66. pants
prasa, lai valsts budžetā būtu atspoguļoti visi

gaidāmie valsts ieņēmumi un ieplānotie izdevumi. Tie gadskārtējā

valsts budžeta likumā ir uzrādāmi pilnīgi, aptverot visas valsts

darbības jomas. Visi konkrētie noteiktam gadam paredzētie

finansējuma avoti un apmērs, kā arī izdevumi ir pilnīgi aptverami

un atspoguļojami valsts budžeta likumā, lai gan Ministru

kabinetam, plānojot budžetu, gan Saeimai, lemjot par budžetu,

būtu patiess un skaidrs priekšstats par gaidāmajiem valsts

ienākumiem un plānotajiem izdevumiem. Tādējādi Saeima var

izvērtēt Ministru kabineta piedāvāto ienākumu prognozi un izlemt,

vai tā ir reāla.

21.3. Valsts budžeta sastādīšanā Ministru

kabinetam jāievēro saimnieciskums. Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka Ministru kabineta pienākums iesniegt Saeimai valsts budžeta

projektu neaprobežojas tikai ar noteikta satura dokumentu

iesniegšanu Saeimā. No Satversmes 66. panta otrās daļas

izriet secinājums, ka valsts budžeta likuma projektam pēc

iespējas ir jāatbilst faktiskajai valsts ekonomiskajai situācijai

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra

sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 15.1. punktu). Tātad

valsts budžeta patiesuma princips aizliedz Ministru kabinetam -

valsts budžeta sagatavotājam - un Saeimai - valsts budžeta

apstiprinātājai - apzināti iekļaut budžetā tādus plānotos

ienākumus un paredzamos izdevumus, kuri balstīti uz acīmredzami

kļūdainiem pieņēmumiem (prognozēm) vai aprēķiniem, t. i., ar

faktisko situāciju nesaistītiem aprēķiniem. Tas gan neizslēdz

iespēju saprātīgi prognozēt, ka valsts izdevumi būs mazāki vai

ieņēmumi lielāki. Arī Likuma par budžetu un finanšu vadību

1. panta otrā daļa noteic, ka, budžetu izstrādājot, jāņem

vērā tas, lai izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi, un jāņem vērā

arī nepieciešamība nodrošināt vispārējo ekonomisko līdzsvaru. Tas

nozīmē, ka Ministru kabinetam ir jāievēro un jānodrošina likumos

noteikto pienākumu izpildei nepieciešamais finansējums, bet tā,

lai netiktu iedragāts valsts ekonomiskais līdzsvars.

Savukārt likumā noteikts pienākums atvēlēt konkrēta apmēra

finansējumu tā, ka tas liedz Ministru kabinetam ņemt vērā

sociālekonomisko tautsaimniecības attīstības prognozi, kā arī

sabalansēt plānotos izdevumus starp visām nozarēm, Ministru

kabinetu budžeta sastādīšanas procesā sasaista. Šāda likuma norma

pēc būtības liedz Ministru kabinetam sagatavot valsts budžeta

projektu, rēķinoties ar pastāvošo ekonomisko situāciju, kā arī

valstij faktiski pieejamiem finanšu resursiem (sal. sk.

Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2002. gada

14. janvāra spriedumu lietā Nr. 25/01). Jo vairāk

likumos iekļautu konkrēta apmēra budžeta finansējumu paģērošu

prasījumu, jo vairāk sašaurinās Ministru kabineta kompetence

brīvi lemt par valsts uzdevumu finansēšanas prioritātēm un

izpildvaras iespējas izpildīt valsts uzdevumus.

21.4. Satversmes 66. pants paredz, ka valsts

budžets ir pieņemams laiku pa laikam - ik gadus, t. i.,

periodiski, lai aptvertu vienu laika nogriezni - saimniecisko

gadu (sal. sk. Satversmes tiesas 1998. gada

10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu

daļu). Valsts budžeta likuma periodiskums stiprina

likumdevējas varas - Saeimas - pozīcijas iepretim izpildvarai -

Ministru kabinetam. Tas neliedz Saeimai plānot valsts ieņēmumus

un izdevumus arī plašākās robežās, piemēram, pieņemot vidēja

termiņa - triju kalendāra gadu - budžetu. Tas, protams, ir

abstraktāks budžets, kas tikai iezīmē paredzamos ieņēmumus un

izdevumus ilgtermiņa perspektīvā, bet nav uztverams kā konkrēts

pilnvarojums izpildvarai izdarīt konkrētus izdevumus vai rīkoties

konkrētu ieņēmumu gūšanai. Jo garāks ir plānotais budžeta

periods, jo grūtāk gan izpildvarai, gan likumdevējam ir noteikt

precīzākas valsts ieņēmumu un izdevumu prognozes, un šīs grūtības

var apdraudēt budžeta patiesumu.

Tātad valsts budžeta sastādīšana un pieņemšana ir balstīta

uz varas dalīšanas principu, kā arī pilnīguma, saimnieciskuma un

patiesuma principiem, kas citstarp aizliedz sasaistīt Ministru

kabinetu budžeta sastādīšanas procesā, nosakot tam pienākumu

atvēlēt konkrēta apmēra finansējumu tā, ka tas liedz Ministru

kabinetam ņemt vērā sociālekonomisko tautsaimniecības attīstības

prognozi, kā arī sabalansēt plānotos izdevumus starp visām

nozarēm.

22. Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa

prasa, lai Ministru kabinets ik gadus paredz noteikta apjoma

finansējumu un tā pieaugumu valsts augstskolu izdevumu segšanai

sasaistē ar valsts iekšzemes kopproduktu.

Šāda prasība būtiski ierobežo Ministru kabineta kompetenci un

iespējas sastādīt ekonomiski sabalansētu valsts budžetu. Ar

noteiktas būtiskas izdevumu daļas pastāvīgu ilgtermiņa

"iezīmēšanu" dažādos likumos, kas pārsniedz viena

saimnieciskā gada ietvarus, Saeima pārņem budžeta sastādīšanas

kompetenci sev un būtiski sašaurina to Ministru kabinetam.

Tādējādi budžeta sastādīšanas kompetence faktiski tiek pārnesta

no izpildvaras uz likumdevējvaru, bet šāda pārnese ir pretēja

varas dalīšanas principam un Satversmes 66. panta pirmajam

teikumam.

Tāpat, nosakot konkrētas valsts budžeta daļas dažādos likumos,

tiek ignorēta valsts budžeta likuma nozīme un mērķis. Ja Saeima

ar citiem likumiem jau faktiski un ilgtermiņā iepriekš

"sadala" budžeta izdevumus, tad vispār zūd vajadzība

pēc vienota valsts budžeta likuma. Šādā veidā sadrumstalots

valsts budžets kļūst nepārskatāms un tā vadīšana - apgrūtināta.

Taču Satversmes 66. panta pirmais teikums prasa, lai

Ministru kabinets ik gadus sastādītu vienotu un pārskatāmu valsts

budžeta likumu un Saeima ik gadus par to lemtu.

Visbeidzot, pieņemot ikvienu lēmumu par budžetu, ir jāievēro

ekonomiskā līdzsvara prasība. Budžeta ekonomika ir nesaraujami

saistīta ar pārējo ekonomisko un finanšu politiku. Tādēļ Ministru

kabinetam ir pienākums patstāvīgi sagatavot faktiski izpildāmu

valsts budžeta projektu. Augstskolu likuma 78. panta septītā

daļa, kurā iekšzemes kopprodukts izmantots kā indikators valsts

budžeta finansējuma palielināšanai, tikai šķietami ir orientēta

uz valsts ekonomisko izaugsmi. Iekšzemes kopprodukts ir tikai

viens no ekonomiskās izaugsmes indikatoriem. Sasaiste ar to

ierobežo Ministru kabinetu, liedzot tam pienācīgi ievērot no

saimnieciskuma principa izrietošo pretcikliskas fiskālās

politikas principu, kas atspoguļots Fiskālās disciplīnas likuma

tekstā, t. i., liedzot Ministru kabinetam īstenot savu,

pretciklisku ekonomisko politiku, piemēram, iekšzemes kopprodukta

pieauguma gadījumā samazināt valsts izdevumu finansējumu, lai

veidotu uzkrājumu vai atvēlētu lielāku finansējumu valsts ārējā

parāda vai valsts budžeta deficīta segšanai.

Tādējādi Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa

neatbilst Satversmes 1. pantam un 66. panta pirmajam

teikumam.

Tā kā Augstskolu likuma

78. panta septītā daļa neatbilst Satversmes 1. pantam

un 66. panta pirmajam teikumam, apstrīdētais regulējums ir

atzīstams par atbilstošu šīm Satversmes normām.

23. Satversmes tiesas sēdē 13. Saeimas

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs

Mārtiņš Bondars norādīja: sabiedrībai esot jāsaprot, ka

Augstskolu likuma 78. panta septītā daļa ir "solījuma

norma", kura nekad nav tikusi ievērota.

Saskaņā ar Satversmes 66. un 73. pantu budžeta

tiesības ir vienīgi Saeimai. Tautai nav budžeta tiesību, jo

budžeta likumu nevar nodot tautas nobalsošanai. Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarīga

Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institūcija, kas ir tieši

atbildīga Latvijas tautas priekšā. Salīdzinājumā ar citām valsts

budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā iesaistītajām

konstitucionālajām institūcijām tieši Saeimai ir pati nozīmīgākā

konstitucionāli tiesiskā loma šā konstitucionālā uzdevuma

veikšanā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

10. punktu). No tā izriet arī īpaša Saeimas politiskā

atbildība tautas priekšā budžeta lēmumu sakarā, un šīs atbildības

pamatā ir savstarpējas uzticēšanās attiecības, jo Saeimas rīcībā

ir tikai tie finanšu līdzekļi, kurus tai uzticējusi tauta.

No tiesiskas valsts principa izriet prasība pēc tā, lai

ikvienas valsts iestādes rīcība būtu patiesa. Tādu tiesību normu

pieņemšana, kuras jau no sākta gala ir tikai tukši vēlētājiem

adresēti solījumi, kas netiks pildīti ar tautas uzticētajiem

līdzekļiem, neatbilst tiesiskas valsts principam. Šāda rīcība

apdraud pašus ar Satversmi aizsargātās valsts demokrātiskās

iekārtas pamatus.

Turklāt Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to, ka

arī vairākos citos likumos iekļautas Augstskolu likuma

78. panta septītajai daļai līdzīgas normas. Šādu normu

saglabāšana, ja Saeima valsts budžeta lemšanas laikā tās atstāj

bez ievērības, rada visupirms nesaderību ar gadskārtējo valsts

budžeta likumu, kā arī pamatotas šaubas par to satversmību.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Augstskolu likuma 78. panta septīto

daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

1. pantam un 66. panta pirmajam teikumam.

2. Atzīt likuma "Par valsts budžetu

2019. gadam" 4. pielikuma programmu 03.00.00

"Augstākā izglītība", programmu 02.03.00 "Augstākā

medicīnas izglītība", programmu 20.00.00

"Kultūrizglītība" un apakšprogrammu 22.02.00

"Augstākā izglītība" līdz ar šajās programmās

paredzētajām dotācijām valsts augstskolām par atbilstošām

Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 66. panta

pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

S. Osipova