92. pants
uzliek valstij pozitīvu pienākumu, saskaņā ar kuru

tai ne vien jāizveido un jāsaglabā institucionālās

infrastruktūras, kas nepieciešamas taisnīgas tiesas realizēšanai,

bet arī jāpieņem un jāievieš tiesību normas, kas garantē, ka pati

procedūra ir taisnīga un objektīva. Kopsakarā ar Satversmes

90. pantu šis pienākums nozīmē likumdevēja pienākumu tiesību

normās nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu

skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 2. punktu un 2013. gada 24. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.4. punktu).

Tādējādi Satversmes 92. pantā minētais jēdziens

"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti,

"taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek

izskatīta. Tātad šai Satversmes normai ir gan materiāls, gan

procesuāls raksturs. Tas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības ne tikai

uz taisnīgu tiesas procesu, bet arī uz pieeju tiesai (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma

lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un

2005. gada 17. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2005-07-01 6. punktu).

Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu

tiesu var ierobežot, tomēr tās nav absolūtas. Šīs tiesības var

tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

7.1. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma

lietā Nr. 2009-93-01 12. punktu).

Līdz ar to tiesības uz taisnīgu

tiesu var ierobežot.

28. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta

piekto daļu un 13. panta trešo daļu, ciktāl šīs normas

attiecībā uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu noteic, ka

ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Ja likuma

11. panta piektajā daļā nebūtu ietverti vārdi "kura

lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams", tad ģenerālprokurora

lēmumu persona varētu pārsūdzēt tiesā saskaņā ar spēkā esošo

vispārējo procesuālo regulējumu, iepretim kuram likumā "Par

valsts noslēpumu" ietvertais regulējums uzskatāms par

speciālo regulējumu.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. pants

negarantē personai tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt

tiesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01

8. punktu). Tomēr valstij ir jānodrošina efektīva

aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās

intereses ir aizskartas. Personas tiesību uz taisnīgu tiesu

nodrošināšana ir svarīgākais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo

tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī

citu personas pamattiesību aizsardzība (sk. Satversmes

tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu).

Lietā nav strīda par to, ka pieeja valsts noslēpumam

neietilpst jebkura cilvēka tiesībās un valstij ir plaša rīcības

brīvība, izvēloties pasākumus valsts noslēpuma aizsardzībai.

Tomēr tas nenozīmē, ka valsts noslēpuma aizsardzības procesā

netiktu ierobežotas tādas personu subjektīvās tiesības un

likumiskās intereses, kuras noteiktas Satversmes

92. pantā.

Tāpēc Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, vai apstrīdētās normas - likuma "Par valsts

noslēpumu" 11. panta piektā daļa un 13. panta

trešā daļa - attiecas uz tādām Pieteikuma iesniedzēja tiesībām

vai likumiskajām interesēm, kas ietilpst Satversmes

92. panta pirmā teikuma tvērumā.

29. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst

un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem

un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes

tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šā Satversmes panta

izriet valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis

panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma

lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

5. punktu).

29.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes

92. panta pirmais teikums visupirms interpretējams kopsakarā

ar Konvencijas 6. pantu. Konvencijas 6. panta

pirmā daļa nosaka: "Ikvienam ir tiesības, nosakot

civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu un

atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar

likumu noteiktā tiesā."

ECT ir atzinusi, ka tiesības uz pieeju tiesai kā viens no

tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem nozīmē personas iespēju

uzsākt procesu savu civilo tiesību un pienākumu aizstāvībai

institūcijā, kas uzskatāma par "tiesu" Konvencijas

izpratnē (sk. ECT 1975. gada 21. februāra

sprieduma lietā "Golder v. the United Kingdom",

iesniegums Nr. 4451/70, 36. punktu).

Tomēr Konvencijas 6. panta pirmajā daļā noteiktās

tiesības uz pieeju tiesai nenozīmē to, ka personai vajadzētu būt

nodrošinātai iespējai vērsties tiesā par jebkuru jautājumu.

Proti, šajā normā lietotais jēdziens "civilo tiesību un

pienākumu noteikšana" padara to piemērojamu tikai tajās

lietās, kuru iznākums ir izšķirošs attiecībā uz personas

civilajām tiesībām un pienākumiem (sk. ECT

1971. gada 16. jūlija sprieduma lietā "Ringeisen

v. Austria", iesniegums Nr. 2614/65,

94. punktu).

ECT arī atzinusi, ka personas tiesības uz pieeju tiesai lietās

par nodarbinātību valsts dienestā var tikt ierobežotas, ievērojot

starp valsti un ierēdni pastāvošās īpašās attiecības, ko raksturo

lojalitātes un diskrētuma pienākums (sk. ECT

2014. gada 18. novembra lēmuma "Spūlis un

Vaškevičs pret Latviju", pieteikumi Nr. 2631/10 un

12253/10, 41. un 42. punktu). Tomēr tad, ja tiek

skartas personas civilās tiesības, valstij ir pienākums pierādīt,

ka pastāv "objektīvi iemesli valsts interesēs" liegt

personai pieeju tiesai (sk. ECT Lielās palātas

2007. gada 19. aprīļa sprieduma lietā "Vilho

Eskelinen and others v. Finland",

iesniegums Nr. 63235/00, 62. punktu).

29.2. Konvencijas 53. pants nosaka: "Nekas

šajā Konvencijā nav iztulkojams kā ierobežojums vai atkāpšanās no

jebkurām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kas ir atzītas saskaņā

ar jebkuras Augstās Līgumslēdzējas Puses likumiem vai jebkuru

citu līgumu."

Tātad, ja no Konvencijas normām un to interpretācijas ECT

praksē izriet, ka noteiktas Konvencijā nostiprinātas

cilvēktiesības aptver konkrēto situāciju, tad tā parasti ietilpst

arī Satversmē nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā.

Savukārt tad, ja Konvencijā nostiprinātās cilvēktiesības konkrēto

situāciju neaptver, tas vēl nenozīmē, ka šī situācija neietilptu

attiecīgo Satversmē nostiprināto pamattiesību tvērumā. Šādā

gadījumā Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai nepastāv apstākļi,

kas norāda uz to, ka Satversmē ir paredzēts augstāks pamattiesību

aizsardzības līmenis (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma

lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu

un 2011. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-71-01 12.1. punktu).

Tādējādi Konvencija paredz cilvēka tiesību un pamatbrīvību

minimālo standartu, taču valsts var garantēt plašāku šo tiesību

tvērumu un augstāku aizsardzības standartu savos likumos,

visupirms - valsts konstitūcijā. Satversmes tiesai, interpretējot

Satversmes normas, ir jāņem vērā Konvencija un ECT judikatūra,

tomēr tas neliedz Satversmes tiesai nonākt pie secinājuma, ka

Satversme paredz augstāku pamattiesību aizsardzības līmeni nekā

Konvencija.

30. Satversmes tiesa jau secināja, ka speciālās

atļaujas anulēšanas rezultātā tiek ierobežotas Satversmes

106. panta pirmajā teikumā personai noteiktās pamattiesības

brīvi izvēlēties un saglabāt darbavietu (sk. šā sprieduma

20.2. punktu).

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

2009. gada 24. martā secinājis, ka ģenerālprokurora

lēmumam par speciālās atļaujas anulēšanu nav visu administratīvā

akta pazīmju, tomēr tā ietekme uz personas tiesībām, tostarp uz

tiesībām saglabāt amatu, pēc būtības var būt izšķiroša. Tāpēc,

ņemot vērā vispārējo regulējumu, kas noteic kārtību

administratīvo aktu pārsūdzēšanai tiesā, šādi lēmumi būtu

kontrolējami tiesā administratīvā procesa kārtībā. Tomēr

speciālās tiesību normas, proti, likuma "Par valsts

noslēpumu" 11. panta piektā daļa un 13. panta

trešā daļa, šādu kārtību neparedz (sk. Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada

24. marta lēmuma lietā Nr. A7027708/18

SKA - 278/2009 10. punktu). Savukārt ECT

konstatējusi, ka speciālās atļaujas anulēšana izšķiroši ietekmēja

iesniedzēja personisko situāciju - bez nepieciešamās pielaides

viņš nevarēja turpināt darbu, kuru bija veicis septiņus gadus, -

un radīja viņam nenoliedzamas finansiālās sekas. Saistība starp

lēmumu nepiešķirt iesniedzējam pielaidi valsts noslēpumam un viņa

ienākumu zaudēšanu nebija maznozīmīga vai pastarpināta (sk.,

piemēram, ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma

lietā "Ternovskis pret Latviju", pieteikums

Nr. 33637/02, 44. punktu).

Personai, kura speciālās atļaujas anulēšanas dēļ pārcelta citā

darbā vai ar kuru izbeigtas darba (dienesta) attiecības, ir

tiesības vērsties tiesā sakarā ar šo darba tiesisko attiecību

jautājumu. Taču, tiesai izskatot strīdu, kas izriet no darba

tiesiskajām attiecībām, tās kompetencē neietilpst jautājums, vai

speciālā atļauja personai anulēta likumīgi un līdz ar to personas

pārcelšana citā amatā vai atlaišana no darba (dienesta) bijusi

pamatota. Arī ECT spriedumā lietā "Ternovskis pret

Latviju" atzinusi, ka tiesneši, kas izskatīja iesniedzēja

pieteikumu par strīdu saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām,

nevarēja iepazīties ar būtiskiem pierādījumiem, piemēram,

pārbaudes lietas materiāliem par iesniedzēja pielaidi valsts

noslēpumam, un faktiski tikai atbildētājam konkrētajā lietā bija

pieejami visi attiecīgie dokumenti (sk. ECT

2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Ternovskis

pret Latviju", pieteikums Nr. 33637/02,

71. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka speciālās atļaujas anulēšanas

gadījumā personas pamattiesību un likumisko interešu ierobežojums

izpaužas tieši sekās, kādas attiecīgais lēmums atstāj uz darba

tiesiskajām attiecībām. Šīs sekas, pretēji Saeimas viedoklim, ir

jāņem vērā, vērtējot to, vai apstrīdētās normas ierobežo personas

tiesības un likumiskās intereses Satversmes 92. panta pirmā

teikuma izpratnē.

Tādējādi tiesiskajā realitātē speciālās atļaujas anulēšana var

ierobežot personas pamattiesības. Pēc Satversmes tiesas ieskata,

personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteikto

pamattiesību ierobežojuma gadījumā ir jābūt iespējai aizstāvēt

savas tiesības Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

atbilstošā veidā.

Līdz ar to apstrīdētajās normās - likuma "Par valsts

noslēpumu" 11. panta piektajā daļā un 13. panta

trešajā daļā - ietvertais regulējums attiecībā uz kārtību,

kādā pārsūdzami lēmumi par speciālās atļaujas anulēšanu, ir

vērtējams Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā

saistībā ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteikto

pamattiesību ierobežojumu.

31. Satversmes tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētajās

normās ietvertā kārtība, kādā pārsūdzami lēmumi par speciālo

atļauju anulēšanu, nodrošina personai tiesības uz taisnīgu tiesu.

Visupirms ir jāizvērtē, vai personai ir nodrošināta pieeja

"tiesai" šā vārda institucionālajā nozīmē.

31.1. Spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes

tiesa secināja, ka šajā lietā izvērtētā norma - likuma "Par

valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa - ierobežo

Satversmes 92. pantā noteiktās pamattiesības, jo SAB

direktoru un ģenerālprokuroru nevar uzskatīt par tādu

institūciju, kas atbilstu apzīmējumam "tiesa", proti,

par neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas izskata lietu

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

5. punktu). Arī no ECT judikatūras izriet, ka

ģenerālprokuroru, kurš pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz

speciālās atļaujas anulēšanu, nevar uzskatīt par

"tiesu" pat visplašākajā šā vārda nozīmē

(sk. ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā

"Ternovskis pret Latviju",

pieteikums Nr. 33637/02, 72. un

73. punktu).

31.2. Tomēr Satversmes 92. panta pirmais teikums

neprasa, lai persona visu savu aizskarto tiesību un likumisko

interešu aizstāvībai varētu vērsties tikai Satversmes

82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās. Pamatojoties

uz ECT praksi saistībā ar Konvencijas 13. pantu, var

secināt, ka efektīvs tiesību aizsardzības nodrošinājums ir

atkarīgs ne tikai no iespējas vērsties tiesā, bet gan no visa

kopējā uzraudzības mehānisma un tā darbības

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija

sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 20.1. punktu).

31.2.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

ģenerālprokurors, izskatot personas sūdzību par SAB direktora

lēmumu, nevar būt pilnīgi neatkarīgs un objektīvs. Saeima un

pieaicinātās personas - Tieslietu ministrija, Iekšlietu

ministrija, Ģenerālprokuratūra, SAB - tam nepiekrīt

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 8., 9., 80., 123.,

124.,135. un 142. lp.; 2. sēj. 3. lp.).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka prokuratūru noteiktās jomās

Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu tiesību

aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības

uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu

atbilstoši Konvencijas 13. pantam

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada

11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-06-01 19.

punktu).

31.2.2. No Satversmes 1. pantā ietvertā

demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas

princips nodrošina demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtību

īstenošanu un aizsardzību. Šis princips nav jāuztver dogmatiski

un formāli, bet jāsamēro ar tā mērķi novērst varas centralizāciju

vienas institūcijas vai amatpersonas rokās. Tādējādi šis princips

garantē institūciju savstarpēju kontroli un līdzsvaru, lai

novērstu varas uzurpācijas tendences un sekmētu varas mērenību

[sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra

sprieduma lietā Nr. 03-05 (99) 1. punktu un

2013. gada 18. decembra sprieduma

lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu].

Satversmes tiesa ir secinājusi: "Prokuratūras statuss un

vieta valsts konstitucionālajā sistēmā jānosaka atbilstoši valsts

varas dalīšanas principam. Nav iespējams analizēt valsts varas

īstenošanas kārtību, kādas valsts varas institūcijas statusu vai

kompetenci, apejot jautājumu par varas dalīšanu"

(Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma

lietā Nr. 2006-12-01 6. punkts).

Satversmes tiesa ir secinājusi: tiesas objektīvā neitralitāte

nozīmē, ka jābūt izslēgtām jebkādām pamatotām lietas dalībnieku

vai sabiedrības šaubām par tiesas objektivitāti. Turklāt nozīme

var būt pat šķietamībai un ir nepieciešams novērst pat šķietamu

neobjektivitāti. Minētās atziņas par tiesas neitralitāti vienlīdz

ir attiecināmas arī uz prokuratūru kā tiesu varas institūciju

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. un

14.2.3. punktu un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2015-19-01 16.1. punktu).

31.2.3. Satversmes tiesa secina, ka valsts noslēpuma

aizsardzības jomā ģenerālprokurors, pirmkārt, ir lēmumu

pieņēmējs. Piemēram, saskaņā ar Operatīvās darbības likuma

3. panta otro daļu un 8. panta otro daļu

ģenerālprokurors akceptē valsts institūciju, kurām ir ar likumu

noteiktas tiesības veikt operatīvo darbību, izdotos iekšējos

normatīvos aktus par šīs darbības organizāciju, metodēm, taktiku,

līdzekļiem un uzskaiti. Otrkārt, saskaņā ar Valsts drošības

iestāžu likuma 26. panta pirmo daļu ģenerālprokurors un viņa

īpaši pilnvaroti prokurori veic uzraudzību pār valsts drošības

iestāžu operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas

procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu. Treškārt,

saskaņā ar apstrīdētajām normām ģenerālprokurors noteiktos

gadījumos pieņem galīgo lēmumu attiecībā uz speciālajām atļaujām.

Tādējādi šajā jomā ģenerālprokuroram ir plašas un daudzveidīgas

pilnvaras.

Tā kā lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu ierobežo

personas pamattiesības, būtu jānovērš visi ar lēmuma pamatotību

saistītie riski un jebkuras šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja

neatkarību un objektivitāti. Satversmes tiesa secina: lai gan

ģenerālprokurors ir tiesu sistēmai piederīga amatpersona, tomēr

valsts noslēpuma aizsardzības jomā to nevar uzskatīt par tādu

institūciju, kas atbilstu apzīmējumam "tiesa".

Līdz ar to apstrīdētajās normās - likuma "Par valsts

noslēpumu" 11. panta piektajā daļā un 13. panta

trešajā daļā - noteiktajā lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu

pārsūdzības procesā personai nav pieejama "tiesa" šā

vārda institucionālajā nozīmē.

32. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai

apstrīdētajās normās noteiktajā lēmuma par speciālās atļaujas

anulēšanu pārsūdzības procesā personai tiek efektīvi nodrošinātas

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas

procesuālās tiesības.

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, pušu līdztiesības un sacīkstes

princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu

spriedumu, tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 17. maija sprieduma lietā

Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Lai gan izskatāmās

lietas ietvaros tiek vērtēts regulējums, saskaņā ar kuru

ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, jāņem vērā

tas, kādā veidā tiek nodrošinātas personas procesuālās tiesības

visā speciālās atļaujas anulēšanas procesā.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ietverto tiesību piemērošanas robežas var tikt

sašaurinātas lietās, kas attiecas uz valsts drošību, tomēr arī

šādās lietās ir jāpastāv noteiktām tiesību aizsardzības

garantijām (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01

10. punktu). Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas

tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un

objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas

2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01

6. punktu).

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 jau

atzina, ka personas procesuālās tiesības speciālo atļauju

izsniegšanas procesā var ierobežot, bet vienlaikus norādīja, ka

likumā nav noteikta kārtība, kādā tiek pieņemts lēmums attiecībā

uz speciālo atļauju, tostarp nav noteiktas arī procesuālās

garantijas pārbaudāmajai personai (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 23. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. un

5. punktu).

Pēc Satversmes tiesas ieskata, svarīga ir ECT spriedumā lietā

"Ternovskis pret Latviju" ietvertā norāde uz lēmumu par

speciālās atļaujas anulēšanu pārsūdzības kārtību. Lai gan ECT

šajā lietā tieši nevērtēja šo procedūru, tā secināja, ka process,

kurā ģenerālprokurors pieņēma lēmumu attiecībā uz iesniedzēja

speciālo atļauju, nebija atbilstošs sacīkstes un vienlīdzības

principiem. Tāpat ECT secināja, ka iesniedzējam nebija iespējas

atbildēt uz pierādījumiem, kas liecināja pret viņu, un tādējādi

viņš bija nevienlīdzīgā stāvoklī salīdzinājumā ar otru pusi

(sk. ECT 2014. gada 29. aprīļa sprieduma lietā

"Ternovskis pret Latviju",

pieteikums Nr. 33637/02, 72. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka, ievērojot valsts drošības

intereses, speciālās atļaujas anulēšanas procesā personai

procesuālās tiesības var tikt nodrošinātas ierobežotā veidā,

tomēr neatņemot tās pēc būtības. Satversmes tiesa uzskata, ka šā

procesa kontekstā ir svarīgi izvērtēt vairākus personas

procesuālo tiesību nodrošināšanas aspektus.

33. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka taisnīgas tiesas

jēdziens citstarp aptver līdzvērtīgu iespēju principu. Tas prasa,

lai visām procesā iesaistītajām pusēm būtu līdzvērtīga iespēja

izklāstīt lietas apstākļus, un liedz kādai no pusēm piešķirt

būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas

7. punktu). No vienas puses, iesaistot personu procesā,

tiek cerēts uz pieņemtā lēmuma faktisko un tiesisko pareizību,

bet, no otras puses, tiesībās uz taisnīgu procesu rod izpausmi

cilvēka cieņa (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01

11. punktu).

Arī spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa

atzina, ka taisnīguma princips ietver prasības, kas nepieciešamas

taisnīgai lietu izskatīšanas procedūrai, un viena no šādām

prasībām ir personas uzklausīšana. Tas nozīmē, ka abām procesa

pusēm ir tiesības izklāstīt savu viedokli attiecīgajā jautājumā

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

5. punktu).

33.1. Tiesiskā valstī tiesībām tikt uzklausītam

citstarp ir būtiska nozīme tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanā,

proti, pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu

līdzsvarošanā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01

11.3. punktu).

Tiesības tikt uzklausītam tiek īstenotas vairākos veidos,

piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās

puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem, kā

arī tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu

izteikto viedokli, tiks argumentēts. Turklāt tiesības tikt

uzklausītam ietver arī personas tiesības izteikties par faktiem

un tiesību jautājumiem. Šo tiesību īstenošana jānodrošina vismaz

rakstveidā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas

6.1. punktu).

Tiesības tikt uzklausītam nozīmē ne tikai formālu iespēju

izteikties. Tās saistāmas ar pienākumu izteiktos iebildumus

izvērtēt un iespēju robežās ņemt vērā vai arī noraidīt ar

pienācīgu pamatojumu (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 21. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2009-01-01 11.3. punktu).

Arī ECT atzinusi, ka Konvencijas mērķis ir garantēt nevis

teorētiskas vai iluzoras, bet gan praktiskas un efektīvas

tiesības, tāpēc tiesības tikt uzklausītam ir uzskatāmas par

efektīvām tikai tādā gadījumā, ja persona tiek faktiski

"uzklausīta", proti, tās apsvērumi tiek pienācīgi

izvērtēti (sk. ECT 2014. gada 29. aprīļa

sprieduma lietā "Ternovskis pret Latviju",

pieteikums Nr. 33637/02, 66. punktu).

Šīs ir vienas no procesuālajām tiesībām, kurām, lai gan

ierobežotā veidā, tomēr jābūt personai nodrošinātām arī speciālās

atļaujas anulēšanas procesā. Satversmes tiesa jau ir secinājusi,

ka pārbaudāmajai personai iespēju robežās nodrošināmas tiesības

izteikt savu viedokli un tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts

lēmums par pielaidi valsts noslēpumam (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 5. punktu).

33.2. Neviens publiski pieejams normatīvais akts

neregulē kārtību, kādā uzklausāmas personas, kurām speciālā

atļauja tiek anulēta. Pieaicinātās personas - SAB, Drošības

policija - norāda, ka speciālās atļaujas anulēšanas gadījumā

pārrunas notiek saskaņā ar Noteikumu Nr. 21

11.1 punktu, kas noteic, ka valsts drošības

iestāde pārbaudes ietvaros veic pārrunas ar personām, kuras

pretendē uz pirmās kategorijas speciālo atļauju. Savukārt citos

gadījumos pārrunas var tikt veiktas, ja ir jāprecizē atbildes uz

aptaujas lapā minētajiem jautājumiem vai jāizvērtē pārbaudes

laikā atklāta svarīga informācija (sk. lietas materiālu

136., 137. un 147. lp.).

Tāpat Drošības policija norāda, ka pirms speciālās atļaujas

anulēšanas tiekot rīkotas pārrunas, kuru laikā personu informējot

par anulēšanas iemesliem un noskaidrotajiem faktiem tādā apjomā,

lai netiktu izpausts valsts noslēpums un netiktu apdraudētas

pretizlūkošanas intereses. Savukārt SAB direktors tiesas sēdē

paskaidroja, ka saskaņā ar ģenerālprokurora norādījumiem lēmuma

par speciālās atļaujas anulēšanu pieņemšanas procesā persona

vienmēr tiek uzaicināta uz pārrunām valsts drošības iestādē

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 148. lp.;

4. sēj. 59. un 60. lp.).

Ģenerālprokuratūra savā rakstveida viedoklī un

ģenerālprokurors tiesas sēdē sniedza atšķirīgus viedokļus par

uzklausīšanas pienākuma īstenošanu. Rakstveida viedoklī minēts,

ka kopš sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 pieņemšanas,

izņemot dažus gadījumus, personas vienmēr, kad tiek vērtēts SAB

direktora lēmums, tiek uzaicinātas sniegt paskaidrojumus.

Savukārt ģenerālprokurors tiesas sēdē norādīja, ka persona tiek

uzaicināta uz pārrunām vienīgi tad, ja tā savā sūdzībā ir

nepārprotami izteikusi šādu lūgumu (sk. lietas materiālu

1. sēj. 124. lp.; 4. sēj. 42. un

43. lp.).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņš aicināts uz pārrunām

Drošības policijā un pie SAB direktora, taču ne pie

ģenerālprokurora, lai gan savā sūdzībā esot to netieši lūdzis

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 3., 4. un

46. lp.; 4. sēj. 43. lp.).

33.3. Personas tiesības tikt uzklausītai ir saistītas

ar tiesībām tikt informētai par apstākļiem, kas ir lēmuma par

speciālās atļaujas anulēšanu pamatā.

Spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa

secināja: pieļaujot, ka pārbaudāmā persona iepazīstas ar

pārbaudes materiāliem pilnībā, var tikt nodarīts būtisks

kaitējums valsts drošības interesēm, piemēram, operatīvo

darbinieku konfidencialitātei. Šādā gadījumā valsts interesēm

kopumā nodarītais kaitējums būtu daudz lielāks nekā atsevišķu

personu tiesību ierobežojums (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 23. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

5. punktu). Spriedumā izskatāmajā lietā Satversmes tiesa

jau atsaucās uz ECT judikatūru, saskaņā ar kuru personai iegūt

informāciju par sevi, kura ir valsts drošības iestāžu rīcībā, var

tikt liegts, lai aizsargātu šīs informācijas konfidencialitāti

vai citu personu tiesības, tomēr personai ir jābūt iespējai

sakarā ar šādu atteikumu vērsties neatkarīgā iestādē

(sk. šā sprieduma 18.1. punktu).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka pārbaudes lietā ietvertās

informācijas satura vai īpaši aizsargājamo avotu atklāšana var

apdraudēt valsts drošību. Šādi riski neesot iepriekš paredzami un

katrā konkrētā gadījumā varot būt atšķirīgi, tādēļ tie jānosaka

individuāli. Šādā gadījumā īpaša nozīme esot apstrīdēto normu

piemērotāja veiktajam izvērtējumam, jo tieši valsts drošības

iestāžu un ģenerālprokurora rīcībā esot visi attiecīgās personas

pārbaudes lietas materiāli. Pēc Saeimas ieskata, valsts drošības

iestāžu pienākums atklāt personai informāciju, kuras izpaušana

neapdraud valsts drošību, izriet ne tikai no sprieduma lietā

Nr. 2002-20-0103, bet arī no tiesību sistēmas - Satversmes,

Informācijas atklātības likuma, Administratīvā procesa likuma

utt. - kopumā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

81.-83. lp.).

Savukārt pieaicinātās personas - Ģenerālprokuratūra, valsts

drošības iestādes - norāda, ka lēmums par speciālās atļaujas

anulēšanu parasti ir apjomīgs un motivēts, taču persona saņem

vienīgi paziņojumu par šo lēmumu, kurā norādīts lēmuma

pieņemšanas normatīvais pamats, bet ne faktiskie apstākļi, kas

bijuši par pamatu lēmuma pieņemšanai. Saskaņā ar

Noteikumu Nr. 887 2.10.6. apakšpunktu šī

informācija tiekot klasificēta kā konfidenciāla. SAB direktors

tiesas sēdē norādīja, ka personai tiek atklāta tikai tāda

informācija, kas neapdraud "avotus, slepeno sadarbību un

metodiku". Tomēr minētās pieaicinātās personas apgalvo, ka

persona gandrīz vienmēr uzzinot, kāda iemesla dēļ tai speciālā

atļauja tiek anulēta, jo to varot izsecināt no pārrunu laikā

uzdotajiem jautājumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj.

124. lp.; 4. sēj. 49., 54., 70. un

144. lp.).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pārrunu laikā Drošības

policijā esot informēts par to, ka viņam izsniegtā speciālā

atļauja tiks anulēta, bet anulēšanas iemesli viņam neesot

paskaidroti. Savukārt pēc tam Pieteikuma iesniedzējs aicināts uz

pārrunām pie SAB direktora, kuram pārsūdzējis Drošības policijas

lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu, taču speciālās atļaujas

anulēšanas pamatojumu tā arī neesot uzzinājis (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 3. un 4. lp.).

Pieteikuma iesniedzējs, tāpat kā Tiesībsargs, vērš Satversmes

tiesas uzmanību uz to, ka dažkārt atklājamās informācijas apjoms

nav pietiekams, lai persona varētu saprast, kāda iemesla dēļ tai

speciālā atļauja anulēta (sk. lietas materiālu

1. sēj. 10. lp.; 2. sēj. 17. lp.;

3. sēj. 62. un 66. lp.; 4. sēj. 81. lp.).

Visbiežāk šāda neskaidrība rodoties gadījumos, kad speciālā

atļauja anulēta, pamatojoties uz likuma "Par valsts

noslēpumu" 9. panta trešās daļas 6. punktu.

Satversmes tiesa secina, ka ierobežojumi personas tiesībām

tikt informētai ietekmē personas iespējas pārrunu gaitā izteikt

savu viedokli par lietas apstākļiem. Turklāt, arī iesniedzot

sūdzību par lēmumu anulēt speciālo atļauju, personai var nebūt

pieejama nepieciešamā informācija par to, kādas valsts drošības

iestāžu šaubas tai jāatspēko, lai īstenotu savas tiesības tikt

uzklausītai.

33.4. Satversmes tiesa secina: ja valsts drošības

iestāžu rīcībā ir fakti, kas ļauj apšaubīt personas piemērotību

pieejai valsts noslēpumam, tad primāra ir valsts drošības

interešu apdraudējuma novēršana, nevis personas procesuālo

tiesību nodrošināšana. Arī Drošības policija norādījusi: ja

speciālā atļauja tiktu saglabāta personai, par kuras uzticamību

vai spēju saglabāt valsts noslēpumu ir pamatotas šaubas, kas

balstītas uz valsts drošības iestādes rīcībā esošo informāciju,

tad šī iestāde nepildītu vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem,

proti, negarantētu valsts noslēpuma aizsardzību, un neattaisnotu

mērķus, kuru dēļ tā ir izveidota un pastāv arī demokrātijas

apstākļos (sk. lietas materiālu

1. sēj. 146. lpp.). Savukārt pēc tam, kad

lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu jau ir pieņemts un valsts

drošības interešu apdraudējums ir novērsts, personas

uzklausīšanas un informēšanas ierobežojumiem jābūt pieejamiem un

skaidriem tādā izpratnē, kādā Satversmes tiesa izvērtē to, vai

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu (sal.: šā

sprieduma 22. punkts).

Tādējādi, ciktāl valsts drošības intereses to pieļauj,

personas tiesības tikt uzklausītai ir nodrošināmas pirms tam, kad

tiek pieņemts lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. Taču

personas uzklausīšana lēmuma pārsūdzības procesā ir imperatīva

prasība. Šīm tiesībām jātiek nodrošinātām neatkarīgi no tā, vai

persona pati ir vai nav skaidri un nepārprotami izteikusi šādu

lūgumu savā sūdzībā. Turklāt normatīvajos aktos ietvertajam

regulējumam šajā jautājumā jābūt tādam, lai persona varētu

paļauties uz to, ka pārsūdzības procesa ietvaros tiks uzaicināta

uz pārrunām un uzklausīta.

Līdzīgi apsvērumi attiecināmi arī uz personas informēšanu par

apstākļiem, kas ir pamatā lēmumam par speciālās atļaujas

anulēšanu. Ciktāl valsts drošības intereses to pieļauj, persona

par šiem apstākļiem informējama jau pirms tam, kad tiek pieņemts

sākotnējais lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. Savukārt pēc

šā lēmuma pieņemšanas personas tiesības tikt informētai par

lēmuma pamatā esošajiem apstākļiem, tāpat kā personas tiesības

tikt uzklausītai, ir nodrošināmas tādā apjomā, lai persona varētu

īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Piemēram, ECT ir

secinājusi, ka valsts drošības interešu aizsardzības labad

kompetentās valsts iestādes var aizklāt sensitīvo informāciju vai

nodrošināt personu ar būtisko faktu kopsavilkumu

(sal.: ECT Lielās palātas 2013. gada 21. oktobra

sprieduma lietā "Janowiec and others v. Russia",

pieteikums Nr. 29520/09, 206. punkts).

33.5. Valsts drošības iestāžu darbību valsts noslēpuma

aizsardzības jomā regulē vairāki normatīvie akti, tostarp likums

"Par valsts noslēpumu", Operatīvās darbības likums,

Noteikumi Nr. 21, turklāt vēl arī Ministru kabineta

apstiprināta instrukcija, kurai noteikts klasificētas

informācijas statuss un kura, kā norāda pieaicinātās personas -

Ģenerālprokuratūra, valsts drošības iestādes -, citstarp nosaka

personas pārbaudes veikšanas un speciālo atļauju piešķiršanas un

anulēšanas kārtību. Drošības policijas pārstāvis tiesas sēdē šo

instrukciju nosauca par valsts drošības iestāžu rokasgrāmatu. Ne

pārbaudāmā persona, nedz arī plašāka sabiedrība par šo dokumentu

nav informēta. Arī Tiesībsargam, sagatavojot atzinumus, un

Satversmes tiesai lietas sagatavošanas laikā nav bijis iespējas

ar šo instrukciju iepazīties (sk. lietas materiālu

1. sēj. 148. lp.; 4. sēj. 26., 49., 64., 65., 80.

lp.).

2016. gada 2. jūnijā valsts sekretāru sanāksmē tika

izskatīts Noteikumu Nr. 21 grozījumu projekts, ar ko

plānots noteikt gadījumus, kad persona ir jāinformē par

apstākļiem, kuru dēļ tai speciālā atļauja tiek anulēta, kā arī

termiņus, kādos valsts drošības iestādēm jāveic personas

pārbaude. Lai gan valsts drošības iestāžu pārstāvji un citas

pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka speciālo atļauju

anulēšanas procesā jau šobrīd tiekot nodrošinātas personas

procesuālās tiesības, tās uz minētajiem grozījumiem atsaucās kā

uz tādiem, kas novērsīšot visas šaubas par attiecīgā procesa

tiesiskumu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

148. lp.; 4. sēj. 65. un 70. lp.).

33.6. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversme kā

vienots dokuments prasa, lai personas pamattiesību ierobežojumi

tiktu noteikti demokrātiskā valstī pieņemamā veidā, tas ir, ar

likumu vai pamatojoties uz likumu, kas skaidri nosaka

pamattiesību ierobežojuma apjomu un robežas. Pamattiesību

patvaļīga ierobežošana nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 22. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu un

2016. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2015-13-03 15.2. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka speciālo atļauju anulēšanas

procesā, atsaucoties uz valsts drošības interesēm, tiek būtiski

ierobežotas personas procesuālās tiesības, turklāt daļa no šā

procesa nav noregulēta ar tādiem vispārsaistošiem normatīvajiem

aktiem, kas būtu publiski pieejami. Proti, persona nevar

iepazīties ar regulējumu, kas nosaka tās tiesības un to

ierobežojumus, jo daļai šā regulējuma noteikts klasificētas

informācijas statuss. Vēl jo vairāk - lietas sagatavošanas gaitā

un tiesas sēdes laikā Satversmes tiesa ir pārliecinājusies par

to, ka speciālo atļauju anulēšanas un attiecīgo lēmumu

pārsūdzības procesā iesaistītajām valsts iestādēm ir katrai sava

izpratne par šajā procesā nodrošināmajām personas procesuālajām

tiesībām un to apjomu.

Ja personas procesuālās tiesības nav nostiprinātas

normatīvajos aktos, tad šo tiesību nodrošināšana tiek atstāta

tiesību normu piemērotāju ziņā un ir atkarīga no viņu izpratnes

par procesuālo taisnīgumu. Tādējādi personai netiek nodrošinātas

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās procesuālās

tiesības.

Līdz ar to apstrīdētajās normās -

likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektajā

daļā un 13. panta trešajā daļā - noteiktajā lēmuma par

speciālās atļaujas anulēšanu pieņemšanas un pārsūdzības procesā

personai netiek nodrošinātas Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam atbilstošas procesuālās tiesības.

34. Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētajās

normās noteiktajā lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu

pārsūdzības procesā personai tiek liegta pieeja tiesai šā vārda

institucionālajā nozīmē un netiek nodrošinātas Satversmes

92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās

tiesības. Tādējādi personai tiesības uz taisnīgu tiesu tiek

liegtas pēc būtības.

Lai nodrošinātu personas tiesības uz taisnīgu tiesu atbilstoši

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kā arī novērstu

jebkuras šaubas par to, vai lēmumi par speciālo atļauju anulēšanu

ir pamatoti, to kontrole būtu jānodod atbilstoši leģitimētai

neatkarīgai institūcijai.

Līdz ar to likuma "Par valsts

noslēpumu" 11. panta piektā daļa un 13. panta

trešā daļa, ciktāl šīs normas attiecībā uz lēmumu par speciālās

atļaujas anulēšanu noteic, ka ģenerālprokurora lēmums ir galīgs

un nav pārsūdzams, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

35. Valsts varas pienākums ir savā darbībā ievērot

tiesiskas valsts principus. Visupirms tas nozīmē, ka likumdevējam

ir pienākums periodiski apsvērt, vai tiesiskais regulējums

joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā

veidā nebūtu pilnveidojams. Turklāt tiesiskas valsts

principi prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei

nodrošinātu tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas

pilnīgāk tiktu novērsts Satversmei vai citām augstāka juridiskā

spēka tiesību normām neatbilstošs tiesiskais regulējums

(sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 18.2. punktu).

Spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 Satversmes tiesa

secināja, ka likumā nav noteikta kārtība, kādā tiek pieņemti

lēmumi par speciālajām atļaujām, kā arī nav nostiprinātas

pārbaudāmās personas procesuālās tiesības un ka ir iespējams

izstrādāt labāk pārdomātu šo lēmumu pārsūdzības mehānismu

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

5. punktu).

Satversmes tiesa konstatē, ka Saeima četrpadsmit gadu laikā

pēc sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 pieņemšanas speciālo

atļauju piešķiršanas un anulēšanas procedūru un attiecīgo lēmumu

pārsūdzības kārtību nav grozījusi. Likumā joprojām nav noteiktas

procesuālās garantijas pārbaudāmajai personai.

Tomēr, ņemot vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību valsts

noslēpuma aizsardzības jomā, Satversmes tiesa uzskata, ka Saeimai

ir pašai jāpārvērtē pastāvošā speciālo atļauju anulēšanas un

attiecīgo lēmumu pārsūdzēšanas kārtība un jāizvēlas piemērotākais

risinājums, kas reāli un efektīvi nodrošinātu personas

procesuālās tiesības, kā arī līdzsvarotu personas intereses un

valsts drošības intereses.

36. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā

Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu

rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas

atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Lemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā ne

vien pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu personu tiesības un

intereses. Turklāt apstrīdētās normas atzīšana par spēku

zaudējušu nedrīkst radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību

aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016. gada

29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01

17. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa ņem vērā to, ka valsts

drošības interešu aizsardzības labad nebūtu pieļaujama apstrīdēto

normu atzīšana par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē vai no

Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas.

Pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdētās normas par

spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu. Satversmes tiesa secina,

ka šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei

neatbilstošās normas vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu

iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu - izdarīt

attiecīgus grozījumus likumā "Par valsts noslēpumu" un,

ja nepieciešams, arī citos normatīvajos aktos. Ievērojot to, ka

likumdevējam jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai nepieciešams

saprātīgs laika posms, apstrīdēto normu atcelšanai šajā gadījumā

nevar noteikt vispārēju atpakaļvērstu spēku vai atzīt apstrīdētās

normas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma spēkā

stāšanās dienas (sal.: piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punkts un

2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2015-19-01 17. punkts).

Kamēr Saeima nebūs novērsusi šajā spriedumā minētos

apstrīdētajās normās noteiktos pamattiesību ierobežojumus,

speciālo atļauju anulēšanas procesā attiecībā uz personas

procesuālajām tiesībām piemērojami šā sprieduma secinājumi,

tostarp secinājums par personas uzklausīšanu un informēšanu par

apstākļiem, kas ir lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu

pamatā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1) izbeigt tiesvedību lietā daļā par

likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās

daļas, 13. panta trešās un ceturtās daļas atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam;

2) atzīt likuma "Par valsts

noslēpumu" 11. panta piekto daļu un 13. panta

trešo daļu, ciktāl šīs normas attiecībā uz lēmumu par speciālās

atļaujas anulēšanu noteic, ka ģenerālprokurora lēmums ir galīgs

un nav pārsūdzams, par neatbilstošām Latvijas Republikas

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no

2018. gada 1. jūlija;

3) atzīt likuma "Par valsts

noslēpumu" 13. panta ceturtās daļas otro teikumu,

ciktāl tas noteic, ka persona pēc galīgā lēmuma pieņemšanas par

speciālās atļaujas anulēšanu nekavējoties pārceļama darbā, kas

nav saistīts ar valsts noslēpumu, vai ar to izbeidzamas darba

(dienesta) attiecības, par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 106. panta pirmajam teikumam;

4) atzīt likuma "Par valsts

noslēpumu" 13. panta ceturtās daļas otrā teikuma vārdus

"un turpmāk tai ir liegts saņemt speciālo atļauju" par

neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 106. panta

pirmajam teikumam un spēkā neesošiem no 2018. gada

1. jūlija.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš