105. pants
piešķir likumdevējam plašu rīcības brīvību noteikt,

kādas ir tās vispārējās vajadzības, kuras nepieciešams

apmierināt, lai sasniegtu īpašos publiskos mērķus (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-12-0103 22.1. punktu).

Tomēr likumdevēja rīcības brīvībai tādu sabiedrisko vajadzību

noteikšanā, kuru apmierināšanai nepieciešams piespiedu kārtā

atsavināt nekustamo īpašumu, ir vairāki ierobežojumi. Izskatot

lietu, kas ierosināta pēc personas konstitucionālās sūdzības,

Satversmes tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai nekustamā īpašuma

atsavināšana sabiedrības vajadzībām ir pamatota (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

2009-01-01 12.2. punktu). Arī ECT praksē atzīts, ka lēmumam

atsavināt nekustamo īpašumu sabiedrības vajadzībām jāietver

pamatojums tam, ka īpašums tiešām tiek atsavināts sabiedrības

vajadzībām (sk. ECT Lielās palātas 2000. gada 23. novembra

sprieduma lietā "Case of the former king of the Greece and

others v. Greece", pieteikums Nr. 25701/94, 87.

punktu).

Tādējādi, lai pārbaudītu, vai Pieteikuma iesniedzējai

piederošā nekustamā īpašuma atsavināšana bijusi tiesiska,

Satversmes tiesai jāpārliecinās, ka tā ir atbildusi sabiedrības

vajadzībām.

Atsavināšanas likuma 2. pantā ir noteiktas tās valsts un

sabiedrības intereses, kuru nodrošināšanas labad pieļaujama

īpašuma piespiedu atsavināšana. Proti, nekustamo īpašumu atsavina

valsts aizsardzības, vides aizsardzības, veselības aizsardzības

vai sociālās nodrošināšanas vajadzībām, sabiedrībai nepieciešamu

kultūras, izglītības un sporta objektu, inženierbūvju un

inženierkomunikāciju būvniecībai vai transporta infrastruktūras

attīstībai, kā arī citu sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, ja

šis mērķis nav sasniedzams ar citiem līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzējai piederošā nekustamā īpašuma piespiedu

atsavināšana tiek pamatota ar nepieciešamību īstenot valsts

autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas

projektu. Proti, kā norādīts likumprojekta anotācijā,

atsavināmais nekustamais īpašums nepieciešams īpašu sabiedrības

interešu un publisku mērķu sasniegšanai - transporta

infrastruktūras būvniecībai, kas nodrošinās satiksmes kustības

drošību un efektīvu kopējo transporta plūsmu valsts galveno

autoceļu tīklā Rietumu-Austrumu koridorā (sk. 2015. gada 14.

aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 237/Lp12 "Par

nekustamā īpašuma "Kaktiņi" daļu Lēdmanes pagastā,

Lielvārdes novadā, atsavināšanu sabiedrības vajadzībām - valsts

autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projekta

īstenošanai" anotāciju).

Transporta infrastruktūras attīstības nodrošināšana, citstarp

arī jaunu valsts nozīmes autoceļu izbūve, neapšaubāmi ir viens no

valsts uzdevumiem. Arī Pieteikuma iesniedzēja neapstrīd, ka viņai

piederošā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana kalpo

sabiedrības vajadzībām, proti, transporta infrastruktūras

attīstībai.

Līdz ar to nekustamā īpašuma

"Kaktiņi" daļu piespiedu atsavināšana atbilst

sabiedrības vajadzībām.

16. Satversmes tiesas praksē ir atzīts:

"Nosacījums, ka īpašumu var atsavināt vienīgi izņēmuma

gadījumā, nozīmē, ka atsavināšanas mērķi nevar sasniegt un

pienācīgi īstenot ne ar kādiem citiem līdzekļiem. Tāpat tas

nozīmē, ka īpašuma piespiedu atsavināšana nedrīkst kļūt par

ierastu valsts vajadzību nodrošināšanas praksi. Katra īpašuma

atsavināšana aplūkojama kā izņēmuma gadījums, un šādu pieeju

palīdz nodrošināt atbilstošas procedūras ievērošana" (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

2009-01-01 13. punktu).

Īpašuma piespiedu atsavināšana ir viens no īpašuma tiesību

ierobežošanas veidiem. Tādēļ arī uz īpašuma atsavināšanas

gadījumiem attiecināms vispārējais princips, ka īpašuma tiesību

ierobežojums var būt tiesisks tikai tad, ja tas ir samērīgs ar

sasniedzamo mērķi (sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 21.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 13. punkts). Taisnīgs

līdzsvars starp sabiedrības un konkrētā nekustamā īpašuma

īpašnieka interesēm var tikt nodrošināts ar skaidrā un iepriekš

paredzamā procedūrā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību.

Tādēļ Satversmes tiesa, pārbaudot to, vai ir ievērots nosacījums,

ka īpašumu var atsavināt vienīgi izņēmuma gadījumā, noskaidros

arī to, vai nekustamais īpašums ir atsavināts pret taisnīgu

atlīdzību.

Lai izvērtētu, vai, piespiedu kārtā atsavinot Pieteikuma

iesniedzējas nekustamo īpašumu, ir ievērots samērīgums,

Satversmes tiesai ir jānoskaidro:

1) vai apstrīdētais likums ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai;

2) vai apstrīdētais likums ir nepieciešams, respektīvi, vai

mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai ir ievērots taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un

konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieka interesēm.

16.1. Pieteikuma iesniedzēja neapšauba, ka ar

apstrīdēto likumu ir iespējams sasniegt izvirzīto mērķi -

rekonstruēt valsts autoceļa E22 posmu Rīga (Tīnūži)-Koknese. Arī

pieaicinātā persona - Lielvārdes novada pašvaldība - norāda, ka

Pieteikuma iesniedzējai piederošā nekustamā īpašuma atsavināšana

valsts autoceļa posma rekonstrukcijai bija nepieciešama (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 59. lpp.).

Apstrīdētā likuma projekta anotācijā norādīts, ka ar valsts

autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projektu

(posms 5,12.-40,6. kilometrs) paredzēts rekonstruēt valsts

autoceļa P80 Tīnūži-Koknese posmu no Tīnūžiem līdz autoceļam P32,

savienojot to ar valsts autoceļu A6 un tādā veidā atslogojot

valsts autoceļu A6. Autoceļa P80 Tīnūži-Koknese satiksmes

intensitāte katru gadu turpina pieaugt. Projekta ietvaros

paredzēts likvidēt vienlīmeņa pieslēgumus, nodrošinot nokļūšanu

uz autoceļa tikai pa divlīmeņu satiksmes mezgliem. Atsavināmais

nekustamais īpašums nepieciešams blakusceļa izbūvei, lai varētu

slēgt divus esošus pieslēgumus valsts autoceļam E22, tādējādi

realizējot būvprojektā paredzēto un uzlabojot satiksmes drošību,

kā arī nodrošinot Lēdmanes pagasta iekšējo satiksmi, tostarp

Lēdmanes pagasta skolas autobusa satiksmi (sk. 2015. gada 14.

aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 237/Lp12 "Par

nekustamā īpašuma "Kaktiņi" daļu Lēdmanes pagastā,

Lielvārdes novadā, atsavināšanu sabiedrības vajadzībām - valsts

autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projekta

īstenošanai" anotāciju).

Līdz ar to, atsavinot Pieteikuma iesniedzējas nekustamo

īpašumu, var tikt sasniegts mērķis rekonstruēt valsts autoceļa

E22 posmu Rīga (Tīnūži)-Koknese.

16.2. No Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izriet,

ka piespiedu kārtā var atsavināt tikai sabiedrības vajadzību

nodrošināšanai nepieciešamu nekustamo īpašumu. Tas nozīmē, ka

zemes īpašumu piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai tādā

platībā, kāda valstij ir aktuāli nepieciešama sabiedrības

vajadzību apmierināšanai. Likumdevējam ir jābūt pārliecinātam par

to, ka citu risinājumu sabiedrības interešu nodrošināšanai nav un

īpašums patiešām tiek atsavināts izņēmuma gadījumā (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

2009-01-01 13.2. un 13.3. punktu).

Ar apstrīdēto likumu sabiedrības vajadzībām atsavināta daļa no

Pieteikuma iesniedzējai piederoša nekustamā īpašuma (zemes

vienības daļas 0,71 un 0,25 hektāru platībā no kopējās īpašuma

platības - 13,47 hektāriem).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs ir

pamatojis nepieciešamību sabiedrības vajadzībām atsavināt abas

zemes vienības daļas 0,71 un 0,25 hektāru platībā.

Saskaņā ar Lielvārdes novada domes 2012. gada 26. septembrī

apstiprināto zemes ierīcības projektu zemes vienības daļa 0,71

hektāra platībā ir nepieciešama vietējā autoceļa izbūves

vajadzībām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 130.-131. lpp.).

Arī Pieteikuma iesniedzēja neapšauba, ka šīs zemes vienības daļas

atsavināšana ir nepieciešama.

Savukārt zemes vienības daļa 0,25 hektāru platībā atsavināta

saskaņā ar Atsavināšanas likuma 6. pantu. Kā izriet no lietas

materiāliem, šo zemes vienības daļu sākotnēji nebija plānots

atsavināt. Atsavināmā nekustamā īpašuma platība mainīta pēc

Pieteikuma iesniedzējas priekšlikuma (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 14., 16. un 17. lpp.). Proti, izvērtējot minētās zemes

vienības turpmākās izmantošanas iespējas, secināts, ka

teritorijas izvietojuma, konfigurācijas, apgrūtinājumu un

nepietiekamās platības dēļ tā vairs nebūs izmantojama atbilstoši

Lielvārdes novada domes 2009. gada 26. septembra saistošajiem

noteikumiem Nr. 3 "Lielvārdes novada teritorijas

plānojums" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 132.-133.

lpp.). Atsavināšanas likuma 6. panta otrā daļa dod personai

tiesības Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā apstrīdēt

nepieciešamību atsavināt lielāku nekustamā īpašuma platību, nekā

prasa sabiedrības vajadzības. Pieteikuma iesniedzēja iebildumus

pret lēmumu papildus atsavināt zemes vienības daļu 0,25 hektāru

platībā nav izteikusi.

Tāpat ir vērtēta iespēja mainīt plānoto valsts autoceļa E22

posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projektu tā, lai tas

vispār neskartu atsavināmo nekustamo īpašumu. Tomēr esot

konstatēts, ka šādā gadījumā būtu vajadzīgi tehniski sarežģītāki

un apjomīgāki risinājumi un ievērojami sadārdzinātos projekta

izmaksas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 84. lpp.).

Tādējādi likumdevējs ir pārliecinājies par Pieteikuma

iesniedzējai piederošā nekustamā īpašuma daļu atsavināšanas

nepieciešamību konkrēto sabiedrības vajadzību nodrošināšanai.

16.3. Satversmes 105. panta ceturtais teikums uzliek

valstij pienākumu radīt taisnīgu līdzsvaru (samērīgumu) starp

sabiedrības un konkrētā īpašnieka interesēm ar skaidrā un

iepriekš paredzamā procesā noteiktas taisnīgas atlīdzības

palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.3. punktu).

Arī ECT ir atzinusi, ka iejaukšanās īpašuma tiesību netraucētā

īstenošanā vienmēr ir jāveic tā, lai nodrošinātu taisnīgu

līdzsvaru starp vispārējām sabiedrības interesēm un indivīda

pamattiesībām [sk. ECT Lielās palātas 2006. gada 29. marta

sprieduma lietā "Scordino v. Italy (no. 1)", pieteikums

Nr. 36813/97, 93. punktu]. Atlīdzība ir būtisks apstāklis,

kas ņemams vērā, vērtējot to, vai valsts ir taisnīgi un samērīgi

līdzsvarojusi indivīda un sabiedrības intereses. Īpašuma

atņemšana bez saprātīgi ar tā vērtību saistītas atlīdzības

parasti tiks uzskatīta par nesamērīgu un neattaisnotu iejaukšanos

Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā paredzēto tiesību īstenošanā

(sk. ECT Lielās palātas 2012. gada 25. oktobra sprieduma lietā

"Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju", pieteikums Nr.

71243/01, 110. punktu). Tādējādi atlīdzībai, kuru personai ir

tiesības saņemt sakarā ar tās īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām, visupirms jābūt taisnīgai. No Satversmes

105. panta ceturtā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt, ka

personai par tās nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām tiek piešķirta taisnīga atlīdzība.

Attiecībā uz atlīdzības apmēru Satversmes tiesa jau ir

atzinusi: "Lai gan atlīdzības apmēram jābūt saprātīgi

saistītam ar atsavināmā īpašuma vērtību, tomēr, kā vairākkārt

uzsvērts ECT praksē, Konvencijas Pirmā protokola 1. pants

neparedz īpašnieka tiesības uz atsavināmā īpašuma vērtības pilnu

atlīdzību, it īpaši tajos gadījumos, kad šāda atsavināšana notiek

sabiedrības sevišķi nozīmīgu interešu vārdā. Kā pamatkritērijs

atsavināmā īpašuma atlīdzības apmēra izvērtēšanai ECT praksē

viennozīmīgi atzīts taisnīgs līdzsvars starp Konvencijas Pirmā

protokola 1. pantā minētajām sabiedrības interesēm un

nepieciešamību aizsargāt šajā pantā garantētās īpašnieka

intereses" [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 30. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 09-02(98) secinājumu daļas 3.

punktu].

ECT vairākos spriedumos ir norādījusi, ka atlīdzībai jābūt

saprātīgi saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, tomēr Konvencijas

Pirmā protokola 1. pants negarantē tiesības uz pilnu atlīdzību

visos apstākļos [sk., piemēram, ECT Lielās palātas 1986. gada

21. februāra sprieduma lietā "James and others v. the

United Kingdom", pieteikums Nr. 8793/79, 54. punktu un 2006.

gada 29. marta sprieduma lietā "Scordino v. Italy (no.

1)", pieteikums Nr. 36813/97, 95. punktu].

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, nosakot taisnīgas atlīdzības

apmēru, nav pieļaujams abstrahēties no atsavināmā īpašuma

specifiskajām īpašībām un izmantošanas veida (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

23.3.3. punktu).

Saskaņā ar Atsavināšanas likuma 20. panta pirmo daļu atlīdzību

par atsavināmo nekustamo īpašumu institūcija nosaka, ņemot vērā

sertificēta nekustamā īpašuma vērtētāja vērtējumu un nekustamā

īpašuma īpašniekam nodarītos zaudējumus. Savukārt šā likuma 21.

pantā nostiprināts princips, ka atlīdzībai jānodrošina nekustamā

īpašuma bijušajam īpašniekam tāds mantiskais stāvoklis, kas ir

līdzvērtīgs viņa iepriekšējam mantiskajam stāvoklim. Kā norādīts

Atsavināšanas likuma 22. pantā, atlīdzību veido augstākā no šādām

divām vērtībām - nekustamā īpašuma tirgus vērtība vai atlikusī

aizvietošanas vērtība - un atlīdzība par zaudējumiem, kas

nekustamā īpašuma īpašniekam nodarīti saistībā ar nekustamā

īpašuma atsavināšanu, un, ja tiek atsavināta nekustamā īpašuma

daļa, - arī zaudējumi, kas saistīti ar atsavināmā nekustamā

īpašuma izmantošanu.

Tāpat Atsavināšanas likumā un Noteikumos Nr. 204 minēti

kritēriji, kas jāņem vērā, novērtējot nekustamo īpašumu. Šajos

normatīvajos tiesību aktos ir noteikta arī procedūra, kas

taisnīgas atlīdzības noteikšanā ļauj iesaistīt nekustamā īpašuma

īpašnieku. Proti, lai iegūtu atlīdzības noteikšanai nepieciešamo

informāciju, institūcijai ir pienākums nosūtīt nekustamā īpašuma

īpašniekam uzaicinājumu iesniegt visu informāciju un dokumentus,

kas raksturo nekustamo īpašumu, kā arī informāciju par

zaudējumiem, kas varētu rasties nekustamā īpašuma atsavināšanas

rezultātā. Institūcijai ir arī pienākums uzaicināt nekustamā

īpašuma īpašnieku piedalīties nekustamā īpašuma apsekošanā. Tāpat

Noteikumi Nr. 204 paredz atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam

tiesības piedalīties komisijas sēdē, kurā tiek izvērtēta

aprēķinātā atlīdzība, un uzdot jautājumus speciālistiem,

komisijai, kā arī paust savu viedokli par atlīdzības apmēru.

16.4. Pamatojoties uz Atsavināšanas likuma 9. pantu un

Noteikumu Nr. 204 36.1. apakšpunktu, Satiksmes ministrija ar

2014. gada 2. jūnija lēmumu apstiprināja par atsavināmo nekustamo

īpašumu izmaksājamās taisnīgas atlīdzības apmēru - 9105,53

euro (sk. lietas materiālu 2. sēj. 21. lpp.).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka pret šo apmēru viņai nav

iebildumu, taču uzsver, ka konkrētajā gadījumā taisnīga atlīdzība

bija jānosaka nevis naudā, bet gan kā atsavināmā nekustamā

īpašuma vietā viņai piešķirams cits līdzvērtīgs nekustamais

īpašums. No Atsavināšanas likuma 12. panta pirmās daļas 1. punkta

un 26. panta izrietot viņas tiesības izvēlēties atlīdzības

kompensācijas veidu un institūcijas pienākums to nodrošināt

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 2. lpp.).

Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka nedz Satversmes

105. panta ceturtais teikums, nedz Atsavināšanas likuma 26. pants

nepiešķir atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam tiesības

izvēlēties un saņemt taisnīgu atlīdzību konkrētā veidā (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 59. lpp.).

Atsavināšanas likuma 12. panta pirmās daļas 1. punkts noteic,

ka līgumā par nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu

institūcija un nekustamā īpašuma īpašnieks vienojas par

atlīdzības kompensācijas veidu un kārtību. Atbilstoši minētā

likuma 26. pantam institūcija atlīdzību izmaksā bezskaidras

naudas norēķinu veidā, bet, vienojoties ar nekustamā īpašuma

īpašnieku, var izmantot citu taisnīgu atlīdzības kompensācijas

veidu, piemēram, piedāvāt citu līdzvērtīgu nekustamo īpašumu.

Kā norāda lietā pieaicinātā persona Elīna Grigore-Bāra, naudas

atlīdzība kā vispārējs princips un primārais atlīdzības veids

piespiedu atsavināšanas gadījumā pastāv vairākās Eiropas valstīs.

Atlīdzība naudā salīdzinājumā ar atlīdzību līdzvērtīga nekustamā

īpašuma veidā daudz mazākā mērā aizskarot indivīda brīvību.

Indivīdam tiekot piešķirts kapitāls viselastīgākajā formā, kas

viegli izmantojama visdažādākajos indivīdam vēlamos nolūkos. Ja

atlīdzība tiktu piešķirta natūrā, tad, izmantojot šādu kapitāla

formu, indivīds, iespējams, savu brīvo gribu nemaz nevarētu

pienācīgi īstenot (sk. lietas materiālu 2. sēj. 47.-48.

lpp.).

Arī Atsavināšanas likuma projekta anotācijā skaidrots, ka pēc

vispārējā principa taisnīgu atlīdzību izmaksā naudā, atlīdzības

summu ieskaitot bankas kontā. Ja nekustamā īpašuma īpašnieks

vēlas saņemt taisnīgu atlīdzību citā formā un institūcija var to

nodrošināt, tad institūcija varot ar nekustamā īpašuma īpašnieku

vienoties par taisnīgas atlīdzības izmaksu arī citā formā. Šis

regulējums esot attiecināms ne tikai uz labprātīgu nekustamā

īpašuma atsavināšanu, bet arī uz taisnīgas atlīdzības izmaksu, ja

nekustamais īpašums tiek atsavināts uz piespiedu atsavināšanas

likuma pamata, bet pēc šā likuma pieņemšanas institūcija noslēdz

ar nekustamā īpašuma īpašnieku līgumu par taisnīgas atlīdzības

apmēru un izmaksas veidu (sk. 2009. gada 1. decembrī Saeimā

iesniegtā likumprojekta Nr. 1613/Lp9 "Par nekustamā īpašuma

atsavināšanu sabiedrības vajadzībām" anotāciju).

Kā norāda lietā pieaicinātā persona Jānis Rozenfelds,

atlīdzības kompensācijas veids ir atkarīgs no pušu vienošanās.

Vienošanās procesā abām pusēm ir tiesības izteikt priekšlikumus

par atlīdzības kompensācijas veidu. To pamato nepieciešamība

panākt abpusēji izdevīgu, izpildāmu un taisnīgu vienošanos par

nekustamā īpašuma atsavināšanas noteikumiem, tostarp arī

atlīdzības kompensācijas veidu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

137. lpp.).

Atlīdzība cita līdzvērtīga nekustamā īpašuma veidā ir

pieļaujama nekustamā īpašuma labprātīgas atsavināšanas gadījumā,

vienojoties ar nekustamā īpašuma īpašnieku. Tomēr pat tādā

gadījumā, kad nekustamais īpašums ir atsavināts piespiedu kārtā

uz atsevišķa likuma pamata un atsevišķais likums par konkrētā

nekustamā īpašuma atsavināšanu jau ir stājies spēkā, puses vēl

var vienoties par atlīdzības kompensācijas veidu. Tas izriet no

Atsavināšanas likuma 29. panta pirmās daļas, kas uzliek

institūcijai pienākumu pēc likuma spēkā stāšanās nosūtīt

nekustamā īpašuma īpašniekam piedāvājumu sešu mēnešu laikā no

likuma spēkā stāšanās dienas noslēgt līgumu par institūcijas

noteiktās atlīdzības pieņemšanu un atlīdzības kompensācijas

veidu.

Līdzvērtīgs nekustamais īpašums var būt taisnīgs atlīdzības

kompensācijas veids ne vien tajos gadījumos, kad to vēlas

atsavināmā nekustamā īpašuma īpašnieks un institūcija tam

piekrīt, bet arī tad, ja institūcija pati kā taisnīgu atlīdzību

piedāvā citu līdzvērtīgu nekustamo īpašumu un atsavināmā

nekustamā īpašuma īpašnieks šādam atlīdzības kompensācijas veidam

piekrīt.

16.5. Kaut arī Satversmes 105. panta ceturtais teikums

nodrošina personai tiesības uz taisnīgu atlīdzību nekustamā

īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā, tomēr tas negarantē

iespēju saņemt šo atlīdzību konkrētā personai vēlamā veidā.

Satversmes 105. panta ceturtais teikums neuzliek institūcijai

pienākumu piedāvāt nekustamā īpašuma īpašniekam kā taisnīgu

atlīdzību citu līdzvērtīgu nekustamo īpašumu. Institūcijai nav

arī pienākuma pēc atsavināmā nekustamā īpašuma īpašnieka

vēlēšanās izpildīt jebkuru tā lūgumu attiecībā uz atlīdzības

kompensācijas veidu.

Tas, vai institūcija piekritīs taisnīgas atlīdzības

kompensācijai cita līdzvērtīga nekustamā īpašuma veidā, ir

atkarīgs arī no tās rīcībā esošajiem resursiem un iespējām.

Satiksmes ministrijai, rīkojoties ar valstij piederošo nekustamo

īpašumu, ir jāievēro gan Publiskas personas finanšu līdzekļu un

mantas izšķērdēšanas novēršanas likums, gan arī Publiskas

personas mantas atsavināšanas likums. Tāpat nedz valstij, nedz

par atsavināšanas procesu atbildīgajai institūcijai nav pienākuma

iegādāties citu nekustamo īpašumu, lai to kā taisnīgu atlīdzību

piedāvātu atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam.

Pieteikuma iesniedzēja iebilst pret atlīdzības kompensācijas

veidu, tomēr no Satversmes 105. panta ceturtā teikuma neizriet

nedz Pieteikuma iesniedzējas subjektīvas tiesības uz taisnīgu

atlīdzību viņai vēlamā veidā, nedz arī valsts pienākums šādu

atlīdzības veidu nodrošināt. Ievērojot Satversmes 105. panta

nosacījumu, par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām Atsavināšanas likumā un Noteikumos Nr. 204

noteiktajā kārtībā Pieteikuma iesniedzējai ir noteikta taisnīga

atlīdzība, pret kuras apmēru viņa neiebilst. Turklāt atbilstoši

Atsavināšanas likuma 26. un 29. pantam arī pēc tam, kad stājies

spēkā likums par konkrētā nekustamā īpašuma atsavināšanu,

institūcija un nekustamā īpašuma īpašnieks var vienoties par

institūcijas noteiktās atlīdzības kompensācijas veidu. Tādējādi

arī pēc apstrīdētā likuma spēkā stāšanās atlīdzības kompensācijas

veids vēl var tikt mainīts, ja vien puses par to vienojas.

Līdz ar to nekustamā īpašuma

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām ir notikusi

izņēmuma gadījumā pret taisnīgu atlīdzību un apstrīdētais likums

atbilst Satversmes 105. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likumu "Par nekustamā

īpašuma "Kaktiņi", Lēdmanes pagastā, Lielvārdes novadā,

daļu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, valsts autoceļa E22

posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projekta

īstenošanai" par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš