18. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 109. pantam, visupirms noskaidrojams, vai tā ietilpst

tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā.

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

likumā noteiktajos gadījumos."

Minētais Satversmes pants expressis verbis nenosaka

tiesības uz sociālo nodrošinājumu gadījumos, kad personas izmanto

iespēju priekšlaicīgi pensionēties. Tā kā likums "Par valsts

pensijām" paredz šādu pensionēšanās iespēju, Satversmes

tiesa secina, ka tā izriet no Satversmes 109. pantā ietvertās

norādes uz citiem likumā noteiktajiem gadījumiem. Līdz ar to

priekšlaicīgā vecuma pensija ir uzskatāma par sociālo

nodrošinājumu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi: "Ja

likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas

veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma

noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību

saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par personas

subjektīvajām tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var

prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības

tiesā" (Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma

lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 2. punkts).

Vienlaikus Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību

īstenošanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Satversmes 109.

pants neparedz, bet arī neliedz valstī noteikt priekšlaicīgās

pensionēšanās iespēju. M. Poršņova norāda, ka lielākajā daļā

Eiropas valstu nav paredzēta iespēja priekšlaicīgi pensionēties

(sk. lietas materiālu 192.-193. lpp.). Nedz Latvijas

Republikā spēkā esošie normatīvie akti, nedz starptautisko

tiesību normas neuzliek likumdevējam pienākumu ieviest

priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju. Piešķirot personām tiesības

uz šo sociālo nodrošinājumu, likumdevējs uzņemas pozitīvu

pienākumu tās nodrošināt.

Priekšlaicīgo vecuma pensiju izmaksa

ir valsts pozitīvā pienākuma īstenošana, kas ietilpst Satversmes

109. panta tvērumā.