92. pants
negarantē, ka ikviena tiesību aizskāruma gadījumā

cietusī persona tiešām saņems atlīdzinājumu, jo tas ir atkarīgs

ne tikai no valsts radītā tiesību aizsardzības mehānisma, bet arī

no tā, vai tiesību aizskārējam ir manta, uz kuru var tikt vērsta

piedziņa, kā arī citiem ārpus valsts kontroles esošiem

apstākļiem.

Ikviens var kļūt par citas personas prettiesisku darbību,

tostarp noziedzīgu nodarījumu, upuri. Nav garantijas tam, ka

nepamatoti aizskartā persona saņems reālu atlīdzinājumu. Šādas

situācijas ietilpst tā sauktajā vispārējā dzīves riskā, un

Satversmes 92. pants pret to neaizsargā. Būtu bīstami

secināt, ka no Satversmes 92. panta izriet likumdevēja

pienākums paredzēt tādu regulējumu, kāds ietverts Kompensācijas

likumā, jo tad pēc būtības tiktu atzīts, ka valstij var iestāties

subsidiāra atbildība arī citos Kompensācijas likumā neminētos

gadījumos, kad nepamatoti aizskartajai personai cita persona

nodarījusi tādu kaitējumu, kura atlīdzināšana varētu būt

neiespējama vai ierobežota aizskārēja mantas nepietiekamības dēļ.

Valstij patstāvīga atbildība var iestāties gadījumos, kad tā nav

pienācīgi aizsargājusi personas tiesības uz dzīvību, taču

izskatāmajā lietā šādu apstākļu nav.

9. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes doktorants Mg. iur. Dāvids

Gurevičs - uzskata, ka Kompensācijas likuma 7. panta

pirmā daļa neatbilst Satversmes 92. panta trešajam teikumam,

bet 7.1 panta ceturtā daļa tam atbilst.

Valsts kompensācija ir papildu atbalsts noziedzīgos

nodarījumos cietušajiem, bet tā nevar aizstāt atlīdzinājumu, kas

pienākas no noziedzīga nodarījuma izdarītāja par viņa rīcības

rezultātā cietušajam radušos kaitējumu. Likumdevējam ir tiesības,

ievērojot valsts starptautiskās saistības, izvēlēties, kādu

kategoriju cietušajiem, par ko un kādā apmērā izmaksājama valsts

kompensācija, bet, ja likumdevējs ir šādu īpašu kompensāciju

cietušajiem paredzējis, tai jābūt saskanīgai ar Satversmes

92. panta trešajā teikumā ietverto taisnīga atlīdzinājuma

pamatprincipu.

Neviena persona nevar paļauties uz to, ka ar valsts

kompensāciju tai tiks sniegts pilnīgs atlīdzinājums par

noziedzīga nodarījuma negatīvajām sekām. Tomēr likumdevēja

rīcības brīvība attiecībā uz valsts kompensācijas apmēra

noteikšanu nav neierobežota, sevišķi ņemot vērā to, ka valstij ir

jāsniedz cietušajiem kompensācija primāri tā iemesla dēļ, ka

atlīdzinājuma gūšana no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja ne

vienmēr ir iespējama. Direktīvas 12. panta 2. punkts

uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt taisnīgu un samērīgu

kompensāciju vardarbīgos noziedzīgos nodarījumos cietušajiem.

Izskatāmajā lietā Satversmes 92. panta trešā teikuma tvērums

attiecībā uz valsts kompensāciju cietušajam nevar tikt

interpretēts šaurāk kā Direktīvas 12. panta 2. punktā

noteiktās prasības. No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras

izriet, ka likumdevējam ir detalizēti jāreglamentē gadījumi,

kuros personai pienākas valsts kompensācija, un jāgādā par to,

lai kompensācijas apmērs būtu pēc iespējas individualizēts un

atbilstu nodarījuma smagumam.

Valsts kompensācijai jābūt proporcionālai nodarītajam

kaitējumam. Tas saistīts arī ar apstākli, ka kaitējuma

kompensācijas piedziņa no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja var

būt neiespējama gadījumā, ja viņam nav īpašumu vai ienākumu.

Tādēļ valsts kompensācijas apmēram jābūt pēc iespējas

līdzvērtīgam tādam kaitējuma kompensācijas apmēram, kāds tiesu

praksē tiek uzskatīts par taisnīgu un samērīgu attiecībā uz

līdzīga veida noziedzīgiem nodarījumiem. Ar nodomu jeb tīši

izdarīti noziedzīgi nodarījumi, kuru rezultātā iestājas personas

nāve, kaitīguma ziņā nav vienādi. Tādēļ nevar būt vienāda arī

valsts kompensācija, kas nosakāma visiem šādos nodarījumos

cietušajiem. Lai gan likumdevējam ir tiesības nolūkā nodrošināt

tiesisko stabilitāti un tiesību normu skaidrību tipizēt

gadījumus, kuros izmaksājama valsts kompensācija, tomēr

noziedzīga nodarījuma kaitīgumam jābūt minimālajam kompensācijas

apmēra individualizēšanas kritērijam. Tādējādi Kompensācijas

likuma 7. panta pirmā daļa, ciktāl tā neļauj individualizēt

valsts kompensācijas apmēru personai, kuras tuvinieks nonāvēts

tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā, neatbilst samērīguma un

taisnīguma prasībām.

Senāts ir atzinis, ka gadījumos, kad kriminālprocesā par

cietušajiem ir atzīti vairāki mirušās personas tuvinieki,

vispirms jānosaka kompensācijas apmērs un tikai tad jālemj, kādās

daļās un kuram no cietušajiem atlīdzinājums pienākas. Šis

princips izpaužas tādējādi, ka vispirms tiek noteikta kopējā

kompensācijas summa par vienām sekām, tas ir, par personas nāvi,

un pēc tam šī summa tiek sadalīta starp cietušajiem. Kaitējuma

kompensācijas proporcionālu sadali attaisno tas apstāklis, ka

personas nāves gadījumā bieži vien nav iespējams tās tuviniekiem

nodarīto kaitējumu attiecināt tikai uz konkrētu personu un

noteikt, kuram no tuviniekiem pienākas lielāks atlīdzinājums.

Tādējādi kaitējums ir novērtējams attiecībā uz visiem cietušajiem

reizē un pēc tam kompensācija ir sadalāma starp mirušā

tuviniekiem. Šāds regulējums atbilst taisnīga atlīdzinājuma

pamatprincipam, ja vien kompensācija par noziedzīga nodarījuma

sekām - personas nāvi - tiek noteikta adekvātā, nodarījuma

smagumam atbilstošā apmērā. Tādējādi Kompensācijas likuma

7.1 panta ceturtā daļa pati par sevi neaizskar

personu tiesības uz taisnīgu un samērīgu kompensāciju. Tomēr ir

jāvērtē, vai likumdevēja noteiktais maksimālais valsts

kompensācijas apmērs ir taisnīgs un samērīgs gadījumos, kad tas

sadalāms starp vairākiem mirušās personas tuviniekiem.

Secinājumu

daļa

10. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu vērtēt

Kompensācijas likuma 7. panta pirmās daļas un

7.1 panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes

92. panta trešajam teikumam. Kompensācijas likuma

7. panta pirmā daļa nosaka cietušajiem par tiem noziedzīga

nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu izmaksājamās valsts

kompensācijas maksimālo apmēru. Savukārt šā likuma

7.1 panta ceturtā daļa paredz, ka gadījumā, ja

noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve un

kriminālprocesā par cietušajiem atzītas vairākas personas, šīm

personām izmaksā valsts kompensāciju, sadalot to proporcionāli

cietušo skaitam. Tādējādi apstrīdētās normas kā vienots

regulējums ietekmē katram cietušajam izmaksājamās kompensācijas

apmēru.

Izskatot lietu, Satversmes tiesai ir jāpārbauda apstrīdēto

normu atbilstība Satversmei, citstarp ņemot vērā pieteikuma

iesniedzēja argumentāciju. Tiesas pieteikuma gadījumā jeb

konkrētās kontroles ietvaros lietas izlemšanai nozīmīgi ir

konkrētās lietas apstākļi (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017-30-01 10. punktu). Pieteikuma iesniedzēja

uzskata, ka personas nāves gadījumā katram cietušajam izmaksājamā

valsts kompensācija ir acīmredzami nepietiekama, ja tās

maksimālais apmērs tiek sadalīts proporcionāli starp vairākiem

cietušajiem.

Līdz ar to Satversmes tiesa pārbaudīs apstrīdēto normu kā

vienota tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta

trešajam teikumam attiecībā uz gadījumiem, kad sakarā ar personas

nāvi izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs tiek

proporcionāli sadalīts starp vairākiem cietušajiem.

11. Satversmes 92. panta trešais teikums nosaka:

"Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības

uz atbilstīgu atlīdzinājumu."

Cilvēka pamattiesību aizsardzība kā viena no tiesiskas valsts

svarīgākajām garantijām nosaka valsts pienākumu nodrošināt

efektīvu aizsardzību ikvienam, kura tiesības ir pārkāptas.

Satversmes 92. panta trešais teikums ietver vispārēju

taisnīgas tiesas garantiju - ja kādas personas tiesības vai ar

likumu aizsargātās intereses ir pārkāptas, tad personai ir

tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu (sk. Satversmes

tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-21-01 6. punktu). Termins "atbilstīgs

atlīdzinājums" ietver taisnīgu gandarījumu, kas konkrētajā

tiesiskajā situācijā ir samērojams ar personas tiesību

aizskārumu. Vispār atbilstīgam atlīdzinājumam ir vairākas

funkcijas - vispirms jau kompensācijas, samierināšanas, kā arī

vispārējās un speciālās prevencijas funkcija. Minēto funkciju

mērķis ir efektīvi atjaunot taisnīgumu un aizsargāt pamattiesības

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 7. maija

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-21-01

10.2. punktu).

Lai gan Satversmes 92. panta trešais teikums ir

piemērojams tieši un nepastarpināti, tomēr tiesiskās noteiktības

princips uzliek likumdevējam pienākumu pēc iespējas noregulēt

Satversmes 92. panta trešā teikuma īstenošanas

priekšnoteikumus.

Saeima ir pieņēmusi vairākus likumus, lai persona tās tiesību

aizskāruma gadījumā varētu saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu.

Kompensācijas likums, kurā ietvertas apstrīdētās normas, paredz

cietušajam tiesības saņemt valsts kompensāciju par noziedzīga

nodarījuma rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām

ciešanām vai zaudējumu, tostarp gadījumos, kad noziedzīga

nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdētajām normām cietušajam netiek

nodrošināts atbilstīgs atlīdzinājums personas nāves gadījumā.

Šāda situācija ir arī pamatā Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajai

administratīvajai lietai, kurā tā vērsusies Satversmes tiesā.

Tādējādi šī situācija nokļūst arī Satversmes 93. panta, kurā

ietvertas tiesības uz dzīvību, tvērumā un Satversmes

92. panta trešais teikums interpretējams kopsakarā ar

to.

Konkretizējot Satversmes 92. panta trešajā teikumā un

93. pantā ietvertos likumdevēja pienākumus, jāņem vērā arī

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk - Konvencija) 2. pants. Konvencijas 2. pantā

ietvertie procesuālie pienākumi paredz, ka valstij ir jāizveido

efektīva tiesu sistēma, kas spēj konstatēt ar noziedzīgu

nodarījumu saistītos faktus, saukt vainīgos pie atbildības un

nodrošināt cietušajiem atbilstīgu atlīdzinājumu. Konvencijas

2. panta izpratnē šāds atbilstīgs atlīdzinājums nozīmē

valsts pienākumu paredzēt tādu tiesību aizsardzības līdzekli, kas

nonāvētā tuviniekam ļautu pieprasīt kompensāciju par tam radīto

morālo kaitējumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2020. gada 21. jūlija sprieduma lietā "Vanyo

Todorov v. Bulgaria", pieteikums Nr. 31434/15, 58.

un 66. punktu).

Tādējādi Satversmes 92. panta trešais teikums paredz

valstij pienākumu izveidot tādus tiesību aizsardzības līdzekļus,

kas gadījumos, kad noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies

personas nāve, pirmkārt, ir vērsti uz noziedzīgā nodarījuma

efektīvu izmeklēšanu, vainīgās personas noskaidrošanu un

sodīšanu. Otrkārt, tiem jānodrošina, ka cietušais var saņemt

atbilstīgu atlīdzinājumu par kaitējumu, kas tam nodarīts ar šādu

noziedzīgo nodarījumu.

Līdz ar to Satversmes 92. panta

trešais teikums uzliek valstij pienākumu izstrādāt tādu tiesisko

regulējumu, kas gadījumos, kad noziedzīga nodarījuma rezultātā

iestājusies personas nāve, ļautu cietušajam aizsargāt aizskartās

tiesības un saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu.

12. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 92. panta trešajam teikumam, jo

tās liedz tiesai noteikt cietušajam taisnīgu un samērīgu

kompensāciju. Atbilstoši apstrīdētajām normām Pieteikuma

iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā maksimālais valsts

kompensācijas apmērs katram cietušajam, tostarp nepilngadīgam

bērnam, kas noziedzīga nodarījuma rezultātā zaudējis tēvu, ir

620 euro. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās

normas veicina cietušā aizsardzību, vienlaikus saglabājot cietušā

tiesības uz pilnvērtīgu atlīdzinājumu kriminālprocesā vai

civilprocesā. Valstij neesot jānodrošina pilnīgs cietušajam

nodarītā kaitējuma atlīdzinājums, tas esot jādara noziedzīgā

nodarījuma izdarītājam.

12.1. Satversmes 92. panta trešajā teikumā

ietvertais jēdziens "tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu" nav interpretējams tādējādi, ka atlīdzinājums

cietušajam būtu izmaksājams tikai valsts kompensācijas sistēmas

ietvaros (sal. Satversmes tiesas 2014. gada

29. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03

23. punkts). Nav šaubu, ka primāri pienākums izmaksāt

atbilstīgu atlīdzinājumu jebkurā gadījumā ir tieši noziedzīgā

nodarījuma izdarītājam. Tātad vispār valstij nav tiesiska

pienākuma uzņemties pilnīgu atlīdzināšanas pienākumu tās personas

vietā, kura noziedzīgo nodarījumu izdarījusi. Apstrīdētās normas

ir tikai daļa no kopējās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas,

kas izveidota, lai nodrošinātu cietušajam atlīdzinājumu par

kaitējumu, kas viņam nodarīts ar noziedzīgu nodarījumu, tādēļ

visa šī sistēma ir vērtējama kopsakarā.

12.2. Lietā nav strīda par to, ka likumdevējs

Krimināllikumā ir paredzējis kriminālatbildību par noziedzīgu

nodarījumu izdarīšanu, tostarp nonāvēšanu, kā arī pieņēmis

Kriminālprocesa likumu, kura mērķis ir noteikt tādu

kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma

normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu

noregulējumu. Likumdevējs Civillikuma 1635. pantā ir

noteicis prasības par zaudējumu un nemantiskā kaitējuma

atlīdzināšanu materiāltiesisko pamatu. Savukārt Kriminālprocesa

likumā un Civilprocesa likumā ir paredzēta kārtība, kādā

cietušais var prasīt zaudējumu un nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājumu no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja, kā arī

noteikta kārtība, kādā izpildāms tiesas spriedums par

atlīdzinājuma piedziņu. Pieteikuma iesniedzēja nav apšaubījusi un

arī Satversmes tiesai nav šaubu, ka likumdevējs ir pieņēmis

tiesību normas, kas nodrošina tiesību aizsardzības mehānismus

noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanai, vainīgās personas

identificēšanai un sodīšanai. Tāpat likumdevējs ir pieņēmis tādu

tiesisko regulējumu, kas cietušajam ļauj atlīdzinājumu no

noziedzīgā nodarījuma izdarītāja prasīt kriminālprocesā un

civilprocesā, savukārt tiesa katrā konkrētajā lietā var noteikt

taisnīgu un atbilstīgu atlīdzinājumu, ņemot vērā individuālos

apstākļus. Arī no Tiesu informācijas sistēmā pieejamās

informācijas par kriminālprocesu, kas ir Pieteikuma iesniedzējas

izskatīšanā esošās administratīvās lietas pamatā, izriet, ka

cietušajiem ir nodrošinātas viņiem likumā paredzētās tiesības

saņemt atlīdzinājumu. Proti, ar pirmās instances tiesas

spriedumu, kuru apelācijas instances tiesa atstāja negrozītu, par

labu cietušajiem, ņemot vērā jau piešķirto valsts kompensāciju,

no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja piespriesta zaudējumu un

morālā kaitējuma kompensācija, tostarp

10 000 euro nepilngadīgam bērnam, kurš

noziedzīgā nodarījuma rezultātā zaudējis tēvu. Pārējā prasītajā

daļā kompensācija nav noteikta, atstājot cietušajiem tiesības

prasīt tiem radītā kaitējuma atlīdzināšanu civilprocesā.

12.3. Papildus cietušā tiesībām prasīt kaitējuma

atlīdzinājumu kriminālprocesā un civilprocesā likumdevējs,

ieviešot Direktīvu, ir pieņēmis Kompensācijas likumu. Tā mērķis

ir nodrošināt fiziskajai personai, kura Kriminālprocesa likumā

noteiktajā kārtībā ir atzīta par cietušo, tiesības saņemt valsts

kompensāciju par tīša vardarbīga noziedzīga nodarījuma rezultātā

radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko

zaudējumu. Šis likums nosaka kārtību, kādā tiek izmaksāta valsts

kompensācija cietušajam, kā arī tās apmēru. Saskaņā ar

Kompensācijas likuma 3. pantu tiesības uz valsts

kompensāciju ir cietušajam, turklāt arī tādā gadījumā, ja

noziedzīgā nodarījuma izdarītājs vai viņa līdzdalībnieks nav

noskaidrots vai nav saucams pie atbildības saskaņā ar

Krimināllikumu. Tātad valsts kompensācija ir likumdevēja

izveidots mehānisms, kas vienkāršotā procesā nodrošina cietušajai

personai savlaicīgu valsts atbalstu - arī tad, ja vēl nav stājies

spēkā galīgais nolēmums kriminālprocesā. Proti, valsts

kompensācija ir saistīta ar konkrēta noziedzīga nodarījuma sekām,

kā atbalsta mehānisms veido ieguldījumu kaitējuma atlīdzināšanā

un sniedz tūlītēju atbalstu cietušajiem, palīdzot mazināt viņiem

nodarītā kaitējuma sekas.

Līdz ar to likumdevējs ir

izstrādājis tādu tiesisko regulējumu, kas gadījumos, kad

noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve, ļauj

cietušajam aizsargāt aizskartās tiesības un saņemt atbilstīgu

atlīdzinājumu.

13. Tomēr ir jāņem vērā valsts kompensācijas īpašais

raksturs un mērķis. Lai arī likumdevējs ir izstrādājis tādu

tiesisko regulējumu, kas personas tiesību aizskāruma gadījumā

ļauj tai saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu, tas nenozīmē, ka

cietušais jebkurā gadījumā tiešām varēs saņemt atlīdzinājumu no

noziedzīgā nodarījuma izdarītāja, ja tāds ir noskaidrots.

Piemēram, spriedumu par kaitējuma atlīdzinājumu faktiski nevar

izpildīt, ja noziedzīgā nodarījuma izdarītājam nav līdzekļu vai

mantas, uz kuru vērst piedziņu. Arī Direktīvas preambulas

10. apsvērumā norādīts, ka noziegumos cietušie bieži vien

nevar saņemt atlīdzinājumu no likumpārkāpēja tādēļ, ka viņam nav

līdzekļu, kas vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu par

atlīdzinājuma segšanu, vai arī nav iespējams viņu identificēt vai

pakļaut kriminālvajāšanai.

Tiesu administrācijas statistika rāda, ka 2024. gadā no

noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem piedzīta tikai neliela

izmaksāto valsts kompensāciju daļa -

399 947 euro no kopumā

2 270 100 euro (sk.: Valsts

kompensācija cietušajiem: 2024. gada darbības rezultatīvie

rādītāji. Pieejams: ta.gov.lv). Tas apliecina, ka

praksē atlīdzinājuma saņemšana no noziedzīga nodarījuma

izdarītāja bieži vien nav efektīvi panākama un cietušais ne

vienmēr var saņemt kriminālprocesā vai civilprocesā piespriesto

atlīdzinājumu. Tādēļ gadījumos, kad vainīgajai personai nav

līdzekļu vai mantas, uz kuru varētu vērst piedziņu, vai kad

vainīgo personu nav iespējams identificēt vai saukt pie

kriminālatbildības, valsts kompensācija cietušajam ir vienīgais

atlīdzinājums par kaitējumu, kas tam radīts ar noziedzīgu

nodarījumu.

Ja likumdevējs ir paredzējis tādu tiesību aizsardzības

līdzekli, kāds noteikts Kompensācijas likumā, proti, nolēmis

piešķirt cietušajiem valsts kompensāciju par noteiktu kategoriju

- tīšu, vardarbīgu - noziedzīgu nodarījumu rezultātā radītu

kaitējumu, tad uz šādu kompensāciju ir attiecināmas Satversmes

92. panta trešā teikuma prasības kopsakarā ar citām

Satversmē ietvertajām pamattiesībām un vērtībām. Turklāt

likumdevējam jāievēro arī Direktīvas noteikumi, tādējādi

nodrošinot Latvijas nacionālo tiesību un Eiropas Savienības

tiesību harmoniju.

13.1. Atbilstīgam atlīdzinājumam ir jāietver ar cietušā

tiesību aizskārumu samērojams gandarījums. Direktīvas

12. panta 2. punkts nosaka: "Visas dalībvalstis

nodrošina to, ka to tiesību normās ir paredzēta tāda to

teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem

izmaksājamo kompensāciju sistēma, kura garantē taisnīgu un

samērīgu kompensāciju cietušajiem". Taisnīgai un samērīgai

kompensācijai nav obligāti jāatbilst zaudējumu atlīdzinājumam,

kas varētu tikt piespriests par labu tīšā vardarbīgā noziegumā

cietušajam no šā nozieguma izdarītāja. Tomēr dalībvalsts

pārsniegtu savu rīcības brīvību valsts kompensācijas sistēmas

izveidē, ja tās tiesību normās būtu paredzēta simboliska vai

acīmredzami nepietiekama kompensācija. Cietušajiem piešķirtā

kompensācija ir pienesums tiem nodarītā mantiskā un morālā

kaitējuma atlīdzināšanā. Kompensāciju var uzskatīt par taisnīgu

un samērīgu, ja ar to atbilstošā apmērā tiek kompensētas

cietušajiem sagādātās ciešanas (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā C-129/19

"Presidenza del Consiglio dei Ministri"

58.-64. punktu).

13.2. Kompensācijas likuma 7. panta pirmā daļa

paredz, ka vienam noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās

valsts kompensācijas maksimālais apmērs ir piecas valstī

noteiktās minimālās mēneša darba algas. Atbilstoši tā paša panta

otrās daļas 1. punktam kompensācija tiek izmaksāta

100 procentu apmērā, ja ir iestājusies personas nāve.

Savukārt Kompensācijas likuma 7.1 panta ceturtā

daļa nosaka: ja noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies

personas nāve un kriminālprocesā par cietušajiem atzītas vairākas

personas, šīm personām izmaksā valsts kompensāciju, sadalot to

proporcionāli cietušo skaitam. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

tādējādi likumdevējs nav devis ne iestādei, ne tiesai iespēju

vērtēt, vai konkrētos apstākļos šāds apmērs ir taisnīgs un

samērīgs. Tiesai vajagot būt iespējai vērtēt kompensācijas apmēru

konkrētajos apstākļos.

Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka Direktīvas

12. panta 2. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi,

ka tas nepieļautu fiksētas kompensācijas maksāšanu cietušajiem ar

tādu nosacījumu, ka katram no viņiem piešķirtā fiksētā summa ir

atšķirīga atkarībā no attiecīgā vardarbības akta būtības. Tomēr

dalībvalstij, kura izvēlas šādu kompensācijas sistēmu, ir

jānodrošina, lai kompensāciju skala būtu pietiekami detalizēta,

lai izvairītos no tā, ka fiksēta kompensācija varētu izrādīties

acīmredzami nepietiekama (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā C-129/19

"Presidenza del Consiglio dei Ministri"

65.-66. punktu). Arī Eiropas Savienības Tiesas

ģenerāladvokāts Mihals Bobeks (Michal Bobek) paudis

viedokli, ka attiecībā uz kompensācijas sistēmu nav izvirzāma

tāda prasība, ka kompensācijas apmērs jānosaka tiesnesim, kurš

vērtē visus lietas apstākļus. Direktīva neliedz valstīm ieviest

noteikumus, kuros attiecībā uz piešķiramās kompensācijas apmēru

ir pieļauts diapazons, maksimālie vai minimālie griesti, kā arī

standarta vai fiksētas finansiālas vērtības atbilstoši katram

nodarīto zaudējumu vai ievainojumu veidam vai izdarītā nozieguma

veidam (sk. Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta

Mihala Bobeka 2020. gada 14. maija secinājumu lietā

C-129/19 140.-141. punktu). Tādējādi valsts

kompensācijas sistēmai nav katrā ziņā jābūt tādai, kas iestādei

vai tiesai paredzētu rīcības brīvību kompensācijas apmēra

noteikšanā. Tomēr likumdevējam, nosakot fiksētu kompensācijas

apmēru, ir jāraugās, lai kompensācija ikvienā gadījumā, ņemot

vērā katras lietas konkrētos apstākļus, būtu taisnīga un

samērīga.

13.3. Lai valsts kompensāciju varētu uzskatīt par

taisnīgu un samērīgu, tai jābūt atbilstošai valsts

sociālekonomiskajai situācijai. Taču valsts kompensācija nepilda

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, piemēram, apgādnieka

zaudējuma pensijas vai apbedīšanas pabalsta, funkciju un nav

vērsta uz noteiktu cietušā pamatvajadzību apmierināšanu. Tādēļ

tai nav jāatbilst kādam precīzam sabiedrības attīstības līmenim

un dzīves apstākļiem (sal. Satversmes tiesas 2023. gada

5. oktobra sprieduma lietā Nr. 2022-34-01

16. punkts).

Kā norāda Saeima, valsts kompensācijas maksimālais apmērs nav

nemainīga naudas summa. Tas ir piesaistīts minimālajai mēneša

darba algai, kura ir objektīvi nosakāms ekonomiskais rādītājs,

kas mainās līdz ar valsts ekonomisko izaugsmi. Likumdevējs esot

izraudzījies tādu valsts kompensācijas maksimālo apmēru, kas

atbilst valsts finansiālajām iespējām ilgtermiņā, un paredzējis

ik gadu no valsts budžeta šim nolūkam piešķiramo līdzekļu

plānošanu. Tādējādi tiekot samēroti budžeta resursi un cietušo

intereses. Arī Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka ir svarīgi

nodrošināt valsts kompensācijas sistēmas finansiālo ilgtspēju,

lai garantētu taisnīgu un samērīgu kompensāciju visiem attiecīgās

dalībvalsts teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos

cietušajiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā C-129/19

"Presidenza del Consiglio dei Ministri"

59. punktu).

Maksimālais valsts kompensācijas apmērs brīdī, kad personas,

kas ir pieteicēji Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā

lietā, tika atzītas par cietušajiem, bija 3100 euro,

savukārt šobrīd ir 3700 euro. Kompensācijas likuma

7.1 panta ceturtā daļa paredz personas nāves

gadījumā šo kompensāciju vairākiem cietušajiem izmaksāt, sadalot

tās apmēru proporcionāli cietušo skaitam.

Sākotnēji Kompensācijas likums paredzēja, ka valsts

kompensācija par vienas personas nāvi tiek izmaksāta visiem

cietušajiem maksimālajā apmērā. Kompensācijas likuma

2012. gada 15. novembra grozījumu anotācijā norādīts:

lai novērstu praksē konstatētās problēmas, kas saistītas ar

valsts kompensācijas apmēra noteikšanu, un nodrošinātu taisnīgu

valsts kompensācijas piešķiršanu, nepieciešams noregulēt

situāciju, ja kriminālprocesā sakarā ar iestājušos personas nāvi

ir atzīti vairāki cietušie, nosakot, ka šādos gadījumos valsts

kompensācija tiek sadalīta proporcionāli cietušo skaitam (sk.

likumprojekta anotāciju. Pieejama: titania.saeima.lv). No

likuma izstrādes materiāliem nav secināms, tieši kādas problēmas

praksē tika konstatētas attiecībā uz kompensācijas izmaksāšanu

saistībā ar personas nāvi. Tieslietu ministrija norāda, ka valsts

kompensācijas sistēma esot veidota, balstoties uz principu, ka

kompensācija tiek piešķirta par viena veida sekām, nevis

atbilstoši to personu skaitam, kuras atzītas par cietušajiem.

Savukārt Saeima norāda, ka esot rasts racionāls risinājums tādām

varbūtējām situācijām, kad noziedzīga nodarījuma rezultātā ir

gājusi bojā viena persona, bet uz cietušā statusu pretendē

daudzas personas. Ja valstij nāktos izmaksāt lielu kompensāciju

katram cietušajam, nebūtu iespējams iekļauties šim mērķim

paredzētajos no valsts budžeta piešķirtajos finanšu

līdzekļos.

No lietas materiāliem nav secināms, ka kompensācijas

proporcionāla sadale atbilstoši cietušo skaitam būtu pamatota ar

kādiem citiem apsvērumiem kā vien valsts budžeta interesēm. Tomēr

valsts budžeta intereses pašas par sevi bez jebkādiem citiem

objektīviem apsvērumiem nevar attaisnot to, ka valsts nepilda

pienākumu nodrošināt taisnīgu un samērīgu kompensāciju par tīša

vardarbīga noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājušos personas

nāvi.

Proporcionāla kompensācijas sadale atbilstoši cietušo skaitam

pati par sevi ir saskanīga ar Direktīvas 12. panta

2. punktu, ņemot vērā valstij piešķirto rīcības brīvību

attiecībā uz kārtību, kādā attiecīgās sistēmas ietvaros valsts

kompensācija tiek izmaksāta. Tomēr proporcionāla kompensācijas

sadale ietekmē katram cietušajam izmaksājamās kompensācijas

apmēru. Nav pamatots Saeimas arguments, ka Pieteikuma

iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā katram cietušajam

izmaksājamās kompensācijas apmērs ir veidojies apstrīdēto normu

piemērošanas rezultātā. Pašas apstrīdētās normas nosaka

kompensācijas apmēra sadalījumu atkarībā no cietušo skaita un

neatstāj iespēju to noteikt tiesību piemērotājam. Pieteikuma

iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā katram cietušajam

piešķirto kompensāciju - 620 euro - par noziedzīga

nodarījuma rezultātā iestājušos personas nāvi nevar uzskatīt par

taisnīgu un samērīgu. Vēl jo vairāk tā nebūtu taisnīga un

samērīga gadījumos, kad, kā norāda pati Saeima, cietušo skaits ir

vēl lielāks. Izmaksājamā kompensācija šādos gadījumos neizbēgami

būs tikai simboliska un acīmredzami nepietiekama. Šāda

kompensācija kā daļa no atbilstīga atlīdzinājuma nesasniedz

Kompensācijas likuma mērķi un ir pretēja cilvēka cieņai.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka cilvēka cieņa un katra

indivīda vērtība ir pamattiesību būtība. Tāpēc demokrātiskā

tiesiskā valstī arī likumdevējam, pieņemot tiesību normas, ir

jārespektē cilvēka cieņa (sal. Satversmes tiesas

2019. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2018-08-03

11. punkts).

Ievērojot minēto, secināms, ka apstrīdētās normas, ciktāl tās

nosaka personas nāves gadījumā piešķiramo valsts kompensācijas

maksimālo apmēru, paredzot tā sadalīšanu proporcionāli cietušo

skaitam, ne vienmēr nodrošina taisnīgu un samērīgu kompensāciju.

Lai kompensācija būtu taisnīga un samērīga, nozīme var tikt

piešķirta gan maksimālajam tās apmēram, gan tās sadalījumam starp

cietušajiem, gan arī citiem apstākļiem. Likumdevējam pašam ir

jāizšķiras par piemērotāko risinājumu taisnīgas un samērīgas

kompensācijas apmēra noteikšanai gadījumos, kad saistībā ar

personas nāvi kompensāciju pieprasījuši vairāki cietušie.

Līdz ar to apstrīdētās normas,

ciktāl tās nosaka personas nāves gadījumā piešķiramo valsts

kompensācijas maksimālo apmēru, paredzot tā sadalīšanu

proporcionāli cietušo skaitam un tādējādi nenodrošinot taisnīgu

un samērīgu kompensāciju, neatbilst Satversmes 92. panta

trešajam teikumam.

14. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesai

jānoskaidro, kāda ietekme uz attiecīgo lietu būs tās spriedumam.

Vienlaikus Satversmes tiesai jāgādā arī par to, lai situācija,

kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā

arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 21. punktu).

14.1. Ja Satversmes tiesa nolemtu, ka apstrīdētās

normas atzīstamas par spēkā neesošām no šā sprieduma publicēšanas

dienas, tad likumā nebūtu noteikts valsts kompensācijas apmērs,

kas iestādei jāizmaksā cietušajiem personas nāves gadījumā.

Saeimai, ievērojot šajā spriedumā secināto, ir jāpieņem tāds

jauns tiesiskais regulējums, kas personas nāves gadījumā

cietušajiem nodrošinātu taisnīgu un samērīgu kompensāciju. Lemjot

par sprieduma spēku laikā, jāņem vērā tas, ka valsts budžeta

pieņemšana ir valsts darbībai nozīmīga funkcija. Valsts

kompensāciju izmaksāšanai piešķiramais finansējums ir saistīts ar

valsts budžetā šim mērķim paredzētajiem izdevumiem un to

plānošanu. Tādējādi prognozētajam valsts kompensāciju apmēram ir

ietekme uz pašas valsts kompensācijas sistēmas ilgtspēju un

valsts tautsaimniecību kopumā. Tādēļ likumdevējam izmaiņas

Kompensācijas likumā ir jāsaskaņo ar valsts budžetu nākamajam

saimnieciskajam gadam. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir

nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās

normas vēl noteiktu laiku paliek spēkā.

14.2. Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošā

administratīvā lieta Nr. A420227223 ir ierosināta par tādu

labvēlīgāku administratīvo aktu izdošanu, ar kuriem pieteicējiem

tiktu piešķirta lielāka valsts kompensācija. Satversmes tiesā ir

saņemts Administratīvās rajona tiesas paziņojums par tiesvedības

apturēšanu arī citā administratīvajā lietā, kurā piemērojamas

apstrīdētās normas.

Lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiek

piemērotas materiālo tiesību normas, kas ir spēkā laikā, kad

lieta tiek izskatīta tiesā (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 25. punktu). Lai novērstu cietušo,

kas ir pieteicēji Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā

administratīvajā lietā Nr. A420227223, kā arī visu to

cietušo, kuri līdz brīdim, kad stājas spēkā jauns likumdevēja

pieņemts tiesiskais regulējums, pieprasījuši valsts kompensāciju

un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem, bet attiecībā uz kuriem administratīvais

process vēl nav noslēdzies, pamattiesību aizskārumu, apstrīdētās

normas attiecībā uz viņiem atzīstamas par spēkā neesošām no šā

sprieduma publicēšanas dienas. Administratīvajai tiesai

attiecīgajos gadījumos ir individuāli un tieši jāpiemēro

Satversmes 92. panta trešais teikums, Direktīvas

12. panta 2. punkts un šajā spriedumā ietvertās

atziņas.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt likuma "Par valsts

kompensāciju cietušajiem" 7. panta pirmo daļu un

7.1 panta ceturto daļu, ciktāl tās nosaka

personas nāves gadījumā piešķiramo valsts kompensācijas maksimālo

apmēru, paredzot tā sadalīšanu proporcionāli cietušo skaitam un

tādējādi nenodrošinot taisnīgu un samērīgu kompensāciju, par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta

trešajam teikumam un spēkā neesošu no 2026. gada

1. janvāra.

2. Attiecībā uz pieteicējiem

administratīvajā lietā Nr. A420227223 un citām personām,

kuras līdz brīdim, kad stājas spēkā jauns likumdevēja pieņemts

tiesiskais regulējums, ir pieprasījušas valsts kompensāciju un

turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem, bet attiecībā uz kurām administratīvais

process vēl nav noslēdzies, atzīt likuma "Par valsts

kompensāciju cietušajiem" 7. panta pirmo daļu un

7.1 panta ceturto daļu, ciktāl tās nosaka

personas nāves gadījumā piešķiramo valsts kompensācijas maksimālo

apmēru, paredzot tā sadalīšanu proporcionāli cietušo skaitam un

tādējādi nenodrošinot taisnīgu un samērīgu kompensāciju, par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta

trešajam teikumam un spēkā neesošu no šā sprieduma publicēšanas

dienas.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina