109. pants
negarantē visām personām vienādu vecuma pensiju.

Šī norma paredz un pieļauj zināmas atšķirības sociālā

nodrošinājuma saņemšanā. Šīs konstitucionālās tiesības saturs ir

noteikts vairākos likumos, arī Pensiju likumā.

Saeima uzsver, ka apstrīdētās

normas priekšmets ir jau piešķirtās pensijas pārrēķināšanas

iespēja. Apstrīdētā norma nenosaka ne vecuma pensijas

piešķiršanu, ne Satversmes 109. pantā garantēto tiesību uz

sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā realizēšanu. Pirms

1996. gada 1. janvāra vecuma pensiju personai piešķīra

saskaņā ar attiecīgajā brīdī spēkā esošajām tiesību normām.

Atbilstoši spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam valsts ir

nodrošinājusi personu ar vecuma pensiju un tādējādi īstenojusi

personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumā.

Saeima nepiekrīt iesniedzēja

viedoklim, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes

91. pantu, lai gan netieši ir radījusi atšķirīgu attieksmi

pret dažādām pensionāru grupām. Vienlīdzības princips pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats. Saeima uzsver, ka apstrīdētās normas ieviešana

aplūkojama kopsakarā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu

23. punktu. Apstrīdētās normas mērķis bija, pirmkārt,

vienādot tiesisko regulējumu attiecībā uz personām, kuras

pensionējušās gan pirms, gan pēc Pensiju likuma stāšanās spēkā.

Otrkārt, mērķis bija vienādot tiesisko regulējumu arī attiecībā

uz laika periodu, par kuru persona neatkarīgi no pensionēšanās

brīža var prasīt pensijas pārrēķināšanu. Apstrīdētās normas

pieņemšana ir uzskatāma arī par samērīgu Saeimas izvirzītā mērķa

sasniegšanai. Personai labvēlīga kārtība, saskaņā ar kuru tā

varēja lūgt pensijas pārrēķināšanu par jebkuru periodu, pastāvēja

gandrīz deviņus gadus. Bez tam Saeima uzskata, ka tiesiskās

paļāvības princips, uz kuru atsaucas iesniedzējs, nenozīmē, ka

reiz noteikts tiesiskais regulējums ir neaprobežots laikā un šo

regulējumu nekad vairs nedrīkst mainīt. Pastāvot noteiktiem

apstākļiem, ir pieļaujams grozīt arī tādas tiesību normas, kas

skar cilvēka tiesības.

5. Tiesas sēdē

iesniedzēja pārstāve Anita Kovaļevska paskaidroja, ka

1999. gada grozījumi Pensiju likumā ir pretrunā ar

Satversmes 109. pantu. To dēļ personas vairs nevar prasīt

pensijas pārrēķinu, ja papildināts līdz 1991. gadam

uzkrātais apdrošināšanas stāžs. Iesniedzēja pārstāve uzsvēra - ja

persona ir strādājusi, bijusi represēta vai izsūtīta un ja likumā

paredzēts šo laiku ieskaitīt apdrošināšanas stāžā, tad pensiju

pārrēķināšanai nedrīkst noteikt ierobežojumus termiņa ziņā.

Iesniedzēja pārstāve secināja, ka

apstrīdētā norma visnetaisnīgāk ir skārusi tos pensionārus, kuri

strādāja PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās rūpniecības uzņēmumu

celtniecības pārvaldes nr. 907 pārzinātajos darbos. Kopš

2002. gada 1. janvāra šajos darbos pavadītais laiks ir

ieskaitāms personas apdrošināšanas stāžā trīskāršā apmērā, taču

apstrīdētās normas dēļ pašreiz neviena persona Latvijā šīs

tiesības nevar izmantot.

6. Saeimas pārstāvis

Gatis Razmiaņecs tiesas sēdē nepiekrita iesniedzēja pārstāves

apgalvojumam, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 1.,

91. un 109. pantu.

Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

apstrīdētā norma nenosaka vecuma pensijas piešķiršanu. Līdz

1996. gada 1. janvārim pensiju piešķīra saskaņā ar

tobrīd spēkā bijušajām tiesību normām, tādēļ valsts jau ir

īstenojusi Satversmē garantētās personas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma gadījumā. Apstrīdētā norma nosaka tikai

iespēju pārrēķināt jau reiz piešķirto pensiju. Saeimas pārstāvis

norādīja, ka personām maksimāli labvēlīga kārtība, saskaņā ar

kuru tās varēja pārrēķināt pensiju, pastāvēja līdz

2000. gada 1. janvārim. Taču ar 1999. gada

grozījumiem Pensiju likumā šī kārtība tika mainīta, nosakot

termiņa ierobežojumus pensijas pārrēķināšanai.

Saeimas pārstāvis paskaidroja, ka

2001. gada grozījumi Pensiju likuma pārejas noteikumu

1. punkta 10. apakšpunktā attiecas tikai uz tām

personām, kuras atradās darba bataljonā Igaunijā. Viņš arī

norādīja, ka šo grozījumu pieņemšanas laikā apstrīdētā norma jau

bija spēkā, bet deputāti priekšlikumā nebija ietvēruši procesuālo

normu, kas nepieciešama Pensiju likuma pārejas noteikumu

1. punkta 10. apakšpunkta īstenošanai. Saeimas

pārstāvis secināja, ka materiālo normu nav iespējams īstenot

tāpēc, ka nav atbilstošas procesuālās normas. Šāda neatbilstība

jālabo vispārējā likumdošanas kārtībā.

Bez tam Saeimas pārstāvis

norādīja, ka apstrīdētā norma nestājās spēkā vispārējā kārtībā,

bet personām tika dota iespēja izmantot vēl iepriekšējo Pensiju

likumā noteikto kārtību pensijas pārrēķināšanai. Apstrīdētā norma

tika pieņemta 1999. gada 5. augustā, bet stājās spēkā

tikai 2000. gada 1. janvārī. Turklāt apstrīdētās normas

ietveršana likuma pārejas noteikumos pati par sevi liecina, ka

jau sākotnēji ir paredzēts tās darbību ierobežot laikā. Saeimas

pārstāvis uzsvēra, ka Pensiju likumā noteiktais pārejas periods

faktiski ir reformas īstenošanas laiks, kas nevar ilgt mūžīgi.

Jebkura reforma ir jāpabeidz iespējami īsā laikā, jo tas ir

valsts un visas sabiedrības interesēs. Tādēļ personas nevarēja

paļauties, ka tām piešķirto pensiju varēs pārrēķināt neierobežoti

ilgi.

Saeimas pārstāvis atzina, ka

apstrīdētā norma netieši ir radījusi atšķirīgu attieksmi pret

dažādām pensionāru grupām. Tomēr viņš norādīja, ka šādai

atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats.

7. Pieaicinātā persona

Dainis Vanags, Latvijas Republikas Totalitāro noziegumu

izvērtēšanas komisijas priekšsēdētājs, norādīja, ka viņa vadītajā

iestādē ir griezušās 356 personas (kopumā Latvijā tādu nevar būt

vairāk par 500), kuras bijušas nodarbinātas PSRS Iekšlietu

ministrijas Galvenās rūpniecības uzņēmumu celtniecības pārvaldes

nr. 907 pārzinātajos darbos. Tomēr šīs personas saskaņā ar

apstrīdēto normu nevar prasīt pensijas pārrēķināšanu. Pieaicinātā

persona tiesas sēdē noliedza, ka minētās personas bijušas kūtras

un līdz apstrīdētās normas pieņemšanai nav lūgušas pārrēķināt

pensiju. Pieaicinātā persona paskaidroja, ka personām, kuras

atradās būvniecības darbos Igaunijā, šis laiks ir ieskaitīts

apdrošināšanas stāžā tikai kā dienests padomju armijā. Tikai

2000. gada 26. jūnijā Latvijas Republikas

Ģenerālprokuratūrā tika atzīts, ka būvniecības darbos pavadītais

laiks ir represijās pavadīts laiks. Pieaicinātā persona norādīja,

ka tām personām, kurām nebija šādu izziņu, bija vajadzīgs ilgs

laiks, lai tās saņemtu.

Ar 2001. gada grozījumiem

Pensiju likumā tika grozīts šā likuma pārejas noteikumu

1. punkta 10. apakšpunkts, iekļaujot apdrošināšanas

stāžā būvniecības darbos Igaunijā pavadīto laiku kā represijās

pavadītu laiku. Pieaicinātā persona uzsvēra, ka šādi grozījumi

Pensiju likumā ir izdarīti, nepārdomājot lietas būtību, jo

neviena persona tos nevar izmantot.

Secinājumu

daļa

1. Apstrīdētā norma

attiecas uz personām, kurām pensija ir piešķirta nevis saskaņā ar

Pensiju likumu, bet citiem likumiem, kas pensiju jautājumus

Latvijā regulēja līdz 1996. gada 1. janvārim. Agrāk

spēkā bijušie likumi paredzēja personu tiesības uz vecuma

pensiju, ja līdz pensionēšanās vecumam tās noteiktu laiku bijušas

nodarbinātas. Taču tas, kādi nodarbinātības veidi ieskaitāmi

nepieciešamajā stāžā, likumos bija noteikts atšķirīgi.

Līdz 1991. gada

1. janvārim Latvijā pensijas piešķīra saskaņā ar PSRS

1956. gada 14. jūlija Valsts pensiju likumu. Pensijas

tika piešķirtas, personai sasniedzot likumā noteikto vecumu, ja

bija uzkrāts nepieciešamais darba stāžs. Šis likums neparedzēja

sociālo iemaksu ieturēšanu no personas ienākumiem.

Pēc Latvijas Republikas

neatkarības atjaunošanas tika uzsākts darbs pie jaunas tiesiskās

sistēmas veidošanas, tostarp jaunu, demokrātiskai republikai

atbilstošu normatīvo aktu, arī pensiju likumu, izstrādes.

Tā 1990. gada

29. novembrī tika pieņemts likums "Par valsts pensijām", kas

stājās spēkā 1991. gada 1. janvārī. Tas paredzēja, ka

personas darba stāžā, kas dod tiesības uz darba pensiju (arī

vecuma pensiju), ieskaita jebkuru likumā noteiktu nodarbinātības

periodu, kurā kārtoti sociālās apdrošināšanas maksājumi. Nomainot

līdz tam Latvijā pastāvējušo padomju pensiju sistēmu,

1990. gada 29. novembra likums "Par valsts pensijām"

paredzēja, ka pirms 1991. gada 1. janvāra piešķirtās

pensijas ir pārrēķināmas. Šajā likumā tika uzskaitīti arī

nodarbinātības periodi līdz 1991. gada 1. janvārim, kas

neatkarīgi no sociālo iemaksu izdarīšanas ieskaitāmi personas

darba stāžā.

1990. gada 29. novembra

likumu "Par valsts pensijām" nomainīja 1995. gada

2. novembra likums "Par valsts pensijām". Līdz ar tā spēkā

stāšanos Latvijā tika uzsākta reformētās pensiju sistēmas pirmā

līmeņa darbība un ieviesta valsts obligāto nefondēto pensiju

shēma. Tā ir balstīta uz fiksētām (individualizētām)

iemaksām.

Pensiju likums galvenokārt

attiecas uz tām personām, kuras šā likuma spēkā stāšanās brīdī

vēl nebija pensionējušās. Šāds mērķis, apspriežot likumprojektu,

vairākkārt tika uzsvērts Saeimas plenārsēdē: "Šis likums ir

domāts ... tiem, kas šobrīd strādā un turpinās strādāt vēl

daudzus gadus. Tas ir nākotnes likums" (Saeimas

1995. gada 9. augusta sēdes stenogramma).

Taču pensiju apdrošināšanā

sociālais risks (darba spēju zaudēšana vecuma dēļ) ir ilgstošs -

viss pensionāra dzīves laiks pēc pensijas piešķiršanas. Tādēļ

Pensiju likums, piemēram, tā 4. nodaļa un pārejas noteikumi,

attiecas arī uz personām, kurām līdz 1996. gada

1. janvārim piešķirto pensiju izmaksa tiek turpināta. To

apstiprina arī Saeimas sēdē paustais viedoklis, ka Pensiju likuma

otra funkcija ir sagādāt līdzekļus pensiju izmaksai jau esošajiem

pensionāriem ( Saeimas 1995. gada 9. augusta sēdes

stenogramma).

Pensiju likumā atšķirībā no

1990. gada 29. novembra likuma "Par valsts pensijām" ir

vispārīgi noteikts, ka agrāk piešķirtās pensijas netiek

pārrēķinātas. Tādējādi visas personas, uz kurām attiecas Pensiju

likuma regulējums, var iedalīt divās grupās:

pirmkārt, pensionāri, kuriem

pensijas piešķirtas līdz 1996. gada 1. janvārim

(turpmāk - personas, kuras pensionējušās agrāk);

otrkārt, pensionāri, kuriem

pensijas tiek piešķirtas pēc 1996. gada 1. janvāra

saskaņā ar Pensiju likumu (turpmāk - personas, kuras pensionējas

saskaņā ar Pensiju likumu).

Tomēr Pensiju likuma pārejas

noteikumu 16. punktā ir paredzētas dažas iespējas līdz

1996. gada 1. janvārim piešķirtās pensijas pārrēķināt.

Viens no šādiem gadījumiem ir uzkrātā apdrošināšanas stāža

papildināšana. Lai pareizi izprastu un piemērotu normu par šā

stāža papildināšanu, tā ir jātulko kopsakarā ar citām tiesību

normām, galvenokārt tām normām, kas attiecas uz apdrošināšanas

stāžu. Tā saskaņā ar Pensiju likuma 1.panta pirmās daļas

1. punktu, pārejas noteikumu 1., 2. un 7. punktu

apdrošināšanas stāžā ieskaita ne tikai tos periodus pēc

1996. gada 1. janvāra, kuros ir veiktas vai bija jāveic

sociālās iemaksas, bet arī tos darba un darbam pielīdzinātos

periodus, kas uzkrāti līdz 1996. gada 1. janvārim. Bez

tam darba un darbam pielīdzinātie periodi laikā līdz

1991. gada 1. janvārim apdrošināšanas stāžā tiek

ieskaitīti neatkarīgi no sociālo iemaksu izdarīšanas.

Apstrīdētā norma jāanalizē arī

saistībā ar pārejas noteikumu 16. punkta 1. apakšpunktā

noteikto pensijas pārrēķināšanas formulu, atbilstoši kurai

pensijas apmērs palielinās, ja apdrošināšanas stāžs ir

lielāks.

Ar Pensiju

likuma pārejas noteikumiem likumdevējs ir vēlējies dot iespēju

tām personām, kuras pensionējušās agrāk, palielināt piešķirtās

pensijas apmēru, ja pensionārs var pierādīt, ka līdz pensijas

piešķiršanai ir bijuši tādi periodi, kurus likums ļauj ieskaitīt

apdrošināšanas stāžā.

2. Dažkārt no personas

nodarbinātības perioda līdz pensijas pieprasīšanai paiet ilgs

laiks, tādēļ personai var būt grūti pierādīt nodarbinātības

faktu. Kā savā pieteikumā norādījis iesniedzējs, varēja būt

dažādi objektīvi iemesli, kādēļ nodarbinātības periodi pensionāra

apdrošināšanas stāžā nebija ieskaitīti agrāk. Tās varēja būt

valsts iestāžu pieļautās kļūdas stāža noteikšanā, sarežģītā un

ilgstošā arhīva dokumentu vai tiesas spriedumu saņemšanas

kārtība, kā arī likuma grozījumi, atbilstoši kuriem tika

papildināti periodi, kas pielīdzināmi darbam un ieskaitāmi stāžā.

Pieņemot Pensiju likumu, likumdevējs neierobežoja stāža

papildināšanas iespēju laika ziņā, līdz ar to aizsargājot

pensionāru jau iegūtās tiesības.

Tādējādi

pārejas noteikumu 16. punkta 1. apakšpunkts nodrošināja

tām personām, kuras pensionējušās agrāk, tādas pašas maksimāli

labvēlīgas iespējas ieskaitīt apdrošināšanas stāžā jebkurus

likumā noteiktos līdz 1996. gada 1. janvārim uzkrātos

periodus kā tām personām, kuras pensijas piešķiršanu pieprasa

saskaņā ar Pensiju likumu.

3. Taču iepriekš

norādītajām personu grupām no 2000. gada 1. janvāra

apdrošināšanas stāža pierādīšanas un papildināšanas iespēju

regulējums Pensiju likumā ir noteikts atšķirīgs. Atbilstoši

apstrīdētajai normai personas, kuras pensionējušās agrāk, vairs

nav tiesīgas papildināt līdz 1991. gada 1. janvārim

uzkrāto apdrošināšanas stāžu. Turpretī personas, kuras vēl nav

pensionējušās, apdrošināšanas stāžā var ieskaitīt visus

nodarbinātības periodus bez jebkāda laika ierobežojuma.

Satversmes 91. pants noteic,

ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas

1966. gada 16. decembra Starptautiskais pakts par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kuram

pievienojusies arī Latvija, 2. panta otrajā daļā noteic: "Šā

pakta dalībvalstis apņemas garantēt, ka šajā paktā proklamētās

tiesības tiks īstenotas bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi

no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās

vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās,

mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem."

Vienlīdzības princips, kas izriet

no iepriekš minētā, liedz valsts institūcijām izdot tādas normas,

kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga izturēšanās ir diskriminējoša,

ja tai nav objektīva un pamatota iemesla, proti, leģitīma mērķa,

vai arī ja nav proporcionālas attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem.

3.1. Lai konstatētu

atšķirīgu attieksmi pret personām, vispirms jānoskaidro, vai

personas, kuras pensionējušās līdz 1996. gada

1. janvārim, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

tām personām, kuras pensionējas saskaņā ar Pensiju likumu.

Pensiju likums noteikta ilguma apdrošināšanas stāža esamību

saista gan ar tiesību iegūšanu uz vecuma pensiju, gan ar

piešķiramās pensijas apmēru - jo lielāks apdrošināšanas stāžs, jo

lielāka pensija iespējama. Lai noteiktu, vai personas atrodas

salīdzināmos apstākļos, jāņem vērā, vai tās līdz 1991. gada

1. janvārim atradās vienādā statusā vai veica līdzīgus

darbus, kas ieskaitāmi apdrošināšanas stāžā. Tā kā tiesības

papildināt apdrošināšanas stāžu rada pats nodarbinātības fakts,

nevis tā konstatēšanas brīdis, objektīvs kritērijs šajā gadījumā

nevar būt brīdis, kad persona pieprasa pensiju vai iesniedz

pierādījumus par savu nodarbinātību.

Tādējādi

personas, kuras pensionējušās agrāk, atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras pensionējas saskaņā ar

Pensiju likumu.

3.2. Atbildes rakstā

Saeima norādījusi, ka apstrīdētās normas mērķis, kas attaisno

atšķirīgo attieksmi, ir vienādot tiesisko regulējumu attiecībā uz

personām, kuras pensionējušās gan pirms, gan pēc Pensiju likuma

spēkā stāšanās. Proti, apstrīdētajā normā noteiktās iespējas

papildināt apdrošināšanas stāžu, sākot tikai ar 1991. gada

1. janvāri, esot saistītas ar to, ka no minētā datuma bija

ieviestas apdrošināšanas iemaksas. Tāds pats regulējums esot

noteikts Pensiju likuma pārejas noteikumu 23. punktā

attiecībā uz personām, kuras pensionējušās pēc 1996. gada

1. janvāra.

Tomēr nevar piekrist šādam mērķa

skaidrojumam, kā arī Saeimas pārstāvja teiktajam tiesas sēdē, ka

apstrīdētās normas mērķis nav bijis budžeta taupīšana.

1999. gada 5. augusta grozījumi Pensiju likumā bija

vērsti uz sociālā budžeta izdevumu samazināšanu. Tas redzams no

likumprojekta ekonomiskā pamatojuma materiāliem - izslēdzot

iespēju papildināt līdz 1991. gada 1. janvārim uzkrāto

apdrošināšanas stāžu, tika plānots budžeta izdevumus

2000. gadā samazināt par 20 000 latiem (sk. lietas

164.-176. lpp.).

Par apstrīdētās normas mērķi -

budžeta līdzekļu taupīšanu - liecina arī Saeimas atbildes rakstā

norādītais, proti, ka termiņa ierobežojums pensijas

pārrēķināšanai tika noteikts, vadoties pēc tā, ka ar

1991. gada 1. janvāri bija ieviestas apdrošināšanas

iemaksas. Tas ir, no 2000. gada 1. janvāra pensiju

pārrēķināšana (palielināšana) kļuva iespējama tikai tad, ja

iepriekš bija izdarītas attiecīgas iemaksas.

Var piekrist Saeimas atbildes

rakstā paustajam viedoklim, ka tiesiskā regulējuma vienādošana

atvieglo arī vecuma pensiju pārrēķināšanas administrēšanu. Taču

izveidotajai pensiju sistēmai jādarbojas personu interesēs, tādēļ

nav attaisnojami tādi pasākumi, kas gan atvieglo pensiju sistēmas

administrēšanu, taču ierobežo pensionāru tiesības.

3.3. Lai izvērtētu,

vai apstrīdētā norma, liedzot personām, kuras pensionējušās

agrāk, papildināt līdz 1991. gada 1. janvārim uzkrāto

apdrošināšanas stāžu, nav diskriminējoša, jānoskaidro, vai

Saeimas noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar izvirzīto

mērķi.

1999. gadā valsts pensiju

budžetā radās deficīts 57,6 miljonu latu apmērā, kas nopietni

apdraudēja pensiju izmaksas vispār. Tādēļ bija jāveic pasākumi

deficīta samazināšanai un visas pensiju sistēmas stabilizēšanai.

Tomēr Saeimai bija jāizvērtē, vai labums, ko iegūs sabiedrība no

apstrīdētās normas, ir lielāks par indivīda tiesību un likumisko

interešu aizskārumu. Iegūtais labums no apstrīdētās normas ir

niecīgs - budžeta ietaupījums 2000. gadā tika plānots 20 000

latu apmērā. Taču tā kā personām, kuras pensionējušās agrāk,

pensijas ir nelielas, zaudējums katram pensionāram, kuram liegtas

iespējas papildināt uzkrāto stāžu, ir nozīmīgs.

Bez tam daudzos gadījumos personas

objektīvu apstākļu dēļ nevarēja pierādīt savu apdrošināšanas

stāžu. No lietai pievienotajiem materiāliem redzams, ka personām

izsniegtas kļūdainas izziņas vai darba devējs pieļāvis kļūdu

stāža aprēķināšanā. Dažkārt dokumenti bija jāpieprasa pat no

ārvalstu arhīviem vai arī juridisku faktu konstatēšanai bijis

jāgriežas tiesā. Tas viss nereti prasīja ievērojamu laiku.

Vērā ņemams ir arī pārāk īsais

periods, kurā pensionāri pēc apstrīdētās normas publicēšanas vēl

varēja iesniegt nepieciešamos dokumentus pensijas pārrēķināšanai.

Lai gan apstrīdētā norma tika pieņemta 1999. gada

5. augustā, tā tika izsludināta tikai 1999. gada

23. novembrī, bet stājās spēkā - jau 2000. gada

1. janvārī.

Apstrīdētā norma ir tulkojama

saistībā arī ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 1. un 2.punktu,

kuri noteic, kādi darbam pielīdzinātie periodi ir ieskaitāmi

apdrošināšanas stāžā līdz 1996. gada 1. janvārim. Lai

persona pieprasītu pensijas pārrēķinu sakarā ar stāža

papildināšanu, tai jāzina, kādi periodi tiek ņemti vērā.

Minētajās normās norādīts citāds,

arī plašāks, to apdrošināšanas stāžā ieskaitāmo darbam

pielīdzināto periodu uzskaitījums, nekā bija paredzēts

1990. gada 29. novembra likumā "Par valsts pensijām" un

Augstākās padomes lēmumā par šā likuma spēkā stāšanās kārtību.

Arī pēc Pensiju likuma spēkā stāšanās - 1996. gada

6. novembrī, 1997. gada 20. novembrī un

2001. gada 20. decembrī - pārejas noteikumu

1. punktā tika izdarīti grozījumi, proti, papildināts to

periodu uzskaitījums, kas pielīdzināmi darbam. Līdz ar to

nepamatots ir Saeimas apgalvojums, ka personas gandrīz deviņus

gadus varējušas iesniegt pierādījumus, kas apliecinātu

apdrošināšanas stāžu.

Apstrīdētā norma īpaši ir saistīta

ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 1. punktu, jo tā kopš

2000. gada 1. janvāra liedz personām, kuras

pensionējušās agrāk, papildināt savu apdrošināšanas stāžu ar

tādiem periodiem, kuri uzskaitīti 1.punktā. Ar 2001. gada

grozījumiem Pensiju likumā šajā punktā tika izdarīti būtiski

papildinājumi. Tā no 2002. gada 1. janvāra

apdrošināšanas stāžā ieskaitāmi arī tie periodi, kurus personas

pavadījušas aktīvajā militārajā dienestā, ja tās tajā iesauktas

pēc obligātā karadienesta vai pēc civilās augstskolas beigšanas.

Savukārt trīskāršā apmērā apdrošināšanas stāžā ieskaitāms tas

laiks, ko politiski represētās personas pavadījušas arī PSRS

Iekšlietu ministrijas Galvenās rūpniecības uzņēmumu celtniecības

pārvaldes nr. 907 pārzinātajos darbos.

Kā tiesas sēdē liecināja

pieaicinātā persona, ar pārvaldes nr. 907 pārzinātajiem

darbiem esot jāsaprot tas laiks no 1946. gada līdz

1951. gadam, ko represētās personas pavadīja Narvas

kombināta celtniecībā. Šajos darbos no Latvijas bijuši iesaistīti

ne vairāk kā 500 cilvēki. Šie cilvēki jau agrāk esot ieguvuši

politiski represētās personas statusu un vecuma dēļ

pensionējušies jau līdz 1996. gadam.

Satversmes tiesa uzskata, ka

minēto apstākļu dēļ apstrīdētā norma iztulkojama arī saistībā ar

likumu "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu

komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem", kas neparedz

termiņa ierobežojumu politiski represētās personas statusa

piešķiršanai un ar to saistīto tiesību realizēšanai, bet noteic,

ka valsts un pašvaldību institūcijas un to amatpersonas gādā, lai

likumā noteiktā kārtībā tiktu novērstas totalitāro režīmu radīto

civilo, ekonomisko un sociālo tiesību ierobežojumu sekas,

atlīdzināti šo režīmu radītie materiālie zaudējumi, to nodarītais

morālais un fiziskais kaitējums [sk. Satversmes tiesas

1998. gada 10. jūnija spriedumu lietā

nr. 04-03(98) un 1999. gada 20. aprīļa spriedumu

lietā nr. 04-01(99)].

Taču apstrīdētās normas dēļ

politiski represētās personas nevar izmantot tās tiesības uz

stāža papildināšanu, ko paredz Pensiju likuma pārejas noteikumu

1. punkta 10. apakšpunkts.

Apstrīdētā norma ne tikai

nepamatoti nostāda atšķirīgos apstākļos pensionārus, kuri

pensionējušies dažādos laika periodos, bet arī neļauj izmantot no

jauna piešķirtās tiesības. Līdz ar to Saeimas izraudzītie

līdzekļi nav samērīgi izvirzītā mērķa sasniegšanai un uzskatāmi

par diskriminējošiem.

4. Apstrīdētā norma

attiecas uz tām personām, kuras pensionējušās līdz

1996. gada 1. janvārim. Taču, izvērtējot apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 91. pantam, redzams, ka

atšķirīga attieksme pastāv arī starp personām, kuras pensionējas

pēc 1996. gada 1. janvāra. Īpaši tā izpaužas tad, ja

likumdevējs papildina periodus, kas ieskaitāmi apdrošināšanas

stāžā. Tā, piemēram, tiesības uz apdrošināšanas stāža

papildināšanu, ko paredz 2001. gada grozījumi Pensiju

likumā, var izmantot gan tās personas, kuras dodas pensijā pēc

2002. gada 1. janvāra, gan arī tās personas, kuras

tikai tagad iegūst politiski represētās personas statusu.

Turpretī personām, kuras pensionējušās laikā no 1996. gada

1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim, šādas

tiesības ir liegtas, jo Pensiju likums neparedz iespējas

personām, kuras pensionējušās saskaņā ar Pensiju likumu,

papildināt apdrošināšanas stāžu par periodu līdz 1991. gada

1. janvārim.

Tā no lietai pievienotajiem

materiāliem redzams, ka 2002. gada maijā pensijas pārrēķins

ir atteikts A. Bāliņam, neraugoties uz to, ka laikā līdz

1991. gadam pēc civilās augstskolas beigšanas viņš vairāk

nekā 10 gadus atradies virsdienestā (sk. lietas

104.-106. lpp.). Tātad viņš nevar papildināt

apdrošināšanas stāžu ar periodu, kas paredzēts Pensiju likuma

pārejas noteikumu 1. punkta 2. apakšpunktā.

Satversmes

tiesa vērš Saeimas uzmanību uz izveidojušos diskriminējošo

situāciju, jo minētās nepilnības var novērst, pieņemot attiecīgus

papildinājumus Pensiju likumā.

5. Konstatējot

apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam,

tas atzīstams par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs

nav nepieciešams izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 1. un 109. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par valsts pensijām"

pārejas noteikumu 16. punkta 1. apakšpunkta tekstu "no

1991. gada 1. janvāra" par neatbilstošu Satversmes

91. pantam un spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2002. gada 23. decembrī.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A.Endziņš