43. pants
neuzliek pašvaldībai pienākumu izdot saistošos

noteikumus. Lai pašvaldības varētu nodrošināt savu funkciju

izpildi, likums tās pilnvaro noteiktos gadījumos izdot saistošos

noteikumus un konkrētajā gadījumā rūpēties par sanitārās tīrības

uzturēšanu un publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanu.

Apstrīdētā norma pati par sevi

nenoteic kārtību, kādā uzturama sanitārā tīrība pašvaldības

pārziņā esošajā administratīvajā teritorijā. Šī kārtība

saistošajos noteikumos ir jāparedz katrai konkrētai pašvaldībai.

Apstrīdētā norma arī nenoteic personas, kurām jāuztur sanitārā

tīrība administratīvajā teritorijā, un pati par sevi neuzliek

personai pienākumu uzkopt īpašumam piegulošo publiskajā lietošanā

esošo teritoriju.

Tādējādi

apstrīdētā norma tikai ietver deleģējumu pašvaldībai izdot

saistošos noteikumus par sanitārās tīrības uzturēšanu un īpašumam

piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas kopšanu, bet

nenoteic kārtību, kādā šī uzturēšana un kopšana veicama.

9. Satversmes 106.pants

noteic, ka "ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu

darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta

iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana

saskaņā ar tiesas nolēmumu."

Piespiedu darba aizliegums, kas

ietverts Satversmes 106.pantā, attiecas gan uz publisko tiesību,

gan uz privāttiesību sfēru. Turklāt Satversme paredz vairākus

izņēmuma gadījumus, kad darbs netiek uzskatīts par piespiedu

darbu. Izņēmuma gadījumi, kaut arī noteikti visas sabiedrības

labklājības un drošības interesēs, ir tikai ārkārtas pasākums.

Attiecīgajiem darbiem ir publiski tiesisks raksturs, to veikšanu

uzdod publisko tiesību subjekti, un par atteikšanos šos darbus

veikt var iestāties administratīvā atbildība vai

kriminālatbildība.

Satversmes 106.pants neietver

piespiedu darba definīciju. Taču Satversmes tiesa jau iepriekš ir

interpretējusi jēdziena "piespiedu darbs" saturu. Tā secinājusi,

ka piespiedu darbs ir jebkurš darbs vai pakalpojums, kuru veikt

personu piespiež jebkura soda draudi, kuru pati persona nav

piekritusi veikt un kurš ir netaisnīgs un cietsirdīgs (sk.

Satversmes tiesas 2003.gada 27.novembra sprieduma lietā

Nr.2003-13-0106 secinājumu daļas 1.2.punktu). Lai izvērtētu,

vai apstrīdētā norma noteic piespiedu darbu, jānoskaidro, vai

apstrīdētā norma atbilst piespiedu darba definīcijai.

Jēdzienu "piespiedu darbs" šajā

gadījumā nepieciešams interpretēt sistēmiski, analizējot to

kopsakarā ar citām Satversmē garantētajām personas pamattiesībām,

proti, ar Satversmes 105.pantu. Tas citastarp noteic, ka

"ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot

pretēji sabiedrības interesēm."

Satversmes 105.pants paredz

ikviena tiesības uz īpašumu, bet neatklāj jēdziena "īpašums"

saturu. Taču īpašums, no vienas puses, ietver tiesības, bet, no

otras puses, uzliek arī pienākumus. Piemēram, Vācijas Federatīvās

Republikas Pamatlikuma 14.pants expressis verbis noteic,

ka "īpašuma tiesības [...] tiek garantētas. To saturu un robežas

nosaka likums. Īpašums uzliek pienākumus. Tā izmantošanai

vienlaikus jākalpo sabiedrības labumam."

Turklāt Vācijas Federālā

Administratīvā tiesa vienā no saviem spriedumiem norādījusi, ka

"zemes vai apdzīvotās vietas tiesiskais regulējums, kas paredz

vai pieļauj ielas uzkopšanas pienākumu uzlikt piegulošā īpašuma

īpašniekam, ir saskaņā ar Pamatlikuma 14.pantu un neaizskar arī

no 12.panta izrietošo piespiedu darba aizliegumu" (Vācijas

Federālās Administratīvās tiesas 1989.gada 7.aprīļa spriedums

lietā Nr. 8 C 90/87, BverwGE 81, 371-376).

Līdz ar to, kaut arī apstrīdētā

norma dod tiesības pašvaldībai izdot saistošos noteikumus par

īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas

uzkopšanu un paredzēt atbildību par šo noteikumu nepildīšanu, nav

pamata uzskatīt, ka tā paredz piespiedu darbu. No iepriekšminētā

var secināt, ka īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās

teritorijas uzkopšana uzskatāma nevis par piespiedu darbu, bet

gan par pienākumu, ko uzliek īpašums.

Tādējādi

apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 106.pantu.

10. Satversmes 107.pants

noteic: "ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam

atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu,

kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

atvaļinājumu."

Satversmes 107.pants attiecas uz

darba tiesiskajām attiecībām - tādām attiecībām, kuras uz darba

līguma pamata radušās starp darba ņēmēju un darba devēju. Darba

tiesiskās attiecības ir personiska rakstura saistības, un tās

reglamentē galvenokārt Darba likums.

Apstrīdētajai normai ir publiski

tiesisks raksturs. Turklāt, kā secināts iepriekš, tā neattiecas

uz konkrētām personām. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā

izteiktajam viedoklim, ka pat tad, ja saistošajos noteikumos

paredzēts, ka īpašnieks ir atbildīgs par teritoriju kopšanas

nodrošināšanu, tas nenodibina darba tiesiskās attiecības starp

pašvaldību un īpašnieku. Attiecīgais pienākums ir saistīts ar

noteiktu teritoriju, nevis noteiktu personu, un īpašnieks pats ir

tiesīgs izvēlēties, kādā veidā tiek nodrošināta teritorijas

kopšana un kas to veic. Līdz ar to apstrīdētā norma nevar radīt

darba tiesiskās attiecības.

Tādējādi

apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 107.pantu.

11. Satversmes 91.pants

noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas." Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes

91.pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts

institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības

princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam

ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas

2001.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.2000-07-0409 secinājumu

daļas 1.punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 91.pantam, jānoskaidro:

• vai un kuras personas vai

personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos;

• vai apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi un vai apstrīdētajai normai ir leģitīms

mērķis;

• vai atšķirīgajai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats.

12. Lai noskaidrotu, vai un

kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams

atrast šīs grupas vienojošo pazīmi.

Iesniedzēji kā personu grupas

vienojošo pazīmi izvirza nekustamā īpašuma piederību, bet kā

atšķirīgo attieksmi min to, ka personām, kurām pieder nekustamais

īpašums (māja un/vai zeme), kuram tieši blakus ir publiskā

lietošanā esoša teritorija, ir pienākums kopt šo teritoriju, bet

personām, kuru nekustamajam īpašumam tieši blakus šādas

teritorijas nav, kā arī personām, kurām pieder nekustamais

īpašums daudzdzīvokļu mājā, šāda pienākuma nav. Savukārt Saeima

atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma nenostāda atšķirīgā

situācijā personas, kuras dzīvo privātmājās, un personas, kuras

dzīvo daudzdzīvokļu mājās.

Apstrīdētā norma paredz, ka

pašvaldība ir tiesīga izdot saistošos noteikumus par "īpašumam

piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas kopšanu". Līdz

ar to īpašumam piegulošo publiskā lietošanā esošo teritoriju

kopšanas pienākums gulstas uz visiem īpašniekiem, kuriem pieder

nekustamais īpašums attiecīgajā administratīvajā teritorijā, ja

šim īpašumam tieši blakus ir publiskā lietošanā esoša

teritorija.

Satversmes tiesa uzskata, ka

iesniedzēju viedoklim nav objektīva pamata. Apstrīdētā norma

nenoteic, ka pienākums kopt īpašumam piegulošo publiskā lietošanā

esošo teritoriju gulstas tikai uz privātmāju īpašniekiem.

Nekustamais īpašums ir plašs jēdziens, turklāt nekustamā īpašuma

formas (veidi) var būt dažādas - tas var būt gan dzīvoklis

daudzdzīvokļu mājā, gan zemes īpašums, gan privātmāja utt.

Nekustamais īpašums var piederēt kā fiziskajai, tā juridiskajai

personai.

Tādējādi

personas, kurām pieder nekustamais īpašums, neatkarīgi no tā

formas šajā gadījumā atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos.

13. Ja personas, kurām

pieder nekustamais īpašums, atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos, tad jānoskaidro, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu

attieksmi atkarībā no nekustamā īpašuma formas.

Kā secināts iepriekš, īpašumam

piegulošo publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanas pienākums

gulstas uz visiem īpašniekiem, ja viņu īpašumam tieši blakus ir

publiskā lietošanā esoša teritorija. Šis pienākums vienādi

attiecas gan uz privātmāju īpašniekiem, gan daudzdzīvokļu mājā

esošo dzīvokļu īpašniekiem, gan arī zemes īpašniekiem. Tā,

piemēram, likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 8.pants paredz visu

dzīvokļu īpašnieku pienākumu piedalīties daudzdzīvokļu mājas

kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanā un apsaimniekošanā. Savukārt

mājas apsaimniekošana ietver arī mājai piegulošās publiskā

lietošanā esošās teritorijas kopšanu.

Turklāt jāpiekrīt Saeimas

viedoklim, ka šis pienākums gulstas ne tikai uz nekustamā īpašuma

īpašniekiem, bet arī uz īrniekiem. Attiecībā uz īrniekiem likuma

"Par dzīvojamo telpu īri" 11.pants noteic, kādi izdevumi veido

dzīvojamās mājas telpas īres maksu. Tas paredz, ka īres maksā

ietilpst arī dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumi, kas

savukārt ietver arī maksu par tai piegulošās teritorijas

kopšanu.

Līdz ar to apstrīdētā norma un uz

tās pamata izdotie pašvaldību saistošie noteikumi vienādi

attiecas gan uz daudzdzīvokļu mājās esošo dzīvokļa īpašniekiem,

gan uz privātmāju īpašniekiem un atšķirīga attieksme pret dažādu

veidu īpašuma īpašniekiem nav konstatējama. Var atšķirties tikai

veids, kādā attiecīgais pienākums tiek pildīts. Piemēram,

daudzdzīvokļu mājās esošo dzīvokļu īpašnieki var dibināt dzīvokļu

īpašnieku sabiedrību, kura nodrošina savā pārziņā esošo māju

apsaimniekošanu. Arī privātmājas īpašnieks vai īpašnieki

individuāli vai vienojoties var izvēlēties, kādā veidā pildīt šo

pienākumu, piemēram, var algot sētnieku.

Tādējādi

apstrīdētā tiesību norma neparedz atšķirīgu attieksmi un

nepārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu, kas noteikts

Satversmes 91.pantā.

14. Kā secināts iepriekš,

apstrīdētā norma pašvaldībām neuzliek pienākumu, bet tikai ietver

deleģējumu izdot saistošos noteikumus par sanitārās tīrības

uzturēšanu un īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās

teritorijas kopšanu. Tā kā apstrīdētā norma neparedz kārtību,

kādā nodrošināma sanitārās tīrības uzturēšana un īpašumam

piegulošo publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšana konkrētajā

administratīvajā teritorijā, pašvaldībai tā ir jāparedz

saistošajos noteikumos.

Satversmes tiesa nenoliedz, ka

teritoriju kopšanas kārtība dažādās pašvaldību administratīvajās

teritorijās var atšķirties. Tas skaidrojams gan ar konkrētās

pašvaldības iespējām un tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem,

gan ar teritorijas atrašanās vietu. Taču var piekrist Saeimas

atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka visos gadījumos, kad

pašvaldība izdod saistošos noteikumus, arī par teritoriju

kopšanu, tiem saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 41.panta otro

daļu ir jāatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām -

Satversmei, likumiem, kā arī Ministru kabineta noteikumiem.

Tā, piemēram, Jēkabpils pilsētas

saistošajos noteikumos, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

izdarīti vairāki grozījumi. Pašreiz šo noteikumu 6.7.punkts

paredz: "Par nekustamajam īpašumam piegulošās publiskā lietošanā

esošās teritorijas (gājēju ietves, izņemot sabiedriskā transporta

pieturvietas, grāvji, caurtekas vai zālāji līdz brauktuves malai)

nekopšanu - uzliek naudas sodu nekustamā īpašuma īpašniekam

(izņemot pašvaldības sociāli aprūpētās personas, kā arī 1.grupas

vai 2.grupas invalīdus, kuru īpašumā savu pastāvīgo dzīvesvietu

nav deklarējusi vai faktiski nedzīvo viena vai vairākas

darbspējīgas personas), lietotājam vai sētniekam līdz LVL

25,-."

Tādējādi pašvaldībām, saistošajos

noteikumos nosakot publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanas

kārtību, jāizvērtē, kā nodrošināt samērīgumu starp personai

uzlikto pienākumu un sasniedzamo mērķi - nodrošināt sakoptu

pilsētvidi. Līdz ar to katrai pašvaldībai iespēju robežās būtu

jāparedz īpaša kārtība attiecībā uz tādām personu grupām kā

invalīdi, pensionāri, maznodrošinātas personas, nepilngadīgas

personas utt.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma

"Par pašvaldībām" 43.panta pirmās daļas 6.punktu par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 91., 106. un 107.pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš