8. pants

Lai izvērtētu

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1., 91. un

109. pantam, pirmām kārtām nepieciešams aplūkot apstrīdētās

normas rašanās vēsturiskos apstākļus kopsakarā ar Pensiju likuma

principiem.

Pensiju likums tika pieņemts

1995. gadā pensiju sistēmas reformas gaitā. Šīs reformas

mērķis bija izveidot finansiāli stabilu un ekonomiski pamatotu

pensiju sistēmu, ņemot vērā iepriekšējo piecu gadu pieredzi.

Proti, 1990. gada 29. novembra likums "Par valsts

pensijām" neatbilda tirgus ekonomikas apstākļiem, bija ekonomiski

nepamatots un līdz ar to uzņemtās saistības nebija izpildāmas ar

valsts rīcībā esošajiem finanšu resursiem.

Pensiju likums, atšķirībā no 1990.

gada 29. novembra likuma "Par valsts pensijām", ir pamatots uz

principu, kas paredz, ka valsts obligātās pensiju apdrošināšanas

sistēma tiek balstīta uz apdrošināšanas iemaksām. Tādējādi arī

pensijas apmērs ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža, ko veido

likumā noteiktie darba periodi un tiem pielīdzinātie periodi.

Savukārt 1990. gada 29. novembra likums "Par valsts pensijām"

tika balstīts uz pārdales principu, kas pēc būtības neveicināja

strādājošo ieinteresētību savu vecumdienu nodrošināšanā.

Tāpat viens no Pensiju likuma

principiem paredz, ka vecuma pensiju piešķir uz mūžu un ir

iespējama tās pārrēķināšana un indeksācija, bet ne piešķiršana no

jauna. Tas, ka pensijas apmērs ir atkarīgs no iemaksu lieluma

[uzkrātā (domājamā) kapitāla] un cilvēka gadu skaita tajā brīdī,

kad viņš dodas pensijā, nodrošina pensiju sistēmas ilgtermiņa

stabilitāti [sk.: Par Latvijas pensiju sistēmas starptautisko

novērtējumu. Latvijas Vēstnesis, Nr. 57 (2444),

2001. gada 10. aprīlis]. Savukārt apstrīdētā norma

ļāva pensiju piešķirt no jauna, pastāvot noteiktiem apstākļiem un

personai iesniedzot attiecīgu iesniegumu. Šāds regulējums noveda

pie tā, ka ievērojami palielinājās vecuma pensijas aprēķināšanas

pamatā esošais cilvēka gadu skaits brīdī, kad viņš faktiski otro

reizi devās pensijā. Citiem vārdiem sakot, aprēķina formulā

iekļautais dalītājs jeb paredzamais atlikušās dzīves ilgums kļuva

krietni mazāks, bet pensijas apmērs - lielāks.

Tātad

apstrīdētā norma uzskatāma par izņēmumu no Pensiju likuma

principiem, kuri neparedz pensijas piešķiršanu no jauna.