91. pants
noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas". Satversmes tiesa, interpretējot šo

pantu, ir atzinusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips citastarp

liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga

pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

vienādos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu

daļas 1. punktu).

Tāpēc, lai izvērtētu, vai

apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 91. pantam,

jānoskaidro:

1) vai personas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā tiesību norma paredz atšķirīgu

attieksmi;

3) vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots

samērīguma princips.

9.1. Personas, veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas,

likumā noteiktajos gadījumos tiek apdrošinātas maternitātes un

slimības gadījumam. Iestājoties apdrošināšanas gadījumam,

personai ir tiesības uz maternitātes vai slimības pabalstu.

Sociālās apdrošināšanas iemaksas personas maksā no saviem

ienākumiem, kas nepārsniedz maksimālo gada ienākumu objektu

(šobrīd līdz 18 400 latu).

Līdz ar to visas personas, kurām ir tiesības saņemt minētos

pabalstus, ir vienādos un salīdzināmos apstākļos.

9.2. Valsts, izvēloties sociālās apdrošināšanas modeli, ir

noteikusi, ka saņemamajam valsts sociālās apdrošināšanas

pakalpojumam jāatbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas

iemaksām. Savukārt apstrīdētā likuma norma paredz ievērojami

mazāku sociālās apdrošināšanas izmaksu salīdzinājumā ar iemaksu

algu, no kuras veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi

viena sociālo iemaksu veicēju daļa saņem pakalpojumu, kas nav

proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām,

turpretī otra sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju daļa saņem

pakalpojumu, kas ir proporcionāls veiktajām iemaksām (sk.

lietas 1. sējuma 40. lpp.).

Tādējādi apstrīdētā likuma norma paredz atšķirīgu attieksmi pret

tiem, kuru ienākumi pārsniedz 50 procentus no gada maksimālā

iemaksu objekta, un tiem, kuru ienākumi nepārsniedz šādu

summu.

9.3. Likumprojekta (likums pieņemts 2000. gada

23. novembrī) "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu"" anotācijā un Latvijas Republikas Labklājības

ministrijas Sociālajā ziņojumā par 2001. gadu (

http://www.lm.gov.lv/index.php?sadala=296&id=97

, 10.11.2003.) norādīts apstrīdētās likuma normas mērķis -

nepieļaut likuma normu ļaunprātīgu izmantošanu un nepamatoti

lielu maternitātes un slimības pabalstu saņemšanu. Īstenojot

Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts

pienākums ir ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu,

bet arī izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu.

Valsts pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī

"iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu. Savukārt, ja šis

pienākums netiek pienācīgi pildīts, t.i., nav pietiekamas

kontroles attiecībā uz tiesību normu ļaunprātīgu izmantošanu un

nepamatoti lielu pabalstu saņemšanu, var uzskatīt, ka valsts

neizmanto visus tai pieejamos līdzekļus sociālo tiesību

īstenošanā.

Tādējādi iepriekšminēto mērķi nevar uzskatīt par leģitīmu.

7. Saeimas likumprojekta (likums pieņemts 2002. gada

24. oktobrī) "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu"" anotācijā bija izvirzīts mērķis - harmonizēt

likuma normas atbilstoši valsts sociālās apdrošināšanas

principam, lai persona, kura veic iemaksas sociālās

apdrošināšanas speciālajā budžetā, saņemtu atbilstošus

pakalpojumus. Grozot likumu "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu", no apstrīdētās likuma normas izslēdza 50 procentu

ierobežojumu.

8. Saeima 2002. gada 12. decembrī grozīja likumu

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", iekļaujot

apstrīdēto likuma normu pārejas noteikumu 2. punkta

4. apakšpunktā. Likumprojekta anotācijā ietvertais mērķis

bija nepieļaut valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

izdevumu pieaugumu maternitātes, slimības un apbedīšanas pabalstu

jomā. Savukārt anotācijas 2. nodaļas 3. punktā "Sociālo

seku izvērtējums" norādīts, ka apstrīdētā likuma norma ir

"pretrunā ar vispārējiem valsts sociālās apdrošināšanas

principiem, [...]. Šādu ierobežojumu noteikšana neveicina personu

dalību sistēmā un var veicināt personu griešanos Satversmes

tiesā".

Saeima un Ministru kabinets savos atbildes rakstos kā apstrīdētās

likuma normas leģitīmo mērķi norāda valsts sociālās

apdrošināšanas speciālo budžetu nodrošināšanu un sniedz apkopotus

datus par visiem valsts sociālās apdrošināšanas budžetiem, kuros

izveidojies deficīts vairāku desmitu miljonu latu apmērā (sk.

sprieduma 6.punktu). Tomēr šie skaitļi nav ņemami vērā, jo

tie raksturo deficīta apjomu visos valsts sociālās apdrošināšanas

speciālajos budžetos kopumā.

Savukārt maternitātes un slimības pabalstus izmaksā no

invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta. Šajā

budžetā 2000. gadā bija izveidojies fiskālais deficīts

3 163 719 latu apmērā. Deficīts minētajā budžetā

saglabājās arī 2001. gadā - 5 859 514 latu.

2002. gadā invaliditātes, maternitātes un slimības

speciālajā budžetā bija izveidojusies fiskālā rezerve

222 081 lata apmērā (sk. lietas 2. sējuma

84. lpp.).

Tādējādi laikā, kad nepastāvēja invaliditātes, maternitātes un

slimības speciālā budžeta deficīts, apstrīdētajā likuma normā

noteiktā atšķirīgā attieksme nebija attaisnota ar leģitīmu mērķi.

Apstrīdētās

likuma normas leģitīmais mērķis (tik ilgi, kamēr pastāvēja

deficīts) ir valsts sociālā budžeta (šajā gadījumā invaliditātes,

maternitātes un slimības speciālā budžeta) nodrošināšana. Tomēr

jāizvērtē, vai šā mērķa sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir

samērīgi.

2002. gadā maternitātes pabalstu saņēma

12 606 personas. No tām ierobežojums tika piemērots 367

personām jeb 2,9 procentiem no maternitātes pabalsta saņēmēju

kopskaita. 2001. gadā 296 personām - 3,05 procentiem. Pēc

VSAA sniegtās informācijas, lai šīm personām aprēķinātu

maternitātes pabalstu pilnā apmērā (bez 50 procentu

ierobežojuma), 2001. gadā būtu nepieciešami 106 000

latu, 2002. gadā - 88 510 latu (sk. lietas

1. sējuma 232. - 233. lpp.).

Savukārt, aprēķinot maternitātes pabalstu personai, uz kuru

attiecas apstrīdētās likuma normas ierobežojums, tiek būtiski

pasliktināts tās materiālais stāvoklis salīdzinājumā ar laiku

pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma. Piemēram, persona

vairs nespēj izpildīt kredītsaistības, ko bez grūtībām varēja

pildīt, saņemot ienākumus pirms došanās pirmsdzemdību un dzemdību

atvaļinājumā. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

nav samērīgs, jo labums, ko iegūst sabiedrība, nav lielāks par

indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

10. Apstrīdētā

noteikumu norma noteic kārtību, kādā tiek aprēķināta vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga valsts sociālās apdrošināšanas

pabalstu piešķiršanai, tostarp maternitātes un slimības pabalstu

piešķiršanai. Minētā norma ietver atsauci uz likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" 31. panta ceturto

daļu. Iesniedzējas apstrīd šo normu tikai tiktāl, ciktāl tā

attiecas uz apstrīdēto likuma normu. Tādējādi nav nepieciešams

atsevišķi izvērtēt apstrīdētās noteikumu normas atbilstību

Satversmei.

11. Ņemot vērā to, ka 2003. gada

13. novembrī apstrīdētā likuma norma jau bija zaudējusi

spēku, tiesai spriedumā nav jālemj par apstrīdētās likuma normas

spēka zaudēšanas brīdi. Laikā, kad apstrīdētā likuma norma bija

spēkā, VSAA aprēķināja slimības un maternitātes pabalstus saskaņā

ar apstrīdēto likuma normu. Tādējādi apstrīdētā likuma norma ir

aizskārusi iesniedzēju konstitucionālās tiesības, kas

nostiprinātas Satversmes 91. pantā. Lai nodrošinātu

iesniedzēju tiesību aizsardzību un dotu viņām iespēju saņemt

slimības un maternitātes pabalstus pilnā apmērā, attiecībā uz

iesniedzējām apstrīdētā likuma norma atzīstama par spēku

zaudējušu no brīža, kad iesniedzējām radās tiesības uz slimības

un maternitātes pabalstiem.

12. Konstatējot apstrīdētās likuma normas

neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par

prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs nav nepieciešams

vērtēt minētās normas atbilstību Satversmes 1. un

109. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 31. panta

ceturto daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2003. gada

1. janvārim) un pārejas noteikumu 2. punkta

4. apakšpunktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 91. pantam un attiecībā uz konstitucionālās

sūdzības iesniedzējām Irīnu Pīgozni un Baibu Strupišu par spēkā

neesošu no brīža, kad iesniedzējām radās tiesības uz slimības un

maternitātes pabalstiem.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Endziņš