6. pants

Izteikt 79. pantu šādā redakcijā: "79. Tautas

nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam

piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem.

Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par

Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs

dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz

puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un

ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas

dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības

nosacījumos.

Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts ir pieņemts arī

tad, ja balsotāju skaits ir vismaz viena piektā daļa no visiem

balsstiesīgiem un vismaz 85% no balsotājiem ir nobalsojuši par

likumprojekta pieņemšanu.".

Anotācija Latvijas Republikas

Satversmes 14., 65., 72., 77., 78. un 79. panta grozījumu

projektam

1) Kādēļ Satversmes grozījumi ir

vajadzīgi?

Visi seši grozījumi attiecas uz tautas tiesībām ierosināt

tautas nobalsošanu par valsts dzīvē svarīgiem jautājumiem - par

Saeimas atsaukšanu, par likumu ierosināšanu, grozīšanu un par

apturēta likuma nodošanu tautas nobalsošanai. Galvenais grozījumu

mērķis - padarīt Satversmē paredzētās tautas tiesības ne tikai

formāli pasludinātas, bet arī reāli īstenojamas.

Par referenduma ierosināšanai

nepieciešamo parakstu skaita slieksni

Šobrīd, lai tauta savas tiesības īstenotu, likumdevējs

izvirzījis prasību savākt ne mazāk kā vienas desmitās daļas

vēlētāju parakstu, kas ir vairāk kā 150 tūkstoši parakstu. Prakse

pierāda, ka to izpildīt ir ļoti grūti, jo iniciatīvu

iesniedzējiem pietrūkst resursu, lai informētu šos 150 tūkstošus

politiski aktīvo vēlētāju par notiekošo parakstu vākšanu.

Jau 1922. gada 20. jūnijā Satversmes Sapulce pieņēma Likumu

par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu, kura 11. pantā

bija teikts: "Ne

mazāk kā tūkstots vēlētāju var iesniegt

Centrālai vēlēšanu komisijai Satversmes septiņdesmit astotā pantā

paredzēto izstrādātu likumprojektu". Likumu ierosināšanas

procesā bija divi posmi. Pirmo posmu - 1000 parakstu savākšanu -

organizēja paši likumprojekta iniciatori. Savukārt otro posmu -

vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu vākšanu - organizēja

Centrālā vēlēšanu komisija (turpmāk - CVK) kopā ar

pašvaldībām.

1994. gada 31. martā Saeima pieņēma likumu "Par tautas

nobalsošanu un likumu ierosināšanu", kas saturiski bija ļoti

līdzīgs 1922. gada likumam. Tas noteica, ka parakstīšanās pirmajā

posmā jāsavāc ne mazāk

kā 10 000 vēlētāju paraksti. Lai gan nepieciešamo parakstu

skaits tika desmitkāršots (!), taču varētu piekrist tā loģiskam

izskaidrojumam, proti, ka informācijas apmaiņas ātrums un

transporta līdzekļi mūsdienās dod iespēju uzrunāt un iesaistīt

aktivitātēs plašāku iedzīvotāju skaitu.

2012. gada 8. novembrī Saeima radikāli izgrozīja likumu,

nosakot, ka pašiem likumprojekta iniciatoriem jārūpējas, lai

tiktu savākti Satversmē noteiktie ne mazāk kā vienas desmitās daļas

vēlētāju paraksti. Šāda rīcība praktiski ir liegusi

iespēju tautai īstenot savas tiesības vairāk kā 9 gadus, kas ir

ilgākais laika posms Latvijas valsts vēsturē, kad nav notikusi

neviena tautas nobalsošana.

Satversmes autori un arī tās pieņēmēji - Satversmes sapulce -

izprata valsts atbildību par tautai paredzēto tiesību reālu

nodrošināšanu. Lemjot par Satversmes 78. pantu, tika uzsvērts, ka

vēlētāju likumdošanas iniciatīvai jābūt ne vien teorētiski, bet

arī praktiski īstenojamai (sk. Latvijas Satversmes sapulces IV

sesijas stenogrammu). Ne velti 1922. gadā par pietiekami

vērtīgām atzina 1000 vēlētāju balsis, lai valsts tās

uzklausītu.

Mūsdienās demokrātijas iespējām nevajadzētu tikt ierobežotām,

bet tieši otrādi - paplašinātām. Tā kā Latvijas valsts iekārta ir

demokrātiska, valstī jābūt noteiktai tādai tiesiskajai kārtībai,

kas dod reālu iespēju suverēnās varas nesējam - tautai - paust

savu gribu. Ierobežojot tautas tiesības tieši piedalīties svarīgu

jautājumu izlemšanā, strauji samazinās vēlētāju politiskā

aktivitāte, ko apliecina visu pēdējo vēlēšanu rezultāti. Cilvēki

atzīst, ka savai dalībai balsošanā neredz jēgu. Savukārt citās

valstīs (piemēram, Šveice) ir pozitīvi piemēri par pilsoņu aktīvo

politisko pozīciju.

Satversmes tiesa 2009. gada 19. maija spriedumā lietā Nr.

2008-40-01 atzina, ka pat 10000 pilsoņu parakstīti likumprojekti

ir "nozīmīgi, būtiskas iedzīvotāju daļas interesēs

izstrādāti likumprojekti", un tas "apliecina, ka

likumprojektam ir pietiekams atbalsts sabiedrībā un tas skar

noteiktas vēlētāju daļas intereses" (Satversmes tiesa

spriedums lietā Nr. 2008-40-01, 15.3. pkt.).

Aplūkosim piemērus, ar referenduma ierosināšanai nepieciešamo

parakstu slieksni, no piecām Eiropas valstīm, kur tautas

nobalsošanas instruments tiek pielietots likumdošanas procesā

(skat. tabulu Nr.1)

Tabula Nr. 1

Arī salīdzinoši populārā un zināmā sabiedrisko iniciatīvu

portāla manabalss.lv pastāvēšanas vēsturē maksimālais skaits, ko

retas iniciatīvas spējušas savākt, ir nedaudz virs 50000

parakstu.

Iniciatīvā tiek piedāvāts parakstu skaita slieksnis

referenduma ierosināšanai - 50000 parakstu. Izpēte liecina, ka

tas ir atbilstošs noteikumiem citās Eiropās valstīs un reālai

balstiesīgo aktivitātei Latvijā, kā arī samērīgs ar iniciatīvas

iesniedzēju iespējām savākt šādu skaitu parakstu gada laikā.

Par referenduma balsojuma

apstiprināšanai nepieciešamo kvorumu

Pēc trīs notikušām tautas nobalsošanām, 1933. gadā Saeima

grozīja Satversmes 79. pantu, ievērojami samazinot nepieciešamo

kvoruma slieksni, lai likumprojektu uzskatītu par pieņemtu,

rūpējoties, lai tautas nobalsošana būtu reāli funkcionējoša.

Aplūkojot notikušo tautas nobalsošanu statistiku, ir redzams,

ka astoņas no desmit tautas nobalsošanām nav īstenojušās tikai

dēļ kvoruma nepietiekamības (sk. tabulu Nr. 2), lai gan

dalībnieku skaits bija vērā ņemams (vidēji virs 300 000) un

atbalsts iniciatīvai gandrīz vienbalsīgs (ap ~95%).

Tabula Nr. 2

Datu avots: LR oficiālas valsts iestāžu statistikas

datubāzes

Dati skaidri parāda, ka ikdienas procesos reālā politiski

aktīvā iedzīvotāju daļa ir mazāka nekā Saeimas vēlēšanās

piedalījušos vēlētāju skaits. Likumsakarīgi, šai ieinteresētajai

balstiesīgo daļai, ko vidēji veido ap 300 000 balstiesīgo, ir

jāļauj ietekmēt valsts politiskos procesus.

Satversmē noteiktajiem tautas nobalsošanas principiem jābūt

pielietojamiem pēc būtības, tāpēc redzot, ka vēlētāju politiskā

aktivitāte divdesmit gadu laika nogrieznī ir uzskatāmi un

pārliecinoši samazinājusies, būtu attiecīgi jākoriģē arī

likumdošana. Šajā sakarā, tiek piedāvāti Satversmes grozījumi

nosakot, ka likumprojekts ir pieņemts arī tādā gadījumā, ja

tautas nobalsošanā piedalās vismaz viena piektā daļa (ap 300 000)

balstiesīgo un 85% no balsotājiem nobalso par atbalstu

iniciatīvai. Aprēķini

skaidri parāda, ka pie teorētiskas nepieciešamā kvoruma

sasniegšnas Tabulā Nr. 2 norādītajiem balsojumiem un teorētiski

pieņemot kvorumam trūkstošās balsotāju daļas 100% noraidošu

balsojumu, šīs iniciatīvas, pat šādā maz ticama balsojuma

gadījumā, tiktu atbalstītas un ieviestas.

Ieviešot šos Satversmes grozījumus, esošie tautas nobalsošanas

nosacījumi tiktu pakārtoti reālajam politiski aktīvo balsstiesīgo

skaitam Latvijā un nodrošinātu tautas nobalsošanas principa

dzīvotspēju.

Ar šādiem reālajai situācijai atbilstošiem grozījumiem,

aktivizējot tautas nobalsošanas rīku un īstenojot demokrātiskā

ceļā pieņemtos tautas lēmumus, tiktu stiprināta tautas suverēnā

vara un to balsstiesīgo interese, kuri iepriekš bijuši skeptiski

attiecībā uz pastāvošajiem iniciatīvas ierosināšanai nepieciešamo

parakstu un tautas nobalsošanas kvoruma sliekšņiem.

Vēlētāji, kuri ierosina pieņemt kādu likumu, nav lūdzēji, bet

daļa no likumdevēja. Tā ir suverēnās varas īstenošana

demokrātiskā ceļā. Satversmes 2. pants noteic, ka Latvijas valsts

suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Suverēnās valsts varas

nesējai - tautai - ir jāspēj ietekmēt lēmumu pieņemšana valstī.

Tautas gribai ir jābūt valsts varas pamatā, jābūt valsts varas

avotam. Nosakot kārtību, kādā vēlētājs var iesniegt likumprojektu

un kādā tauta par to lemj, šī kārtība nedrīkst padarīt šo

demokrātisko procesu par fikciju.

2) Kāda var būt grozījumu ietekme uz

sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Sabiedrības politiskā aktivitāte un atbildība par valsti

paaugstināsies.

3) Kāda var būt grozījumu ietekme uz

valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Satversmes grozījumi pēc būtības neietekmēs budžetu. Ja tautas

likumdošanas iniciatīva netiks atbalstīta Saeimā, tad gan būs

jāorganizē tautas nobalsošana. Latvijas Republikas pastāvēšanas

būtība ir Latvijā dzīvojošās tautas gribas paušana un tautas

nobalsošana ir tiešākais no tautas gribas paušanas instrumentiem,

tādēļ īstenojama neatkarīgi no izmaksām, tieši tāpat kā Saeimas

vēlēšanas.

Palielinoties tautas nobalsošanas gadījumu skaitam pēc

grozījumu pieņemšanas, izdevumus varētu būtiski samazināt, ja

likumā noteiktu kārtību, ka tautas ierosinātos un Saeimas

neatbalstītos likumprojektus (vienlaikus arī vairākus) nodod

tautas nobalsošanai fiksētos datumos, piemēram, divas reizes

gadā, izstrādājot pārdomātu, labi organizētu norises struktūru un

paredzamu, budžetā iekļautu finansējumu.

4) Kāda var būt grozījumu ietekme uz

spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Pēc grozījumu pieņemšanas būs jāizdara atbilstoši grozījumi

likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un

Eiropas pilsoņu iniciatīvu".

5) Kādām Latvijas starptautiskajām

saistībām atbilst likumprojekts?

Grozījumu projekts atbilst visām Latvijas starptautiskajām

saistībām.

6) Kādas konsultācijas notikušas,

sagatavojot likumprojektu?

Ar grozījumiem tiek atrisināta problēma, kas publiski

diskutēta kopš 2012. gada, kad Saeima nolēma ierobežot vēlētāju

tiesības.

7) Kā tiks nodrošināta Satversmes

grozījumu izpilde?

Satversmes normu izpilde tiks nodrošināta saskaņā ar likumos

un citos normatīvajos aktos noteikto kārtību un ar esošo valsts

un pašvaldību institūciju palīdzību, kuras jau šobrīd veic to

pašu darbu.