12. pants

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91.

panta pirmo teikumu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz

valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1.

punktu un 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr.

2008-37-03 7. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav

objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja

nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un

nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002.

gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01

secinājumu daļas 3. punktu).

Izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro: 1) vai un

kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā

norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti,

vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips.