7. pants

Pieaicinātā persona - Veselības un darbspēju ekspertīzes

ārstu valsts komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam.

Komisijas funkcija citstarp esot veikt invaliditātes

ekspertīzi, nesaistot to ar personas tiesībām uz sociālo

nodrošinājumu. Komisija piekrīt tam, ka izskatāmās lietas pamatā

esošajā administratīvajā lietā divus mēnešus ilgais laika posms,

kura pietrūka, lai izpildītos prasība par astoņu gadu termiņu,

faktiski ir uzskatāms par nebūtisku, tomēr uzsver, ka bērnam

vismaz astoņus gadus vajadzēja būt atbilstoši tolaik spēkā

bijušajam tiesiskajam regulējumam atzītam par bērnu ar

invaliditāti. Arī netipiskos gadījumos Komisijai neesot tiesību

atkāpties no Noteikumu Nr. 1209 12.1 3. apakšpunkta

piemērošanas. Proti, tiesiska nozīme esot tiem invaliditātes

noteikšanas kritērijiem, kuri konkrētās personas aprūpes laikā

bija noteikti normatīvajos aktos.

Komisija pievienojas Saeimas viedoklim, ka, uzsākot personu

kādreizējā veselības stāvokļa pārvērtēšanu, varētu rasties

neskaidrības attiecībā uz citu personai ar invaliditāti un tās

ģimenes locekļiem paredzēto sociālo garantiju piešķiršanu. Ja

personas agrākais veselības stāvoklis tiktu pārvērtēts atbilstoši

pašreizējam tiesiskajam regulējumam, varētu rasties jautājums par

līdzīgu pieeju attiecībā uz pilngadīgām personām un citiem

sociālā nodrošinājuma veidiem.

Tāda regulējuma pieņemšana, saskaņā ar kuru Komisijai būtu

pienākums vērtēt bērna kādreizējo veselības stāvokli, ņemot vērā

ierakstus medicīnas dokumentos, kas izdarīti viņa aprūpes laikā

līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, bet traktējot tos atbilstoši

šobrīd spēkā esošajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem,

esot likumdevēja ekskluzīva prerogatīva.