4. pants

Pieaicinātā persona

- Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs)

- pauž viedokli, ka veselība ir būtisks indivīda labklājības un

cieņas priekšnoteikums. Valsts nevarot ikvienam garantēt labu

veselības stāvokli, tomēr esot atbildīga par tādu apstākļu

radīšanu, kuros personas veselība tiek aizsargāta un, iespējams,

pat uzlabota. Tiesības uz veselību kā cilvēktiesības esot

paredzētas gan ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, gan ANO

Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām.

Kā norāda Tiesībsargs, ar tiesībām

uz veselību esot jāsaprot tiesības uz tādiem apstākļiem,

pakalpojumiem un precēm, kas nepieciešami, lai sasniegtu augstāko

veselības aizsardzības līmeni. No Satversmes 111. pantā

lietotajiem vārdiem "valsts aizsargā cilvēka veselību" izrietot

ne vien valsts pienākums noteiktos gadījumos un līmenī, kas cieši

saistīts ar valsts ekonomiskajām iespējām, veikt pasākumus, lai

aizsargātu cilvēku veselību, bet arī valsts pienākums atturēties

no tādām darbībām, kas ierobežo iespējas katrai personai pašai

rūpēties par savas veselības aizsardzību.

Tiesībsargs uzskata, ka konkrētajā

gadījumā tiesības uz veselību ir jāskata kopsakarā ar

necilvēcīgas izturēšanās aizliegumu, kas ietverts Satversmes 95.

pantā, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pantā,

ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām

tiesībām 7. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Eiropas Cilvēktiesību

konvencija) 3. pantā. Tiesībsargs, atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Poltoratsky v.

Ukraine, norāda, ka 24 stundas ilga atrašanās kamerā, kurā

nav pieejams svaigs gaiss un dienas gaisma, kā arī ir ierobežota

platība uz vienu ieslodzīto un netiek nodrošinātas pastaigas

svaigā gaisā, ir atzīstama par necilvēcīgu apiešanos un Eiropas

Cilvēktiesību konvencijas 3. panta pārkāpumu.

Arī Eiropas Padomes izveidotā

Komiteja spīdzināšanas novēršanai jau pirmās vizītes laikā

Latvijā esot norādījusi uz valsts pienākumu katru dienu

nodrošināt vismaz vienu stundu ilgu pastaigu svaigā gaisā

personām, kuras ievietotas soda izo­latoros. Šī rekomendācija

esot atkārtota arī turpmāko vizīšu laikā, tomēr Latvija to neesot

ņēmusi vērā. Tiesībsarga biroja darbinieki esot konstatējuši, ka

ieslodzījuma vietās joprojām nav novērsti minētajās

rekomendācijās norādītie pārkāpumi.

Tiesībsargs secina, ka Satversmes

111. pantā kopsakarā ar Satversmes 95. pantu garantētās

tiesības tiek pārkāptas, ja ieslodzītajiem, kuri ievietoti soda

izolatoros, netiek nodrošināta vienu stundu ilga pastaiga svaigā

gaisā katru dienu. Valsts nevarot aizbildināties ar naudas

līdzekļu vai citu resursu trūkumu, ja tā nenodrošina tādu tiesību

īstenošanu, kuras ietver necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma

elementus.