9. pants

Konstatējot ierobežojuma leģitīmo mērķi,

nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam. Lai

noskaidrotu, vai attiecīgais ierobežojums ir samērīgs, Satversmes

tiesa parasti izvērtē: pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai mērķi nevar

sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās intereses

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai labums, ko gūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem.

Tomēr nodokļu tiesību jomā likumdevējam nevar izvirzīt tādus

pašus nosacījumus kā, piemēram, pilsonisko vai politisko tiesību

aizsardzības un nodrošināšanas jomā. Attiecīgās tiesību jomas

specifika nosaka arī konstitucionālās kontroles robežas - no

pamattiesību ierobežošanas viedokļa Satversmes tiesa galvenokārt

var vērtēt to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs

adresātam un vai nodokļu normatīvais regulējums atbilst

vispārējiem tiesību principiem (sk. Satversmes tiesas 2007.

gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.

punktu).

Valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša

rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu

likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības

noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Personas pamattiesības uz

īpašumu netiek pārkāptas, ja valsts uzliek personai publiski

tiesiskus naudas maksāšanas pienākumus, kas nav šai personai

pārmērīgs apgrūtinājums un būtiski neietekmē tās finansiālo

stāvokli. Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības nav

aplūkojamas atrauti no personas konstitucionālā pienākuma maksāt

pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10.

punktu).

9.1. Apstrīdētais regulējums galvenokārt aplūkojams no

diviem aspektiem. No vienas puses, tas paredz ienākuma nodokļa

maksāšanu no kapitāla pieauguma un ir līdzīgs regulējumam par

procentu ienākumu no kapitāla. No otras puses, apstrīdētais

regulējums skar pensiju sistēmu, proti, paredz aplikt ar nodokli

papildpensiju. Katrs no šiem aspektiem, it īpaši attiecībā uz

tiesisko paļāvību, ir izvērtējams atsevišķi.

Arī deputāts Pēteris Keišs, ziņojot par likumprojektu

"Par privātajiem pensiju fondiem" atbildīgās komisijas

vārdā Saeimas sēdē 1997. gada 27. februārī, norādīja:

"Privāto pensiju fonda darbības uzsākšana valstī ir

nepieciešama no diviem aspektiem. Pirmkārt, privātie uzkrājumi

šādos fondos nodrošina pensiju tiešāku atbilstību darba dzīves

laikā veiktajām iemaksām, iedibina paradumu veidot privātos

uzkrājumus pensijas vecumam, lai paaugstinātu personām dzīves

līmeni. Otrkārt, šādi fondi tirgus ekonomikas finanšu sistēmā

varētu būt nozīmīgs iekšējo investīciju avots" (sk.

Saeimas 1997. gada 27. februāra sēdes stenogrammu

http://www.saeima.lv/steno/st_97/st2702.html).

9.2. Latvijas Republikas Augstākā padome IIN likumu

pieņēma 1993. gada maijā, un tas stājās spēkā 1994. gada 1.

janvārī. Tolaik privāto pensiju fondu Latvijā nebija. Sākotnēji

IIN likums paredzēja, ka ne pensijas, nedz arī procentu ienākumi

ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikti. Šāds regulējums

bija spēkā arī laikā, kad Saeima diskutēja par pensiju koncepciju

un pieņēma ar to saistītos likumus, tostarp likumu "Par

privātajiem pensiju fondiem". Atbilstoši minētajam

regulējumam Saeima IIN likumā iestrādāja arī 9. panta pirmās

daļas 24. punktu, kas paredzēja, ka ar nodokli neapliek ienākumu

no privātajos pensiju fondos veikto iemaksu ieguldīšanas. Gan

valsts pensijas, gan ienākumi no ieguldījumiem privātajos pensiju

fondos, gan arī procentu ienākums pēc savas būtības ir ienākumi,

uz kuriem attiecas IIN likums. IIN likuma 9. panta 24. punktā

paredzētais nodokļa atvieglojums bija spēkā ilgu laiku, un

personām varēja veidoties tiesiskā paļāvība uz to, ka šis

regulējums nemainīsies.

9.3. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka personas

tiesiskā paļāvība uz to, ka nodokļa atvieglojums netiks atcelts

pat tad, ja ekonomiskās politikas prioritātes mainīsies, nav

aizsargājama tādā pašā mērā kā personas tiesiskā paļāvība citos

gadījumos, kad tiesībām uz īpašumu tiek noteikti ierobežojumi

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-25-01 10.1. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka procentu ienākuma aplikšana

ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, arī šāda regulējuma ieviešana,

nenosakot pārejas regulējumu attiecībā uz ienākumiem, kuri gūti

no ieguldījumiem, kas izdarīti pirms jaunā regulējuma spēkā

stāšanās, atbilst Satversmes 105. pantam (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 6. decembra spriedumu lietā Nr.

2010-25-01). Ciktāl apstrīdētais regulējums ir līdzīgs

regulējumam par procentu ienākumu no kapitāla, nav nepieciešams

no jauna izvērtēt tā atbilstību Satversmes 105. pantam.

9.4. Pensijas uzdevums ir nodrošināt personai ienākumus

vecumā, proti, periodā, kad tiek prezumēta tās darbnespēja. Kā

jau minēts, līdzekļu nodrošināšanai šim mērķim valsts ir

izveidojusi triju līmeņu pensiju sistēmu. Apstrīdētā norma

attiecas uz papildpensiju, proti, trešo pensiju līmeni, kurā

personas piedalīšanās ir brīvprātīga. Līdz ar to jānoskaidro, vai

papildpensiju ir pieļaujams aplikt ar nodokli.

Satversmes tiesa 2007. gada 8. jūnija spriedumā lietā Nr.

2007-01-01 jau secinājusi, ka likumdevējs ir tiesīgs vecuma

pensiju, proti, izmaksas pensiju pirmajā līmenī, noteikt par

iedzīvotāju ienākuma nodokļa objektu. Šāda likumdevēja rīcība

nepārkāpj tam Satversmes 105. pantā noteiktās rīcības brīvības

robežas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu). Minētajā spriedumā

Satversmes tiesa citastarp vērtēja vecuma pensijas veidošanas

principus un to, ka valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas ir

atbrīvotas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas.

Arī iemaksas privātajos pensiju fondos, ja tās nepārsniedz

noteiktu apjomu, ar nodokli netiek apliktas. Atbilstoši IIN

likuma 10. panta pirmās daļas 5. punktam pirms ienākuma

aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma tiek

atskaitītas saskaņā ar likumu "Par privātajiem pensiju

fondiem" izveidotajos privātajos pensiju fondos vai citās

Eiropas Savienības dalībvalstīs vai Eiropas Ekonomikas zonas

valstīs reģistrētajos privātajos pensiju fondos izdarītās

iemaksas, kas nepārsniedz noteiktu daļu no personas gada

apliekamā ienākuma.

Apliekot ar nodokli privātajā pensiju fondā uzkrāto kapitālu

tajā brīdī, kad personai to izmaksā, dubulta aplikšana ar nodokli

nenotiek.

Īpaši ņemot vērā to, ka arī pamatpensijas, kas piešķirtas pēc

1995. gada, ja tās pārsniedz noteiktu minimumu, tiek apliktas ar

iedzīvotāju ienākuma nodokli, jāsecina, ka no privātajiem pensiju

fondiem izmaksājamā kapitāla aplikšana ar nodokli pati par sevi

nav pretrunā ar Satversmes 105. pantu. Tomēr, izvēloties šādu

regulējumu, likumdevējam jāņem vērā, ka sabiedrības labklājības

interesēs ir mudināt personas veidot privātos uzkrājumus pensijas

vecumam, respektīvi, piedalīties pensiju trešajā līmenī.

9.5. Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību

tiesiskās paļāvības principam, jāņem vērā, ka arī pirms Grozījumu

spēkā stāšanās iedzīvotāju ienākuma nodoklis tika piemērots tai

papildpensijas daļai, kura veidojas no privātajā pensiju fondā

uzkrātā darba devēja iemaksātā kapitāla izmaksas. Mainījusies ir

tikai likme. Pirms 2009. gada tā bija 25 procenti, 2009. gadā -

23 procenti, bet 2010. gadā - 26 procenti. Tātad Pieteikuma

iesniedzējiem nevarēja izveidoties aizsargājama paļāvība uz to,

ka šī likme paliks nemainīga.

Likmes maiņa dažu procentu apmērā neatņem personai interesi

piedalīties pensiju trešajā līmenī. Jāņem vērā, ka personai, kura

izdara iemaksas privātajos pensiju fondos, ir radīts labvēlīgāks

tiesiskais statuss nekā personai, kura vēlētos brīvprātīgi uzkrāt

līdzekļus vecumdienām citādā veidā. Personas kapitālu privātajā

pensiju fondā veido arī tā personas ienākuma daļa, kura tai būtu

jāsamaksā kā ienākuma nodoklis, ja šī persona neiesaistītos

pensiju trešajā līmenī. Arī šī daļa veido personas kapitāla

pieaugumu. Kamēr šis kapitāls netiek personai izmaksāts, tas vēl

netiek aplikts ar nodokli un turpina veidot uzkrājumu.

9.6. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka leģitīmo mērķi

varētu sasniegt arī tad, ja apstrīdēto normu attiecinātu tikai uz

ienākumiem no tiem ieguldījumiem privātajos pensiju fondos, kas

izdarīti pēc Grozījumu spēkā stāšanās.

Taču, "izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis

ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē" (Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punkts).

Jāņem vērā, ka privātie pensiju fondi ir orientēti uz ilgstošu

darbību. Ja likumdevējs ieviestu tādu regulējumu, kas paredzētu

dažādu aplikšanas kārtību pieaugumam no pensiju fondā iemaksātā

kapitāla atkarībā no tā, kurā gadā tas iemaksāts, sarežģītos un

sadārdzinātos administrēšanas sistēma un līdz ar to varētu tikt

nelabvēlīgi ietekmēts privātā pensiju fonda ienesīgums. Savukārt

valsts budžets saņemtu ievērojami mazākus ieņēmumus un nevarētu

nodrošināt iepriekš minēto mērķu realizāciju.

Tātad ar Pieteikuma iesniedzēju minēto alternatīvo līdzekli

leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nevarētu sasniegt. Lietā nav

materiālu, kas norādītu uz citiem alternatīviem līdzekļiem, ar

kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

9.7. Izvērtējot, vai privātajos pensiju fondos

ieguldītā kapitāla pieauguma aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli neatņem personai interesi iesaistīties trešajā pensiju

līmenī, jāņem vērā, ka minētajiem ienākumiem noteikts

saudzējošāks režīms - tie tiek aplikti ar nodokli pēc mazākas

procentu likmes nekā pamatpensija, kas pārsniedz noteikto

neapliekamo apmēru.

9.8. Nav noliedzams, ka demokrātiskā tiesiskā valstī

gadījumi, kad likumam tiek noteikts atpakaļejošs spēks, uzskatāmi

par izņēmumu. Regulējumam nodokļu jomā tiek izvirzītas īpašas

prasības, tomēr tas nenozīmē, ka nodokļu jomā atsevišķos

gadījumos nebūtu iespējams likumam piešķirt atpakaļvērstu spēku.

Nodokļu jomā tiek izšķirts tā saucamais īstais atpakaļvērstais

spēks un neīstais atpakaļvērstais spēks. Īstais

atpakaļvērstais spēks skar tiesiskās attiecības, kuras jau

izbeigušās pirms attiecīgās normas spēkā stāšanās, bet neīstais -

tiesiskās attiecības, kuras vēl turpinās (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01

10.3. punktu).

Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka Pieteikuma

iesniedzējiem apstrīdētā norma būtu piemērota ar īsto

atpakaļvērsto spēku un nodoklis būtu iekasēts par papildpensiju,

kura personām izmaksāta pirms apstrīdētās normas spēkā

stāšanās.

IIN likuma vispārējais princips ir tāds, ka personas ienākumi

tiek aplikti ar nodokli, kas ir spēkā šo ienākumu gūšanas laikā.

Atbilstoši tam pamatpensijas tiek apliktas ar nodokli, kas

noteikts to izmaksāšanas laikā, nevis laikā, kad persona

strādāja. Arī papildpensija tiek aplikta ar nodokli, kas noteikts

tās izmaksāšanas laikā, nevis laikā, kad persona izdarīja

uzkrājumus vai pieprasīja papildpensiju izmaksāt.

Satversmes tiesa jau ir secinājusi: "Personām bija

jārēķinās ar to, ka gadījumā, ja valsts ekonomiskā situācija un

vajadzības mainīsies, var mainīties arī nodokļu likmes un

atvieglojumi. Līdz ar to personām, noslēdzot līgumu par

noguldījumu uz noteiktu termiņu, kas pārsniedz saimniecisko gadu,

nebija objektīva pamata paļauties uz to, ka pastāvošais

regulējums attiecībā uz nodokļa atvieglojumiem visu šā līguma

darbības laiku nemainīsies" (Satversmes tiesas 2010. gada

6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 10.3. punkts).

Personām, kuras veica ieguldījumus privātajos pensiju fondos,

bija jārēķinās ar to, ka gadījumā, ja valsts ekonomiskā situācija

un vajadzības mainīsies, var mainīties arī nodokļu

likmes.

9.9. Satversmes tiesa ņem vērā arī Saeimas atbildes

rakstā norādīto, ka apstrīdētā norma regulē izmaksas pensiju

trešajā līmenī un neskar personas pamatpensiju.

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka apstrīdētā regulējuma

pieņemšanas laikā Latvija atradās ekonomiskās lejupslīdes

apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01). Šajos apstākļos

pasākumi valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanai bija neizbēgami.

Tie lielākā vai mazākā mērā skāra vairumu nodokļu maksātāju. Ja

valsts situāciju būtu risinājusi nevis palielinot valsts budžeta

ieņēmumus, bet izvēloties citus risinājumus, kuru rezultātā,

piemēram, strauji palielinātos inflācija, sekas Pieteikuma

iesniedzējiem un citām personām, kas iesaistījušās pensiju

trešajā līmenī, būtu vēl daudz nelabvēlīgākas, jo inflācijas

rezultātā samazinātos gan papildpensijas, gan arī pensijas

kapitāla vērtība.

Labums, ko sabiedrība kopumā ir guvusi no apstrīdētā

regulējuma kā uz budžeta ienākumu nodrošināšanu vērsta pasākumu

kopuma daļas, ir lielāks nekā Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību

un tiesiskās paļāvības ierobežojums.

Tātad apstrīdētais ierobežojums

atbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt, ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli" 16.1 panta trešā daļa atbilst Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris