7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes lektore Anita Kovaļevska - norāda, ka

Satversmes 105. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt

konkrētu valsts pensiju vai pabalstu, kā arī nenosaka to apmēru.

Tādējādi šis pants nebūtu pārkāpts pat tad, ja valsts vispār

nebūtu paredzējusi nevienu pensiju vai pabalstu.

Valsts pensiju un pabalstu kontekstā tiesības uz īpašumu

tiekot ierobežotas tikai gadījumos, ja: 1) personai tiek pilnībā

izbeigta jau piešķirtas valsts pensijas vai pabalsta izmaksa; 2)

personai uz noteiktu vai nenoteiktu laiku tiek pārtraukta

piešķirtās pensijas vai pabalsta izmaksa vai samazināts jau

piešķirtās valsts pensijas vai pabalsta apmērs; 3) tiek grozītas

tiesību normas un tā rezultātā samazinās valsts pensijas vai

pabalsta apmērs, kas personai vēl nebija noteikts, bet uz ko

personai bija pamats paļauties. Izskatāmajā lietā neesot

konstatējams neviens no šiem gadījumiem.

Latvijā pastāvošā sociālās apdrošināšanas sistēma neparedzot

reālu sociālās apdrošināšanas iemaksu uzkrāšanu, un līdz ar to

personai nerodoties tiesības uz iemaksātās summas atprasīšanu

kādos noteiktos gadījumos. Personai, izpildot normatīvo aktu

prasības, rodoties tiesības uz pensiju vai pabalstu, kas

aprēķināts atbilstoši normatīvajā aktā noteiktajai formulai. Līdz

ar to neesot pamata uzskatīt, ka tieši pensijas kapitāls būtu

atzīstams par personas īpašumu. Īpašums esot jau piešķirtā

pensija vai pabalsts un izņēmuma gadījumos arī prasījuma tiesības

uz pensiju vai pabalstu, kas aprēķināts atbilstoši normatīvajos

aktos noteiktai formulai. Tādējādi neesot pamata uzskatīt, ka ar

tādu Indeksu piemērošanu, kuri ir mazāki par skaitli

"1", būtu ierobežotas tiesības uz īpašumu.

Satversmes 109. pants uzliekot valstij pienākumu gādāt par

sociālā nodrošinājuma sistēmas esamību, adekvātumu un pieejamību

un prasot, lai tās radītā sociālā nodrošinājuma sistēma būtu

efektīva, taisnīga un ilgtspējīga. Tomēr izņēmuma gadījumā valsts

esot tiesīga arī samazināt sociālā nodrošinājuma līmeni. Par šādu

izņēmuma gadījumu esot uzskatāma arī tāda situācija, kad

nepieciešams nodrošināt sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

līdzsvarošanu, jo līdzsvarots budžets esot sociālā nodrošinājuma

sistēmas ilgtspējas pamats.

Satversmes 109. pantā garantētās tiesības tiekot ierobežotas,

ja saņemtais sociālās apdrošināšanas pakalpojums proporcionāli

neatbilst veiktajām sociālajām iemaksām. Taču Satversmes 109.

pants nenosakot konkrētu proporcionalitātes apmēru, kas būtu

jānodrošina. Ņemot vērā Pensiju likuma 12. panta pirmajā daļā

ietverto vecuma pensijas aprēķina formulu, neesot pamata

uzskatam, ka šī norma nenodrošina proporcionalitāti starp saņemto

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu un veiktajām sociālajām

iemaksām. Formulā tiekot izmantots apdrošinātās personas pensijas

kapitāls, kas aktualizēts, ņemot vērā Indeksus, un tādējādi

proporcionalitāte dažādos gados varot mainīties. Pensiju likuma

12. panta pirmā daļa neierobežojot Satversmes 109. pantā

ietvertās pamattiesības.

Satversmes 91. panta kontekstā izskatāmajā lietā neesot

konstatējama atšķirīga attieksme pret personām, kas atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos, ja par salīdzināšanas

kritērijiem pieņem pensionēšanās gadu un piemērotos Indeksus.

Visām personām vecuma pensija tiekot aprēķināta pēc vienādas

formulas. Gan personām, kas pensionējušās līdz 2009. gadam, gan

personām, kas pensionējušās, sākot no 2010. gada, vecuma pensijas

aprēķinā tiekot izmantoti konkrēto gadu Indeksi. Tādējādi tiekot

nodrošināts tas, ka pensijas apmērs atbilst valsts ekonomiskajai

situācijai un pensija saglabā noteiktu proporcionalitāti ar

strādājošo personu algām. Tātad tiekot nodrošināta vienlīdzīga

attieksme pret visām personām neatkarīgi no pensionēšanās

gada.

A. Kovaļevska uzskata, ka vienlīdzības principa kontekstā

alternatīvi būtu iespējams salīdzināt citas personu grupas, t.i.,

personas, kurām vecuma pensija vēl nav piešķirta un pensijas

kapitāls tiek aktualizēts saskaņā ar Pensiju likuma 12. panta

pirmo daļu, un personas, kurām pensija jau ir piešķirta un tās

apmērs tiek aktualizēts saskaņā ar Pensiju likuma 26. pantu. Šīm

personu grupām gan tiekot piemēroti atšķirīgi pensijas kapitāla

uzkrājuma un aprēķinātās pensijas aktualizācijas noteikumi,

tādējādi pret tām esot noteikta atšķirīga attieksme.

Secinājumu

daļa