110. pants
neprasa, lai valsts tikai un vienīgi ar sociālās

drošības sistēmas pakalpojumu palīdzību pilnībā nodrošinātu katra

bērna materiālo labklājību. Pilnīga valsts aprūpe nonāktu

pretrunā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu, jo ne tikai

valstij, bet arī vecākiem ir pienākums rūpēties par saviem

bērniem un gādāt par viņu vajadzību apmierināšanu (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 10. punktu). Vecāku finansiālo

rūpju pilnīga pārņemšana valsts ziņā izjauktu ģimenes

tradicionālo attiecību struktūru, liedzot vecākiem iespēju

rūpēties par saviem bērniem un just par to gandarījumu.

Taču valstij ir jābūt spējīgai sniegt saprātīgu atbalstu

ģimenei, it īpaši gadījumos, kad vecāki bērnam nepieciešamos

līdzekļus nodrošināt nav spējīgi (sk. Satversmes tiesas 2006.

gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.5.

punktu).

12. Ja valsts vispār būtu atteikusies sniegt atbalstu

ģimenei, tad tā liegtu Satversmes 110. pantā garantētās un

normatīvajos aktos precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un

ekonomisko aizsardzību bērnam līdz divu gadu vecumam. Līdz ar to

šāds ierobežojums būtu uzskatāms par Satversmē noteikto

pamattiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 10. punktu). Taču,

atšķirībā no Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2005-09-01

vērtētās normas, izspriežamajā lietā apstrīdētā norma, tāpat kā

lietā Nr. 2006-07-01 apstrīdētās normas, neliedz personai, kura

strādā un kurai ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt vecāku

pabalstu kā tādu.

Saskaņā ar spēkā esošo normatīvo regulējumu šobrīd ģimenes,

kurās ir bērni līdz viena gada vecumam, saņem šādu valsts

atbalstu:

1) bērna vecāks, kurš pirms bērna piedzimšanas nebija

nodarbināts un kurš kopj bērnu, saņem valsts sociālo pabalstu 50

latu apmērā (Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas

1. punkts);

2) bērna vecāks, kurš pirms bērna piedzimšanas bija

nodarbināts un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā (ir kopā ar

bērnu), saņem valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu - vecāku

pabalstu, kas līdzvērtīgs viņa iepriekšējiem ienākumiem;

3) bērna vecāks, kurš pirms bērna piedzimšanas bija

nodarbināts un turpina strādāt, saņem valsts sociālās

apdrošināšanas pabalstu - vecāku pabalstu, kas noteikts 50

procentu apmērā no viņa iepriekšējiem ienākumiem.

Saglabājot iespēju visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz

viena gada vecumam, saņemt valsts atbalstu - vecāku pabalstu vai

bērna kopšanas pabalstu, likumdevējs ir izpildījis no Satversmes

110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu.

Atšķirīga pabalsta apmēra noteikšana atsevišķām personu grupām

nav uzskatāma par izvairīšanos no minētā pienākuma pildīšanas un

tādējādi nav pretrunā ar Satversmes 110. pantu. Turklāt

Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā

likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par

to, cik lielu bērna kopšanas pabalstu un pēc kādiem kritērijiem

tā vai cita personu grupa saņems. Tomēr šī brīvība nav

neierobežota. Tai robežas nosaka pārējās Satversmes normas un

principi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu).

Tādējādi izspriežamās lietas ietvaros, ievērojot prasījuma

robežas, jāpārbauda, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

pantam un vai ir ņemti vērā tiesiskās paļāvības un samērīguma

principi.

13. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka strādājošiem

vecākiem izmaksājams vecāku pabalsts tādā pašā apmērā kā

nestrādājošiem vecākiem, jo abām šīm grupām ir bērni līdz viena

gada vecumam un abas grupas ir veikušas sociālās apdrošināšanas

iemaksas.

Satversmes 91. pants noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Satversmes tiesa

spriedumos vairākkārt norādījusi, ka no Satversmes 91. panta

izriet tiesiskās vienlīdzības princips, kas liek vienādi

izturēties pret personām, kuras ir vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama

vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats.

Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka tiesiskās

vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja

tiek konstatēts, ka tam ir objektīvs un saprātīgs pamats,

vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret

personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu).

14. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jānoskaidro, vai personas

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, vai apstrīdētā norma

paredz atšķirīgu attieksmi un vai atšķirīgajai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis,

un vai ir ievērots samērīguma princips.

Atšķirībā no lietas Nr. 2006-07-01, kurā Satversmes tiesa

secināja, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas

ģimenes, kurās ir bērns līdz viena gada vecumam un kurām visām ir

nepieciešams valsts atbalsts (sociālais pabalsts),

nekonkretizējot tā apmēru, izspriežamajā lietā šis salīdzināšanas

kritērijs ir ievērots - visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz

viena gada vecumam, ir paredzēts valsts atbalsts atkarībā no

personas statusa (sociāli apdrošināta vai neapdrošināta

persona).

Strīds ir par sociāli apdrošinātām personām izmaksājamā

pabalsta apmēru, kas atkarīgs no tā, vai persona turpina strādāt

vai atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Tāpēc ir jāizvērtē, vai

personas, kuras saņem vecāku pabalstu un atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā (turpmāk - nestrādājošie vecāki), un personas, kuras

saņem vecāku pabalstu un turpina strādāt (turpmāk - strādājošie

vecāki), atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Labklājības ministrija norāda, ka "vecāku pabalsta kā valsts

sociālās apdrošināšanas pabalsta mērķis ir kompensēt personai

darbā gūstamos ienākumus, kurus tā zaudē bērna kopšanas dēļ.

Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo normatīvo regulējumu vecāku

pabalsts sniedz arī atbalstu papildu izdevumu kompensēšanā, kuri

personai radušies sakarā ar bērna kopšanu" (sk. lietas

materiālu 1.sēj. 170. lpp.).

Nestrādājošie vecāki (pirmā grupa) bērna pirmajā dzīves gadā

paši aprūpē bērnu. Šādā situācijā personai rodas ne tikai papildu

izdevumi sakarā ar bērna piedzimšanu, bet tā negūst arī ienākumus

no algota darba, jo atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, tāpēc

ievērojami pasliktinās ģimenes labklājības līmenis. Tādējādi

atbalsts ir nepieciešams gan jaundzimušajam bērnam, gan viņa

vecākam (ģimenei), kas nespēj gūt ienākumus.

Strādājošie vecāki (otrā grupa) bērna pirmajā dzīves gadā viņa

aprūpi savieno ar darbu vai arī uztic trešajai personai. Šādā

gadījumā vecāki nezaudē savus ienākumus un spēj nodrošināt

ģimenes labklājību tādā pašā līmenī kā iepriekš. Tādējādi

atbalsts nepieciešams tikai izdevumiem sakarā ar bērnu.

No minētā secināms, ka nestrādājošie vecāki un strādājošie

vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo vecāku

pabalsts tiek paredzēts dažādiem mērķiem: pirmajā gadījumā - gan

negūto ienākumu aizvietošanai, gan atbalsta sniegšanai ģimenei ar

bērnu vecumā līdz vienam gadam, otrajā gadījumā - tikai atbalsta

sniegšanai ģimenei ar bērnu vecumā līdz vienam gadam. Tādējādi ir

pieļaujama atšķirīga pabalsta apmēra noteikšana strādājošiem un

nestrādājošiem vecākiem.

Savukārt vienāda pabalsta apmēra noteikšana šīm grupām būtu

pretrunā ar Satversmes 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības

principu, ja vien tai nebūtu saprātīga un objektīva pamata.

Tā kā apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas neatrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos, tā nav pretrunā ar Satversmes 91.

pantu.

15. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka, samazinot

vecāku pabalstu, bija jāievēro tiesiskās paļāvības princips,

paredzot saprātīgu pārejas periodu. Turklāt viņi uzsver, ka šis

princips tika ievērots attiecībā uz valsts civildienesta

ierēdņiem, kuriem likuma "Par valsts un pašvaldību institūciju

amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā" pārejas noteikumu

1. punktā ir noteikts pārejas laiks attiecībā uz minētā likuma 5.

panta trešās daļas 1. punktā paredzēto ierobežojumu piemērošanu

2009. gadā, izmaksājot bērna piedzimšanas pabalstu. Šie

ierobežojumi noteic, ka pabalsts bērna piedzimšanas gadījumā

aprēķināms divu mēnešalgu (mēneša amatalgu, darba algu) apmērā

par katru bērnu, bet ne vairāk kā 1000 latu par katru bērnu.

Vienlaikus pārejas noteikumu 1. punkts noteica, ka minētā norma

neattiecas uz gadījumiem, kad bērns piedzimis 306 dienu periodā

pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas, tādējādi nodrošinot to, ka

ierobežojumi neattiecas uz personām, kuras ieņēmušas bērnu līdz

likuma spēkā stāšanās dienai.

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās

republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un

tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas 1998.

gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un

2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu

daļas 3. punktu].

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši tiesiskās

paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt

konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un

jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim

principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas

pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni

saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01

secinājumu daļas 3.2. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma

lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu).

Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt

paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu

zaudēta personu uzticība valstij un tiesībām.

Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju

grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie

valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem.

Vienlaikus, arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā

tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt

izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai

valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru

starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas

labad regulējums tiek mainīts.

Sociālo tiesību jomā īpaša nozīme piešķirama tam, vai valsts

ar savu pozitīvo rīcību spēj nodrošināt personai no konkrētas

pamattiesības izrietošo individuālo vajadzību apmierināšanu.

Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka Satversmes normas pamatā

negarantē personām tiesības uz konkrētu sociālā nodrošinājuma

apmēru un valstij ir jāatturas no pārmērīgas iejaukšanās pilsoņu

finansiālajās attiecībās.

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts

konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu

izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

tiesību sistēmā neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenoto

kontroli. Proti, likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma

regulēšanā var būt plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir

jāvērtē, vai Saeimas izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst

Satversmē noteiktajam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3.

punktu). Tādējādi šajā lietā apstrīdētās normas atbilstība

tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam jāvērtē

kopsakarā ar Satversmes 110. pantu.

16. Tiesiskās paļāvības princips kopsakarā ar

Satversmes 110. pantu vecāku pabalsta kontekstā vērtējams, ņemot

vērā pienākumu nodrošināt valsts atbalstu ģimenei.

Satversmes 8. nodaļā ir ietvertas ne vien personas pilsoniskās

un politiskās tiesības un brīvības, bet arī ekonomiskās, sociālās

un kultūras tiesības. Tomēr, tiecoties nodrošināt un aizstāvēt

visas Satversmē garantētās personas pamattiesības kā vienotu

sistēmu, nedrīkst ignorēt pilsonisko un politisko tiesību

strukturālās atšķirības no ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām. Pirmajā gadījumā valstij ir pienākums neiejaukties un

respektēt cilvēka kā personības un sabiedrības locekļa iekšējo

brīvību, bet otrajā gadījumā valsts pienākums ir apmierināt

personas ekonomiskās, sociālās un kultūras vajadzības un sniegt

pienācīgus pakalpojumus šajās jomās (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 14.1.

punktu ).

Arī Satversmes 110. pantā nostiprinātās ģimenes tiesības uz

īpašu valsts aizsardzību pieskaitāmas pie sociālajām tiesībām.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šo tiesību nodrošināšanā valsts

pienākumu apjoms var būt atkarīgs no tās rīcībā esošajiem

resursiem (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 29. septembra

sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 12.1.2. punktu). Tāpat sociālo

tiesību jomā valstij parasti ir plaša rīcības brīvība izvēlēties,

kādā veidā tā ierobežoto resursu ietvaros savas saistības

izpildīs. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota.

Turklāt valsts lēmumiem ekonomisko, sociālo un kultūras

tiesību īstenošanas jomā parasti ir nozīmīga politiskā dimensija

- likumdevējs lēmumus šajā jomā parasti pieņem, vadoties ne tik

daudz no juridiskiem, bet drīzāk no politiskiem apsvērumiem, ko

noteic valsts ekonomiskā situācija un sabiedrības vai kādas tās

daļas īpaša nepieciešamība pēc noteikta veida valsts palīdzības

vai atbalsta, kā arī likumdevēja priekšstati par valsts sociālo

pakalpojumu sniegšanas principiem.

Līdz ar to ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanā

pret likumdevēju nevar izvirzīt tādas pašas prasības kā attiecībā

uz tā neiejaukšanos personas pilsonisko un politisko tiesību

īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka sociālā

nodrošinājuma apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā

esošo finanšu līdzekļu apjoma. Valsts var ierobežot pabalstu

izmaksu, ja to atsver sabiedrības intereses un citu cilvēku

tiesības uz valsts sniegtu finansiālu atbalstu. Vienlaikus

valstij ir jāievēro personu pamattiesību kodols (t.i., valsts

atbalsta minimālais līmenis), no kura nevar atkāpties,

atsaucoties uz finanšu līdzekļu trūkumu.

Tā, piemēram, attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt

pensijas Satversmes tiesa norādīja, "ka valstij straujas

ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, uz noteiktu laiku samazinot

pensiju izmaksas, tomēr saglabājas noteikts pamatpienākumu

kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Šajā kontekstā ir

būtiski noskaidrot, vai pensijas saņēmēju tiesības ir ierobežotas

tiktāl, ka tiek skartas viņu tiesības uz sociālo nodrošinājumu

pēc būtības" (Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. punkts).

Arī ekonomiskās lejupslīdes apstākļos ir jānodrošina valsts

iepriekš noteiktais pabalsts, bet, to samazinot, jāievēro

samērīgums, t.i., valsts nevar atkāpties no iepriekš apsolītā,

nostādot personu būtiski nelabvēlīgā situācijā un tādējādi

nesamērīgi pārkāpjot personas tiesisko paļāvību uz valsts

atbalstu. Tomēr, veicot šo izvērtējumu, tiesai ir jāņem vērā arī

sabiedrības intereses, tostarp citu sabiedrības grupu

ieinteresētība sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspējā.

Tādējādi, lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis

atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās

paļāvības principam, jānoskaidro:

1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu

tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un

2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas

tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu).

17. Lai konstatētu, ka personai ir radusies tiesiskā

paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāņem

vērā, ka šis princips var aizsargāt tikai tādas tiesības, kas

personai jau reiz bijušas noteiktas. Tiesiskās paļāvības principa

galvenais uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad

normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama

privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 21. punktu). Tiesiskās paļāvības principa darbībā

nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir

likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais

regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs,

lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2.

punktu, 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 7.

punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01

21. punktu).

17.1. Strādājošo vecāku tiesības saņemt vecāku pabalstu

līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai regulēja Pabalstu

likuma 10.4 panta pirmās daļas 2. punkts. Turklāt

katrs vecāks (arī katrs no konstitucionālo sūdzību

iesniedzējiem), pamatojoties uz šo normu, bija saņēmis

administratīvo aktu - Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras

lēmumu par pabalsta piešķiršanu, kurā bija norādīts konkrēts

pabalsta apmērs un precīzs tā saņemšanas termiņš - līdz bērns

sasniedz viena gada vecumu. Tas ļāva pabalsta saņēmēju ģimenēm

plānot savus finanšu līdzekļus, paredzot arī konkrētus

izdevumus.

Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem varēja rasties paļāvība uz

to, ka zināmu laiku viņi saņems vecāku pabalstu noteiktā apmērā.

Turklāt viņu tiesiskā paļāvība bija balstīta ne tikai uz spēkā

esošu normatīvo aktu, bet arī uz individuālu tiesību aktu. Tāpēc

tā atzīstama par likumīgu un pamatotu.

17.2. Vecāku pabalsta normatīvais regulējums bija spēkā

tikai pusotru gadu. Taču vecāku pabalsts uzskatāms par vairāku

gadu garumā pastāvējušā bērna kopšanas pabalsta aizstājēju

(sk. šā sprieduma 9. punktu). Neapšaubāmi, laika gaitā tas

mainījās, bet izmaiņas vienmēr ir bijušas personām labvēlīgas.

Tās bija saistītas ar valsts ekonomikas augšupeju un demogrāfisko

politiku. Līdz ar to vecāku pabalsta normatīvais regulējums

atzīstams par pietiekami noteiktu.

Tādējādi apstrīdētā norma ir radījusi Pieteikumu iesniedzējiem

tiesisko paļāvību uz to, ka viņi noteiktu laiku saņems vecāku

pabalstu noteiktā apmērā.

18. Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars

starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un

nodrošināt sabiedrības intereses, jāņem vērā tas, vai ir

paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka šāda

saudzējoša pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa

noteikšana vai kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01

secinājumu daļas 2. punktu). Tomēr minētais neizslēdz to, ka

šādu saudzējošu pāreju iespējams noteikt arī ar citiem

mehānismiem. Atsevišķos gadījumos, samērojot tiesiskās paļāvības

ierobežojuma apmēru un tiesiskā regulējuma maiņas nepieciešamību

un steidzamību, atkāpšanās no personai garantētajām tiesībām

pieļaujama arī bez pārejas perioda. Turklāt saudzējošas pārejas

esamība var nebūt vienīgais kritērijs, kas izšķir to, vai

saprātīgs līdzsvars ir ievērots (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu).

19. Sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai

būtu dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības

principu. Konstatējot būtiskus sabiedrības interešu aizskārumus,

valsts institūcijām ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums

rīkoties (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma

lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 2. punktu un 2009. gada 6.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 13. punktu). Tāpat

Satversmes tiesa norādījusi uz nepieciešamību pamatot to, ka

tiesiskās paļāvības aizskārums bijis nesamērīgs (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 24. marta sprieduma lietā Nr.

2008-39-05 12. punktu).

Lai nodrošinātu valstī ieviestā valsts sociālās apdrošināšanas

pamatprincipa darbību - valsts sociālā apdrošināšana garantē

cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu, viņam zaudējot darba

ienākumus -, no Pabalstu likuma tika izslēgts 10.4

panta pirmās daļas 2. punkts, kas noteic, ka vecāku pabalstu

piešķir personai, kura bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā

darba ņēmējs vai pašnodarbinātais. Šādas normas izslēgšana ir

uzskatāma par Satversmes 110. pantā paredzēto tiesību

ierobežojumu. Valstij ir tiesības ierobežot personu

pamattiesības, taču pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam ar

likumu, vērstam uz noteikta leģitīmā mērķa sasniegšanu un

jāatbilst samērīguma principam. Izspriežamajā lietā minētā norma

nav apstrīdēta, līdz ar to, ievērojot prasījuma robežas,

Satversmes tiesa nevērtēs tās atbilstību Satversmes 110.

pantam.

Strādājošo vecāku pabalstu regulējošā norma tika izslēgta,

paredzot pārejas periodu no tās pieņemšanas dienas līdz spēkā

stāšanās dienai - kopumā 306 dienas. Tāds pats pārejas periods

-306 dienas - ir ievērots likuma "Par valsts un pašvaldību

institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā"

pārejas noteikumu 1. punktā. Līdz ar to nav pamatots Pieteikumu

iesniedzēju viedoklis, ka vienā gadījumā pārejas periods ir

paredzēts, bet otrā - nav.

Minētais periods saskaņā ar Civillikuma 146. pantu ir laiks

starp bērna ieņemšanas un dzimšanas brīdi. Šāds periods pārejai

uz jaunu kārtību (vecāku pabalstu saskaņošanai ar sociālās

apdrošināšanas principiem) ļauj personām plānot savu privāto

dzīvi. Likumdevējs šajā gadījumā ir ievērojis tiesiskās paļāvības

principu, taču vienlaikus apstrīdētajā normā ierobežojis iespēju

pārejas periodā saņemt pilnu vecāku pabalsta apmēru un

samazinājis to par 50 procentiem.

Tādējādi ir jānoskaidro, vai, nosakot pārejas periodu jauna

regulējuma ieviešanai, proti, tam, ka vecāku pabalsts

strādājošiem vecākiem vairs netiks izmaksāts no sociālās

apdrošināšanas budžeta, likumdevējam ir tiesības ierobežot

sociālās apdrošināšanas pabalsta apmēru.

20. Apstrīdētā norma pieņemta apstākļos, kad strauji

turpināja pasliktināties Latvijas ekonomiskā situācija un

samazinājās valsts budžeta ieņēmumi, turklāt būtiski palielinājās

bezdarbs un pieauga sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

izdevumi. Latvija 2009. gada otrajā ceturksnī piedzīvoja

straujāko ekonomiskās aktivitātes samazinājumu Eiropas Savienībā.

Tā, piemēram, valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi 2009. gada

pirmajos sešos mēnešos bija par 15 procentiem mazāki nekā

attiecīgajā laika posmā 2008. gadā, un valsts konsolidētā budžeta

izdevumi 2009. gada pirmajos sešos mēnešos bija par 7,2

procentiem lielāki nekā attiecīgajā laika posmā 2008. gadā.

Iekšzemes kopprodukta kritums salīdzinājumā ar 2008. gada

pirmajiem sešiem mēnešiem bija 18,7 procenti un saglabājās arī

2009. gada trešajā ceturksnī, sasniedzot 18,4 procentus. Valdības

ārējā parāda apmērs 2009. gada otrajā pusē bija prognozējams

aptuveni 33,2 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta un kopš

2008. gada ir pieaudzis par aptuveni 70 procentiem.

Šajā laikā valsts konsolidētā budžeta finansiālais deficīts

sasniedza 449,9 miljonus latu jeb aptuveni 3,5 procentus no

iekšzemes kopprodukta un tika prognozēts, ka līdz 2009. gada

beigām tas var sasniegt 1,3 miljardus latu jeb aptuveni 9,5

procentus no iekšzemes kopprodukta. Tā rezultātā būtu apdraudēta

gan valsts funkciju īstenošana, gan arī ekonomiskās aktivitātes

atjaunošanās iespējas pārredzamā nākotnē.

Attiecībā uz nepieciešamību sabalansēt sociālā nodrošinājuma

sistēmas ienākumus un izdevumus Saeima ir norādījusi, ka

ekonomiskās krīzes rezultātā sarukusi darba samaksa, pieaudzis

bezdarbs un līdz ar to samazinājušies sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta ieņēmumi. Sociāli apdrošināto personu skaits ir

sarucis par 12,3 procentiem. 2009. gada pirmajos sešos mēnešos

sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta faktiskie izdevumi bija

aptuveni par 86 miljoniem latu lielāki nekā ieņēmumi

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1. punktu).

Valsts budžetā tika paredzēta izdevumu samazināšana visām

nozarēm. Ierobežoto finanšu līdzekļu dēļ tika samazināts vecāku

pabalsta maksājuma apmērs, lai sabalansētu valsts budžetā

pieejamos līdzekļus atbilstoši sabiedrības vajadzībām un

interesēm.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka straujas

ekonomiskās lejupslīdes apstākļos vai citā ārkārtējā situācijā

tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot personu tiesisko

paļāvību ar sabiedrības interesēm. Izšķiroša nozīme šajā gadījumā

ir tam, vai ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu).

21. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas argumentam, ka

ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu

tās nelabvēlīgās sekas, likumdevēja rīcībai jābūt pēc iespējas

ātrākai, saskaņotākai un izlēmīgākai. Attiecīgo pasākumu

veikšanai likumdevējam ir jādod saprātīga rīcības brīvība. Tomēr

valsts ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta

deficītu, nepastāvot citiem leģitīmajiem mērķiem, nevar kalpot

par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no personām

iepriekš piešķirtajām tiesībām.

Izmaksu likums, kas citastarp ietver arī apstrīdēto normu,

pieņemts sarežģītā ekonomiskajā situācijā. Šajā kontekstā valsts

ekonomikas stāvoklis sociālo budžetu ietekmējis salīdzinoši īsā

laika posmā.

Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets ir valsts budžeta

sastāvdaļa, un tātad starp abiem šiem budžetiem pastāv

finansiālas kopsakarības. Mainoties sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta izdevumiem vai ienākumiem, tiek ietekmēts visa

valsts budžeta līdzsvars. Ir redzams, ka ekonomiskā situācija

valstī ietekmēja arī sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta

stabilitāti un Saeimai un Ministru kabinetam šajā sakarā bija

pienākums rīkoties, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību

ilgtermiņā.

Tādējādi apstrīdētajai normai ir

leģitīms mērķis - sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas

nodrošināšana, līdzsvarojot tā ieņēmumus un izdevumus, un līdz ar

to - sabiedrības labklājības aizsargāšana.

22. Likumdevēja izraudzītos līdzekļus par samērīgiem

leģitīmā mērķa sasniegšanai var atzīt tikai tad, ja tie atbilst

sociāli atbildīgas valsts principam (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18.

punktu).

No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības

labklājības nodrošināšanai. Valstij ir jāsamēro ar savām

ekonomiskajām iespējām ne tikai personas tiesības sociālajā jomā,

bet arī nepieciešamība nodrošināt visas sabiedrības labklājību un

jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts

ilgtspējīgu attīstību.

Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, izvērtējot apstrīdētās

normas atbilstību Satversmei un vispārējiem tiesību principiem,

par kritēriju kalpo tas, vai likumdevēja izraudzītais risinājums

ir sociāli atbildīgs. Sociāli atbildīgs risinājums ir tāds

risinājums, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses

tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm. Tāpēc ir jāvērtē

likumdevēja izraudzītie līdzekļi saudzējošas pārejas perioda

nodrošināšanai kopsakarā ar nepieciešamību vispār nodrošināt

līdzsvaru starp valsts ekonomiskajām iespējām un visas

sabiedrības labklājību. Sociāli atbildīgs risinājums šādos

apstākļos var tikt balstīts ne tikai uz saudzējoša perioda

noteikšanu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, bet arī uz to,

ka vienlaikus ar izmaiņām normatīvajos aktos tiek paredzēta

iespēja personai īstenot tās tiesības, ko valsts tai reiz

piešķīrusi, atbilstoši valsts finansiālajām iespējām.

Ar apstrīdēto normu ir uzsākta sociālās apdrošināšanas

sistēmas (tostarp sociālās apdrošināšanas budžeta) sakārtošana.

Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa jau secināja, ka

vecāku apdrošināšana tika ieviesta pārsteidzīgi un nepārdomāti.

Tādējādi tika apdraudēta sociālās apdrošināšanas budžeta

ilgtspēja, kas ir būtiska, lai valsts varētu ilgtermiņā

nodrošināt gan pensiju, gan sociālās apdrošināšanas pabalstu

izmaksu.

Apstrīdētās normas rezultātā valsts sociālās apdrošināšanas

budžetā veidojas ietaupījums (katru mēnesi 1,7 miljonu latu

apmērā), kopumā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 1.

janvārim - ap 10 miljoniem latu. Turpretī apstrīdētās normas

rezultātā plānotais ietaupījums tajā paša periodā bija 3,3

miljoni latu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 170. - 172.

lpp.)

Turklāt apstrīdētā norma nodrošina arī pārejas periodu (306

dienas) sociālās apdrošināšanas sistēmas sakārtošanai. Tādējādi

valsts izraudzītie līdzekļi ir vērsti uz leģitīmā mērķa

sasniegšanu.

23. Vērtējot, vai saprātīgs līdzsvars ir ievērots,

savstarpēji jāsamēro divas pretējas intereses- personu tiesiskās

paļāvības aizsardzība un nepieciešamība konkrēto regulējumu

grozīt sabiedrības interesēs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu).

Savukārt "taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku

līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām

interesēm" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punkts).

Pārejas periodā samazinot strādājošām personām vecāku pabalsta

apmēru par 50 procentiem, tika ņemts vērā, ka šīs personas,

vienlaikus saņemot darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā

situācijā nekā tās personas, kuras atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā un saņem tikai vecāku pabalstu. Pirmajā

gadījumā pēc vecāku pabalsta saņemšanas ģimenes labklājības

līmenis palielinājās, jo viens no vecākiem papildus pabalstam

saņēma arī darba algu, bet otrajā gadījumā - palika iepriekšējā

līmenī, jo viens no vecākiem atradās bērna kopšanas atvaļinājumā

un saņēma tikai vecāku pabalstu. Tāpēc izšķiroša nozīme bija

ģimeņu labklājības līmeņa nodrošināšanai pirms un pēc bērna

piedzimšanas pēc iespējas vienādā apmērā (sk. lietas materiālu

1.sēj. 166. - 173.lpp.).

Turklāt ģimenes varēja izvērtēt valsts sniegtā atbalsta apmēru

un gadījumā, kad pabalsts tika piešķirts tēvam (piemēram, 400

latu apmērā), bet bērna kopšanas atvaļinājumā bija māte (kura

pirms bērna kopšanas atvaļinājuma saņēma, piemēram, vidējo neto

algu 300 latu apmērā), pabalsta samazināšanas gadījumā (tas būtu

200 latu apmērā) pieprasot pabalstu mātei (tas būtu 300 latu).

Par to liecina arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras

sniegtā informācija: būtiski nesamazinoties vecāku pabalsta

saņēmēju kopējam skaitam (atbilstoši demogrāfiskiem rādītājiem

-aptuveni diviem tūkstošiem), strādājošo vecāku pabalsta saņēmēju

skaits samazinājās no 7,7 tūkstošiem 2009. gada jūnijā līdz 4,1

tūkstotim 2009. decembrī (sk. lietas materiālu 1. sēj. 177.

lpp.).

Samazinātais pabalsts pārejas periodā turpina pildīt savu

funkciju - atbalstīt ģimeni, kurā ir bērns. Pie tam valsts šo

pabalstu 50 procentu apmērā no personas algas turpinās izmaksāt

līdz brīdim, kad bērns sasniegs viena gada vecumu. Jebkurā

gadījumā ģimenes kopējie ieņēmumi būs attiecīgi lielāki nekā

pirms bērna piedzimšanas. Tā, piemēram, konstitucionālās sūdzības

iesniedzējs A pirms pabalsta samazināšanas par 50 procentiem

mēnesī saņēma 821 latu, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs B -

961 latu, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs C - 1708 latus,

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs D - 421 latu un

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs F - 1726 latus. Visiem

konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem piešķirtā vecāku pabalsta

vidējais apmērs ir aptuveni 900 latu. Saskaņā ar Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūras sniegto informāciju piešķirtā vecāku

pabalsta vidējais apmērs ir aptuveni 440 latu, savukārt pabalsta

maksimālais apmērs sievietēm - 2822 lati, bet vīriešiem - 4069

lati (sk. lietas materiālu 1. sēj. 176. - 177. lpp.)

Turklāt vecāki var izvēlēties nestrādāt un saņemt pabalstu

pilnā apmērā. Tādējādi vecāku ienākumi, kādi tie bijuši līdz

bērna piedzimšanai, apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā

nesamazinās.

Tas, ka valsts izšķīrusies vairs nemaksāt sociālās

apdrošināšanas pabalstu strādājošiem vecākiem, bet pārejas

periodā izmaksāt šo pabalstu samazinātā apmērā, uzskatāms par

personu tiesībām radītā aizskāruma seku mazināšanas līdzekli.

Tādējādi arī pārejas periodā valsts nodrošina

ģimenei atbalstu tādā apmērā, lai tas pildītu savu

funkciju.

24. Ja tiesiskā regulējuma grozīšana kalpo sabiedrības

kopējam labumam, tad ir pieļaujama personu tiesiskās paļāvības

ierobežošana. Apstrīdētā norma pieņemta valsts sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu

līdzsvarošanai. Ievērojamā ekonomiskās situācijas pasliktināšanās

liedza valstij iespēju garantēt tādu sociālā nodrošinājuma

kopumu, kāds bija noteikts ekonomiskās izaugsmes gados. Neveicot

pasākumus situācijas risināšanai, tiktu ietekmēta valsts spēja

īstenot personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu un garantēt

sociālās drošības sistēmas ilgtspēju. Tas būtu pretrunā arī ar

sociāli atbildīgas valsts principu.

Tādējādi atkāpšanās no strādājošo vecāku tiesībām pārejas

periodā saņemt pabalstu pilnā apmērā notikusi nozīmīgu

sabiedrības interešu nodrošināšanas labad. Tās rezultātā tiek

panākts taisnīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības

ierobežošanu un sabiedrības tiesībām uz ilgtspējīgu valsts

sociālās apdrošināšanas sistēmu un sabalansētu valsts

budžetu.

Līdz ar to, samērojot personu un

sabiedrības interešu nozīmīgumu, secināms, ka šajā gadījumā

nepieciešamība pēc apstrīdētās normas atsver to, ka tiesības, uz

kuru īstenošanu personas varēja paļauties, ir nodrošinātas

ierobežotā apmērā. Tādējādi apstrīdētā norma nerada tiesiskās

paļāvības principa pārkāpumu un atbilst Satversmes 1. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt likuma "Par valsts pensiju un

valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012.

gadam" 5. panta pirmo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1., 91. un 110. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris