6. pants
noteica, ka Saeimas Prezidijs ne retāk kā reizi

divos mēnešos kopš Likuma spēkā stāšanās dienas izvērtē Likumā

noteikto ierobežojumu saglabāšanas nepieciešamību.

Likumprojektā bija ietverts Saeimas Prezidija uzdevums

regulāri sekot līdzi epidemioloģiskajai situācijai valstī un

izvērtēt Saeimas deputātiem likumā noteikto papildu prasību

turpmākas saglabāšanas nepieciešamību. Saeima šo uzdevumu

Prezidijam noteica, lai nodrošinātu to, ka Saeimas deputātu

tiesību ierobežojumi tiek saglabāti tikai tik ilgi, cik ilgi tie

nepieciešami.

No lietas materiāliem izriet, ka Saeimas Prezidijs šo

izvērtējumu veica 2022. gada 13. janvāra un

15. marta sēdēs. 2022. gada 15. marta sēdē tika

konstatēts, ka epidemioloģiskā situācija Latvijā ir būtiski

uzlabojusies, kā arī ir būtiski mainīts nodarbinātības

regulējums, ievērojami samazinot to nodarbināto kategoriju

skaitu, kuriem nepieciešams sertifikāts. Tika secināts, ka ar

2022. gada 1. aprīli Likumu varētu atzīt par spēku

zaudējušu. 2022. gada 24. martā Saeima pieņēma likumu,

ar kuru atzina, ka Likums zaudē spēku 2022. gada

1. aprīlī.

Ar Ministru kabineta 2021. gada 9. oktobra rīkojumu

Nr. 720 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu"

bija noteikts, ka ārkārtējā situācija izsludināma no

2021. gada 11. oktobra līdz 2022. gada

28. februārim. 2022. gada 1. martā šis rīkojums

zaudēja spēku. Tātad ārkārtējā situācija tika izbeigta ar

2022. gada 1. martu.

No Ministru kabineta 2022. gada 15. februāra

noteikumu Nr. 127 "Grozījumi Ministru kabineta

2021. gada 28. septembra noteikumos Nr. 662

"Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas

izplatības ierobežošanai"" anotācijas izriet, ka

Ministru kabinets jau 2022. gada februāra vidū, ņemot vērā

ekspertu viedokļus, bija prognozējis, ka februāra beigās-marta

sākumā būs novērojama situācijas stabilizācija un pakāpeniski

mazināsies saslimstība, tā ka pēc 2022. gada

28. februāra, ja tiks atcelta ārkārtējā situācija, varēs

atcelt arī lielu daļu ārkārtējās situācijas laikā spēkā esošo

epidemioloģiskās drošības pasākumu.

Līdz ar ārkārtējās situācijas izbeigšanu no 2022. gada

1. marta tika atcelta lielākajai daļai nodarbināto izvirzītā

prasība pēc sertifikāta. Šī prasība līdz 2022. gada

31. martam tika saglabāta četrām nodarbināto grupām:

1) pedagogiem un bērnu uzraudzībā nodarbinātajiem;

2) sociālajā aprūpē nodarbinātajiem; 3) veselības

aprūpē nodarbinātajiem; 4) publiskajā sektorā

nodarbinātajiem, kuri ikdienā apkalpo klientus.

Saeimas pārstāvis un Latvijas Universitātes Medicīnas

fakultātes vadošā pētniece Dr. iur., MD

Solvita Olsena tiesas sēdē norādīja, ka arī pēc tam, kad

valstī vairs nebija ārkārtējās situācijas, tomēr joprojām

saglabājusies nepieciešamība nodrošināt Likuma 1. pantā

noteikto mērķu sasniegšanu. Kā Satversmes tiesa jau iepriekš ir

atzinusi, tas, ka valstī nav izsludināta ārkārtējā situācija, vēl

nenozīmē, ka vairs nepastāvētu tādi būtiski draudi personu

veselībai un labklājībai, kuru novēršanai nepieciešama steidzama

valsts rīcība (sk. Satversmes tiesas 2022. gada

10. marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03

24.3. punktu un 2022. gada 26. maija sprieduma

lietā Nr. 2021-33-0103 21.4. punktu). Taču tas

nenozīmē, ka likumdevējs varētu uz valstī vērojamām situācijas

izmaiņām reaģēt novēloti un nekonsekventi. Formāla Likuma prasību

izpildīšana varēja novest pie tā, ka rīcība ir novēlota.

Likumdevējam, arī ar Saeimas Prezidija starpniecību, bija

pienākums uz situācijas izmaiņām saistībā ar Covid-19 krīzes

pārvarēšanu reaģēt bez kavēšanās. Covid-19 krīzes apstākļos bija

nepieciešama koordinēta valsts varas institūciju rīcība. Turklāt

bija jāņem vērā katra Saeimas deputāta īpašā loma demokrātiskā

tiesiskā valstī un tas, ka ar apstrīdēto normu tika ierobežotas

tādas Saeimas deputāta tiesības, kurām ir izšķiroša nozīme

Saeimas deputāta darbā. Nav izskaidrojuma tam, kāpēc likumdevējs

apstākļos, kad jau varēja prognozēt situācijas stabilizāciju un

pakāpenisku saslimstības ar Covid-19 mazināšanos, nereaģēja

pietiekami savlaicīgi un neizvērtēja Saeimas deputāta tiesību

ierobežojuma saglabāšanas nepieciešamību.

Turklāt prasība pēc sertifikāta līdz 2022. gada

31. martam tika saglabāta tikai tajās nozarēs, kurās darbs

ir saistīts ar ciešiem cilvēku savstarpējiem kontaktiem, kuri

atkal varētu novest pie nopietna Covid-19 uzliesmojuma. No lietas

materiāliem neizriet un arī Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

nesniedza argumentus par to, ka Saeimas deputāta pienākumu

izpildei būtu tāds raksturs, ko varētu atzīt par objektīvu

pamatojumu tam, lai Pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojumu

saglabātu mēnesi ilgāk nekā lielākajai daļai citu nodarbināto

noteiktos tiesību ierobežojumus.

Vēl jo vairāk, Saeimas Prezidijs 2022. gada

28. februārī, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī,

nolēma, ka no 2022. gada 3. marta Saeima sanāk uz sēdēm

klātienē. Tātad Saeimas Prezidijs jau 2022. gada

28. februārī epidemioloģisko situāciju Latvijā bija

novērtējis kā pietiekami drošu un stabilu, lai Saeima sanāktu uz

sēdēm klātienē. Kā izriet no tiesas sēdē paustā, no

2022. gada 3. marta bija noteikti zināmi

epidemioloģiskās drošības pasākumi, proti, bija spēkā prasība

Saeimas telpās lietot medicīnisko masku un ievērot distanci starp

personām. Tādējādi pati Saeima bija atzinusi, ka ir iespējams

epidemioloģiskās drošības prasības mīkstināt.

Tāpat no Slimību profilakses un kontroles centra un Veselības

ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka vakcinācijas pret

Covid-19 aptvere 2022. gada martā bija ievērojami

uzlabojusies un sasniegusi 68,9 procentus. Kā tiesas sēdē

norādīja Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvis, tas,

ka atsevišķi saslimstības rādītāji 2022. gada martā bija

pieauguši, esot izskaidrojams ar Covid-19 varianta Omikron

izplatību. Turklāt ar to inficētajām personām slimība lielākoties

izpaudusies vieglākā formā, tā ka nebija nepieciešama ārstēšanās

slimnīcā. Tātad laikā, kad atbildīgās institūcijas vairs

nesaskatīja nepieciešamību saglabāt tikpat stingras

epidemioloģiskās drošības prasības, kādas tās bija

2021. gada rudenī, nebija saskatāms arī objektīvs pamats

joprojām ierobežot Saeimas deputāta tiesības piedalīties Saeimas

klātienes sēdēs.

Līdz ar to leģitīmie mērķi - sabiedrības labklājības un citu

cilvēku tiesību aizsardzība - varēja tikt sasniegti ar citu,

Pieteikuma iesniedzējas tiesības mazāk ierobežojošu, bet tikpat

efektīvu līdzekli.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 101. panta pirmajai daļai.

24. Tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu

Satversmes 101. panta pirmajai daļai, vairs nav nepieciešams

izvērtēt šīs normas atbilstību Satversmes 96. pantam.

25. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Savukārt šā likuma 31. panta 11. punkts paredz

Satversmes tiesas tiesības spriedumā norādīt brīdi, ar kuru šāda

tiesību norma zaudē spēku.

Apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Tomēr Pieteikuma

iesniedzēja lūgusi Satversmes tiesu to atzīt par spēkā neesošu no

viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Izmantojot Satversmes tiesas likuma 31. panta

11. punktā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai lietās,

kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc iespējas

jānovērš personas pamattiesību aizskārums (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma

lietā Nr. 2019-33-01 15. punktu).

Pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojums ietekmēja ne

tikai viņas tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs,

bet arī Satversmes 33. pantā ietvertās tiesības saņemt

atlīdzību par Saeimas deputāta pienākumu pildīšanu. Apstrīdētās

normas atzīšana par spēku zaudējušu no Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža ir vienīgā iespēja

aizsargāt viņas pamattiesības. Tādēļ attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzēju apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no

2021. gada 15. novembra, kad viņai tika liegtas

tiesības pilnvērtīgi piedalīties Saeimas darbā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par pagaidu

papildu prasībām Saeimas deputātu un pašvaldības domju deputātu

darbam" 2. pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 101. panta pirmajai daļai un attiecībā uz

Pieteikuma iesniedzēju par spēkā neesošu no 2021. gada

15. novembra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš