91. pants
prasa vienādu izturēšanos pret personām, kuras

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, tiesiskās

vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst tiesiskās

vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret

atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi

pret pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām

personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01

8. punktu).

12. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas darba

ņēmējs, kuram bezdarba gadījums iestājies neilgi pēc atgriešanās

darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma, kura laikā darba ņēmējs

kopis bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu (vai kuram

bezdarba gadījums iestājies jau šāda bērna kopšanas atvaļinājuma

laikā), un darba ņēmējs, kuram bezdarba gadījums iestājies neilgi

pēc atgriešanās darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma, kura laikā

darba ņēmējs kopis pusotru gadu līdz astoņus gadus vecu bērnu

(vai kuram bezdarba gadījums iestājies šāda bērna kopšanas

atvaļinājuma laikā). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šādu

personu grupas vieno tādas pazīmes kā darba ņēmēja statuss un

atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā. Šim viedoklim pievienojas

arī Tieslietu ministrija.

Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu

grupas neatrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, jo bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas mērķi ir

dažādi. Proti, tāda bērna kopšanas atvaļinājuma, kura laikā darba

ņēmējs kopis pusotru gadu līdz astoņus gadus vecu bērnu, mērķis

esot vispārēja vecāku profesionālās un privātās dzīves

līdzsvarošana, savukārt tāda bērna kopšanas atvaļinājuma, kura

laikā darba ņēmējs kopis bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada

vecumu, mērķis esot vismaz viena vecāka pastāvīgas klātbūtnes

nodrošināšana bērnam un bērna aprūpe agrīnā dzīves stadijā, kad

bērns ir pilnībā atkarīgs no vismaz viena vecāka nepārtrauktas

klātbūtnes.

Tiesībsargs un Labklājības ministrija arī uzskata, ka

Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodas pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo iemaksu

bezdarba gadījumam veikšanas pamats ir nevis personai piešķirtais

bērna kopšanas atvaļinājums, bet gan tas apstāklis, ka personai,

kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, ir piešķirts bērna

kopšanas pabalsts vai vecāku pabalsts.

Satversmes tiesa atzinusi, ka, izvērtējot, vai un kuras

personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno

attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi. Vienlaikus Satversmes

tiesai ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski papildu apsvērumi,

kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas

savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā

Nr. 2017-15-01 18. punktu). Tādējādi izskatāmajā

lietā visupirms nepieciešams noskaidrot, vai un kuras personas

(personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

13. Apstrīdētā norma paredz divus šādus

kumulatīvus kritērijus tam, lai par personu tiktu veiktas

obligātās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba

gadījumam laikā, kad tā kopj bērnu: 1) darba ņēmējs saņem

vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu vai tikai bērna

kopšanas pabalstu; 2) bērns nav pārsniedzis pusotra gada

vecumu.

13.1. No Valsts sociālo pabalstu likuma izriet, ka

vienam no vecākiem, kurš kopj bērnu līdz divu gadu vecumam, ir

tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu. Šo pabalstu maksā arī

tām personām, kas nav bijušas sociāli apdrošinātas.

Savukārt likuma "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" normas, kas regulē vecāku pabalsta

piešķiršanas nosacījumus, paredz, ka tiesības saņemt vecāku

pabalstu ir sociāli apdrošinātai personai gan atrodoties bērna

kopšanas atvaļinājumā, gan arī tādā gadījumā, ja persona izvēlas

neizmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Tiesības uz vecāku

pabalstu ir arī personai, kura nav nodarbināta pabalsta

piešķiršanas dienā, bet ir bijusi nodarbināta dienā, kad iestājās

grūtniecības vai dzemdību atvaļinājums.

Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" 10.4 panta ceturto daļu

vecāku pabalstu izmaksā līdz bērna gada vai pusotra gada vecumam

pēc pabalsta saņēmēja izvēles. Šā panta otrā daļa noteic, ka

vecāku pabalstu piešķir un izmaksā vienlaikus ar bērna kopšanas

pabalstu vienai šā panta pirmajā daļā minētajai personai par

vienu un to pašu bērnu un par vienu un to pašu laikposmu.

Darba likuma regulējums pieļauj to, ka tiesības uz bērna

kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu var izmantot

abi bērna vecāki, proti, gan bērna māte, gan tēvs. Šādu

atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu,

līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. Turklāt abi

vecāki ir tiesīgi šo atvaļinājumu izmantot vienlaikus.

Turpretim vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts ir

piešķirams tikai vienam no vecākiem.

Tādējādi ir iespējamas situācijas, kad viens no bērna

vecākiem, izmantojot bērna kopšanas atvaļinājumu laikā līdz bērna

pusotra gada vecumam, tomēr nav pakļauts valsts sociālajai

apdrošināšanai bezdarba gadījumam. Šāda situācija var rasties

tad, ja abi vecāki bērna kopšanas atvaļinājumu pilnībā vai daļēji

izmanto vienlaicīgi, bet bērna kopšanas pabalsts un vecāku

pabalsts tiek piešķirts tikai vienam no vecākiem, vai tad, ja

viens no vecākiem izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, bet bērna

kopšanas pabalstu un vecāku pabalstu saņem otrs vecāks. Tātad

atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā nav izšķirošais nosacījums

tam, lai persona, kura kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam,

tiktu pakļauta valsts sociālajai apdrošināšanai bezdarba

gadījumam.

13.2. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir

pienākums sniegt saprātīgu un mērķētu sociālo atbalstu ģimenei

bērna pirmajos dzīves gados. Tieši neilgi pēc bērna dzimšanas

atbalsts ģimenei ir visvairāk nepieciešams, jo bērns ir pilnībā

atkarīgs no vecāku aprūpes un vecāki bērna kopšanas dēļ var

nespēt gūt pietiekamus ienākumus ģimenes vajadzību apmierināšanai

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

19. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-13-01

10. punktu).

Tādējādi gan vecāku pabalsts, gan bērna kopšanas pabalsts ir

vērsts uz to, lai nodrošinātu iespējami labāko aprūpi un vecāku

klātbūtni bērnam līdz divu gadu vecumam, tādējādi ievērojot bērna

vislabākās intereses (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 19. novembra sprieduma lietā

Nr. 2020-13-01 14.1.1. punktu).

Saskaņā ar apstrīdēto normu valsts sociālajai apdrošināšanai

bezdarba gadījumam ir pakļautas personas, kuras audzina bērnu

līdz pusotra gada vecumam un saņem vecāku pabalstu un bērna

kopšanas pabalstu vai tikai bērna kopšanas pabalstu. Šīs normas

mērķis ir nodrošināt sociālās garantijas personai, kura rūpējas

par bērnu agrīnā dzīves stadijā, kad bērns ir pilnībā atkarīgs no

vismaz viena vecāka nepārtrauktas klātbūtnes. Bērna dzīves

pirmajos gados valsts īpaši atbalsta vecākus, jo zīdaiņiem ir

nepieciešama sevišķa aprūpe un parasti šo aprūpi uzņemas bērna

vecāki (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01

9. punktu). Bērnam pieaugot un kļūstot aizvien

patstāvīgākam, mainās arī viņa vajadzības un vēlmes. Respektējot

bērna mainīgās attīstības prioritātes noteiktos vecumposmos un

sniedzot atbalstu vecāku pienākumu pildīšanā, valsts ģimenēm ar

bērniem no pusotra gada vecuma ir piedāvājusi arī cita veida

pakalpojumus. Piemēram, vecākiem pēc tam, kad bērns ir sasniedzis

pusotra gada vecumu, ir iespēja daļēji uzticēt savu pienākumu

bērna aprūpēšanā pirmsskolas izglītības iestādei (sk.

Vispārējās izglītības likuma 20.1 un

21. pantu). Līdz ar to bērnam, kas pārsniedzis pusotra

gada vecumu, ir plašākas iespējas saņemt pakalpojumus, kas

saistīti ar bērna aprūpi, bet viņa vecākiem - plašākas iespējas

apvienot darba un ģimenes dzīvi.

Turklāt ar apstrīdēto normu valsts vienlīdz lielā mērā sniedz

atbalstu ikvienai personai, kura kopj bērnu līdz pusotra gada

vecumam, neatkarīgi no tā, kāda veida pabalsts personai ir

piešķirts. Tas nozīmē, ka ikviena persona, kura kopj bērnu līdz

pusotra gada vecumam, ir pakļauta valsts sociālajai

apdrošināšanai bezdarba gadījumam. Apstrīdētā norma atbilstoši

tās mērķim, kā arī tiesības saņemt no valsts budžeta finanšu

līdzekļus gan sociālās apdrošināšanas izmaksu, gan sociālā

pabalsta izmaksu veidā motivē vecākus izmantot bērna kopšanas

atvaļinājumu tieši tajā laikā, kad tas ir objektīvi visvairāk

nepieciešams, proti, bērna pirmajos dzīves gados.

Pieteikuma iesniedzēja kā būtiskāko, pēc tās ieskata,

salīdzināmās personu grupas vienojošo pazīmi norādījusi atrašanos

bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt Satversmes tiesa nonākusi

pie secinājuma, ka darba ņēmējs, kuram bezdarba gadījums

iestājies neilgi pēc atgriešanās darbā no bērna kopšanas

atvaļinājuma, kura laikā darba ņēmējs kopis pusotru gadu līdz

astoņus gadus vecu bērnu (vai kuram bezdarba gadījums iestājies

šāda bērna kopšanas atvaļinājuma laikā), netiek apdrošināts

bezdarba gadījumam nevis tāpēc, ka atradies bērna kopšanas

atvaļinājumā, bet gan tāpēc, ka kopis bērnu, kas ir vecāks par

pusotru gadu.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas

norādītās personas neatrodas pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos un ar apstrīdēto normu nav pārkāpts

tiesiskās vienlīdzības princips.

14. Pieteikuma iesniedzēja papildus norādījusi, ka

apstrīdētā norma radot netiešo diskrimināciju pret sievietēm, jo

bērna kopšanas atvaļinājumu Latvijā galvenokārt izmantojot tieši

sievietes un viņas apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā esot

pakļautas lielākam mazturības riskam nekā vīrieši.

Satversmes tiesa jau iepriekš secināja, ka pamats iemaksu

bezdarba gadījumam veikšanai ir nevis personai piešķirtais bērna

kopšanas atvaļinājums, bet gan tas apstāklis, ka personai, kura

kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam, ir piešķirts bērna kopšanas

pabalsts vai vecāku pabalsts. Tāpēc nav nozīmes vērtēt, kā bērna

kopšanas atvaļinājuma izmantošana pēc tam, kad bērns sasniedzis

pusotra gada vecumu, ietekmē valsts sociālo apdrošināšanu

bezdarba gadījumam dzimuma aspektā.

15. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa

secina, ka valsts ar apstrīdēto normu ir izpildījusi tai no

Satversmes 109. panta izrietošo pozitīvo pienākumu

nodrošināt personām tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba

gadījumā un ir ievērojusi Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

109. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 6. panta piekto daļu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 109. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

S. Osipova