pamatojumu tam, lai liegtu tiesības uz pieeju tiesai arī

citām personām. Satversmes tiesa jau norādīja, ka demokrātiskā

tiesiskā valstī nav pieļaujams tiesības uz taisnīgu tiesu padarīt

atkarīgas vienīgi no personas finansiālajām iespējām

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 17.punktu). Valstij ir

pienākums meklēt saudzējošākus risinājumus tiesvedības izdevumu

segšanai.

17. Saeima uzsver, ka

pastāvošā kārtība ir pamatota, jo saprātīgi tiesvedības izdevumi

atturot personas no nepamatotas tiesāšanās, tādējādi nodrošinot

arī citu personu tiesības un tiesvedības intereses.

17.1. Var piekrist

Saeimai, ka personas pienākums segt tiesvedības izdevumus var

samazināt nepamatotu pieteikumu skaitu. Tādējādi tiek mazināta

tiesu noslogotība un nodrošinātas citu personu tiesības uz

taisnīgu tiesu, proti, tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā

termiņā. Turklāt apstrīdēšanas iesnieguma vai juridiskās

palīdzības pieprasījuma nosūtīšana šobrīd personai izmaksā mazāk

par vienu latu. Šīs izmaksas nevar uzskatīt par būtiskiem

izdevumiem. Taču pat nelieli izdevumi var būt par iemeslu tam,

lai persona izvērtētu nepieciešamību vērsties tiesā ar

pieteikumu. Līdz ar to, paredzot, ka personai pašai ir jāsedz

izdevumi par apstrīdēšanas iesnieguma vai juridiskās palīdzības

pieprasījuma nosūtīšanu, valsts var ierobežot nepamatotu

pieteikumu iesniegšanu tiesā, tādējādi aizsargājot citu personu

tiesības uz taisnīgu tiesu.

17.2. Lai arī izdevumi

par iesnieguma nosūtīšanu nav lieli, likumdevēja izraudzītais

līdzeklis būtiski ierobežo personas tiesības. Ja notiesātās

personas rīcībā nav finanšu līdzekļu, tad tai nav iespējams

saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Līdz ar to šādas

personas nevar efektīvi izmantot savas tiesības uz pieeju tiesai.

Savukārt tad, ja notiesātajam nav līdzekļu apstrīdēšanas

iesnieguma nosūtīšanai, viņam pilnībā tiek liegtas tiesības uz

pieeju administratīvajai tiesai.

17.3. Nepieciešamība

atturēt personas no nepamatotas tiesāšanās nevar būt par iemeslu

tam, lai notiesātajiem būtiski ierobežotu tiesības uz pieeju

tiesai. It īpaši tāpēc, ka citu valstu pieredze un arī

starptautisko cilvēktiesību institūciju prakse liecina, ka ir

iespējams atrast saudzīgākus risinājumus. Tā, piemēram, Lietuvā

notiesātais, kam nav finanšu līdzekļu, var saņemt neliela apmēra

pabalstu (sk. lietas materiālu 139. lpp.). Tāpat

Lietuvā, Nīderlandē un citās valstīs notiesātajiem, kam ir

finansiālas problēmas, tiek apmaksāta noteikta skaita vēstuļu

nosūtīšana mēnesī vai nedēļā [sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā: A.B. v. the Netherlands,

judgment of 29 January 2002, para. 91; Report to

the Polish Government on the visit to Poland carried

out by the European Committee for the Prevention of Torture and

Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 30 June

to 12 July 1996, para. 153. http://www.cpt.coe.int/documents/pol/1998-13-inf-eng.htm].

Šādā veidā, pirmkārt, to personu loks, kurām tiek noteikti

atvieglojumi, tiek ierobežots tikai ar tām personām, kurām

patiešām ir finansiālas grūtības. Otrkārt, ņemot vērā ierobežoto

palīdzības apmēru, palīdzības saņēmēji izvērtēs, kādā veidā to

izmantot. Tādējādi šādi līdzekļi var samazināt nepamatotu

pieteikumu skaitu, vienlaicīgi ļaujot personām arī praktiski

īstenot normatīvajos aktos paredzētās tiesības uz pieeju tiesai.

Līdz ar to jāsecina, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo

personas tiesības uz pieeju tiesai.

18. Tādējādi var

secināt, ka apstrīdētā norma nenodrošina tiesības uz pieeju

tiesai notiesātajām personām, kurām nav finanšu līdzekļu un kurām

ir nepieciešams nosūtīt apstrīdēšanas iesniegumus un juridiskās

palīdzības pieprasījumus. Tātad valsts nav izpildījusi pozitīvo

pienākumu, kas izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Līdz ar to

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. pantam, ciktāl tā

neparedz apmaksāt no valsts līdzekļiem apstrīdēšanas iesniegumu

un juridiskās palīdzības pieprasījumu nosūtīšanu tiem

notiesātajiem, kuriem nav līdzekļu.

19. Nosakot brīdi, ar

kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, tiesa ņem vērā to, ka

likumdevējam, lai novērstu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu,

ir jāizvērtē vairāki iespējamie risinājumi un jānosaka, kurš no

tiem ir vispiemērotākais Latvijas situācijai. Līdz ar to

likumdevējam ir nepieciešams laiks normatīvā regulējuma

pilnveidošanai.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes

tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt Latvijas Sodu izpildes

kodeksa 50. panta otrās daļas otro teikumu, ciktāl tas

neparedz apmaksāt no valsts līdzekļiem iesniegumu par

administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšanu un

juridiskās palīdzības pieprasījumu nosūtīšanu tiem notiesātajiem,

kuriem nav līdzekļu, par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no 2008. gada

1. novembra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris