14. pants

Bez jau minētajiem Latvijas Republikas ratificētajiem

starptautiskajiem dokumentiem pastāv virkne starptautisko

institūciju izstrādātu dokumentu, kas pieņemti, lai dalībvalstis

savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem,

piemēram, Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi

(sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi

// Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28. septembris, Nr. 148),

Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1994. gada 13. oktobra

rekomendācija Nr. R (94)12 par tiesnešu neatkarību, efektivitāti

un lomu [Recommendation No. R (94) 12 of the Committee of

Ministers to Member States On Independence, Efficiency and Role

of Judges], Eiropas Padomes Eiropas tiesnešu konsultatīvās

padomes viedoklis Nr. 1 par tiesu varas neatkarības un tiesnešu

neatceļamības prasībām (CCJE Opinion No 1 on standarts

concerning the independence of the judiciary and the

irremovability of judges), Eiropas harta "Par tiesnešu

statusu" (European Charter on the Status of Judges, Council of

Judges, 8-10 July 1998), Starptautiskās tiesnešu

asociācijas 1999. gadā apstiprinātā Vispārējā tiesnešu harta

(Universal Charter of the Judge adopted by the Central Council

of the International Association of Judges in 1999), Eiropas

tiesnešu asociācijas 1998.gadā apstiprinātā Eiropas tiesnešu

harta (Judges' Charter in Europe adpoted by the European

Association of Judges on March 20, 1993). Lai gan minētie

dokumenti uzskatāmi tikai par vadlīnijām, tie uzliek stingrus

morālus un politiskus pienākumus valstīm un ir izmantojami kā

līdzeklis tiesnešu neatkarības kritērija satura

noskaidrošanai.

Analizējot Konvencijas 6. panta pirmās daļas pirmajā teikumā

ietvertā jēdziena "neatkarīga tiesa" saturu, Eiropas

Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka jāņem vērā vairāki kritēriji,

piemēram, kārtība, kādā attiecīgās institūcijas locekļi tiek

iecelti amatā, termiņš, uz kādu tie tiek iecelti, garantijas pret

ārējo ietekmi, ārējo neatkarības pazīmju esamība (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā Campbell and Fell v. The

United Kingdom 78. § , sprieduma lietā Langborger v. Sweden 32.

§, sprieduma lietā Bryan v. The United Kingdom 37. § un sprieduma

lietā Coeme and others v. Belgium 120. §). Tiesnešu

neatkarība ir svarīga visiem, kas vēršas tiesā un rēķinās ar

taisnīgumu tiesas spriešanā.

Tādējādi cilvēka tiesību efektīva

īstenošana nav iespējama, ja tiesneši nav neatkarīgi.

7.2. Viens no demokrātiskas valsts principiem ir

tiesiskuma princips. Tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt

taisnīgu tiesas procesa rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats.

Prasība, ka tiesnešiem jābūt pasargātiem no jebkādas

nepamatotas iejaukšanās tiesas spriešanā un tiesnešu pienākumu

pildīšanā, ir ne vien pamatota un saprātīga, bet pat būtiska

tiesiskuma nosargāšanai. ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome

Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu (turpmāk - Bangaloras

principi) preambulā ir norādījusi: lai tiesas pildītu savu

konstitucionālās valsts iekārtas un tiesiskuma aizsardzības

uzdevumu, ir svarīga kompetenta, neatkarīga un taisnīga tiesu

vara (sk.: Bangalore Principles of Judicial Conduct, 29 April,

2003, United Nations Commission on Human Rights resolution

2003/43, Preamble). Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir

ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa.

Tādējādi tiesnešu neatkarība garantē

tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts interesēs.

7.3. Tikai tādā valstī, kurā varas dalīšanas princips

garantē valsts varas atzaru līdzsvaru un savstarpēju kontroli,

novēršot jebkura atzara uzkundzēšanās tendences, sekmējot varas

mērenību un līdz ar to nodrošinot patiesi neatkarīgu tiesu varu,

ir iespējams nodrošināt tiesnešu neatkarību.

Varas dalīšanas mērķis ir saglabāt personas brīvības

garantijas, lai nepieļautu demokrātiskas tiesiskas valsts modeļa

aizstāšanu ar autoritāru režīmu vai vienas personas patvaldību.

Tiesiskā valstī varas dalīšanas princips garantē valsts varas

atzaru līdzsvaru un savstarpējo kontroli. Tieši tas dod iespēju

tiesnešiem pienācīgi pildīt savus pienākumus.

Tādējādi prasība pēc tiesnešu

neatkarības ir cieši saistīta ar tiesu varas neatkarību un tātad

arī ar varas dalīšanas principa īstenošanu.

8. Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tiesneša darba

samaksas noteikšana ietilpst Satversmes 83. pantā ietvertā

tiesnešu neatkarības principa saturā.

Analizējot tiesneša neatkarības konstitucionālo pamatu, mērķus

un nozīmi, Satversmes tiesa jau norādīja, ka nav iespējams

nodrošināt nepieciešamo tiesneša neatkarību, ja pati tiesu vara

kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas

ietekmes vai politiska spiediena.

8.1. Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības

pamatprincipi noteic, ka ikvienas valsts pienākums ir nodrošināt

pietiekamus resursus, lai tiesu varai būtu iespēja pienācīgi

veikt savas funkcijas (sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas

neatkarības pamatprincipi // Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28.

septembris, Nr. 148, 7.§). ANO Ekonomisko un sociālo lietu

padome savā 1989. gada 24. maija rezolūcijā Nr. 1989/60

norādījusi, ka valstīm īpaša uzmanība jāpievērš tiesu varas

funkcionēšanai nepieciešamajiem resursiem, tostarp nosakot

pietiekamu, izskatāmo lietu daudzumam atbilstošu tiesnešu skaitu,

nodrošinot tiesām nepieciešamo darbinieku atbalstu un tehniskos

līdzekļus, paredzot tiesnešiem atbilstošu personisko drošību un

atalgojumu (sk.: Procedures for the effective

implementation of the Basic Principles on the Independence of the

Judiciary, ECOSOC resolution 1989/60 of 24 May 1989).

Ievērojot Satversmē ietverto varas dalīšanas principu un

prasību pēc tiesnešu neatkarības, kā arī citas starptautiski

atzītās prasības, likumdevējs likuma "Par tiesu varu" 10. un 117.

pantā attiecīgi ir noteicis, ka tiesu sistēma tiek finansēta no

valsts budžeta. Valsts, paredzot atbilstošu finansējumu, garantē

efektīvu personas tiesisko aizsardzību kompetentā un neatkarīgā

tiesā. Tāpēc Satversmei atbilstošs ir tikai tāds tiesu varas

finansējums, kas nodrošina šo pienākumu izpildi.

No vienas puses, ievērojot to, ka budžets ir valsts politikas

īstenošanas līdzeklis un lēmumus par valsts budžetu var pieņemt

tikai un vienīgi likumdevējs, bet, no otras puses, rēķinoties ar

to, ka tiesas darbības nodrošināšanai nepieciešamo resursu apjomu

visobjektīvāk var prognozēt tieši pašas tiesu varas institūcijas,

ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp tiesu varas garantijām un

budžeta iespējām.

Likumdevējam, pirms tas pieņem lēmumus par tiesu darbību - gan

budžeta, gan citos ar tiesas funkciju izpildi saistītos

jautājumos, ir jādod iespēja tiesu varai vai neatkarīgai

institūcijai, kas pārstāv tiesu varu, ja tāda institūcija ir

izveidota, izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas ietekmē

tiesu darbību. Arī Tieslietu ministrija norāda: tāda situācija,

ka ar tiesu darbu saistītus lēmumus var pieņemt, neievērojot

tiesu varas pārstāvju izteiktos iebildumus, "var būt pamats visu

valsts varas atzaru līdzvērtības principa īstenošanas

apšaubīšanai" (lietas materiālu 2. sēj. 20. lpp.).

Demokrātiskā valstī varas dalīšanas princips ne tikai nošķir

varas atzarus, bet ietver arī prasību pēc to savstarpējas

sadarbības, jo visu varas atzaru kopējais mērķis ir demokrātijas

stiprināšana tautas interesēs. Ja likumdevējs objektīvu iemeslu

dēļ nevar piekrist tiesu varas viedoklim, tad tam savs lēmums ir

jāpamato.

8.2. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā

norādītajam, ka "tiesu neatkarības principu nevar saistīt tikai

ar tiesnešiem normatīvajos aktos noteikto darba samaksas apmēru,

bet šī principa ievērošana jāvērtē kompleksi un sistēmiski"

(lietas materiālu 1. sēj. 94. lpp.).

Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām šādām garantijām:

tiesneša amatā atrašanās garantijas (tiesnešu iecelšanas vai

apstiprināšanas kārtība, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija,

amata saglabāšanas garantijas, nosacījumi paaugstināšanai amatā

un pārcelšanai citā amatā, pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas

nosacījumi), tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla

un materiāla rakstura garantijas), tiesneša institucionālā

(administratīvā) neatkarība un tiesu varas faktiskā neatkarība no

izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes. Visas šīs

garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek

nesamērīgi ierobežota, tad tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības

princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana

un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana.

Viena no tiesnešu neatkarības garantijām ir tiesneša

finansiālā drošība. Konstitucionālajā doktrīnā norādīti vairāki

tiesnešu finansiālās drošības aspekti, bet visās demokrātiskajās

valstīs tiesnešu finansiālā drošība nepārprotami ir atzīta par

vienu no būtiskākajiem tiesnešu neatkarības nodrošināšanas

elementiem (sk., piemēram, Čehijas Republikas Konstitucionālās

tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā Pl. US

34/04).

Kā secinājusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa, demokrātiskās

valstīs ir vispāratzīts tas, ka tiesnesim, kam jāizvērtē

sabiedrībā radušies tiesiskie strīdi, tostarp arī strīdi starp

personām un valsti, jābūt ne vien augsti profesionāli

kvalificētam un ar nevainojamu reputāciju, bet arī materiāli

neatkarīgam un jājūtas drošam par savu nākotni (sk. Lietuvas

Republikas Konstitucionālās tiesas 2001. gada 12. jūlija

sprieduma lietā Nr.

13/2000-14/2000-20/2000-21/2000-22/2000-25/2000-31/2000-35/2000-39/2000-8/01-31/01

4.5. punktu http://www.lrkt.lt/dokumentai/2001/r010712.htm).

Valstij ir pienākums noteikt tiesnešiem tādu atalgojumu, kas

atbilstu tiesneša statusam, funkcijām un atbildībai. Tiesnešu

atalgojuma aizsardzība ir viena no tiesnešu neatkarības

garantijām.

Arī starptautisko institūciju izstrādātajos dokumentos

norādīts, ka tiesnešu neatkarība ir saistāma ar tiesnešu

atalgojumu un citām materiālajām un finansiālajām garantijām.

ANO Cilvēktiesību komiteja 32. Vispārējā komentārā norādījusi,

ka dalībvalstīm ir jāveic noteikti pasākumi tiesnešu neatkarības

garantēšanai un tiesnešu aizsargāšanai no jebkāda veida

politiskas ietekmes tiesnešu lēmumu pieņemšanas procesā,

citastarp arī nosakot tiesnešu atalgojumu (sk.: International

Covenant on Civil and Political Rights, Article 14, General

Commment No. 32, para. 19).

Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi, kas

formulēti, lai palīdzētu dalībvalstīm veikt savu uzdevumu -

nodrošināt un veicināt tiesu varas neatkarību, paredz citastarp

arī to, ka atbilstošam atalgojumam jābūt nodrošinātam ar likumu

(sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi,

11. punkts // Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28. septembris, Nr.

148).

Eiropas Padomes Ministru Komitejas rekomendācijas Nr. R (94)12

III princips "Pienācīgi darba apstākļi", konkrēti, tā 1."b"

punkts noteic: "Lai dotu tiesnešiem iespēju strādāt efektīvi,

tiem ir jānodrošina pienācīgi darba apstākļi, it īpaši

garantējot, ka tiesneša statuss un atalgojums ir samērojams ar

viņa profesijas prestižu un pienākumu apjomu" [Recommendation

No. R (94) 12, Principle III, para. 1.b].

Eiropas hartas "Par tiesnešu statusu" 6.1. punkts paredz:

"Tiesneša algai ir jābūt tik lielai, lai tā pasargātu tiesnešus

no iespējām izdarīt uz viņiem spiedienu, ar to ietekmētu viņu

lēmumus un uzvedību tiesā, tādējādi vājinot viņu neatkarību un

taisnīgumu" (European Charter on the Status of Judges, para.

6.1).

1999. gadā Starptautiskās tiesnešu asociācijas pieņemtās

Vispārējās tiesnešu hartas 13. pants noteic: "Tiesnesim ir

jāsaņem pietiekams atalgojums, kas nodrošinātu viņam patiesu

ekonomisko neatkarību. Atalgojums nedrīkst būt atkarīgs no

tiesneša darba rezultātiem un tiesneša pilnvaru termiņa laikā

nedrīkst tikt samazināts" (Universal Charter of the Judge,

para. 13).

Tādējādi pienācīga darba samaksa

ietilpst Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības

principa saturā.

9. Satversmes tiesa jau secināja, ka pienācīgs

atalgojums ietilpst tiesneša neatkarības saturā. Taču, kā izriet

no šajā spriedumā jau minētajiem starptautisko institūciju

izstrādātajiem dokumentiem, tiesneša atalgojumam jābūt

samērojamam ar viņa profesijas prestižu un atbildības apjomu.

Savukārt ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome Bangaloras

principu preambulā ir norādījusi: lai tiesas pildītu savu

uzdevumu - aizsargātu konstitucionālo valsts iekārtu un

tiesiskumu, ir svarīga ne tikai neatkarīga un taisnīga, bet arī

kompetenta tiesu vara (sk.: Bangalore Principles on Judicial

Conduct, Preamble).

Ievērojot tiesneša statusu un to, ka tiesnesis īsteno tiesas

spriešanas funkciju, likumdevējam ir ne vien tiesības, bet arī

pienākums noteikt viņam kā tiesu varas īstenotājam īpašas

kompetences, kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī

ierobežojumus, kas vērsti uz tiesneša neatkarības nodrošināšanu.

Likumā "Par tiesu varu" ir noteiktas tiesnesim izvirzāmās

prasības, tiesneša tiesības un pienākumi, kā arī ierobežojumi.

Savukārt atbilstoši likuma "Par interešu konflikta novēršanu

valsts amatpersonu darbībā" 7. panta trešajai daļai tiesnešiem ir

atļauts savienot valsts amatpersonas statusu tikai ar amatu, kuru

viņi ieņem saskaņā ar likumu vai Saeimas apstiprinātajiem

starptautiskajiem līgumiem, Ministru kabineta noteikumiem un

rīkojumiem un pedagoga, zinātnieka, profesionāla sportista vai

radošo darbu.

Kanādas Augstākā tiesa ir norādījusi, ka attiecībā uz tiesnešu

darba samaksas noteikšanu ir būtisks ne tikai tiesneša un tiesas

neatkarības jautājums. Šai prasībai ir vēl divi mērķi: 1) sekmēt

tiesas produktivitāti, jo visticamākais un reālākais pieņēmums ir

tas, ka tiesneši, kuri finansiālajā ziņā jūtas droši, ar lielāku

atdevi pildīs savus pienākumus; 2) tiesneša amatam piesaistīt

spējīgus juristus ar nevainojamu reputāciju (sk. Kanādas

Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedumu lietā

Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of

Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3).

Dažu valstu konstitūcijās vai konstitucionālajos likumos ir

ietvertas arī īpašas prasības attiecībā uz tiesneša atalgojumu.

Piemēram, Polijas Konstitūcijas 178. panta otrā daļa noteic, ka

tiesnešu algām jābūt atbilstošām "amata godam" un pienākumu

apjomam, Grieķijas Konstitūcijas 88. pants noteic, ka tiesnešu

atalgojumam jābūt samērojamam ar tiesneša amatu.

Ir tikai pamatoti un saprātīgi atalgojumu noteikt atbilstoši

ar amata nozīmīgumu saistītajai atbildībai un noslodzei,

neatkarības prasībai, no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā

arī konkrētā amata rangam konstitucionāli tiesiskajā iekārtā.

Piemēram, Satversmes tiesa, vērtējot Saeimas deputātu atalgojumu,

ir atzinusi:

"Deputāta atalgojumam jāatbilst ar amata nozīmīgumu

saistītajai atbildībai un noslodzei, kā arī šā amata rangam

konstitucionāli tiesiskajā iekārtā. [...] Turklāt jāņem vērā

ierobežojumi, ko deputātu saimnieciskajai darbībai nosaka

Satversme un Korupcijas novēršanas likums." Deputāta atalgojums

"vispirms ir viņa neatkarības garantija" (Satversmes tiesas

2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

daļas 5.1. un 6.1. punkts).

Arī tiesnešu atalgojuma mērķis ir gan neatkarības

nodrošināšana, gan likumā noteikto ierobežojumu daļēja

kompensēšana. Bez tam jāievēro, ka tiesības uz taisnīgu tiesu,

likumu precīzu interpretēšanu un Satversmes vērtību aizsardzību

nespēj nodrošināt tiesnesis, kurš ir neatkarīgs, bet nav

pietiekami kvalificēts.

Nenoliedzami, ka valsts interesēs ir nodrošināt ne tikai

neatkarīgu un kompetentu tiesnešu pietiekamu skaitu, bet arī citu

neatkarīgu un kompetentu amatpersonu darbību. Satversmes tiesa

piekrīt Ministru kabineta norādītajam, ka Latvijas Bankas

prezidentam, viņa vietniekam, Latvijas Bankas padomes locekļiem

un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājam, viņa

vietniekiem un padomes locekļiem ir jābūt gan neatkarīgiem, gan

kompetentiem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 66.-71. lpp.).

Tomēr šīs nav vienīgās amatpersonas, kuru kompetencē un

neatkarībā ir ieinteresēta valsts un sabiedrība.

Ievērojot tiesneša pilnvaras, viņam izvirzītās kvalifikācijas

un kompetences prasības, kā arī tiesneša lēmumu ietekmi un

nozīmi, tiesneša amatam vajadzētu būt jurista karjeras

augstākajam posmam. Šo amatu atbilstoši likumdevēja noteiktajām

prasībām var ieņemt tikai pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas. Lai

zināmu pieredzi ieguvis jurists mainītu darbu un šādā vecumā

uzsāktu tiesneša karjeru, viņam ir nepieciešama ne vien obligātā

kvalifikācija, pieredze un iekšējā pārliecība, bet arī attiecīgs

finansiālais nodrošinājums un garantijas.

Tādējādi prasība nodrošināt

tiesnesim pienācīgu atalgojumu ir saistīta ne tikai ar tiesneša

neatkarības principu, bet arī ar tiesnesim izvirzītajām

kvalifikācijas un kompetences prasībām un noteiktajiem

ierobežojumiem.

10. Lai konstatētu, vai apstrīdētās normas aizskar

tiesneša neatkarību, nepieciešams izvērtēt, vai Satversmes 83.

pants ietver aizliegumu samazināt tiesnešu darba samaksu.

Satversmes 83. pants noteic, ka "tiesneši ir neatkarīgi un

vienīgi likumam padoti". Tādējādi šajā normā expressis

verbis nav ietverts aizliegums samazināt tiesneša darba

samaksu. Satversmes tiesa jau norādīja, ka Satversmē iekļautā

tiesnešu neatkarības principa apjoms un saturs tiek izvērtēts ne

tikai kopsakarā ar citām Satversmes normām un principiem, bet arī

ņemot vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību

jomā.

10.1. Eiropas tiesnešu hartā norādīts, ka viens no

tiesnešu neatkarības principiem ir tāds, ka "tiesnešu algām jābūt

atbilstošām (pietiekamām), lai nodrošinātu to, ka tiesneši bauda

patiesu ekonomisku neatkarību, un tās nevar tikt samazinātas

laikā, kamēr tiesnesis ieņem attiecīgo amatu" (Judges' Charter

in Europe, para. 8). Aizliegums samazināt tiesnešu atalgojumu

atsevišķās valstīs (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs,

Austrālijā) ir noteikts konstitūcijā tiešā veidā.

Piemēram, ASV Konstitūcijas 3. panta pirmajā daļā jau kopš 18.

gadsimta beigām tieši ietverts aizliegums samazināt tiesneša

atlīdzību viņa pilnvaru laikā. ASV Augstākā tiesa 1920. gadā savā

spriedumā norādīja, ka šīs normas pamatmērķis ir nevis dot labumu

tiesnešiem, bet piesaistīt tiesām piemērotus un atbilstošus

juristus un nodrošināt tiesas darbības un spriešanas neatkarību.

Viss, kas tiesnešiem tiek atņemts no tā, kas viņiem bijis solīts,

ir attiecināms uz konstitūcijā ietverto aizliegumu [sk. ASV

Augstākās tiesas spriedumu lietā Evans v. Hatter 532 U.S. 245

(1920) http://supreme.justia.com/us/253/245/case.html].

Tādējādi valsts pamatlikumā tieši ietvertais aizliegums samazināt

tiesneša atalgojumu ir vērsts arī uz tiesnešu neatkarības

aizsardzību.

10.2. No valsts vēstures un tradīcijām ir atkarīgs tas,

kā tiek izprastas vispārīgas vērtības, tai skaitā tiesu varas

neatkarība un demokrātija. Valstīs, kurās vēl nesenā pagātnē

valdīja viena partija, izpratne par to, ka tiesu varas neatkarība

prasa to nošķirt no politiskās varas, ir īpaši grūti pieņemama

(sk.: The Cambridge Yearbook of European Legal Studies, Volume

4, 2001, p. 54).

Jautājumu par tiesnešu atalgojuma samazināšanu, kā arī citus

ar tiesnešu finansiālo drošību saistītus aspektus ir izvērtējušas

ne tikai tās valstis, kurās vēsturisku iemeslu dēļ varētu būt

diskusijas par tiesu varas neatkarības apjomu un saturu (Čehija,

Krievija, Lietuva, Polija, Slovēnija), šis jautājums savulaik

bijis aktuāls arī Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs,

Kanādā, Vācijā un citur.

Minētajās valstīs konstitucionālās tiesas vai citas

institūcijas, kas veic konstitucionālo uzraudzību, ir

konstatējušas, ka tiesnešu algas situācijā, kad valstij ir

finansiālas grūtības, īpaši jāpasargā no pārmērīgām un

nelabvēlīgām svārstībām (sk. Polijas Republikas

Konstitucionālā tribunāla 2004. gada 18. februāra spriedumu lietā

Nr. 12/03 http://www.trybunal.gov.pl/eng/summaries/documents/K_12_03_GB.pdf).

Tiesnešu sociālās un materiālās garantijas ir daļa no tiesnešu un

tiesu neatkarības principa aizsargātajām garantijām. Tādējādi

jebkurš mēģinājums samazināt atalgojumu vai sociālās garantijas

tiesnešiem vai samazināt budžetu tiesām ir interpretējams kā

tiesu varas neatkarības aizskārums (sk. Lietuvas Republikas

Konstitucionālās tiesas 1995. gada 6. decembra spriedumu lietā

Nr. 3/95 http://www.lrkt.lt/dokumentai/1995/n5a1206a.htm).

Tiesnesim ir neatņemamas tiesības uz nesamazināmu algu (sk.

Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 1999. gada 15.

septembra spriedumu lietā Pl. US 13/99). Tāpēc nav pieļaujams

samazināt tiesnešu algas ar mērķi izvairīties no budžeta deficīta

(sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra

spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of the

Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R.

3). Viena no tiesu varas neatkarības būtiskākajām garantijām,

ko aizsargā konstitūcija, ir tiesnešu aizsardzība pret algas

samazinājumu viņu pilnvaru laikā. Turklāt stabils tiesnešu

ekonomiskais stāvoklis nodrošina viņiem arī augstu neatkarības

pakāpi visplašākajā nozīmē (sk. Slovēnijas Republikas

Konstitucionālās tiesas 2009. gada 11. decembra sprieduma lietā

U-I-159/08-18 33. punktu).

Lai tiesneši efektīvi pildītu savas funkcijas, ievērojot

neatkarības un kompetences prasības, kā arī noteiktos

ierobežojumus, likumdevējs, ņemot vērā starptautisko institūciju

izvirzītās prasības, kā atlīdzību viņiem ir paredzējis ne tikai

konkrētu darba samaksu, bet arī sociālās un drošības garantijas

utt. Līdz ar to samazināšanas aizliegums attiecas ne tikai uz

tiesnešu darba samaksu.

Prasība nosargāt tiesnešu darba samaksu un citas garantijas

izriet no tiesu un tiesnešu neatkarības principa, kura mērķis ir

pasargāt tiesnešus no jebkādas ietekmes: no likumdevēja,

izpildvaras, iestāžu un amatpersonu, dažādu organizāciju,

komercstruktūru, juridisko un fizisko personu ietekmes.

Līdz ar to Satversmes 83. pants ietver aizliegumu samazināt

tiesnešiem likumā noteikto atlīdzību viņu pilnvaru laikā.

10.3. Tiesneši nedzīvo sociālā vakuumā, un uz viņiem

arī attiecas valstī pastāvošā konkrētā situācija, lai arī kas to

būtu izraisījis - dabas katastrofa, ekonomiskā lejupslīde,

valdības darbība vai bezdarbība, vai bezatbildīgi lēmumi. Tomēr

aizliegums samazināt tiesnešu atlīdzību amata pildīšanas

(pilnvaru) laikā nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda

likumdevēja darbība, kas, iespējams, varētu nelabvēlīgi ietekmēt

tiesnešu atalgojumu. Tiesneši arī ir pilsoņi, un viņu īpašais

statuss un loma nepiešķir tiem imunitāti situācijās, kad valsts,

risinādama sarežģīto situāciju, pieņem lēmumus attiecībā uz

saviem iedzīvotājiem.

Arī citas konstitucionālās tiesas ir secinājušas, ka

aizliegums samazināt tiesnešu atalgojumu nevar būt absolūts.

Čehijas Konstitucionālā tiesa norādījusi, ka "tiesnešu atalgojuma

pilnīga neaizskaramība būtu iluzora un pretēja elementāriem

sociālās realitātes apstākļiem" [Čehijas Republikas

Konstitucionālās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā Pl.

US 34/04, tiesnešu Vojena Gutlera, Jana Musila un Pāvela Riketska

(Vojen Guttler, Jan Musil, Pavel Rychetsky)

atsevišķās domas]. Slovēnijas Konstitucionālā tiesa

norādījusi: "Tiesnešu aizsardzība pret viņu algas samazināšanu

nav absolūta, tomēr tā ietver nosacījumu, ka tiesnešu algu

samazinājums ir attaisnojams vienīgi izņēmuma gadījumos, katrā no

tiem ņemot vērā konkrētos apstākļus" (Slovēnijas Republikas

Konstitucionālās tiesas 2009. gada 11. decembra spriedums lietā

U-I-159/08-18). Lietuvas Konstitucionālās tiesas attīstītajā

doktrīnā norādīts, ka "aizliegts algas samazināt, ja vien

nepastāv īpaši apstākļi" (Lietuvas Republikas Konstitucionālās

tiesas 2009. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. 15/98,

33/03). Kanādas Augstākā tiesa konstatē: "Īslaicīgs tiesnešu

algu samazinājums ir pieļaujams ārkārtas ekonomiskajā situācijā"

(Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedums

lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court

of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3).

Tiesu varai organiski jāiekļaujas sabiedrībā, un ir

nepieciešams, lai sabiedrība to pieņemtu (akceptētu) un

respektētu. Lai to panāktu un nodrošinātu, liela nozīme ir gan

pašai tiesu varai, gan arī likumdevējam un izpildvarai.

Tiesnešiem ir noteikti augsti uzvedības un ētikas standarti, kas

uzliek zināmus ierobežojumus. Tomēr personai, izlemjot kļūt par

tiesnesi, ir jārēķinās ar zināmiem profesijas standartiem.

Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka

ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes

seku novēršanu un savukārt valsts amatpersonas, tostarp tiesneši,

ir solidāras ar valsts iedzīvotājiem.

Likumdevēja lēmums samazināt tiesnešu algas var pakļaut riskam

tiesu neatkarību. Kanādas Augstākā tiesa ir norādījusi, ka lēmuma

pieņemšana par tiesnešu atalgojuma samazināšanu dod likumdevējam

teorētisku iespēju politiski ietekmēt tiesas ar ekonomisku

manipulāciju palīdzību (sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997.

gada 18. septembra spriedumu lietā Reference re

Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward

Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Tomēr šī teorētiskā

iespēja neļauj secināt un apgalvot, ka tiesnešu atalgojuma

samazināšana jebkādos apstākļos būtu uzskatāma par tiesu varas

ietekmēšanu un tiesnešu neatkarības principa pārkāpumu. Arī

tiesnešu atalgojuma nepamatota palielināšana teorētiski varētu

tikt uzskatīta par tiesu varas ietekmēšanu.

Tādējādi īpašos apstākļos -

ekonomiskās lejupslīdes situācijā, kad valsts ir spiesta veikt

vispārēju atalgojuma samazinājumu no budžeta finansētajās

institūcijās, no tiesnešu atalgojuma samazināšanas aizlieguma

principa var atkāpties.

11. Izvērtējot, kādu likumdevēja rīcību tiesnešu darba

samaksas noteikšanā aizliedz vai pieļauj Satversmē iekļautais

tiesu un tiesnešu neatkarības princips, Satversmes tiesa

apstrīdētās normas aplūko kopsakarā ar varas dalīšanas principu,

neatkarības principu un jo īpaši tiesnešu finansiālo drošību.

Tiesu sistēma tiek finansēta no valsts budžeta. Ievērojot

varas dalīšanas principu, tieši likumdevēja pienākums ir,

izstrādājot attiecīgu normatīvo regulējumu, nodrošināt tiesnešiem

Satversmes un starptautiskajām tiesnešu neatkarības prasībām

atbilstošu atlīdzību - darba samaksu, sociālās un drošības

garantijas. Demokrātiskā valstī nebūtu pieļaujams, ka tiesnešu

algu noteiktu paši tiesneši vai izpildvara vai ka citu neatkarīgu

iestāžu amatpersonu algu noteiktu izpildvara vai pati neatkarīgā

iestāde. Tiesības noteikt tiesnešu darba samaksu, kaut arī šīs

tiesības nav absolūtas, tomēr pieder likumdevējam. Tas, ka

likumdevējs lemj par neatkarīgu iestāžu, tostarp tiesu, budžetu

un amatpersonu atalgojumu, vēl nenozīmē, ka tiek aizskarta

attiecīgo funkciju pildīšanai nepieciešamā neatkarība.

11.1. Pienācīga darba samaksa ir viens no tiesnešu

finansiālās drošības elementiem. Finansiālā drošība tiesnešiem

nepieciešama kā garantija pret ārējo ietekmi un kvalifikācijas

nodrošināšanas garantija.

Finansiālās drošības individuālais līmenis (apjoms) ir

atkarīgs no katras konkrētās personas (tiesneša) dzīvesveida.

Valsts nevar uzņemties atbildību un tai arī nav jāuzņemas

atbildība par tiesneša pārmērīgi lieliem tēriņiem un nesamērīgiem

finansiālajiem plāniem. Tomēr nav pieļaujama tāda situācija, ka

valsts samazina tiesneša atalgojumu tiktāl, ka tiesnesis, kas

uzņēmies ar sava darba samaksu samērīgas finansiālās saistības,

kļūst maksātnespējīgs un tādējādi tiek apdraudēta viņa

neatkarība. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesnešu finansiālo

drošību tādā līmenī, kas tiesnesim nepieciešams viņa amata

pienākumu pildīšanai.

Tiesneša finansiālā drošība, kas ietver sevī pienācīgas

atlīdzības, proti, darba samaksas, sociālo garantiju, tai skaitā

pensijas, noteikšanu tiesnešiem, kalpo par pienācīgas tiesas

spriešanas garantiju, dod pamatu izvirzīt tiesnesim augstas

prasības un ļauj saglabāt uzticēšanos viņa kompetencei,

neatkarībai un taisnīgumam.

Tādējādi finansiālā drošība ir viena

no tiesnešu neatkarības neatņemamām sastāvdaļām.

11.2. Tiesnešu finansiālā drošība - tas nozīmē, ka

tiesnesis ir drošs par to, ka atlīdzība, kāda noteikta brīdī, kad

viņš sāk pildīt savus amata pienākumus, netiks samazināta un

gadījumā, ja dzīvošanas izmaksas pieaugtu, atlīdzība tiks

atbilstoši palielināta. Ja likumā nav ietverta kārtība, kādā

darba samaksa automātiski pieskaņojas mainīgajām dzīvošanas

izmaksām, tad likumā ir jāparedz cits mehānisms, kas šo saskaņu

nodrošinātu. Latvijā likumdevējs ir paredzējis regulējumu, kas

nodrošina tiesnešu atlīdzības reālās vērtības saglabāšanos gan

ekonomiskās lejupslīdes, gan ekonomiskā uzplaukuma gadījumā.

Arī Kanādas Augstākā tiesa norādījusi uz aizliegumu samazināt

reālo atlīdzības vērtību un nepieciešamību likumā paredzēt

konkrētu tās nodrošināšanas kārtību. Likumdevēja bezdarbība,

proti, atturēšanās palielināt tiesnešu darba samaksu atbilstoši

reālo dzīvošanas izmaksu palielinājumam, ir pretrunā ar tiesnešu

finansiālo drošību un uzskatāma par samazinājumu de facto

(sk. Reference re Remuneration of Judges of the

Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R.

3). Līdzīgu secinājumu izdarījusi ASV Augstākā tiesa, savā

spriedumā norādot, ka konstitūcija ir piešķīrusi likumdevējam

tiesības noteikt atalgojumu un paļaujas uz ievēlēto tautas

pārstāvju godprātīgumu un veselo saprātu. Ja likumā nav ietverta

formula, kas notur tiesnešu atalgojumu likumdevēja noteiktajā

līmenī attiecībā pret vidējo algu, tad likumdevējs nosaka

tiesnešu atalgojumu un skaidru kārtību, kādā šis atalgojums tiks

periodiski palielināts [sk. ASV Augstākās tiesas spriedumu

lietā United States v. Will 449 U.S. 200 (1980) http://supreme.justia.com/us/449/200/case.html].

Uz nepieciešamību ieviest regulējumu, kas nodrošinātu tiesnešu

darba samaksas pieaugumu atbilstoši dzīvošanas izmaksām, ir

norādījusi Eiropas Padomes Eiropas tiesnešu konsultatīvā padome

viedokļa Nr. 1 62. pantā (sk.: CCJE Opinion No 1, para.

62). Tiesneša aizsardzība pret algas samazinājumu,

ievērojot tās mērķi - nodrošināt tiesneša neatkarību, ir jāsaprot

kā aizsardzība pret jebkādu iejaukšanos, kuras rezultātā varētu

samazināties tā alga, ar kādu tiesnesis pamatoti bija rēķinājies,

izvēloties tiesneša karjeru. Šis nosacījums attiecas kā uz

tiesneša pamatalgas aizsardzību, tā arī uz papildu garantijām,

kas ir tiesneša atlīdzības sastāvdaļa.

Tādējādi Satversmes 83. pants

aizsargā tiesnešu atlīdzības faktisko vērtību, liekot to

saglabāt.

11.3. Ne tikai tiesneša algas apjomam, bet arī tās

stabilitātei ir būtiska nozīme tiesu varas neatkarības

nodrošināšanā. ANO Cilvēktiesību komiteja 32. Vispārējā komentārā

ir ietvērusi prasību valstīm pieņemt likumus, kuros paredzētas

skaidras procedūras un objektīvi kritēriji tiesnešu atalgojuma

noteikšanai (sk.: International Covenant on Civil and

Political Rights, Article 14, General Comment No. 32, para.

19). Ievērojot finansiālās drošības mērķus, prasība noteikt

skaidras procedūras un objektīvus kritērijus nozīmē ne tikai

saprotamu un caurskatāmu, bet arī stabilu un ilgtspējīgu sistēmu.

Čehijas Konstitucionālā tiesa norādījusi, ka "tiesnešu

atalgojumam tā plašākajā izpratnē ir jābūt stabilai,

nesamazināmai vērtībai, ko valdība vai likumdevējs nevarētu

koriģēt un pārrēķināt tikai tāpēc, ka tiesnešu algas šķiet pārāk

augstas salīdzinājumā ar citu valsts sektorā strādājošo algām vai

citām profesiju grupām noteiktajām algām" (Čehijas Republikas

Konstitucionālās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā Pl.

US 34/04).

Ja likumdevējam tiktu dotas neierobežotas tiesības pēc savas

politiskās izvēles ietekmēt tiesnešu algas, tiesas neatkarības

jēdziens zaudētu jēgu, jo viena no tiesas un tiesnešu neatkarības

sastāvdaļām ir algas stabilitāte.

Tādējādi finansiālo drošību rada

tikai stabila atlīdzības sistēma.

11.4. Tiesu darbībai nepieciešamos finansiālos un

materiālos apstākļus pasliktināt un tiesnešu atlīdzību samazināt

ir iespējams vienīgi ar likumu īpašos izņēmuma gadījumos un

īslaicīgi - tikmēr, kamēr valsts finansiālais un ekonomiskais

stāvoklis ir sevišķi smags. Tomēr pat īpaši smagos ekonomiskos

apstākļos ne tiesu finansējumu, ne arī tiesnešu atlīdzību

nedrīkst samazināt tiktāl, ka tiesas vairs nespētu pildīt savu

konstitucionālo funkciju - spriest tiesu. Tiesnešu neatkarības

garantijas ir jānodrošina vienmēr - gan valstī radušās īpašās

situācijas periodā, gan arī pēc tā beigām. Ņemot vērā varas

dalīšanas principu un tiesnešu neatkarības principu, likumdevēja

rīcības brīvība, lemjot par tiesnešu algas ierobežojumiem, ir

citāda nekā rīcības brīvība, lemjot par ierobežojumiem citās

publiskajās jomās.

Līdz ar to ir pieļaujama īslaicīga

tiesnešu atlīdzības samazināšana, ja pastāv nopietni, sociāli

attaisnojami iemesli un tā tiek samazināta, ievērojot Satversmē

nostiprinātos principus.

11.5. Likumdevējs izstrādā tiesnešu atlīdzības tiesisko

regulējumu. Šis regulējums jebkurā gadījumā ir komplekss

risinājums, un tā mērķis ir nodrošināt tiesnešu neatkarības

prasībai atbilstošu atalgojumu, kura reālā vērtība nevar tikt

samazināta. Dažās valstīs likumā ir iekļauta konkrēta tiesnešu

alga un paredzēts periodiskas tiesnešu atalgojuma pārvērtēšanas

mehānisms. Citās valstīs ir izstrādāta sistēma, kas tiesnešu

darba samaksu samēro ar valstī strādājošo vidējo mēneša darba

samaksu. Šis risinājums ļauj zināmā mērā nodrošināt tiesneša

algas vērtību, jo, palielinoties vidējai algai, palielinās arī

tiesneša darba samaksa, bet, vidējai algai samazinoties,

proporcionāli samazinās arī tiesneša atalgojums. Šāda sistēma

pastāv arī Latvijā. Likuma "Par tiesu varu" 119.1

panta pirmā daļa noteic: "Rajona (pilsētas) tiesas tiesneša

mēneša amatalgu aprēķina, Centrālās statistikas pārvaldes

iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai

valstī strādājošo vidējai mēneša bruto darba samaksai, kas

noapaļota latos, piemērojot koeficientu 4,5." Likuma

120.1 panta pirmā daļa līdzīgi noteic: "Zemesgrāmatu