109. pants

Saeima vērš uzmanību uz to, ka

sociālās apdrošināšanas sistēmā paredzētas atšķirības starp

invaliditātes apdrošināšanu un apdrošināšanu pret nelaimes

gadījumiem darbā un arodslimībām. Invaliditātes apdrošināšanai

iemaksas veicot gan darba devējs, gan darba ņēmējs. Savukārt

apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām

iemaksas veicot tikai darba devējs. Tāpēc atšķirīga esot arī

minētajos apdrošināšanas veidos sniegto pakalpojumu aprēķināšanas

un izmaksāšanas kārtība.

Atbilstoši Kodeksa 9.pantam esot

pieļaujams notiesātajiem noteikt tiesību ierobežojumus. Tādēļ

Saeima nesaskata apstrīdētās normas pretrunu ar Satversmes 91. un

109.pantu.

4. Ieslodzījuma vietu

pārvalde nesniedza jēdziena "pilna valsts apgādība"

skaidrojumu vai saturu, jo nevienā normatīvajā aktā tāds neesot

ietverts. Tāpat kā Saeima, pārvalde atzīmē, ka Kodeksā un uz tā

pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos notiesātajiem esot

paredzētas vairākas garantijas, piemēram, bezmaksas ēdināšana,

komunālie pakalpojumi, veselības aprūpe u.tml. Atklāta tipa

cietumos šīs garantijas esot mazākas, piemēram, tajos notiesātie

valkā personisko apģērbu.

Normatīvajos aktos neesot

paredzēta invalīdu sociālā aprūpe brīvības atņemšanas vietā, un

šai vajadzībai arī neesot piešķirts finansējums.

5. Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūra (turpmāk - VSAA) vēstulē Satversmes

tiesai norāda, ka persona, atrodoties brīvības atņemšanas vietā,

nesaņem šādus maksājumus: atlīdzību par darbspēju zaudējumu

sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību,

slimības, maternitātes, apbedīšanas, bezdarbnieka pabalstus, kā

arī regulāri izmaksājamos valsts sociālos pabalstus, piemēram,

ģimenes valsts pabalstu, bērna kopšanas pabalstu, bērna

piedzimšanas pabalstu u.c. Valsts pensiju izmaksa netiekot

pārtraukta.

Ja persona, atrodoties brīvības

atņemšanas vietā, cieš darba negadījumā, atlīdzība par darbspēju

zaudējumu netiek piešķirta, kamēr to neatbrīvo no

ieslodzījuma.

VSAA ir atbalstījusi Labklājības

ministrijas priekšlikumu par apstrīdētās normas izslēgšanu no

Negadījumu apdrošināšanas likuma.

6. Labklājības ministrija

uzsver, ka iemesls apstrīdētās normas iekļaušanai likumā bijis

arī tas, ka personas atrašanās brīvības atņemšanas iestādēs

nozīmē personas atrašanos pilnā valsts apgādībā. Atbildot uz

Satversmes tiesas jautājumiem, ministrija atzīmē, ka PSRS

pastāvēšanas laikā notiesātajiem visu veidu pensiju (pabalstu)

izmaksa tika pārtraukta. Tikai pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma

pensijas (pabalsta) izmaksa tikusi atjaunota ar pieprasījuma

iesniegšanas dienu.

Secinājumu

daļa

7. Satversmes 109.pantā

ikvienam ir paredzētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma,

darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Ar

sociālo nodrošinājumu saprotami dažādi sociālās drošības

pasākumi, tostarp sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība, kam

jākalpo arī invalīdu īpašo vajadzību apmierināšanai un viņu

iesaistīšanai sabiedrības dzīvē.

Tiesību uz sociālo apdrošināšanu

saturu un to īstenošanas kārtību Latvijā nosaka vairāki likumi,

vispirms jau likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu", kā arī

speciālie likumi par atsevišķiem sociālās apdrošināšanas veidiem.

Sociālās apdrošināšanas sistēmā ir ietverta apdrošināšana gan

invaliditātes gadījumam, gan nelaimes gadījumam darbā vai

saslimšanai ar arodslimību.

Likuma "Par invalīdu

medicīnisko un sociālo aizsardzību" 5.pants noteic, ka

invaliditāte ir "ilgstošs vai nepārejošs ar vecuma

pārmaiņām cilvēka organismā nesaistīts fizisko vai psihisko spēju

ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā,

pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi

apkopt". Invalīds ir tāda persona, kurai ir noteikta

invaliditāte.

Saskaņā ar likuma "Par valsts

pensijām" 14.panta pirmo daļu pirms vecuma pensijas piešķiršanai

noteiktā vecuma sasniegšanas personai ir tiesības uz

invaliditātes pensiju, ja tā ir apdrošināta šim apdrošināšanas

veidam, apdrošināšanas stāžs nav mazāks par trim gadiem un

persona atzīta par invalīdu.

Savukārt, ja personas

invaliditātes cēlonis ir nelaimes gadījums darbā vai saslimšana

ar arodslimību un apdrošināšanas gadījums iestājies līdz

1997.gada 1.janvārim, tad personai piešķir un izmaksā

apdrošināšanas atlīdzību saskaņā ar Negadījumu apdrošināšanas

likumu. Pastāvot šādiem nosacījumiem, likums neprasa, lai

personai būtu noteikts apdrošināšanas stāžs vai lai tā būtu

atzīta par invalīdu, jo atlīdzību par darbspēju zaudējumu piešķir

arī personām, kurām nenosaka invaliditāti. Turklāt atlīdzība par

darbspēju zaudējumu tiek aprēķināta citādi nekā invaliditātes

pensija un, atšķirībā no invaliditātes apdrošināšanas, darba

negadījumu apdrošināšanas atlīdzībā ietverta ne tikai naudas

izmaksa, bet arī tiesības saņemt pakalpojumus.

8. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka apstrīdētā norma bez objektīva un saprātīga pamata

iepriekšminēto apdrošināšanas veidu īstenošanā paredz atšķirīgu

attieksmi. Tāpēc apstrīdētā norma esot pretrunā ar tiesiskās

vienlīdzības principu.

Šis princips nostiprināts

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā un liedz valsts institūcijām

izdot tādas tiesību normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes

tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.2001-07-0103

secinājumu daļas 3. punktu). Lai izvērtētu, vai apstrīdētā

tiesību norma atbilst Satversmes 91.pantam saistībā ar Satversmes

109.pantu, jānoskaidro, vai:

• personas ir vienādos un

salīdzināmos apstākļos;

• apstrīdētā tiesību norma paredz

atšķirīgu attieksmi;

• atšķirīgajai attieksmei tiesību

uz sociālo nodrošinājumu īstenošanā ir objektīvs un saprātīgs

pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots

samērīguma princips.

9. Lai noteiktu, vai

personas, kuras saņem invaliditātes pensiju vai atlīdzību par

darbspēju zaudējumu, ir vienādos un salīdzināmos apstākļos,

nepieciešams atrast šīs personas vienojošo pazīmi.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

abas personas grupas - gan invaliditātes pensijas, gan atlīdzības

par darbspēju zaudējumu saņēmēji - ir invalīdi, proti, tās ir

personas, kurām noteikta invaliditāte.

Lai personai piešķirtu

invaliditātes pensiju, tai jābūt atzītai par invalīdu. Savukārt

atlīdzības par darbspēju zaudējumu piešķiršanai nepieciešams, lai

personai noteiktu darbspēju zaudējumu procentos. Vienlaikus ar

darbspēju zaudējumu šīm personām, ja to darbspēju zaudējums

procentos atbilst likuma "Par invalīdu medicīnisko un

sociālo aizsardzību" 9.panta kritērijiem, nosaka arī

invaliditāti.

Tādējādi

vienādos un salīdzināmos apstākļos ir personas, kurām piešķirta

invaliditātes pensija un atlīdzība par darbspēju zaudējumu un

kuras atzītas par invalīdiem.

10. Apstrīdētā norma

paredz atšķirīgu attieksmi pret abām personu grupām, jo

prasa apturēt atlīdzības par darbspēju zaudējumu izmaksu personai

par brīvības atņemšanas iestādē pavadāmo laiku. To neapstrīd arī

Saeima, taču norāda, ka šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs

un saprātīgs pamats.

Nevar piekrist Saeimas

apgalvojumam, ka ar apstrīdēto normu paredzētās atšķirīgas

attieksmes objektīvais un saprātīgais pamats ir tas, ka iemaksas

darba negadījumu apdrošināšanai veic tikai darba devējs.

Satversmes tiesa uzskata, ka nav svarīgi, kas veic sociālās

apdrošināšanas iemaksas. Lai personai būtu tiesības uz sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu, būtiski ir tas, ka iemaksas ir

veiktas vai tādas bija jāveic (sk. Satversmes tiesas 2001.gada

13.marta sprieduma lietā Nr.2000-08-0109 secinājumu daļu).

Pamatots ir pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka šāda iemaksu

veikšanas kārtība noteikta tādēļ, ka darba devējam ir jārūpējas

par saviem darbiniekiem, jābūt atbildīgam par viņu veselību un

drošību darbā. Tas ir viens no Negadījumu apdrošināšanas likuma

mērķiem - stimulēt darba apstākļu uzlabošanu tādējādi, ka

iemaksas veic tikai darba devējs (sk. Labklājības ministrijas

Sociālo ziņojumu, 1997, 49.lpp. // http://www.lm.gov.lv/doc_upl/soczin_par1997_lat.pdf,

02.03.2004.).

11. Viens no valsts

sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem ir solidaritāte starp

sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem. Līdz ar to, ja darba

ņēmējs ir apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas

veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir

tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu (sk. likuma "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" 3.panta otrās daļas 1.punktu,

12.panta pirmo daļu, likuma "Par sociālo drošību" 5.panta otrās

daļas 2.punktu). Neraugoties uz to, atlīdzības par darbspēju

zaudējumu izmaksa personām, kuras atrodas brīvības atņemšanas

vietā, tiek apturēta, bet invaliditātes pensijas izmaksa arī

brīvības atņemšanas vietā turpinās.

Kodeksa astotajā nodaļā

reglamentēta personu nodarbinātība brīvības atņemšanas iestādes

uzņēmumā. Tā 55.panta otrā daļa noteic, ka "darba devēji, kas

nodarbina notiesātos, veic sociālās apdrošināšanas obligātās

iemaksas par katru darba ņēmēju, kā arī iemaksā budžetā no darba

ņēmēja atalgojuma (izpeļņas) ieturētās sociālās apdrošināšanas

obligātās iemaksas daļu un ieturēto iedzīvotāju ienākuma

nodokli". Savukārt apstrīdētā norma ieslodzītajiem, kas ir

apdrošināti pret nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar

arodslimību, liedz saņemt kompensāciju, ja iestājies

apdrošināšanas gadījums.

Turpretī Eiropas Padomes Ministru

komitejas 1987.gada 12.februāra rekomendācijas Nr.R(87)3 "Eiropas

ieslodzījuma vietu noteikumi" pielikuma 73.punkta 2.apakšpunkts

prasa, lai darba negadījuma vai saslimšanas ar arodslimību

gadījumā ieslodzītajiem izmaksātu kompensāciju (saskaņā ar

Negadījumu apdrošināšanas likumu - apdrošināšanas atlīdzību)

neatkarīgi no tā, vai personai ir noteikta invaliditāte.

Nosacījumi šādas kompensācijas izmaksai nedrīkst būt

nelabvēlīgāki par tiem, kādus likums noteicis brīvībā esošajiem

nodarbinātajiem.

Turklāt, izstrādājot apstrīdēto

normu, nav ņemti vērā arī citi starptautiskie tiesību akti par

invalīdu tiesību aizsardzību. Tā 1993.gada 20.decembrī ANO

Ģenerālā Asambleja pieņēma rezolūciju Nr.48/96, ar kuru

apstiprināja Paraugnoteikumus par vienlīdzīgām iespējām

invalīdiem (turpmāk - Paraugnoteikumi). Šie noteikumi valstīm ir

rekomendējoši, lai gan atsevišķas to normas var būt arī juridiski

saistošas kā starptautisko paražu tiesību normas (sk. ievada

14.punktu). Šo Paraugnoteikumu 8.noteikuma 2.punkts prasa

nodrošināt, lai sociālās palīdzības un sociālās apdrošināšanas,

un tamlīdzīgas atbalsta sistēmas neignorētu invalīdu tiesības un

intereses, kā arī nediskriminētu tos.

12. Nevar piekrist Saeimas

viedoklim, ka apstrīdētās normas mērķis ir novērst divkāršu

valsts aprūpi ieslodzītajām personām.

12.1. Paraugnoteikumu

8.noteikums liek invalīdiem nodrošināt materiālo palīdzību, kamēr

tiem saglabājas invaliditāte. Valstīm ir jāņem vērā ar

invaliditāti saistītie izdevumi, kas rodas invalīdiem un viņu

ģimenēm. Turklāt invalīdiem jānodrošina rehabilitācija, sniedzot

medicīnisko palīdzību un veicot citus pasākumus, ar kuriem varētu

panākt optimālu fizisko, intelektuālo, psihisko un sociālo

stāvokli.

Kā vēstulē Satversmes tiesai

skaidro Ieslodzījuma vietu pārvalde, Latvijā nevienā normatīvajā

aktā nav paredzēta ieslodzīto invalīdu sociālā aprūpe un šai

vajadzībai neesot arī paredzēti finanšu līdzekļi. No

lietas materiāliem izriet, ka invalīdiem brīvības atņemšanas

vietās netiek garantēta pilnvērtīga medicīniskā aprūpe un

tādējādi netiek nodrošinātas to īpašās vajadzības. Uz to norāda

arī Vecumnieku atklātā tipa cietuma administrācijas

vairākkārtējie lūgumi VSAA izskatīt iespēju izmaksāt atlīdzību

par darbspēju zaudējumu kādai personai, kura ir trešās grupas

invalīde un atrodas šajā cietumā. Tur neesot iespējams sniegt

specializētu medicīnisko palīdzību, tādējādi arī nevarot novērst

invaliditāti un tās radītās sekas, kā arī mazināt invaliditātes

progresēšanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā

departamenta galīgajā lēmumā "Par lietas pieņemšanu izskatīšanai

lietā "Mihails Farbtuhs pret Latviju"" (Nr.4672/02) konstatēts,

ka Latvijas cietumi nav spējīgi uzņemt cilvēkus ar fiziskiem vai

garīgiem trūkumiem. Tajos nav pietiekami kvalificēta personāla,

nedz arī nepieciešamā speciālā aprīkojuma, kas atbilstu Eiropas

Padomes Ministru komitejas rekomendācijai Nr.R(98)7 "Par

veselības aprūpes ētiskajiem un organizatoriskajiem aspektiem

ieslodzījuma vietā".

Bez tam Eiropas Spīdzināšanas

novēršanas komiteja savā 2001.gada 22.novembra ziņojumā izteica

bažas par Latvijas cietumu stāvokli, arī par ieslodzīto veselības

aprūpi un nodrošināšanu ar medikamentiem. Cietuma veselības

aprūpes dienesta darbinieki esot informējuši komiteju, ka,

izņemot preparātus tuberkulozes ārstēšanai, citu medikamentu

nepietiek un ieslodzītajiem nākas paļauties uz ģimenēm un

draugiem (sk. Report to the Latvian Government on the

visit to Latvia carried out by the European Committee for the

Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or

Punishment (CPT) from 24 January to 3 February

1999.Strasbourg,22November2001.,pp.53-56// http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2001-27-inf-eng.pdf,

02.03.2004.).

Ieslodzījuma vietu pārvaldes

priekšnieks Dainis Lūks intervijā atzīst, ka galvenās cietumu

sistēmas problēmas ir saistītas ar nodarbinātību, medicīnisko

aprūpi un izglītību. Nav atrisināts jautājums par notiesāto

apgādāšanu ar apģērbu. Ieslodzīto veselības stāvokļa ziņā

situācija ir bēdīga. Pie tam pieaug HIV inficēto un ar

tuberkulozes rezistento formu saslimušo skaits. Tas savukārt rada

pienākumu rūpēties par šīm personām. Lai gan Centrālcietuma

slimnīca ir "katastrofālā stāvoklī", izmantot citu ārstniecības

iestāžu pakalpojumus ir apgrūtinoši, jo sabiedrībai ir bīstama

liela skaita ieslodzīto konvojēšana uz publiskajām medicīnas

iestādēm. Liela problēma ir notiesāto nodarbinātība, kuras

nepieciešamība vērtējama arī no tāda aspekta kā cietušo pieteikto

civilprasību apmierināšana. Lai arī cietums nedrīkstētu būt

peļņas avots, jāņem vērā arī tas, ka ar darbu nenodrošinātie

ieslodzītie ir atkarīgi no naudas līdzekļiem, kurus var saņemt no

brīvībā esošiem cilvēkiem. Līdz ar to aktuālāka kļūst mantiskā

nevienlīdzība, kas rada sarežģījumus, piemēram, var veicināt

noziegumu izdarīšanu cietumos, un organizētās noziedzības

pārstāvjiem dod iespēju manipulēt ar citiem notiesātājiem

[sk.: Latvijas Vēstnesis, 27.01.2004, Nr.13(2961)].

12.2. Saeimas viedoklis, ka

apstrīdētā norma novērš divkāršu valsts aprūpi, nav pamatots arī

cita iemesla dēļ. VSAA vēstulē Satversmes tiesai atzīmē,

ka personas pilnā valsts apgādībā esot ne tikai cietumā, bet arī

no valsts budžeta līdzekļiem finansētās sociālās un veselības

aprūpes iestādēs (sk. lietas 2.sēj., 60.lpp.). Personu

uzturēšanās apmaksu tajās regulē Ministru kabineta 1995.gada

10.oktobra noteikumi Nr.309 "Noteikumi par kārtību, kādā tiek

apmaksāta personu uzturēšanās sociālās aprūpes iestādēs". Tie

citastarp paredz pensijas un valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta ieskaitīšanu aprūpes iestādes kontā saskaņā ar noslēgtu

līgumu. Tomēr nevienā normatīvajā aktā nav ietverta prasība arī

šajā gadījumā izmaksas no darba negadījumu speciālā budžeta

apturēt.

Tādējādi vienas

ieslodzīto invalīdu grupas īpašās vajadzības paliek

neapmierinātas, un tai netiek nodrošināta ne efektīva

medicīniskā, ne pietiekama sociālā aprūpe, nedz arī finansiāls

atbalsts zudušo ienākumu vietā. Turklāt apstrīdētās normas

sasaiste ar personas atrašanos pilnā valsts apgādībā ir

nepamatota.

13. Saskaņā ar Kodeksa

13.pantu brīvības atņemšanas sodu izpilda slēgtajā cietumā,

daļēji slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā, kā arī audzināšanas

iestādēs nepilngadīgajiem. Ieslodzītajiem ar darbspēju zudumu ir

grūti iesaistīties cietuma darbos un tādējādi gūt papildu

ienākumus. Turklāt šīm personām ir apturēta atlīdzības par

darbspēju zaudējumu izmaksa. Piemēram, Vecumnieku atklāta tipa

cietumā ieslodzītie galvenokārt tiek nodarbināti lauksaimniecības

produkcijas ražošanā, sezonas darbos. Šā cietuma administrācija

skaidro, ka notiesātajiem pašiem par saviem līdzekļiem

jāiegādājas apģērbs, apavi, medikamenti, kā arī jāsedz transporta

izdevumi, dodoties uz medicīnas iestādēm un atvaļinājumā.

Jāņem vērā arī tas, ka Kodeksa

50.6 pants pieļauj, ka ar cietuma priekšnieka atļauju ieslodzītie

var dzīvot ārpus atklātā tipa cietuma, proti, personiskajās mājās

vai privātajos (īrētajos) dzīvokļos kopā ar ģimeni teritorijā,

kuru nosaka cietuma priekšnieks pēc saskaņošanas ar Ieslodzījuma

vietu pārvaldi. Liedzot tiesības uz atlīdzību par

darbspēju zaudējumu, invalīdiem faktiski tiek liegtas tiesības

pilnvērtīgi izmantot atklātā tipa cietuma priekšrocības, bet tas

ir pretrunā ar Kodeksa 4.pantā ietverto sodu izpildes

pamatprincipu - notiesāto diskriminācijas aizliegumu.

14. 1993.gada 25.jūnija ANO

Vīnes deklarācijas un Rīcības programmas otrās sadaļas 63.punktā

akcentēts, ka visas cilvēka tiesības un brīvības ir universālas

un tāpēc tās aptver arī invalīdus. Jebkura tieša diskriminācija

vai negatīva diskriminējoša attieksme pret invalīdiem uzskatāma

par viņu tiesību pārkāpumu. Apstrīdētā norma pārkāpj invalīdu

tiesības. Tā ir pretrunā gan ar kriminālsodu izpildes, gan ar

sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem, kā arī ignorē vienas

invalīdu grupas intereses.

Līdz ar to

apstrīdētā norma, liedzot Satversmes 109.pantā garantētās

tiesības uz sociālo nodrošinājumu, bez objektīva un saprātīga

pamata paredz atšķirīgu attieksmi pret invalīdiem, kuri atrodas

brīvības atņemšanas vietā. Tāpēc tā neatbilst arī Satversmes

91.pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par obligāto sociālo

apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām"

17.panta piekto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 91. un 109.pantam un spēkā neesošu no sprieduma

publicēšanas dienas.

Spriedums ir

galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums

stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Endziņš