3. pants

Regulējums par pārdēvēšanas izmaksām (uzskatu, ka tās būtu

jāsedz valstij).

X

Pievienoju šai vēstulei informatīvu materiālu - biedrības

"Publiskās atmiņas centrs" sastādītu pārdēvējamo ielu

nosaukumu sarakstu un tās sagatavotu likumprojektu ar

anotāciju.

Biedrības "Publiskās atmiņas centrs" sagatavotais

likumprojekts, tāpat arī anotācija, būs jāpārveido atbilstoši

Saeimā pieņemtajai likumdošanas tehnikai.

Svarīgākā informācija ir ietverta pievienotajā biedrības

"Publiskās atmiņas centrs" sastādītajā sarakstā ar

vairāk nekā 80 ielu nosaukumiem un citiem vietvārdiem, kuri būtu

pārdēvējami.

Biedrība veikusi lielu darbu pie šī saraksta izveides, atrodot

skaidrojošu informāciju par attiecīgajiem nosaukumiem, kuri

atspoguļo padomju režīma un cariskās Krievijas pasaules

redzējumu, it sevišķi par Latvijas piederību Krievijas / Padomju

Savienības ietekmes telpai.

Pateicos biedrības "Publiskās atmiņas centrs"

dibinātājiem Kārlim Kangerim, Kristīnei Jarinovskai un Didzim

Šēnbergam par pilsonisko aktivitāti un ieguldīto lielo darbu

sabiedrības labā.

XI

Šis saraksts attiecīgajai Saeimas komisijai būtu rūpīgi

jāizskata. Ļoti iespējams, ka gan attiecīgajā komisijā, gan

sabiedrībā varētu notikt plašāka diskusija, it sevišķi par trim

sarakstā iekļauto nosaukumu grupām:

Pirmkārt, par latviešu kultūras darbiniekiem -

kolaboracionistiem (piemēram, rakstnieku Andreju Upīti). Noteikti

būs viedoklis, ka viņi ir devuši nozīmīgu pienesumu latviešu

kultūrai ("Zaļā zeme" u. c.), un viņu vārdā nodēvētās

ielas godina viņus kā kultūras darbiniekus, nevis kā

kolaboracionistus.

Es uzskatu, ka, neraugoties uz tā vai cita cilvēka pienesumu

latviešu kultūrai, būtu atsevišķi jāvērtē viņa attieksme pret

okupantu režīmu: vai tas ir bijis tikai "parastais"

konformisms un "obligāto meslu maksāšana", kam

represīvā sistēmā ir spiesta pakļauties lielākā sabiedrības daļa,

vai cilvēks bezprincipiāla karjerisma dēļ centies izkalpoties uz

citu rēķina vai arī pārliecības dēļ kļuvis par aktīvu okupantu

varas īstenotāju. Jāpatur prātā, ka šo kolaboracionistu radītās

kultūras vērtības arī turpmāk paliek apritē; jautājums ir vienīgi

par to, vai viņu vārdā patiešām jāsauc ielas mūsdienu

Latvijā.

Otrkārt, varētu būt mēģinājumi aizstāvēt dažādu

laikmetu krievu zinātniekus, rakstniekus u. c. personības, kam

nav tieša sakara ar Latviju (piemēram, Turgeņevs, Čehovs,

Lomonosovs u. c.).

Te mans viedoklis ir, ka, lai arī šo cilvēku darbība bijusi

politiski "neitrāla", tomēr ar viņiem Latvija tiek

iezīmēta kā Krievijai piederīga telpa. Uz patlaban atdzimušā

Krievijas agresīvā imperiālisma fona tas noteikti nav pieņemami.

Ja gribam godināt pasaulē nozīmīgus rakstniekus, zinātniekus vai

citas personības, tad ir milzīga izvēle ar tādu cilvēku vārdiem,

kuri nav saistāmi ar kādas impērijas tīkojumiem Latvijā

(Servantess, Milošs, Einšteins u.c.).

Treškārt, sarakstā ir arī iekļauti vairāki apdzīvoto

vietu nosaukumi, kuri saglabāti krievu valodā, tikai

transliterēti latīņu burtiem (Tihaja Pristaņa u.c.). Uzskatu, ka

Latvijā apdzīvoto vietu oficiālajiem nosaukumiem ir jābūt

valstsnācijas - latviešu - valodā. Vēsturiski raugoties gandrīz

visām, pat vismazākajām apdzīvotajām vietām un ģeogrāfiskajiem

nosaukumiem, paralēli latviešu nosaukumiem ir arī vācu nosaukumi

(piemēram, Aizpute - Hasenpoth, Alūksne - Marienburg, Inčukalnam

- Hinzenberg u.c.), vēl daudziem ir arī krievu, poļu, tāpat arī

ebreju vai lībiešu nosaukumi. Manuprāt, Latvijā kā latviski

nacionālā valstī visiem nosaukumiem oficiāli jābūt valsts valodā,

jo tā ir Latvijas iedzīvotāju kopējā valoda. Izņēmumi būtu

pieļaujami vienīgi vēsturiski pamatotos gadījumos (piemēram,

vēsturiskās vecticībnieku sādžas).

Latviešiem ir daudz godājamu personu, svarīgu notikumu, ar

mūsu pasaules redzējumu saistītu jēdzienu, uz kuriem varētu

norādīt pārdēvējamo ielu nosaukumi. Šeit sabiedrībai būtu

jāiesaistās ar saviem priekšlikumiem.

Jebkurā gadījumā jau pašas diskusijas par šiem nosaukumiem būs

uzskatāmas par pienesumu mūsu vēsturiskās apziņas līmeņa

celšanai.

XII

Vardarbīgs un represīvs režīms izkropļo sabiedrību, tās

domāšanu, mentalitāti, pasaules redzējumu. Tas izkropļo gan

vardarbības īstenotājus, gan to upurus. Tas attiecas kā uz

individuāliem varmākām un viņu upuriem, tā uz valstīm un

nācijām.

Esmu arī starptautiskā apritē norādījis, ka Krievijas

imperiālais un koloniālais karš pret Ukrainu vismaz daļēji

sakņojas apstāklī, ka Krievija un krievu nācija - atšķirībā no

Vācijas un vācu nācijas - nekad nav izvērtējusi savu pagātni,

savu totalitāro režīmu noziegumus.1

Taču vardarbīga, represīva režīma ietekmes sekas uz sabiedrību

ir jāizvērtē arī šī režīma upuriem, šajā gadījumā - Latvijai. Jo

šīs sekas, lai arī laika gaitā ar mazinošu tendenci, tomēr vēl

ilgi turpina ietekmēt mūsu pasaules redzējumu, mūsu

pašapziņu.

Viena mūsu sabiedrības daļa neiedziļinoties joprojām uzskata,

ka mūs kaut kas tomēr vēl saista ar Krieviju - piemēram, kad tiek

izvēlēta krievu valoda kā otrā svešvaloda skolā, kad tiek

prasītas krievu valodas prasmes darbā u.tml. Tā ir sava veida

"mazohistiska pašdiskriminācija", kuras saknes

meklējamas neapzinātā, represīvā okupācijas režīma ieaudzinātajā

piederības vai vismaz tuvības sajūtā "krievu pasaulei"

- pat vēl trīsdesmit trīs gadus pēc Latvijas neatkarības

atjaunošanas.

Vēsturiski tas ir saprotami. Upura orientēšanās uz varmāku vēl

ilgi pēc tam, kad tā vara jau ir beigusies, psiholoģiski ir visai

bieža reakcija.

Taču tas mūs kā sabiedrību dara nebrīvus. Tas traucē mums

izvērtēt savu pagātni atbilstoši mūsu šodienas morālajām vērtībām

un atbrīvoties no tāda pagātnes mantojuma, kas kropļo mūsu

pašizpratni un pasaules redzējumu.

Tādēļ vienmēr esmu iestājies par šādu pagātnes pārvarēšanas

politiku Latvijā.2 Šajā kontekstā - kā zināmu

pienesumu pagātnes pārvarēšanas politikai Latvijā -, redzu arī šo

manis Satversmes 47.panta kārtībā rosināto likumu par

Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas politiku

rezultātā ieviesto nosaukumu pārdēvēšanu.

Tas būs arī pienesums Latvijas dekolonizācijas politikai.

Mums nav vajadzīgas ielas un citi vietvārdi, kas tur godā

padomju okupācijas režīmu vai cariskās Krievijas impēriju.

1 Runa Vācijas Bundestāgā 2022. gada 13.

novembrī.

2 Skat. arī Egils Levits: Pagātnes pārvarēšana.

Tīrraksts Nr.1, 2014; arī Egils Levits:

Valstsgriba, 2018, 681. un turpm. lpp.

Valsts prezidents Egils Levits