109. pants
prasa vienlaikus izmaksāt atlīdzību par apgādnieka

zaudējumu un bezdarbnieka pabalstu.

Apgādnieka zaudējums jau pēc savas būtības ir sociālais risks,

kas iestājas personai, kura negūst pati savus ienākumus.

Atlīdzība apgādnieka zaudējuma gadījumā ir vērsta uz iztikas

līdzekļu nodrošināšanu personai, kurai šādu iztikas līdzekļu nav.

Arī bezdarbnieka pabalsts ir vērsts tieši uz šo pašu vajadzību

apmierināšanu. Līdz ar to valstij nav pienākuma nodrošināt

personai iztikas līdzekļus divreiz.

Tātad no Satversmes 109. panta

neizriet prasība vienlaikus izmaksāt atlīdzību par apgādnieka

zaudējumu un bezdarbnieka pabalstu.

11. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka sociālo tiesību

īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas kontroles robežas šajā

jomā. Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs bauda plašu

rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts

ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-07-01 13.-14. punktu). Savukārt "tiesu varai

ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības

brīvības robežas" (Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16. punkts). Tas nozīmē, ka

tiesai savu iespēju robežās jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs

veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot

sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti,

personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības

vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību

principi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu).

Šā sprieduma 9. punktā Satversmes tiesa norādīja, ka

Apdrošināšanas likums paredz veselu pasākumu kompleksu sociālā

nodrošinājuma sniegšanai attiecīgā sociālā riska iestāšanās

gadījumā. Darbnespējas atlīdzības samazināšana vai izmaksas

pārtraukšana personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā vai

saslimusi ar arodslimību, pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai

šā sociālā riska iestāšanās gadījumā būtu atņemtas pamattiesības

uz sociālo nodrošinājumu kā tādas. Darbnespējas atlīdzība nav

vērsta uz visu to vajadzību apmierināšanu, kādas personai rodas

sakarā ar attiecīgo sociālo risku.

Gadījumā, kad darbnespējas atlīdzības izmaksāšana tiek

pārtraukta personām, kuru darbspēju zaudējums ir mazāks par 25

procentiem, tiek prezumēts, ka persona ir spējīga nopelnīt sev

atbilstošu iztiku. Apstrīdētās normas neliedz personai saņemt

citus Apdrošināšanas likumā paredzētos pakalpojumus, lai pēc

iespējas kompensētu nelaimes gadījuma vai arodslimības sekas un

pilnvērtīgi realizētu personas tiesības ar savu darbu nopelnīt

sev iztiku.

Gadījumā, kad darbnespējas atlīdzības vai apgādnieka zaudējuma

atlīdzības izmaksāšana tiek pārtraukta vai samazināta personām,

kuras saņem pensiju vai bezdarbnieka pabalstu, personai nav

liegts tāds valsts atbalsts, kas vērsts uz zaudēto darba ienākumu

kompensēšanu.

Līdz ar to valsts ir nodrošinājusi personām iespēju realizēt

savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Tātad konkrētās

lietas ietvaros ir jāpārbauda, vai katrs no apstrīdētajiem

regulējumiem atbilst vienlīdzības, tiesiskās paļāvības un

samērīguma principiem.

12. Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka

likumdevējs ir tiesīgs grozīt pastāvošo regulējumu sociālo

tiesību jomā, tikai ievērojot tiesiskās paļāvības principu. Lai

izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai

piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam,

jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz

konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai ir ievērots

saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības

aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 23. punktu).

Tā kā lietā ir apstrīdēti vairāki un dažādi regulējumi,

Satversmes tiesa sākumā noskaidros, kāda tiesiskā paļāvība sakarā

ar katru apstrīdēto normu personām radusies un kā likumdevējs

2009. gada 16. jūnija Grozījumos risinājis jautājumu par šīs

tiesiskās paļāvības aizsardzību.

12.1. Vairākos pieteikumos izteikts viedoklis, ka

atbilstoši likumam "Par sociālo apdrošināšanu" darba devējs par

pieteikumu iesniedzējiem ir veicis attiecīgas iemaksas.

Darbnespējas atlīdzības piešķiršana esot spēkā jau ilgu laiku un

esot balstīta uz noteiktiem principiem. Personām esot bijušas

tiesības paļauties uz to, ka gadījumā, ja tās saslims ar

arodslimību vai arī cietīs nelaimes gadījumā darbā, valsts tām

izmaksās darbnespējas atlīdzību iepriekš noteiktajā apmērā.

Taču jāņem vērā, ka darba negadījumu sociālās apdrošināšanas

joma ir balstīta uz obligātajām iemaksām un solidaritātes

principu. Likumā noteikto iemaksu izdarīšana nodrošina personai

sociāli apdrošinātās personas statusu šajā jomā, taču nedod

tiesības paļauties uz konkrēta lieluma atlīdzību vai konkrētiem

atlīdzības izmaksas nosacījumiem. Minētais statuss dod personai

tiesības paļauties tikai uz to, ka valsts tai piešķirs sociālo

nodrošinājumu atbilstoši tiesību normām, kas būs spēkā tajā

laikā, kad personai attiecīgais nodrošinājums būs

nepieciešams.

Savukārt lēmums par attiecīgas darbnespējas atlīdzības

piešķiršanu konkrētai personai dod šai personai tiesības

paļauties uz to, ka konkrēta summa tiks izmaksāta lēmumā

noteiktajā laikā.

12.2. Tātad personām, kurām tika piešķirta atlīdzība

par darbspēju zaudējumu 10-24 procentu apmērā, bija radusies

aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka tās varēs saņemt tām

piešķirto darbnespējas atlīdzību.

Šo tiesisko paļāvību apstrīdētās normas nekādā veidā

neaizskar. 2009. gada 16. jūnija Grozījumi papildina

Apdrošināšanas likuma pārejas noteikumus ar 12. punktu, kas

paredz, ka personai, kurai noteikts darbspēju zaudējums robežās

no 10 līdz 24 procentiem, līdz 2009. gada 31. decembrim piešķirto

atlīdzību par darbspēju zaudējumu vai kaitējuma atlīdzību turpina

izmaksāt lēmumā par pakalpojuma piešķiršanu, pārrēķināšanu vai

izmaksas termiņa pagarināšanu noteikto laiku. Arī pieteikuma

iesniedzējai V. Draveniecei darbnespējas atlīdzība izmaksāta vēl

ilgāk nekā gadu pēc likuma pieņemšanas un izmaksa pārtraukta no

2010. gada 1. jūlija (sk. VSAA Jelgavas reģionālās nodaļas

2010. gada 6. jūlija paziņojumu Nr. 25368 lietas materiālu 2.

sēj. 74. lpp.).

12.3. Personām, kuras vienlaikus saņēma darbnespējas

atlīdzību un valsts pensiju vai izdienas pensiju, ko izmaksā no

valsts sociālās apdrošināšanas budžeta, bija radusies

aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka tās varēs saņemt abus

sociālos pakalpojumus reizē. Taču arī šo tiesisko paļāvību uz jau

piešķirtajiem maksājumiem apstrīdētās normas neaizskar.

Apdrošināšanas likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 13.

punktu, kas paredz, ka atlīdzības par darbspēju zaudējumu

saņēmējam, kuram līdz 2009. gada 30. jūnijam piešķirta izdienas

pensija vai vecuma pensija, līdz minētajam datumam piešķirto

atlīdzību par darbspēju zaudējumu turpina izmaksāt lēmumā par

pakalpojuma piešķiršanu, pārrēķināšanu vai izmaksas termiņa

pagarināšanu noteikto laiku.

Tātad tām personām, attiecībā uz kurām ir izdots

administratīvs akts par darbnespējas atlīdzības piešķiršanu,

radusies tiesiskā paļāvība uz šo administratīvo aktu netiek

skarta.

12.4. Tomēr arī tiesību norma, kas vēl nav piemērota,

bet nosaka sagaidāmas tiesības, var radīt aizsargājamu tiesisko

paļāvību. Proti, tiesības normatīvajā aktā ir paredzētas, bet vēl

nav iestājušies visi to īstenošanas priekšnoteikumi. Jo sevišķi

šāda paļāvība rodas tad, ja tiesību norma attiecas uz jau

ievadītām tiesiskajām attiecībām. Personām varēja izveidoties

subjektīva tiesiskā paļāvība uz to, ka ilgstoši spēkā esošais

regulējums saglabāsies un, ja no jauna veiktajā ekspertīzē

darbnespējas esamība apstiprināsies, tās arī turpmāk varēs saņemt

darbnespējas atlīdzību. Turklāt gadījumā, ja persona kādas

tiesības jau ir ieguvusi, proti, ja tiesību norma tai jau ir

piemērota, personas paļāvība uz šo tiesību saglabāšanu ir īpaši

augsta un valsts iespējas šādu paļāvību aizskart ir aprobežotas

ar stingrākiem kritērijiem. Savukārt fakts, ka atbildīgā iestāde

vēl nebija izdevusi attiecīgu administratīvo aktu, ietekmē

tiesiskās paļāvības aizsardzības līmeni (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 24.

punktu).

Arī Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi,

ka personām, kas saņem uz nenoteiktu laiku piešķirtu

invaliditātes pensiju, radusies tiesiska paļāvība uz to, ka šī

pensija tiks izmaksāta neierobežotu laika periodu, taču invalīdi,

kam pensijas piešķirtas uz ierobežotu periodu, nevar paļauties uz

to, ka šo pensiju izmaksa netiks pārtraukta (sk. Lietuvas

Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 2. septembra

spriedumu lietā Nr. 26/06 http://www.codices.coe.int).

12.5. Personām, kurām piešķirta darbnespējas atlīdzība

vai arī apgādnieka zaudējuma atlīdzība, ir radusies tiesiskā

paļāvība uz to, ka tās varēs šo atlīdzību saņemt neatkarīgi no

tā, vai saņem bezdarbnieka pabalstu.

2009. gada 16. jūnija Grozījumi papildināja Apdrošināšanas

likuma pārejas noteikumus ar 14. punktu, kas paredzēja, ka

Apdrošināšanas likuma 14. panta septītā daļa stājas spēkā 2010.

gada 1. janvārī. Tātad šajā gadījumā tika noteikts zināms pārejas

periods, lai personas, kas bija kļuvušas par bezdarbniekiem un

paļāvās uz to, ka bezdarba laikā varēs vienlaikus saņemt

darbnespējas atlīdzību un bezdarbnieka pabalstu, varētu

pielāgoties jaunajam regulējumam. Tomēr šis regulējums pilnībā

nenovērš personu tiesiskās paļāvības ierobežojumu.

13. Līdz ar to šā sprieduma 11. punktā minētie

regulējumi zināmā mērā ierobežo paļāvību, kas personām radusies

sakarā ar iepriekš spēkā bijušo regulējumu, un ir jāizvērtē

ierobežojumu atbilstība samērīguma principam.

13.1. Ar 2009. gada Grozījumiem veiktās izmaiņas

apstrīdētajos tiesiskajos regulējumos ieviestas divu savstarpēji

saistītu mērķu labad. Pirmkārt, tās vērstas uz attiecīgo sociālā

nodrošinājuma jomu optimizēšanu, īstenojot taisnīguma un

tiesiskās vienlīdzības principu darbnespējas atlīdzības

izmaksāšanā. Sabiedrības interesēs ir noteikt šajā jomā tādu

regulējumu, ka izmaksas no sociālajai palīdzībai paredzētajiem

fondiem saņem tikai personas, kurām tās patiešām ir

nepieciešamas. Arī ECT ir atzinusi, ka sabiedrība var būt

ieinteresēta, lai tiktu pārskatīts jautājums par to, vai

personas, kuras strādāja konkrētā profesijā un kurām savulaik

piešķirta pensija sakarā ar darbspēju zaudējumu, ir zaudējušas

vispārējās darbspējas tādā apmērā, ka tām arī turpmāk būtu

izmaksājama pensija (sk. ECT spriedumu lietā Ásmundsson v.

Iceland, judgment of 12 October 2004, Application 60669/00, para.

39).

Tāpat leģitīmam mērķim - sabiedrības labklājības un citu

personu tiesību nodrošināšana - atbilst regulējums, kas novērš

nepamatotu vairāku sociālās nodrošināšanas pakalpojumu

piešķiršanu vienu un to pašu vajadzību apmierināšanai.

13.2. Izmaiņas minētajos regulējumos tika pieņemtas

budžeta likumprojektu paketē, kas bija vērsta uz sociālā budžeta

ilgtspējas nodrošināšanu. Satversmes tiesa jau vairākos

spriedumos ir secinājusi, ka 2009. gadā Latvijas valsts

ekonomiskās lejupslīdes situācijā bijusi spiesta veikt budžeta

izdevumu būtisku samazinājumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr.

2009-11-01). Valsts budžeta izdevumu samazināšanas nolūkā

izstrādātajam regulējumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības

labklājības nodrošināšana (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 16. punktu un

2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 4.2.

punktu).

13.3. Pieteikumu iesniedzēji apstrīdēto normu

neatbilstību samērīguma principam pamato ar to, ka personas

procentuāli zaudē daudz lielāku ienākumu daļu nekā panāktais

sociālā budžeta izdevumu ietaupījums. Šādam vienkāršotam

vērtējumam nevar piekrist. Tiesībsargs pamatoti norāda, ka

labums, ko sabiedrība gūst no attiecīgā regulējuma, nav jāsamēro

ar konkrēto summu, ko sociālais budžets ietaupa konkrētajā

pozīcijā, bet gan jāuzskata par daļu no kopējā budžeta ekonomijas

pasākumu kopuma. Raugoties šādā aspektā, jāatzīst, ka apstrīdētās

normas sasniedz minētos leģitīmos mērķus.

Vērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp

nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un

nepieciešamību nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas,

vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Šāda saudzējoša

pāreja var izpausties arī kā saprātīga pārejas termiņa

noteikšana. Tas konkrētajā gadījumā ir iespēju robežās

izdarīts.

Ņemot vērā visus minētos apstākļus, labums, kuru sabiedrība

gūst no pasākumu kopuma, kas vērsts uz sociālā budžeta izmaksu

konsolidāciju un izlietošanas optimizāciju, ir lielāks nekā

attiecīgajām personām noteiktais ierobežojums.

Tātad 2009. gada 16. jūnija

Grozījumu 6. panta pirmā daļa (kas paredz izslēgt Apdrošināšanas

likuma 20. panta ceturtās daļas 5. punktu), Apdrošināšanas likuma

14. panta septītā daļa un 20. panta devītā daļa atbilst

Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu.

14. Pieteikumos izteikti vairāki viedokļi par to, kāpēc

atsevišķas apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam. Lai izvērtētu apstrīdēto normas atbilstību šai

normai, jānoskaidro, vai personas atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu

attieksmi un vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un

saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir

ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 14.

punktu).

14.1. Pēc pieteikuma iesniedzējas V. Dravenieces

ieskata, apstrīdētā norma, kas paredz izslēgt Apdrošināšanas

likuma 9. panta ceturtās daļas 5. punktu (darbnespējas atlīdzības

izmaksu personām ar darbspēju zaudējumu 10-24 procentu apmērā),

neatbilstot vienlīdzības principam trijos dažādos aspektos.

Pirmkārt, jēdzienu "darbspēju zaudējums" un "invaliditāte"

saturs esot ļoti līdzīgs. Atbilstoši Arodslimību likumam

darbnespējas atlīdzību nesaņemot visi, kam noteikts darbspēju

zaudējums, turpretī invaliditātes pensiju saņemot personas, kam

noteikta jebkura no visām trim invaliditātes grupām.

Satversmes tiesa nevar piekrist no šā apgalvojuma

izrietošajam, proti, tam, ka personas, kurām noteikts darbspēju

zaudējums apmērā līdz 25 procentiem, būtu vienādos un

salīdzināmos apstākļos ar invalīdiem - personām, kurām noteikts

darbspēju zaudējums, kas pārsniedz 24 procentus. Tā saskaņā ar

likuma "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību" 10.

panta otro daļu izdoto Ministru kabineta 2003. gada 19. novembra

noteikumu Nr. 650 "Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un

darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā" 3. pielikumu

"veselības zudums līdz 25 procentiem nav uzskatāms par

invaliditāti".

Otrkārt, pieteikuma iesniedzēja V. Draveniece uzskata, ka

attieksmei pret personām, kuras zaudējušas darbspējas apmērā līdz

24 procentiem, esot jābūt atšķirīgai salīdzinājumā ar tām

personām, kuru darbspējas ir pilnīgas. Personām, kuru darbspējas

nav pilnīgas, esot ievērojami grūtāk atrast darbu un nopelnīt sev

iztiku un pensiju.

Satversmes tiesa piekrīt, ka šī atšķirība liek likumdevējam

paredzēt papildu palīdzību šādu personu iekārtošanai darbā un, ja

nepieciešams, pārkvalifikācijas nodrošināšanai, taču darbspēju

zaudējums šādā apmērā vēl nenozīmē, ka likumdevējam būtu

pienākums sniegt atbalstu tikai un vienīgi kā atlīdzību naudā.

Apdrošināšanas likuma 18. pants paredz personas pienākumu

izmantot VSAA finansēto profesionālo rehabilitāciju un

pārkvalifikāciju. Savukārt šā likuma 21. panta otrā daļa paredz,

ka VSAA apmaksā personas izdevumus par medicīnisko un

profesionālo rehabilitāciju, ja šie izdevumi netiek segti no

veselības aprūpes pakalpojumu minimuma vai sociālās palīdzības

valsts programmas.

Treškārt, V. Draveniece uzskata, ka visas personas, kas

cietušas nelaimes gadījumā darbā vai saslimušas ar arodslimību,

atrodas tiesiski salīdzināmos apstākļos, taču tikai daļai no tām,

proti, personām, kuras zaudējušas darbspējas mazāk nekā 25

procentu apmērā, netiek izmaksāta darbnespējas atlīdzība.

Satversmes tiesa piekrīt, ka visas personas, kuras cietušas

nelaimes gadījumā darbā vai saslimušas ar arodslimību, atrodas

tiesiski salīdzināmos apstākļos tiktāl, ciktāl tām ir

nepieciešams sociālais nodrošinājums ar nelaimes gadījumu vai

arodslimību saistīto vajadzību apmierināšanai. Taču konkrētās

vajadzības var būt atšķirīgas atkarībā no nelaimes gadījuma vai

arodslimības rakstura. Vienāda attieksme šajā gadījumā nozīmē to,

ka zināmā līmenī tiek apmierinātas dažādās sakarā ar nelaimes

gadījumu vai arodslimību radušās vajadzības (piemēram, pēc

medicīniskās palīdzības, zālēm, protezēšanas, pārkvalificēšanās

utt.), nevis to, ka visām personām tiek nodrošināti vai apmaksāti

vieni un tie paši pakalpojumi. Vajadzība kompensēt zaudētos

ienākumus rodas tad, ja persona darbspējas zaudējusi tādā apmērā,

ka pati vairs nespēj gūt atbilstošus darba ienākumus. Likumdevēja

rīcības brīvībā ietilpst iespēja noteikt robežu, līdz kurai var

prezumēt, ka persona, neraugoties uz darbspēju zaudējumu, ir

spējīga nopelnīt sev iztiku atbilstošā līmenī un līdz ar to šai

personai nemaz nav vajadzības pēc zaudēto ienākumu kompensācijas.

Tātad pret visām personām, kas cietušas nelaimes gadījumā darbā

vai saslimušas ar arodslimību, attieksme ir vienāda - ir

paredzēts, ka noteiktas to vajadzības tiks apmierinātas zināmā

līmenī.

Tātad 2009. gada 16. jūnija

Grozījumu 6. panta pirmā daļa (kas paredz izslēgt Apdrošināšanas

likuma 20. panta ceturtās daļas 5. punktu) atbilst Satversmes 91.

pantam.

14.2. No A. Lakstiņa-Lakstīgalas, K. J. Kronītes, A.

Salmanes un E. Streipas, V. Pčelova, kā arī Saeimas deputātu

pieteikumiem izriet, ka visas sociāli apdrošinātās personas, kas

sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību zaudējušas

darbspējas vismaz 25 procentu apmērā, atrodas tiesiski

salīdzināmos apstākļos, taču pret personām, kas saņem valsts

pensiju, attiecīgu izdienas pensiju vai bezdarbnieka pabalstu,

tiek pieļauta atšķirīga attieksme, jo darbnespējas atlīdzība

netiek izmaksāta pilnā apmērā vai arī netiek izmaksāta nemaz.

Satversmes tiesa piekrīt, ka minētās personas atrodas tiesiski

salīdzināmos apstākļos. Taču atšķirīgā attieksme ir noteikta ar

likumu un ir saistīta ar objektīvu kritēriju - cita sociālā

nodrošinājuma esamību, kura mērķis ir personas negūto darba

ienākumu kompensācija. Šai attieksmei ir leģitīms mērķis -

nodrošināt sociālās aizsardzības sistēmas ilgtspējību un

atbilstību tiesību principiem.

Minētie regulējumi sasniedz šo mērķi, jo nodrošina, ka

personām vienu un to pašu darbspēju zaudējums netiek kompensēts

vairākkārt. Proti, pensija tiek aprēķināta un izmaksāta,

pieņemot, ka persona darbspējas zaudējusi pilnīgi. Arī

bezdarbnieka pabalsts tiek izmaksāts, pieņemot, ka persona negūst

nekādus ienākumus no algota darba. Tātad personai netiek liegta

iespēja saņemt kompensāciju par to, ka šī persona sakarā ar viena

vai vairāku sociālo risku iestāšanos negūst ienākumus no algota

darba.

Sociālo tiesību jomā nav iespējams izvairīties no tā, ka

personas reālā situācija katrā konkrētajā gadījumā varētu

atšķirties no prezumētās situācijas. Piemēram, tiek pieņemts, ka

persona darbspējas zaudē ar likumā noteiktu vecumu, lai arī šis

pieņēmums var neatbilst katras konkrētas personas stāvoklim

attiecīgajā vecumā. Likumdevējs ir tiesīgs vadīties no

attiecīgiem pieņēmumiem, ja tiem ir saprātīgs pamats un tie

izvērtēti pienācīgā procedūrā. Tāpat likumdevēja rīcības brīvības

ietvari ļauj tam, balstoties uz šādiem pieņēmumiem, noteikt, kā

sociālā nodrošinājuma apmērs aprēķināms gadījumos, kad vienlaikus

iestājušies vairāki sociālie riski.

Turklāt likumdevējs ir izvēlējies iespējami saudzīgāku

risinājumu, proti, personai tiek saglabāta iespēja saņemt sociālo

nodrošinājumu lielākajā apmērā, kāds aprēķināts katram no

attiecīgajiem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem.

Labums, ko sabiedrība gūst no šīs atšķirīgās attieksmes, ir

lielāks nekā personas interešu ierobežojums. Tātad minētā

atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma prasībām.

Līdz ar to Apdrošināšanas likuma 14.

panta septītā daļa un 20. panta devītā daļa atbilst Satversmes

109. pantam kopsakarā ar Satversmes 91. pantu.

15. Pieteikumā, ko iesnieguši Saeimas deputāti,

formulēts arī prasījums par Apdrošināšanas likuma 20. panta

devītās daļas (iepriekšējā redakcijā) atbilstību Satversmes 1.,

91. un 109. pantam. Tā kā šajā spriedumā jau ir secināts, ka

Satversmes 109. pants neprasa personām vienlaikus izmaksāt gan

valsts pensiju, gan arī darbnespējas atlīdzību, nav nepieciešams

atsevišķi pārliecināties, vai darbnespējas atlīdzības izmaksas

ierobežojums 20 procentu apmērā atbilst šīm prasībām. Pieteikumā

nav norādīts, ka minētā norma būtu pieņemta, pārkāpjot tiesiskās

paļāvības principu. Savukārt pieteikumā expressis verbis

ietverto pamatojumu par šīs normas neatbilstību Satversmes 91.

panta otrajam teikumam Satversmes tiesa jau ir izvērtējusi šā

sprieduma 6.2.2. punktā.

Līdz ar to arī Apdrošināšanas likuma 20. panta

devītā daļa (redakcijā līdz 2009. gada 1. jūlijam) atbilst

Satversmes 1., 91. un 109. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1. Atzīt, ka likuma "Par obligāto

sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un

arodslimībām" 20. panta devītā daļa (redakcijā līdz 2009. gada 1.

jūlijam) atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109.

pantam.

2. Atzīt, ka likuma "Par obligāto

sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un

arodslimībām" 20. panta devītā daļa atbilst Latvijas Republikas

Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam.

3. Atzīt, ka likuma "Par obligāto

sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un

arodslimībām" 14. panta septītā daļa atbilst Latvijas Republikas

Satversmes 1., 91. un 109. pantam.

4. Atzīt, ka 2009. gada 16. jūnija

likuma "Grozījumi likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret

nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām"" 6. panta pirmā daļa

atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris