19. pants

Lai izvērtētu tiesnešu atalgojuma procentuālā

samazinājuma atbilstību Satversmes 107. pantam, jāpārbauda, vai

šis samazinājums ierobežo tiesības saņemt veiktajam darbam

atbilstošu samaksu Satversmes 107. panta izpratnē.

19.1. Ievērojot 2010. gada 18. janvāra spriedumā

secināto, par atbilstošu uzskatāma tāda tiesneša darba samaksa,

kas ir samērīga ar amata atbildību un slodzi, neatkarības

prasībām, no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata

rangu konstitucionāli tiesiskajā iekārtā (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21.

punktu). Par tiesneša amatam atbilstošu uzskatāma tāda darba

samaksa, kas, "pirmkārt, ir pietiekami konkurētspējīga, lai

piesaistītu tiesneša amatam spējīgus un kompetentus juristus.

Otrkārt, [...] ir pietiekama, lai, ņemot vērā tiesnešu pieņemto

lēmumu nozīmi un ietekmi, likumā noteikto amatu savienošanas

aizliegumu, kā arī tiesneša darba apjomu, tiesneši baudītu

pienācīgu ekonomisko neatkarību" (Satversmes tiesas 2010. gada

18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 20. punkts).

19.2. Satversmes 107. pantā ietvertās tiesības attiecas

uz sociālo tiesību sfēru. Satversmes tiesa jau secināja, ka šis

pants aizsargā arī tiesnešu tiesības saņemt samaksu, kas atbilst

veiktajam darbam. Vienlaikus pienācīga tiesnešu darba samaksa

ietilpst arī Satversmes 83. pantā ietvertās tiesnešu neatkarības

saturā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2009-11-01 6. un 8.2. punktu). Satversmes tiesa jau

2010. gada 18. janvāra spriedumā secināja, ka jautājums par

tiesnešu atlīdzības noteikšanu ietilpst ne tikai sociālo tiesību

sfērā, kur likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, bet arī tādā

jomā, kur likumdevēja rīcības brīvībai ir stingrāki ierobežojumi

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2009-11-01 20. punktu).

Tādējādi atbilstība Satversmes 107.

pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu

samaksu attiecībā uz tiesnešiem ir vērtējama kopsakarā ar

Satversmes 83. pantā ietverto neatkarības prasību.

19.3. Kaut arī Satversme expressis verbis

nenosaka tiesnešu atlīdzības lielumu, tomēr Satversmes 83. pantā

ietvertā tiesu neatkarības principa saturā ietilpst prasība

likumdevējam garantēt tiesneša finansiālo drošību (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-11-01 8.2. punktu). Likumdevējs 2003. gadā,

izveidojot tiesnešu darba samaksas sistēmu, kas spēj garantēt

tiesnešu finansiālo drošību tādā apmērā, lai aizsargātu tiesnešu

neatkarību, un ietverot to likuma "Par tiesu varu" 20. nodaļā,

izšķīrās par tādu risinājumu, ka amatam atbilstoša amatalga ir

aprēķināma, ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes

iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicēto

valstī strādājošo vidējo mēneša bruto darba samaksu un piemērojot

tai koeficientu 4,5.

Likumdevējs, apstiprinot šo sistēmu, atzina, ka tā uzskatāma

par tiesneša amatam atbilstošu, proti, pirmkārt, tā paredz darba

samaksu, kas ir pietiekami konkurētspējīga, lai piesaistītu

tiesneša amatam spējīgus un kompetentus juristus. Otrkārt, šādi

noteikta alga ir pietiekama, lai, ņemot vērā tiesnešu pieņemto

lēmumu nozīmi, likumā noteikto amatu savienošanas aizliegumu, kā

arī tiesneša darba apjomu, tiesneši baudītu pienācīgu ekonomisko

neatkarību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 20. punktu).

Šāda sistēma atbilst varas atzaru līdzsvaram un nodrošina to,

ka tiesu varai nav jādiskutē ar izpildvaru vai likumdevēju par

tiesnešu algas lielumu, kas varētu radīt draudus tiesu varas

neatkarībai. Vienlaikus šāda sistēma ir arī elastīga - tā

nodrošina tiesneša algas apmēra pielāgošanos vidējai darba

samaksai valstī.

Tādējādi likumdevējs jau ir

noteicis, ka par tiesneša veiktajam darbam atbilstošu samaksu,

kas viņam nodrošina pienācīgu ekonomisko neatkarību, uzskatāma

tāda samaksa, kas ir 4,5 reizes lielāka par valstī strādājošo

iepriekšējā gada vidējā mēneša bruto darba samaksu.

19.4. Tiesnešu darba samaksas sistēma savulaik tika

izstrādāta tāpēc, ka valstī bija izveidojusies tāda situācija, ka

tiesnešu darba samaksa neatbilda viņu darba pienākumiem un

atbildībai. Ieviešot šo sistēmu, likumprojekta anotācijā tika

norādīts, ka pārāk zemā tiesnešu darba samaksa ir par pamatu tam,

ka nepastāv nopietna konkurence uz tiesneša amatu un līdz ar to

nav iespējams nodrošināt augsti kvalificētu juristu piesaisti

darbam tiesās, kā arī tiek radīti apstākļi korupcijai (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-11-01 17. punktu).

Eiropas Komisijas sagatavotajos ikgadējos ziņojumos, kuros

analizēts Latvijas kā Eiropas Savienības kandidātvalsts progress

iestāšanās kritēriju izpildē, gan 2000., gan 2001., gan arī 2002.

gadā norādīts uz zemo tiesneša atalgojumu, nepietiekamo tiesu

sistēmas finansējumu un ar to saistītajiem riskiem [sk.

Regular Report on Latvia's Progress Towards Accession, Brussels,

9.10.2002., SEC(2002) 1405, 13.11.2001., SEC(2001) 1749,

8.11.2000., http://www.mfa.gov.lv/lv/eu/3883/3903/,

aplūkots 2010. gada 26. maijā]. Savukārt 2003. gada

Monitoringa ziņojumā ir pozitīvi novērtēts tas, ka, risinot tiesu

neatkarības problēmas, izstrādāti un 2003. gada 1. jūlijā

stājušies spēkā grozījumi likumā "Par tiesu varu", kas paredz

pakāpenisku tiesneša algas paaugstināšanu līdz 2006. gadam, kad

tiesneša alga būs vairākas reizes lielāka nekā pirms tiesnešu

darba samaksas reformas uzsākšanas (sk. Comprehensive

Monitoring Report on Latvia's Preparations for Membership,

http://www.mfa.gov.lv/lv/eu/3883/3903/, aplūkots

2010. gada 26. maijā). Arī S. Āboltiņa tiesas sēdē norādīja,

ka tiesnešu atalgojums pirms 2003. gadā veiktās tiesnešu algu

reformas nebija tiesneša amatam atbilstošs (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 123. lpp.).

Izvērtējot tiesnešu atalgojuma apmēru pirms tiesnešu darba

samaksas sistēmas ieviešanas, Satversmes tiesa konstatē, ka

tiesneša amatalga bija 1,8 līdz 2,5 reizes lielāka nekā Centrālās

statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas

paziņojumā publicētā valstī strādājošo vidējā mēneša bruto darba

samaksa. Var secināt, ka gan Eiropas Komisijas eksperti, gan

likumdevējs atzina par tiesneša amatam neatbilstošu tādu tiesneša

amatalgu, kas aprēķināta, piemērojot koeficientu 1,8 līdz

2,5.

Rajona tiesas tiesneša atalgojums 2010. gadā tāpat kā 2007.,

2008 un 2009. gadā tiek aprēķināts no strādājošo 2005. gada

vidējās mēneša bruto darba samaksas, piemērojot koeficientu 4,5.

Šis atalgojums ar apstrīdētajām normām ir samazināts vēl par 27

procentiem. Tādējādi vispārējo atalgojuma samazinājumu rada gan

procentuālais samazinājums, gan tas, ka tiesneša amatalga 2010.

gadā tiek aprēķināta, koeficientu piemērojot nevis 2008. gada,

bet 2005. gada vidējai mēneša bruto darba samaksai. Līdz ar to

2010. gadā rajona tiesas tiesneša amatalgas apmērs ir tāds pats,

kāds tas būtu, ja tiktu aprēķināts no 2008. gada vidējās mēneša

bruto darba samaksas, piemērojot koeficientu 1,7.

Tādējādi 2010. gadā, nosakot

tiesnešu atalgojumu, faktiski tiek piemērots koeficients 1,7, kas

ir gandrīz trīs reizes mazāks nekā likumdevēja noteiktais

koeficients atbilstošas amatalgas aprēķināšanai.

19.5. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve

minēja, ka pēdējā gada laikā konkursā uz vienu vakanto tiesneša

vietu vidēji esot pieteikušies 4,36 kandidāti. Satversmes tiesa

norāda, ka kandidātu skaits vēl neliecina par to, ka valstī pat

šādos apstākļos, kad ir augsts bezdarba līmenis, pastāvētu

patiesa un pietiekama konkurence, lai tiesneša amatam varētu

izvēlēties kvalificētākos juristus. Turklāt, kā liecina Tieslietu

ministrijas sniegtā informācija, no 529 tiesnešu vietām 28 vietas

vēl aizvien ir vakantas (sk. lietas materiālu 5. sēj. 181.

lpp.).

Satversmes tiesa jau 2010. gada 18. janvāra spriedumā

norādīja: lai tiesneša amatam piesaistītu kompetentākos un

zinošākos speciālistus, tiesnešiem būtu jāsaņem adekvāta darba

samaksa salīdzinājumā ar citu augsti kvalificētu juristu darba

samaksu. Vienlaikus tiesa vērsa uzmanību uz to, ka tiesneša

atalgojums nebūtu tieši salīdzināms ar advokātu, juridisko

konsultantu vai notāru ienākumiem. Ir saprotams, ka šāda

salīdzinājuma mērķis ir piesaistīt tiesneša amatam augsti

kvalificētus juristus, tomēr tiešs salīdzinājums nebūtu korekts,

ņemot vērā riskus un papildu izdevumus, ko rada minēto amatu

finansiālā patstāvība. Lai noteiktu, vai tiesnešu

atalgojuma līmenis ir pienācīgs, tas būtu izvērtējams sasaistē ar

vispārējām atalgojuma līmeņa tendencēm un samēru valsts sektorā.

Tāpat tiesa konstatēja, ka ir jānodrošina saprātīgs samērīgums

atalgojuma noteikšanā tiesnešiem un juridiskajā profesijā

publiskās pārvaldes jomā strādājošajiem (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21.5.

un 21.6. punktu).

Tiesas sēdē gan Saeimas, gan ministriju pārstāvji, cenšoties

argumentēt tiesnešu atalgojuma atbilstību, salīdzināja to gan ar

valsts pārvaldē un no valsts budžeta finansētās iestādēs

strādājošo vidējo algu, gan ar citu profesiju darbinieku,

piemēram, ārstu, skolotāju un cietumsargu, atalgojumu, taču

nesniedza pamatojumu tam, kāpēc šādas sociālās grupas būtu

salīdzināmas. Satversmes tiesa jau norādīja, ka tiesnešu darba

samaksas atbilstības izvērtējumam izmantojams tikai tāds

salīdzinājums ar citām algām, kas uzskatāms par pamatotu (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-11-01 21.3. punktu). Ievērojot tiesneša amata rangu

konstitucionāli tiesiskajā iekārtā, šā amata atbildību, uz šo

amatu attiecinātās kompetences, kvalifikācijas un pieredzes

prasības, kā arī neatkarības prasību un no tiesneša amata

izrietošos ierobežojumus, jāsecina, ka tiesneša atalgojums nav

tieši salīdzināms ne ar vienas minētās grupas atalgojumu. Arī

vidējās algas lielums nav korekts salīdzinājums, jo valsts

sektorā strādājošie veic dažādas kvalifikācijas darbu un augsti

kvalificēto darbinieku, kuru īpatsvars nav pārāk liels,

atalgojums ievērojami pārsniedz vidējo atalgojumu. Turklāt

likumdevējs, izveidojot tiesnešu darba samaksas sistēmu, jau ir

atzinis, kā būtu vērtējams tiesneša atalgojums attiecībā pret

valstī strādājošo vidējo mēneša bruto darba samaksu.

Tieslietu ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

tiesnešiem likumā ir paredzētas būtiskas sociālās garantijas,

tostarp dzīvības un veselības apdrošināšana, kas arī būtu jāņem

vērā, izvērtējot tiesnešu darba samaksas atbilstību. No lietas

materiāliem izriet, ka, piemēram, rajona tiesas tiesneša

veselības apdrošināšana 2010. gadā valstij izmaksā 159 latus, bet

dzīvības apdrošināšana - mazāk nekā 20 latus (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 62. lpp.). Neapšaubāmi, ka veselības un

dzīvības apdrošināšana tiesnešiem ir papildu sociālā garantija,

tomēr, ievērojot tās izmaksas uz vienu tiesnesi, nevar uzskatīt,

ka šī garantija būtiski palielinātu tiesnešu atalgojumu.

Vienlaikus Satversmes tiesa konstatē, ka tiesneša amatalga vēl

aizvien ir ievērojami zemāka nekā ministriju juridisko

departamentu vadītāju amatalga un citu, pārējos varas atzaros un

neatkarīgajās iestādēs strādājošo vadošo juridisko speciālistu

alga (sk. lietas materiālu 5. sēj. 1.-61. lpp.). Līdz ar

to tiesneša atalgojums nav tāds, kas spētu tiesneša amatam

piesaistīt kvalificētākos juristus.

19.6. Jau likuma "Grozījumi likumā "Par tiesu varu""

(2008. gada 14. novembra redakcijā) anotācijā bija norādīts, ka

"tiesnešiem un zemesgrāmatu nodaļu tiesnešiem 2009. gadā netiks

nodrošināts darba apjomam un raksturam atbilstošs atalgojums". Uz

tādiem pašiem riskiem norādīts arī 2009. gada 16. jūnija likuma

un 2009. gada 1. decembra likuma anotācijās. Taču nedz Saeima,

nedz ministriju pārstāvji nevarēja sniegt informāciju par to, kā

likumu pieņemšanas gaitā tika izvērtēti minētie riski un kā bija

paredzēts tos mazināt vai novērst.

Tāpat Satversmes tiesai nav iesniegti materiāli, kas pamatotu

Saeimas atbildes rakstā pausto secinājumu, ka "šobrīd valstī

noteiktā tiesnešu darba samaksa atbilst veicamā darba raksturam,

amata pildīšanai nepieciešamajām prasmēm un atbildībai, likuma

prasībām un ierobežojumiem, ir līdzsvarota ar citu tiesu sistēmas

amatpersonu statusu un darba samaksu, kā arī darba algu kopumā

valstī" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 6. lpp.). Jau 2008.

gadā, lemjot par tiesneša amatalgas iesaldēšanu, likumprojekta

anotācijā bija norādīts uz iespējamiem riskiem. Tomēr nedz

likumdevējs, nedz arī izpildvara neizvērtēja šos riskus, bet

tiesnešu atlīdzības samazinājumu veica tīri mehāniskā veidā.

Tikai 2010. gada 10. februārī Saeimas Juridiskās komisijas sēdē,

lemjot par Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma

izpildi, deputāti pirmo reizi aicināja Finanšu ministriju un

Tieslietu ministriju izvērtēt darba samaksas līdzsvaru (sk.

lietas materiālu 4. sēj. 69.-76. lpp.).

Tādējādi tiesnešiem Satversmes 107.

pantā ietvertās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu

samaksu, vērtējot tās kopsakarā ar Satversmes 83. pantā ietverto

neatkarības prasību, ir ierobežotas.