91. pants
noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas."

13.1. Lai gan pieteikumā

ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam

Satversmes 91. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka ir

izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība tikai Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, kas garantē visu personu

vienlīdzību. Tas nozīmē, ka šīs lietas ietvaros apstrīdētā norma

jāanalizē vienlīdzības principa, nevis diskriminācijas aizlieguma

kontekstā.

13.2. Tiesiskās

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu). Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas

tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt,

lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma

aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots

bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību,

tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka

nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma

lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība

pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu

daļas 4. punkts).

Līdz ar to vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav

objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja

nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā

Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

13.3. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam, nepieciešams noskaidrot:

pirmkārt, vai ir personas (personu

grupas), kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos;

otrkārt, vai apstrīdētā norma

paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

treškārt, vai šādai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

14. Lai noskaidrotu, kuras

personas vai personu grupas atrodas un vai vispār atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos,

nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo pazīmi.

14.1. Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos

atrodoties visas personas, kas strādā algotu darbu. Tas

apstāklis, ka kādas personas izciešot brīvības atņemšanas sodu,

šīs personas nenostādot nevienādā un nesalīdzināmā situācijā ar

personām, kuras algotu darbu strādā, nebūdamas notiesātas ar

brīvības atņemšanas sodu.

14.2. Šajā gadījumā ir

nepieciešams izvērtēt mērķus, kas tiek sasniegti ar algotu darbu

brīvībā un brīvības atņemšanas vietās.

Darbs ir neatņemams cilvēciskās

pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā, kura

balstās uz tirgus ekonomikas pamatprincipiem. Ieguldot savas

zināšanas, kompetenci un spējas darbā, persona gūst iespēju

pilnvērtīgi dzīvot mūsdienu sabiedrībā. Strādājot algotu darbu,

persona gūst savu fizioloģisko, sociālo un kultūras vajadzību

apmierināšanai nepieciešamos finanšu līdzekļus.

Ieslodzījuma vietās personas tiek

nodarbinātas citu mērķu sasniegšanai. Saeima atbildes rakstā

pamatoti norāda, ka ieslodzīto personu darbs vērtējams kā sociāli

lietderīga aktivitāte, kuras primārais mērķis nav vis ienākumu

gūšana sadzīves vajadzību nodrošināšanai, bet gan sociālās

rehabilitācijas iespēju pavēršana ieslodzītajiem, lai šīs

personas nezaudētu sociālās prasmes un darba iemaņas

(sk. lietas materiālu 31. lpp.).

Ieslodzīto nodarbināšana ir

pozitīvs ieslodzījuma vietas darba organizācijas, apmācības un

soda izciešanas elements un daļa no ieslodzītās personas

resocializācijas procesa.

Pirmkārt, darbs iesaista

ieslodzīto regulārās ikdienas aktivitātēs, lietderīgi aizpildot

viņa brīvo laiku. Ieslodzīto aizņemtība nostiprina drošību

ieslodzījuma vietās un samazina savstarpējās vardarbības un

disciplināro pārkāpumu iespējamību.

Otrkārt, nodarbinātība ļauj

ieslodzītajiem nezaudēt, uzturēt vai pat paaugstināt savas darba

iemaņas un prasmes, lai pēc soda izciešanas būtu vieglāk

integrēties sabiedrībā un nopelnīt iztikas līdzekļus (sk.:

Zahars V. Kriminālsodu izpildes tiesības. Vispārīgā daļa. Rīga:

Latvijas Policijas akadēmija, 1999, 44. - 52. lpp.; Coyle A.

A Human Rights Approach to Prison Management. Handbook for prison

staff. London: International Centre for Prison Studies, 2002,

p. 88). Kā noteic Apvienoto Nāciju Organizācijas

1957. gada 31. jūlija Ieslodzīto režīma minimālo

standartnoteikumu 71.panta ceturtā daļa, ieslodzīto personu

darbam ir jābūt tādam, kas uztur vai palielina ieslodzīto personu

spēju nopelnīt iztiku pēc soda izciešanas. Arī Vācijas Federālā

konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka ieslodzīto darbs sekmē

ieslodzīto profesionālo integrāciju sabiedrībā un nodrošina

nākotnei nepieciešamo ekonomisko bāzi (sk.: BVerfGE 98,

169).

Tā kā ieslodzīto nodarbināšana nav

pielīdzināma darba tiesiskajām attiecībām ārpus ieslodzījuma

vietām atšķirīgo mērķu dēļ, valstij ir pienākums ieslodzīto

nodarbinātības jautājumus regulēt atsevišķi. Regulējot ieslodzīto

personu nodarbinātību, valstij iespēju robežās jāvadās pēc

Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes izstrādātajām

rekomendācijām šajā jomā.

14.3. Ņemot vērā ieslodzīto

nodarbinātības mērķus, Satversmes tiesa piekrīt Saeimas paustajam

viedoklim, ka nodarbinātie ieslodzītie un nodarbinātie, kas

neatrodas ieslodzījumā, nav uzskatāmi par personu grupām, kas

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Ieslodzīto nodarbināšanai ir citi

mērķi, un šā iemesla dēļ valstij nav pienākuma vispārējās darba

tiesiskajās attiecībās noteiktās tiesības un sociālās garantijas

attiecināt arī uz ieslodzītajiem, kas tiek nodarbināti brīvības

atņemšanas soda izciešanas laikā. Ņemot vērā ieslodzīto

nodarbināšanas īpašos mērķus un ieslodzīto personu vajadzības,

ieslodzītajiem nosakāmas atšķirīgas tiesības un sociālās

garantijas. Darbam ieslodzījuma vietās ir jākalpo ieslodzīto

resocializācijai un atgriešanai dzīvei sabiedrībā, nevis peļņas

gūšanai. Šādu pieeju ieslodzīto nodarbinātībai paredz arī Eiropas

cietumu noteikumu 26.8. punkts, proti, "lai gan finansiālā

peļņa, ko dod ražošana attiecīgajā iestādē, var kalpot tās līmeņa

paaugstināšanai un apmācības kvalitātes celšanai, ieslodzīto

intereses un soda izciešanu nedrīkst pakļaut šim mērķim".

Nodarbinātie

ieslodzītie un nodarbinātie, kas neatrodas ieslodzījumā,

neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

15. Pieteikuma iesniedzējs

norādījis, ka apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret

ieslodzījumā nodarbinātiem ieslodzītajiem un ieslodzītajiem, kuri

nav nodarbināti.

Arī Tiesībsargs uzskata: lai

noskaidrotu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, ir jāizvērtē apstrīdētajā normā

noteiktā prasība uzturēšanas izdevumu segšanā piedalīties tikai

nodarbinātajiem ieslodzītajiem (sk. lietas materiālu

98. lpp.).

16. Nodarbināts

ieslodzītais un nenodarbināts ieslodzītais izcieš sodu par

izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem Kodeksā noteiktajā

kārtībā. Ieslodzītajiem jāievēro Kodeksa 7. nodaļā

noteiktais režīms. Savukārt Kodeksa 13. nodaļa noteic

ieslodzīto materiālo un sadzīves vajadzību apmierināšanas

kārtību.

Kodeksa 4. panta

3. punktā īpaši uzsvērts, ka likuma priekšā visi ieslodzītie

ir vienlīdzīgi, savukārt šā panta 2. punkts aizliedz

ieslodzīto diskrimināciju atkarībā no rases, tautības, valodas,

dzimuma, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem uzskatiem,

reliģiskās pārliecības un citiem kritērijiem.

Līdz ar to visi

ieslodzītie atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

17. Apstrīdētā norma

paredz, ka nodarbinātajiem ieslodzītajiem jāpiedalās to izdevumu

segšanā, kuri saistīti ar ieslodzīto uzturēšanu. Šā mērķa

sasniegšanas labad apstrīdētā norma paredz, ka no nodarbināto

ieslodzīto darba samaksas tiek izdarīts ieturējums noteiktā

apmērā.

Savukārt nenodarbināto ieslodzīto

pienākumu piedalīties to izdevumu segšanā, kuri saistīti ar

ieslodzīto uzturēšanu, normatīvie akti neparedz. Tomēr šos

ieslodzītos var iedalīt divās grupās:

pirmkārt, ieslodzītajos, kuriem

nav cita veida regulāru ienākumu;

otrkārt, ieslodzītajos, kuriem ir

cita veida regulāri ienākumi, piemēram, pensija.

Var piekrist Tieslietu ministrijas

paustajam viedoklim, ka, visiem ieslodzītajiem paredzot pienākumu

daļēji segt savas uzturēšanas izdevumus, pastāvētu tāda iespēja,

ka daudzām personām gluži vienkārši nebūtu šā pienākuma izpildei

nepieciešamo finanšu līdzekļu. Tādējādi ieslodzītajam veidotos

parāds, kas apgrūtinātu viņa atgriešanos sabiedrībā un iespējas

nodrošināt pietiekamus iztikas līdzekļus (sk. lietas materiālu

117. lpp.).

Tomēr jāņem vērā, ka daļai

ieslodzīto var būt arī cita veida regulāri ienākumi

(sk. Tiesībsarga viedokli, lietas materiālu

98. lpp.) un šīm personām šāds uzturēšanas izdevumu

daļējas segšanas pienākums apstrīdētajā normā nav noteikts.

Tādējādi nodarbinātajiem

ieslodzītajiem no viena veida regulāriem ienākumiem, proti, no

darba algas, tiek izdarīts ieturējums, bet no nenodarbināto

ieslodzīto cita veida regulārajiem ienākumiem šāds ieturējums

netiek izdarīts.

Līdz ar to

apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret divu kategoriju

ieslodzītajiem uzturēšanas izdevumu segšanā.

18. Lai noteiktu, vai šādai

atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jākonstatē, vai tai ir leģitīms mērķis.

18.1. Vācijas Federālā

konstitucionālā tiesa ir uzsvērusi, ka Pamatlikums prasa, lai

ieslodzījuma vietās tiktu nodrošināta efektīva resocializācija.

Šā mērķa sasniegšanas ziņā likumdevējs bauda plašu rīcības

brīvību (sk.: BVerfGE 98, 169). Ņemot vērā to, ka arī

Latvijas sodu izpildes tiesību mērķis ir panākt ieslodzītā

resocializāciju, Latvijas likumdevējam ir piešķirama plaša

rīcības brīvība efektīvas resocializācijas sistēmas izveidei un

pilnveidošanai.

Taču likumdevēja rīcības brīvība

nav neierobežota. Rīcības brīvība izmantojama tikai tiktāl, lai

nodrošinātu efektīvu soda izciešanas un resocializācijas sistēmu,

proti, likumdevējs nedrīkst radīt priekšnosacījumus nepamatotai

ieslodzīto personu pamattiesību aizskaršanai.

18.2. Ieturējumam, kas

paredzēts ieslodzīto uzturēšanas izdevumu daļējai segšanai, ir

sava nozīme ieslodzīto resocializācijas procesā. Ieslodzīto

nodarbinātība un iespēja ar darbu nopelnīt finanšu līdzekļus, kā

arī pienākums daļēji segt uzturēšanas izdevumus ieslodzījuma

vietā nodrošina ieslodzītajiem iespēju apgūt prasmi rīkoties ar

finanšu līdzekļiem un apzināties, ka ar nopelnīto ir jāsedz savi

uzturēšanas izdevumi. Tāpat ieslodzītais šādā veidā tiek

iesaistīts savu pašreizējo dzīves apstākļu uzlabošanā.

Resocializācijas mērķis ir

nodrošināt ieslodzītajam iespēju apgūt prasmes, kas

nepieciešamas, lai dzīvotu atbildīgi, kā arī radīt viņā vēlmi

turpmāk atturēties no noziedzīgiem nodarījumiem

(sk.: BVerfGE 98,169). Resocializācija kopumā un

katrs tās elements (ieslodzīto nodarbinātība, samaksa par veikto

darbu, pienākums piedalīties uzturēšanas izdevumu segšanā) kalpo

noziedzības mazināšanai, ieslodzīto reintegrācijai sabiedrībā un

sabiedrības drošības uzlabošanai, kā arī citu cilvēku dzīvības,

likumisko interešu un tiesību aizsardzībai.

Līdz ar to

ieturējumiem no darba samaksas ir leģitīms mērķis.

18.3. Apstrīdētās normas

pirmais teikums vispārīgi paredz, ka no ieslodzīto darba samaksas

tiek izdarīti ieturējumi ieslodzīto uzturēšanas izdevumu daļējai

segšanai. Apstrīdētā norma skaidri nenoteic, kādiem mērķiem ir

izlietojami iegūtie līdzekļi. Tieslietu ministrija norāda, ka,

izstrādājot likumprojektu, ar uzturēšanu esot domāti tikai

izdevumi ieslodzīto ēdināšanai, medikamentiem, nodrošināšanai ar

higiēnas precēm un citu sadzīves vajadzību apmierināšanai, nevis

personāla uzturēšanai (sk. lietas materiālu

106. lpp.). Šādi līdzekļu izlietojuma mērķi ir noteikti

arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes sagatavotajos metodiskajos

norādījumos. Tajos ir noteikts, kādām vajadzībām tērējami šie

ieturējumi, proti, tikai ieslodzīto ēdināšanai, apģērbu un

medikamentu iegādei (sk. lietas materiālu 91. -

92. lpp.).

Normatīvajos aktos nav pietiekami

skaidri noteikts, vai šie ieturējumi izmantojami visu ieslodzīto

uzturēšanai kopējā ieslodzījuma vietas budžeta ietvaros vai arī

tikai nodarbināto ieslodzīto vajadzību apmierināšanai.

Tiesībsargs konstatējis, ka šajā jomā dažādās ieslodzījuma vietās

pastāv atšķirīga prakse (sk. lietas materiālu

98. lpp.).

Apstrīdētā norma ieturējuma apmēru

noteic imperatīvi, to piesaistot valstī noteiktajai minimālajai

darba samaksai, nevis ieslodzītā faktiski nopelnītajai darba

samaksai vai nepieciešamajiem uzturēšanas izdevumiem. Vērā ņemams

ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes viedoklis, ka būtu nepieciešams

samazināt ieturējumu, jo minimālā darba alga valstī ir

paaugstināta un tādējādi iznāk, ka šobrīd no nodarbinātajiem

ieslodzītajiem faktiski tiek ieturēts vairāk, nekā bija plānots

(sk. lietas materiālu 86. lpp.).

Tāpat apstrīdētā norma neparedz

noteiktu summu, kas nebūtu ņemama vērā, izdarot ieturējumus,

proti, neparedz saglabāt zināmu neapliekamo minimumu ieslodzītā

vajadzību apmierināšanai. Šajā aspektā vajadzētu ievērot, ka

ieslodzīto darbam jābūt atbilstoši apmaksātam, lai

resocializācija varētu sasniegt savus mērķus. Darba samaksai

jārada ieslodzītajos pārliecība par pastāvīga darba kā

nepieciešamo līdzekļu ieguves avota priekšrocībām arī pēc

atbrīvošanas no ieslodzījuma vietām (sk.: BVerfGE

98,169).

Līdz ar to

apstrīdētās normas regulējums būtu pilnveidojams.

18.4. Lai atšķirīgā

attieksme pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, būtu attaisnojama, regulējumam jākalpo noteiktam

leģitīmam mērķim - citu konstitucionāla ranga vērtību

aizsardzībai.

Apstrīdētā norma paredz, ka

ieturējumi uzturēšanas izdevumu daļējai segšanai tiek izdarīti

tikai no nodarbināto ieslodzīto personu darba samaksas. Taču nav

paredzēts, ka šādi ieturējumi būtu izdarāmi arī no citu

ieslodzīto regulāriem ienākumiem.

Arī Tiesībsargs norāda, ka

apstrīdētā norma radot tādu situāciju, ka nodarbinātais

ieslodzītais ar savas darba samaksas ieturējumiem piedalās arī to

ieslodzījuma vietā ievietoto personu uzturēšanā vai sadzīves

apstākļu uzlabošanā, kurām ir citi ienākumu avoti. Tādējādi

rodoties nevienlīdzība starp ieslodzītajiem (sk. lietas

materiālu 98. lpp.).

Šādai atšķirīgai attieksmei nav

leģitīma mērķa, proti, tā nav nepieciešama nedz citu cilvēku

tiesību un demokrātiskās valsts iekārtas, nedz arī sabiedrības

drošības, labklājības un tikumības aizsardzībai.

Līdz ar to

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam.

19. Saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību normas, kuras

Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā

spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

noteikusi citādi.

Tā kā ieturējumi no nodarbināto

ieslodzīto ienākumiem daļējai uzturēšanas izdevumu segšanai ir

nozīmīgs resocializācijas sistēmas elements, likumdevējam ir

nepieciešams laiks, lai, saglabājot ieturējumus kā tādus,

novērstu apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Latvijas Sodu

izpildes kodeksa 55. panta otro daļu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 107. pantam.

2. Atzīt Latvijas Sodu

izpildes kodeksa 55. panta otro daļu par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu

no 2007. gada 15. decembra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris