19. pants
).

Darba ņēmēji, kurus nodarbina

darba devējs - iekšzemes nodokļu maksātājs (turpmāk - darba

ņēmēji), ir vienīgās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā

iesaistītās personas, kuras savu pienākumu pret šo sistēmu - savu

daļu no obligātās iemaksu likmes ieskaitīt speciālajā budžetā -

nav tiesīgas izpildīt tieši, bet tikai ar darba devēja

starpniecību.

Tādēļ Satversmes tiesa uzskata,

ka, izvērtējot apstrīdēto tiesību normu, tās spēkā esamība ir

saistāma tieši ar šo personu grupu, t.i., darba ņēmējiem.

Atbilstoši Sociālās apdrošināšanas

likuma 5.panta pirmajai daļai obligātajai sociālajai

apdrošināšanai ir pakļauti visi darba ņēmēji.

Šā likuma 1.panta pirmās daļas

2.punktā noteikts, kuras nodarbinātās personas ir darba ņēmēji

sociālās apdrošināšanas izpratnē. Tādējādi sociālās

apdrošināšanas attiecības rodas uz likuma pamata vienlaikus ar

minēto nodarbinātības attiecību izveidošanos.

Iegūstot darba ņēmēja statusu un

uzsākot savu darba pienākumu pildīšanu, darba ņēmējs jau reāli

tiek iesaistīts sociālās apdrošināšanas sistēmā. Ar savu darbu

šīs personas rada materiālos priekšnoteikumus sociālajai

apdrošināšanai - darba devējam ir pienākums aprēķināt darba

ņēmēja atalgojumu un nodrošināt darba ņēmēju ar šo atalgojumu,

paredzot tajā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās

iemaksas likmi. Bez tam iemaksas, kas jāveic darba ņēmējam, darba

devējs ietur un likumā noteiktā termiņā ieskaita speciālajā

budžetā. Darba ņēmējs šo kārtību nevar ietekmēt, viņš nevar

atteikties no šādu ieturējumu izdarīšanas, nedz arī veikt šīs

iemaksas pats. Likums neparedz arī apdrošināmajām personām

pienākumu vai iespējas realizēt kontroli pār darba devēju -

apdrošināšanas iemaksu veicēju.

Valsts sociālā apdrošināšana ir

publisko tiesību joma, un tiesiskās attiecības starp

apdrošinātāju un apdrošināmo personu, kā arī viņa darba devēju ir

publisko tiesību attiecības. Darba devējam ar likumu ir uzlikts

pienākums segt savu obligātās iemaksas daļu par katru savu darba

ņēmēju. Ja darba devējs nepilda šo pienākumu, tad tā izpilde ir

jānodrošina apdrošināšanas organizētājam - valstij - ar piespiedu

mehānisma palīdzību. Tāpēc, veidojot valsts sociālās

apdrošināšanas sistēmu, lai īstenotu Satversmē garantētās personu

tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valstij ir pienākums izveidot

efektīvu šo tiesību normu īstenošanas mehānismu.

Tiesību normu realizācija tiek

panākta arī ar tiesiski organizētiem un normētiem īstenošanas

paņēmieniem, pastāvot savstarpēji saistītu un abpusēji

nodrošinošu normu un to īstenošanas līdzekļu struktūrai, kas

ietver arī kontroles sistēmu un tiesiski regulētu sankciju

piemērošanu. Jo, lai tiesību normas kļūtu par "garantētām

tiesībām", to izpildei ir jābūt droši garantētai normētā un

institucionalizētā veidā. (Sk. Cipeliuss R. Vispārējā mācība

par valsti. Rīga, Izdevniecība AGB, 1998, 36. - 37.lpp. un

Cipeliuss R. Tiesību būtība. Rīga, Latvijas Universitāte, 2001,

11. - 17.lpp.) .

Šāds mehānisms nepieciešams arī

tādēļ, lai faktiski aizsargātu darba ņēmējus, kas sociālajās

tiesībās tiek uzskatīti par sociāli vājākajām personām un tādām

personām, kam nepieciešama īpaša sociāla aizsardzība.

Latvijas Republikā ir izveidota

valsts sociālās apdrošināšanas regulēšanas un kontroles sistēma

normatīvā un institucionalizētā veidā.

Sociālās apdrošināšanas likums un

citi likumi, piemēram, likumi "Par nodokļiem un nodevām", "Par

Valsts ieņēmumu dienestu", "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību

maksātnespēju", nosaka fizisko un juridisko personu atbildību

pret valsti sociālās apdrošināšanas jomā, kā arī sankcijas par

likumu pārkāpšanu, likuma izpildes uzraudzībai un kontrolei

pilnvarojot vairākas valsts institūcijas, kas veido īpašu

sistēmu.

Valsts sociālās apdrošināšanas

obligātās iemaksas ir viens no valsts nodokļu veidiem, t.i., ar

likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā (likuma "Par

nodokļiem un nodevām" 1. un 8.pants). Ar šā nodokļa iekasēšanu

Latvijas Republikas teritorijā nodarbojas Valsts ieņēmumu

dienests. Šīs institūcijas kā nodokļu administrācijas pienākumus,

darbības virzienus, uzdevumus un tiesības reglamentē gan likums

"Par nodokļiem un nodevām", gan likums "Par Valsts ieņēmumu

dienestu". Minētie likumi paredz Valsts ieņēmumu dienestam plašas

pilnvaras un pienākumus nodokļu parādu piedziņā gan bezstrīdus

kārtībā, gan ceļot prasības tiesā, kā arī iesniedzot tiesā

pieteikumus par parādnieka darbības izbeigšanu vai

maksātnespēju.

Tādējādi, ja darba devējs,

pārkāpjot likumu, neveic obligātās iemaksas, noteiktām valsts

institūcijām ir pilnvaras savas prasības pret šiem darba devējiem

realizēt piespiedu kārtā. Apdrošināmās personas, kuras nevar

ietekmēt ne darba devēja, ne tās institūcijas darbību, kas īsteno

un/vai uzrauga sociālo apdrošināšanu, nedrīkst ciest tādēļ, ka

citas personas nepilda vai nepienācīgi pilda savus likumā

noteiktos pienākumus. Citādi mehānisms, kas radīts

konstitucionālo tiesību realizācijai, neatbilstu savam mērķim.

Līdzīgā situācijā ir arī Sociālās apdrošināšanas likuma 5.panta

pirmajā daļā minētās personas, kuras pakļautas valsts obligātajai

sociālajai apdrošināšanai, bet par kurām obligātās iemaksas

izdara no valsts budžeta šā likuma 19.pantā noteiktajā

kārtībā.

Savukārt, ja šādi izveidotā

institūciju sistēma pienācīgi nepilda savus pienākumus nodokļu

iekasēšanā, tad var uzskatīt, ka valsts institūcijas neizmanto

visus tām pieejamos resursus sociālo tiesību īstenošanā.

Neraugoties uz pašreizējā perioda

ekonomiskajām problēmām un grūtībām, arī Lietuvas Konstitucionālā

tiesa jau 1997.gadā atzinusi - lai realizētu konstitūcijā

paredzētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts institūciju

un amatpersonu pienākums ir nodrošināt likumā paredzēto līdzekļu

iekasēšanu (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas

1997.gada 12.marta spriedumu lietā Nr. 5/96) .

Sociālajā apdrošināšanā kā vienā

no apdrošināšanas veidiem tiesības uz izmaksām no sociālās

apdrošināšanas līdzekļiem ir cieši saistītas ar pienākumu izdarīt

attiecīgas iemaksas speciālajā budžetā. Šis princips ir ietverts

arī Sociālās apdrošināšanas likuma 3.panta otrās daļas 2.punktā

un 12.pantā. Savukārt, šā likuma 21.pantā nostiprināts princips,

ka darba ņēmējs savas obligātās iemaksas veic tikai ar darba

devēja starpniecību.

Līdz ar to Satversmes tiesa

uzskata, ka darba ņēmējs kā sociālās apdrošināšanas attiecību

subjekts savu pienākumu ir pilnībā izpildījis ar brīdi, kad viņš

stājies nodarbinātības attiecībās un sācis pildīt savus darba

pienākumus. Tālāko apdrošināšanas pienākuma realizāciju - iemaksu

ieskaitīšanu speciālajā budžetā - likums ir uzdevis citai

personai - darba devējam.

Tādējādi apstrīdētā tiesību norma

nevis nodrošina iemaksu un izmaksu savstarpējo saistību, bet,

gluži pretēji, - tās atdala un līdz ar to apdrošināmajam darba

ņēmējam, kurš savu pienākumu pret sociālās apdrošināšanas sistēmu

ir izpildījis, atņem tiesības uz apdrošināšanas

pakalpojumiem.

Sociālās apdrošināšanas likums kā

vienu no Latvijas Republikas sociālās apdrošināšanas

pamatprincipiem ir paredzējis solidaritāti starp sociālās

apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas

pakalpojumu saņēmējiem (3.panta otrās daļas 1.punkts). Sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu saņēmēji ir apdrošinātās personas.

Taču, tā kā šīs personas vienas pašas nespēj sagādāt sociālajai

apdrošināšanai nepieciešamos līdzekļus un valsts sociālajā

apdrošināšanā ir saskatāms arī zināms sociālās apgādības

elements, tad likumā paredzēts, ka noteikta daļa iemaksu ir

jāizdara arī citām personām - darba devējam par saviem darba

ņēmējiem, kā arī valstij par noteiktām personu grupām (sk.

19.pantu). Pieļaujot minētā pienākuma nepildīšanu, solidaritātes

princips tiek pārkāpts.

Pieņemot apstrīdēto tiesību normu,

likumdevējs jau iepriekš ir pieļāvis iespēju, ka kādas personas,

tai skaitā darba devējs, varētu nepildīt tām ar likumu uzliktos

pienākumus. Bez tam likumā "Par nodokļiem un nodevām" (24.pants)

ir paredzētas nodokļu administrācijas tiesības pagarināt nodokļu

samaksas termiņus. Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas arī ir

nodoklis, minētā likuma norma pieļauj iespēju, ka darba devējs

var likumīgi neveikt sociālās iemaksas. Bet atbilstoši

apstrīdētajā tiesību normā noteiktajam negatīvas sekas no tā

iestājas aizsargājamai - obligāti sociāli apdrošināmajai -

personai.

Līdz ar to netiek ievērots, ka

sociālā apdrošināšana kalpo sociālā taisnīguma un sociālās

drošības īstenošanai un cilvēka cienīgai esamībai un ka ikvienai

personai jānodrošina Satversmes 109.pantā nostiprinātās tiesības

uz sociālo nodrošinājumu.

Tādējādi, esot spēkā apstrīdētajai

tiesību normai, personas, kuras obligāti apdrošināmas un kuras

iegūst konstitucionālās tiesības uz sociālo drošību sava statusa

vai nodarbinātības attiecību dēļ, kļūst atkarīgas no darba devēja

vai valsts institūciju izvēles - izpildīt vai neizpildīt ar

likumu uzliktos pienākumus. Līdz ar to imperatīvās tiesību

normas, kas paredz pienākumu visiem sociālās apdrošināšanas

attiecību subjektiem izpildīt likumā nostiprinātos pienākumus,

zaudē savu jēgu. Tādēļ, lai garantētu obligātajai sociālajai

apdrošināšanai pakļauto personu tiesības, izmaksas nedrīkst

saistīt ar to, vai citas personas ir vai nav pienācīgi pildījušas

likumā noteiktos pienākumus.

Nav pamatots Saeimas atbildes

rakstā paustais un tiesas sēdē Saeimas pārstāvja uzturētais

viedoklis, ka Satversmes 109.pantā nostiprinātās personu tiesības

uz sociālo nodrošinājumu nav pārkāptas, jo personai, kura

atbilstoši apstrīdētajai tiesību normai nevar saņemt sociālās

apdrošināšanas izmaksas, netiek liegtas tiesības saņemt sociālo

palīdzību.

Latvijā sociālās drošības sistēmu

veido gan sociālā palīdzība, gan sociālā apdrošināšana, kas ir

savstarpēji saistītas un viena otru papildina. Tomēr katrai no

tām ir savs mērķis, uzdevums, funkcijas un principi. Likuma "Par

sociālo palīdzību" 3.pantā noteikts, ka tiesības uz sociālās

palīdzības saņemšanu ir personai, kura saviem spēkiem nespēj

nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura

nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību.

Neapšaubot, ka arī nodarbinātās

personas noteiktos gadījumos var pretendēt uz sociālo palīdzību,

Satversmes tiesa uzskata, ka personas, kuras ir obligāti

pakļautas sociālajai apdrošināšanai, taču sociālā riska

iestāšanās gadījumā nevar saņemt sociālās apdrošināšanas izmaksas

tādēļ, ka darba devējs, attiecīgās institūcijas vai valsts nav

nodrošinājuši apdrošināšanas iemaksu ieskaitīšanu speciālajos

budžetos, nav uzskatāmas par tādām, kuras pašas nespēj sevi

nodrošināt vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības likuma "Par

sociālo palīdzību" izpratnē.

Turklāt sociālā palīdzība parasti

tiek sniegta individuāli, izvērtējot personas iespējas, apsekojot

tās materiālo un citu resursu stāvokli. Tādēļ šādas palīdzības

pieprasīšana un saņemšana ir saistīta arī ar personiskās

attieksmes psiholoģisko aspektu. Personas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas formā nevar aizstāt ar

tiesībām uz sociālo palīdzību.

Nostiprinot Satversmē indivīda

tiesības uz sociālo nodrošinājumu kā cilvēka pamattiesības,

valstij ir pienākums gādāt par šo tiesību īstenošanu. Taču

apstrīdētā tiesību norma liedz personai tiesības uz sociālo

drošību. Šī norma nav taisnīga un ir pretrunā ar Satversmes

109.pantu.

Tiesību norma nevar būt spēkā, ja

tā neatbilst kaut vienai augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Tādēļ, atzīstot apstrīdēto tiesību normu par neatbilstošu

Satversmes 109.pantam, Satversmes tiesa uzskata, ka nav

nepieciešams izvērtēt arī tās atbilstību pārējām pieteikumā

norādītajām Satversmes un Pakta tiesību normām.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda

atzīt likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" Pārejas noteikumu 1.punktu par neatbilstošu

Satversmes 109.pantam un par spēkā neesošu no sprieduma

publicēšanas dienas attiecībā uz tām obligāti sociāli

apdrošināmajām personām, kuras sociālās apdrošināšanas iemaksas

veic ar citu personu starpniecību vai par kurām maksājumus izdara

citas personas.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2001.gada 13.martā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

Aivars Endziņš