92. pants
garantē personai tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt savas

tiesības un likumīgās intereses, tomēr minētās tiesības var tikt

ierobežotas atbilstoši Satversmes 116.pantam.

4. Tieslietu ministrija

norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto normu SAB kā NDI pieņem galīgo

lēmumu par pieeju NATO klasificētajai informācijai. Šāds

regulējums, pamatojoties uz NATO direktīvu Nr.AC/35-D/2000

"Direktīva par personāla drošību", ietverts likumā un Ministru

kabineta 2004.gada 6.aprīļa noteikumos Nr.238 "Noteikumi par

Vienošanos starp Ziemeļatlantijas līguma pusēm par informācijas

drošību".

Ierobežojums, kas liedz pārsūdzēt

SAB direktora lēmumu par pieeju klasificētai informācijai, esot

samērīgs un neesot pretrunā ar Satversmes 92.pantu.

Ministrija atzīmē, ka Satversmes

tiesa lietas Nr.2002-20-0103 spriedumā norādījusi, ka Satversmes

92.pantā noteiktās tiesības var tikt ierobežotas gadījumos, kas

uzskaitīti Satversmes 116.pantā. Proti - šīs tiesības var tikt

ierobežotas, lai aizsargātu valsts drošību.

5. Satversmes aizsardzības

birojs atbildē Satversmes tiesai norāda, ka, iestājoties

NATO, Latvija uzņēmusies saistības aizsargāt NATO ierobežotas

pieejamības, konfidenciālo, slepeno un sevišķi slepeno

informāciju atbilstoši jau iepriekš noteiktajiem NATO

klasificētās informācijas aizsardzības standartiem. Šie standarti

paredz NDI noteikšanu katrā dalībvalstī. NDI ir pilnībā atbildīga

par to personu iepriekšējo pārbaudi, kuras attiecīgajā valstī

saņem pieeju NATO klasificētajai informācijai, atbilstoši visām

NATO dalībvalstīm kopējiem un standartizētiem kritērijiem, un to

pazemināšana nav pieļaujama. SAB uzsver, ka pieeja jebkurai

klasificētai informācijai ir īpaša privilēģija, kuru saņem

persona pēc noteikta standarta pārbaudes procedūras veikšanas.

Pieeja tiek izsniegta tikai attiecībā uz noteikta veida un apjoma

informāciju, kura nepieciešama profesionālo pienākumu veikšanai.

Nacionālajos bruņotajos spēkos esot tikai apmēram 500 amatu,

kurus ieņemošajām personām nepieciešama pieeja NATO

klasificētajai informācijai.

Secinājumu

daļa

6. Satversmes 92.panta

pirmais teikums noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības

un likumiskās intereses taisnīgā tiesā". Analogas tiesības uz

taisnīgu tiesu ir paredzētas ANO Vispārējās cilvēka tiesību

deklarācijas 10.pantā, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.pantā un

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

14.pantā.

Satversmes 92.panta pirmajam

teikumam ir gan materiāls, gan procesuāls raksturs. Tas nozīmē,

ka ikvienam ir tiesības ne tikai uz taisnīgu tiesas procesu, bet

arī tiesības uz pieeju tiesai. Kā Satversmes tiesa jau

norādījusi, tiesību uz taisnīgu tiesu materiālais un procesuālais

aspekts ir nesaraujami saistīti: nebūtu nozīmes iztiesāšanas

procesa taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta šā procesa

pieejamība, un otrādi (sk. Satversmes tiesas 2003.gada

27.jūnija sprieduma lietā Nr.2003-04-01 secinājumu daļas

1.1.punktu).

Satversmes 116.pantā ir

uzskaitītas tās personas pamattiesības, kuru ierobežošana ir

paredzēta tieši. Taču tiesības uz taisnīgu tiesu starp tām nav

minētas.

Tomēr, kā Satversmes tiesa lēmusi

jau agrāk, pieņēmums, ka Satversmes 92.pantā noteiktajām personas

tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan

ar Satversmē noteiktajām citu personu pamattiesībām, gan arī

citām Satversmes normām. Satversmes tiesa vairākos spriedumos

atzinusi, ka zināmos apstākļos valstij ir tiesības ierobežot

Satversmē noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija spriedumu lietā

Nr.2003-03-01, 2003.gada 27.jūnija spriedumu lietā Nr.2003-04-01,

2003.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Nr.2002-20-0103 un 2002.gada

26.novembra spriedumu lietā Nr.2002-09-01). Proti, cilvēka

pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos

gadījumos, kad to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība

un tiek ievērots samērīguma princips.

Arī ECT savos spriedumos

vairākkārt norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav

absolūtas un var tikt ierobežotas un ka šādi ierobežojumi ir

pieļaujami, jo pati tiesību būtība prasa valsts noteiktu

regulējumu (sk.: Golder v. United Kingdom, no.4451/70,

para.38, ECHR 1975, Ashingdane v. The United Kingdom,

no.8225/78, para.57, ECHR 1985, Fogarty v. The United Kingdom,

no.37112/97, para.33, ECHR 1999, Waite and Kennedy v. Germany,

no.26083/94, para.59, ECHR 1999, Fayed v. The United Kingdom,

no.17101/90, para.65, ECHR 1990).

Tātad tiesības

vērsties tiesā nav absolūtas un var tikt ierobežotas.

7. Lai ierobežojums, kuru

valsts noteikusi personai, būtu attaisnojams, šim ierobežojumam

jābūt noteiktam ar likumu un jākalpo leģitīmam mērķim, kuru

valsts ar to vēlas sasniegt, turklāt ierobežojumam jābūt

samērīgam ar leģitīmo mērķi (sk.: Fayed v. The United Kingdom,

no.17101/90, para.65, ECHR 1990 ).

7.1. Iesniedzēja tiesības

vērsties tiesā ir ierobežotas ar likumu. Proti, apstrīdētā norma

ietverta likumā "Par valsts noslēpumu" un noteic, ka SAB

direktora lēmums par pieeju ārvalstu, starptautisko organizāciju

un to institūciju klasificētai informācijai ir galīgs un nav

pārsūdzams. Tātad apstrīdētā norma, kurā ietverts Satversmes

92.pantā paredzēto pamattiesību ierobežojums, ir noteikta ar

Saeimā pieņemtu likumu, kas ir izsludināts likumā noteiktajā

kārtībā un ir spēkā.

Tādējādi

iesniedzēja tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

7.2. Likumdevēja mērķis,

pieņemot apstrīdēto normu, bija ne vien aizsargāt valsts

intereses un sabiedrības drošību, bet arī citas NATO dalībvalstis

šajā jomā.

ECT vairākos spriedumos atzinusi,

ka nacionālās drošības aizsardzība ir leģitīms mērķis, kura dēļ

var tikt noteikti ierobežojumi personas tiesībām vērsties tiesā

(sk.: Devenny v. The United Kingdom, no.24265/94, para.26,

ECHR 2002, Tinnelly & Sons Ltd and Other and McElduff and

Others v. The United Kingdom, no.62/1997/845/1052-1053, para.76,

ECHR 1998).

Pēc iestāšanās NATO Latvija ir

uzņēmusies starptautisku saistību aizsargāt NATO klasificēto

informāciju atbilstoši jau noteiktajiem NATO klasificētās

informācijas aizsardzības standartiem. Šo standartu pazemināšana

nav pieļaujama.

Pieeja valsts noslēpumam, kura ir

atteikta iesniedzējam, neietilpst ikviena cilvēka tiesībās, bet

ir specifiska tiesība, kuru var iegūt tikai konkrēta persona uz

noteiktu laiku un kuras iegūšana ir saistīta gan ar valsts

pamatpienākumu - nacionālās drošības garantēšanu, gan arī ar

pārējo NATO dalībvalstu drošības garantēšanu.

Saskaņā ar likuma "Par valsts

noslēpumu" 6. pantu valstij ir ekskluzīvas īpašuma tiesības uz

valsts noslēpuma objektiem, pie kuriem pieskaitāma arī NATO, ES,

ārvalstu un starptautisko organizāciju un to institūciju

klasificētā informācija. Tādēļ valstij, nodrošinot šo objektu

aizsardzību, ir plaša rīcības brīvība.

Bez tam, kā tas izriet no Saeimas,

Tieslietu ministrijas un SAB atbildēm, Latvija nav vienīgā

demokrātiskā valsts, kura savos normatīvajos aktos iekļāvusi

normas, kas neparedz iespēju tiesā pārsūdzēt NDI lēmumu par

pieeju valsts noslēpumam. Dažās valstīs šādu lēmumu var pārsūdzēt

vienīgi valsts drošības iestāžu augstākajai amatpersonai, bet,

piemēram, Bulgārijā, Čehijā, Francijā, Itālijā, Portugālē,

Spānijā un Ungārijā pārsūdzības iespējas vispār ir izslēgtas.

Minētajās valstīs šāda kārtība attiecas uz visām lietām, kas skar

pieeju valsts noslēpumam. Turpretim Latvijas likumā pārsūdzības

iespējas ir ierobežotas attiecībā uz lēmumiem, kas liedz pieeju

starptautiskai klasificētai informācijai nolūkā efektīvāk

nodrošināt Latvijas Republikas starptautisko saistību

ievērošanu.

Tādējādi

konkrētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

7.3. Satversmes tiesai

jāizvērtē, vai personai uzliktais ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi, kuru valsts, uzliekot ierobežojumu, vēlējusies

sasniegt.

Kā noteikts likuma "Par valsts

noslēpumu" 7.panta pirmajā daļā, valsts noslēpuma aizsardzība ir

kompetentu valsts institūciju un to amatpersonu tiesiska,

tehniska un organizatoriska rakstura mērķtiecīga darbība, lai

nodrošinātu valsts noslēpuma saglabāšanu un nepieļautu tā

nelikumīgu izplatīšanu (izmantošanu).

Gan Latvijas valsts drošības

intereses, gan arī pārējo NATO dalībvalstu drošības intereses

prasa, lai pieeja valsts noslēpumam būtu tikai tām personām, kuru

personiskās īpašības nepieļautu risku, ka valsts noslēpums varētu

tikt izpausts. Arī citās demokrātiskās valstīs personām tiek

izvirzītas augstas prasības darbam ar klasificēto informāciju

nepieciešamo speciālo atļauju saņemšanai. Tā Vienošanās starp

Ziemeļatlantijas bloka valstīm par informācijas drošību

(Agreement between the parties to the North Atlantic treaty

for the security of information) 3.pantā ir noteikts, ka

personāla atlases process jāplāno tā, lai varētu izvērtēt, vai

konkrētai personai - ņemot vērā tās lojalitāti un uzticamību -

var piešķirt tiesības uz sākotnēju un arī ilgstošu piekļūšanu

klasificētai informācijai. Citādi var rasties nevajadzīgs

risks.

Veicot personas pārbaudi, NDI

izmanto arī operatīvās darbības pasākumus. Atļaujot pārbaudāmajai

personai pārsūdzības procesā iepazīties ar operatīvās darbības

materiāliem un tajā iesaistītajām personām, varētu tikt nodarīts

būtisks kaitējums operatīvo darbinieku konfidencialitātei. Šajā

gadījumā valsts interesēm kopumā nodarītais kaitējums būtu daudz

lielāks nekā atsevišķu personu tiesību ierobežojums, kas liedz

tiesības pārsūdzēt lēmumu. Neapšaubāmi, ja personai tiek liegts

savas tiesības aizstāvēt tiesā, tad ir nepieciešams, lai tai būtu

pieejams tāds lēmuma pieņemšanas process, kas nodrošinātu

efektīvu personas tiesību aizsardzību. Šā iemesla dēļ

nepieciešama alternatīva procedūra, kas personai ļautu realizēt

savu tiesību aizsardzību maksimāli augstā līmenī (sk.: Golder

v. The United Kingdom, no.4451/70, para.57, ECHR 1975, Fogarty v.

The United Kingdom, no.37112/97, para.33, ECHR 2001, Waite and

Kennedy v. Germany, no.26083/94, para.59, ECHR 1999).

ECT ir norādījusi, ka tiesiskā

valstī iespējams izstrādāt pārdomātu mehānismu, lai, izlemjot

jautājumu par speciālās atļaujas izsniegšanu, vienlaikus ar

valsts drošības interesēm iespēju robežās ņemtu vērā arī katras

konkrētas pārbaudāmās personas intereses (sk.: Devenny v. The

United Kingdom, no.24265/94, para.26, ECHR 2002).

Likuma "Par valsts noslēpumu"

10.panta pirmā daļa paredz, ka, izlemjot jautājumu par speciālo

atļauju izsniegšanu konkrētām personām, likumā noteiktajā kārtībā

šo personu pārbaudi veic drošības iestādes. Tās noskaidro un

sniedz atzinumu par to, vai nepastāv šā likuma 9.panta trešajā

daļā noteiktie ierobežojumi. Galīgo lēmumu pēc iepazīšanās ar

pārbaudes materiāliem pieņem SAB direktors. Tomēr kārtība, kādā

tiek pieņems lēmums par speciālās atļaujas izsniegšanu vai

atteikšanos to izsniegt pārbaudāmajai personai, likumā nav

noteikta. Normatīvie akti, kas detalizēti reglamentē pārbaudes

kārtību attiecībā uz pieeju NATO klasificētajai informācijai,

NATO dalībvalstīs ir klasificēti un nav publiski pieejami.

Satversmes 1.pantā noteikts, ka

Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šā panta izriet

virkne tiesiskas valsts principu, tostarp arī taisnīguma

princips. Savukārt taisnīguma princips ietver prasības, kas

jāievēro, lai lietu izskatīšanas procedūra būtu taisnīga. Viena

no tām ir prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai

izskatāmajā jautājumā.

Satversmes tiesa iepriekš

spriedusi, ka, izvērtējot cilvēktiesību ierobežojumus, ir

jāievēro taisnīguma princips, lai ne par vienu personu nevarētu

tikt pieņemts lēmums, ja tai ir liegtas tiesības tikt uzklausītai

(sk. Satversmes tiesas 2001.gada 21.janvāra sprieduma lietā

Nr.2001-09-01 secinājumu daļu). Citā spriedumā Satversmes

tiesa norādījusi, ka tiesības tikt uzklausītam ietver personas

tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo

tiesību ievērošana jānodrošina vismaz rakstveidā (sk.

Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija sprieduma lietā

Nr.2003-03-01 secinājumu daļas 6.1.punktu).

Vācijas Federatīvās Republikas

Likuma par federālo drošību pārbaužu nosacījumiem un procedūru

(Gesetz über die Voraussetzungen und das Verfahren von

Sicherheitsüberprüfungen des Bundes) 6.paragrāfa pirmā daļa

noteic: pirms tiek atteikta pieeja darbībai, kas saistīta ar

valsts drošību, pārbaudāmajam dodama iespēja izteikties par

faktiem, kas ir nozīmīgi lēmuma pieņemšanai. Pārbaudāmais var

ierasties uz uzklausīšanu kopā ar advokātu. Uzklausīšana notiek

tādā veidā, kas nodrošina gan informācijas avotu aizsardzību, gan

pārbaudāmās personas likumisko interešu aizsardzību. Uzklausīšana

izpaliek, ja tā var izraisīt būtisku kaitējumu federācijas vai

kādas pavalsts drošībai, it īpaši veicot kandidāta pārbaudi

federālajā izlūkdienestā.

NATO direktīvas Nr.AC/35-D/2000

"Direktīva par personāla drošību" (Directive On Personnel

Security) 14.punktā NATO vai kompetentai valsts institūcijai

uzlikts par pienākumu izvērtēt visu pieejamo informāciju, lai

izlemtu, vai pārbaudāmajai personai piešķirt sertifikātu vai ne.

Direktīvā īpaši uzsvērts, ka norādes uz potenciālām ietekmēšanas

iespējām vien nedrīkst būt par iemeslu sertifikāta

nepiešķiršanai. Tomēr katrā atsevišķā gadījumā jāizvērtē riska

pakāpe, lai izlemtu, vai sertifikātu var izsniegt.

Saskaņā ar Ministru kabineta

2004.gada 6.janvāra noteikumiem Nr.21 "Valsts noslēpuma,

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un

ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības

noteikumi", lai saņemtu speciālo atļauju, persona aizpilda

aptaujas lapu, ar parakstu aptaujas lapā apliecina, ka ir

brīdināta par aptaujas lapā norādīto ziņu pārbaudi un ir

iepazinusies ar valsts noslēpumu reglamentējošiem normatīvajiem

aktiem, kā arī iesniedz pašrocīgi rakstītu autobiogrāfiju.

Savukārt šo noteikumu 11.1punkts

noteic, ka valsts drošības iestādes pārbaudes ietvaros veic

pārrunas ar personām, kas pretendē uz pieeju slepeniem valsts

noslēpuma objektiem, ES sevišķi slepenai klasificētai

informācijai, NATO visa veida informācijai. Pārrunu gaitu

dokumentē rakstveidā, audioierakstā vai videoierakstā.

Tas nozīmē, ka nacionālie

normatīvie akti paredz pārbaudāmās personas uzklausīšanu pirms

galīgā lēmuma pieņemšanas. Arī šajā lietā procedūra ir

ievērota.

Tādējādi secināms, ka personas

pārbaude atbilst Latvijai saistošiem starptautiskajiem

standartiem, jo tā tiek veikta pietiekami detalizēti un ņemot

vērā pārbaudāmās personas intereses.

Atbilstoši Valsts drošības iestāžu

likuma 13.pantam SAB ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša

valsts drošības iestāde. Tās pārraudzību īsteno tieslietu

ministrs. Savukārt saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 7.panta

otrās daļas 3.punktu SAB darbības parlamentāro kontroli veic

Saeimas Nacionālās drošības komisija. Uzraudzību pār SAB darbības

atbilstību likumiem, ievērojot Valsts drošības iestāžu likuma

26.panta pirmo daļu, veic ģenerālprokurors un viņa īpaši

pilnvaroti prokurori, bet Operatīvās darbības likumā noteiktajos

gadījumos un kārtībā SAB darbība ir pakļauta tiesas

kontrolei.

2005.gada 19.aprīlī Saeimas

Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē tika izskatīts jautājums

par NATO un ES klasificētās informācijas aizsardzības pasākumu

izpildi un kontroli valstī. Tās gaitā SAB direktors informēja

deputātus par pārbaudi, kuru informācijas drošības jomā Latvijā

veica atbildīgās NATO institūcijas, un šīs pārbaudes rezultātiem.

Komisijā tika atzīts, ka Latvijā starptautiskās klasificētās

informācijas aizsardzības pasākumi atbilst augstākajiem NATO

informācijas drošības standartiem.

Eiropas Padomes Parlamentārās

Asamblejas rekomendācijā Nr.1402(1999) par nacionālās drošības

dienestu kontroli Eiropas Padomes dalībvalstīs (Recommendation

1402(1999) Control of internal security services in Council of

Europe member states, para. 2) īpaši akcentēts, ka

nepietiekamas kontroles dēļ pastāv varas ļaunprātīgas

izmantošanas un cilvēktiesību neievērošanas risks. Ievērojot

normatīvajos aktos noteikto SAB darbības uzraudzības regulējumu,

nav pamata uzskatīt, ka Latvijā šāds risks pastāvētu.

Minēto apsvērumu dēļ Satversmes

tiesa piekrīt Tieslietu ministrijas viedoklim, ka uz SAB

direktora lēmuma tiesiskuma kontroli jautājumā, kas skar

Latvijas, Eiropas Savienības un NATO drošības aizsardzību, nav

attiecināmas administratīvo procesu regulējošās normas.

Līdz ar to

apstrīdētā norma ir samērīga ar tās mērķi.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma

"Par valsts noslēpumu" 11. panta sesto daļu par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš