19. pants

Satversmes preambulā teikts, ka latviešu valoda kā

vienīgā valsts valoda kopā ar citiem elementiem ir saliedētas

sabiedrības pamats. Satversmes 4. panta pirmajā teikumā latviešu

valoda noteikta kā valsts valoda Latvijas Republikā.

Satversmes tiesa (17.11.2017. lēmums lietā Nr. 2017-01-1, 16.

punkta pirmā un otrā daļa) atzinusi, ka latviešu valoda kā valsts

valoda piešķir Latvijas valstij latvisku nacionāli kulturālo

identitāti un ka Satversmes 4. pants iemieso un pauž nacionālas

valsts principu. Valstij ir pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt

par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas

funkciju - būtu par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās

līdzdalības valodu.

Satversmes tiesa arī ir atzinusi, ka valsts valodas kā

atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšana vien nav efektīva un ka

ir nepieciešama arī prasme valsts valodu lietot, bet šo prasmi

var iegūt, mācību satura apguvē izmantojot galvenokārt tieši

valsts valodu. Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta

apgūšana nespēj nodrošināt tādu izpratni par tās praktisko

lietojumu, kā arī tādu vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst,

izmantojot valsts valodu kā mācību valodu arī citu mācību

priekšmetu apguvē. Nav konstatējami citi alternatīvie līdzekļi,

kas ļautu vispārējās izglītības procesā sasniegt tādu valsts

valodas apguves līmeni, kādu izglītojamais var sasniegt, valsts

valodu izmantojot kā mācību valodu (13.11.2019. spriedums lietā

Nr. 2018-22-01, 21. punkts).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vēlētāji, realizējot

likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā

un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet

arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, realizējot

likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības

brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un

principi. Satversmes tiesa jau sākotnēji ir norādījusi: [..]

likumības princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas

ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam

(Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedumu lietā Nr.

03-05(99)).