4. pants
nosaka - Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas

vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas

pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma

"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"

izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un

kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un

realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā

esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir

noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā

vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai

tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un

vadīšanu saistītu jautājumu.

[5] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu

un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek tieši

Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt

likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju.

Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir

jāpārbauda:

1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par

tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam

"iniciatīvas grupa";

2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir

pilnībā izstrādāts.

[6] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai

Likumprojektu iesniegusi biedrība "Brīvību tautai".

Atbilstoši likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās

daļas 2. punktam iniciatīvas grupa var būt Biedrību un

nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne

mazāk kā 10 vēlētāju izveidota biedrība. Tādējādi Likumprojekta

iesniedzējs atbilst likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt

likumprojektu reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

[7] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka

iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā

izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam

pilnībā izstrādāts, tad šo trūkumu novērst nav iespējams

un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78.

panta prasībām.

[8] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta

izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu

nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt

šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un

vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir

pilnīga brīvība". Tajā pašā laikā uzsvērts, ka

Centrālā vēlēšanu komisija "nav vis tīri tehniska darba

birojs vai starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu

tīri mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā

iestāde, kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas

vēlēšanām, likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu

attiecošies likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti"

(Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība

pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada

oktobris, Nr. 5, 135.-136. lpp.; Satversmes tiesas 2012. gada 19.

decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 19.3. punkts).

Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka tieši Centrālajai

vēlēšanu komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais

likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai

interpretācijai Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta

Senātā arī citās lietās par komisijas atteikumu reģistrēt

iesniegtu likumprojektu (piemēram, Senāta 2014. gada 12.

februāra spriedums lietā Nr. SA-1/2014 (A420577912), 2014. gada

28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014).

[9] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc

satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā jāpārbauda,

vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu pretrunā ar

Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām

(Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3.

punkts).

Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas

komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam

likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām,

starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem

(demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti,

kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas

nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums,

CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3.

https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e).

"Satversme kā valsts galvenais politiskā procesa un

ideoloģijas dokuments nosaka valsts fundamentu, augstāko

konstitucionālo orgānu kompetences apjomu, personas

pamattiesības. Satversme ir vienots veselums, un jebkurš no

Satversmes normu grozījumiem pēc būtības var ietekmēt visu valsts

pamatu un Satversmes sistēmu kopumā."(Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs

prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

2019, 196. lpp.)

[10] Spēkā esošais Satversmes 111. pants noteic, ka valsts

aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās

palīdzības minimumu. Likumprojekts paredz pantu izteikt jaunā

redakcijā, papildinot to ar teikumu: "Ierobežojumu

noteikšana atkarībā no Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai

saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta ir

aizliegta".

[11] Izvērtējot Likumprojektu, Centrālā vēlēšanu komisija

secina, ka šāda norma nonāktu pretrunā Satversmes 89. un 116.

pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2.

punktam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas Sociālās

hartas G pantam.

"Pamattiesību ierobežojumi visupirms izriet no pašu

pamattiesību būtības. Pamattiesības garantē personas brīvību,

taču šo brīvību valstij jāgarantē ekskluzīvi nevis vienai

konkrētai personai, bet visām personām vienlaikus. Šā iemesla dēļ

vienas personas pamattiesības ierobežo citas personas

pamattiesības. Pamattiesībām var tikt noteikti ierobežojumi citu

konstitucionālo vērtību aizsardzībai, lai nodrošinātu sabiedrības

turpmāku pastāvēšanu." (Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs

prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

2011. 740. lpp.)

Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas

noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā,

deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt

sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos

gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz

šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās

pārliecības paušanu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas

nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var

noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā

ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes

111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār

nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos

Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar

Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas

pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu

tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (sk.,

piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā

Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

spriedumu lietā Nr.2008-02-01).

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 8.

panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst

ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi

paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts

ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai

noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai

aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības.

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm

ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības.

Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka

tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā

ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos

šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst

minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju

labklājību demokrātiskā sabiedrībā.

Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas G pants noteic, ka Hartā

garantētās tiesības un principi un to efektīva izmantošana

nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas

nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas

demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un

brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās

drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

Līdz ar to secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116.

pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt

pamattiesību ierobežojumu. Ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim

un samērīgam.

[12] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi

izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja

tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet

arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un

pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās). (Latvijas

Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada

28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs

prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

2019, 287. lpp.)

Minētā sprieduma 8. p. norādīts: "Satversmes 78. pants

interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc

to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru

mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem

nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir "pilnīgi

izstrādāta"".

Sprieduma 10. p. norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu

funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā

nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge

Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung.

In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95,

C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam

pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka

likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi

interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot

pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri

piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas

principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma

Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes

grozījumu projektiem."

Minētā sprieduma 12. punktā arī atzīts, ka pilsoņu kopuma

iniciēts Satversmes grozījumu projekts, lai to varētu uzskatīt

par "pilnīgi izstrādātu", pēc sava satura nedrīkst būt

pretrunā ne ar tiem Satversmes noteikumiem, kurus tas nepiedāvā

grozīt, ne ar Satversmes kodolu.

Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija

konstatē, ka Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas

tiesību sistēmā un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā

Satversmei un Latvijai saistošajām tiesību normām.

Tādējādi Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc satura un

neatbilst Satversmes 78. pantam.

III.

Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta

ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā

vēlēšanu komisija

nolemj:

atteikt likumprojekta "Grozījums Latvijas Republikas

Satversmē" reģistrāciju.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu

un likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un

Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23.1 panta pirmo daļu

šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var

pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu

departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511).

Pielikumā:

1. likumprojekts "Grozījums Latvijas Republikas

Satversmē";

2. likumprojekta anotācija.

Centrālās vēlēšanu komisijas

priekšsēdētāja vietnieks S. Stradiņš

Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs

R. Eglājs

Likumprojekts

Grozījums Latvijas Republikas

Satversmē

Izdarīt Latvijas Republikas Satversmē šādu grozījumu:

Izteikt 111. pantu sekojošā redakcijā - "111.

Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās

palīdzības minimumu. Ierobežojumu noteikšana atkarībā no Covid-19

un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai

nesaņemšanas fakta ir aizliegta.

Anotācija

Latvijas Republikas Satversmes 111. panta grozījuma

projektam

1) Kādēļ Satversmes grozījums ir

vajadzīgs?

Likumprojektā minētais Latvijas Republikas Satvermes 111.

panta grozījums nepieciešams, lai Latvijas tauta tiešā veidā

izlemtu - vai Covid-19, un citu šī vīrusa paveidu gadījumā,

vakcīnas vai citu saistīto medikamentu saņemšanas vai

nesaņemšanas parametrs var būt par pamatu, lai ierobežotu

līdzpilsoņu darba, izglītības, publisku vietu un pasākumu

apmeklēšanas, pakalpojumu pieejamības un citas tiesības.

Šobrīd vakcinācija pret Covid-19 tiek pieprasīta lielākajai

Latvijas iedzīvotāju daļai. Iedzīvotājiem, kas atsakās saņemt

vakcīnu, tiek liegtas būtiskas cilvēktiesības (piemēram -

atrasties darba attiecībās), kā rezultātā tiek traucētas dabiskas

tiesības iegūt iztikas līdzekļus, lai nodrošinātu cieņpilnu

dzīvi. Likumdevēja un izpildvaras publiski paustajā skatījumā tas

ir samērīgi, neskatoties uz to, ka, saskaņā ar Latvijas valsts

iestāžu un aptauju oficiālajiem datiem, līdz apjomīgāko

ierobežojumu pieņemšanai, ap 70% Latvijas iedzīvotāju neizrādīja

vēlmi vakcinēties ar Covid-19 vakcīnām. Lai novērstu daudzās

politiskās spekulācijas par ierobežojumu samērīgumu, kā piemēru

minot arī tautas vēlētu priekšstāvju izslēgšanu no Saeimas darba,

jautājums nododams tautas nobalsošanai.

Uz šodienu vietnē Manabalss.lv zem iniciatīvas

"VAKCINĀCIJAI AIZVIEN JĀBŪT BRĪVPRĀTĪGAI"

(https://manabalss.lv/i/1876) ir reģistrējušies vairāk kā 54 000

cilvēku, kā arī tās autors ir četras reizes pārstāvējis šo

iniciatīvu Saeimas komisijās. Tajās katru reizi tika uzsvērts, ka

COVID-19 vakcinācija būs brīvprātīga, to ne tiešā, ne netiešā

veidā neuzspiedīs, taču Saeimas deputāti nav turējuši doto vārdu

un aizsākuši netiešu piespiedu mehānismu vakcinājas aptveres

palielināšanai, kā arī valsts sabiedriskajā medijā ir

parādījusies ziņa, ka COVID-19 vakcinācija varētu kļūt par

obligātu ikvienam Latvijas iedzīvotājam un būs veicama līdz pat

divām reizēm gadā. Tas ir nozīmīgs jautājums, kas skar Latvijas

iedzīvotāju veselību un brīvības. Tādējādi ir ļoti svarīgi šo

jautājumu izlemt pašai Latvijas tautai, sarīkojot tautas

nobalsošanu.

Covid-19 vīrusa klātesamība Eiropā un pasaulē nav būtiski

samazinājusies, neskatoties uz dažādiem vakcinācijas aptveres

rādītājiem. Tā dēļ valstis atkārtoti ievieš dažādus cilvēktiesību

ierobežojumus. Apskatot situāciju Latvijā, SPKC dati uz

15.11.2021. parāda, ka no visiem diennaktī reģistrētajiem

Covid-19 gadījumiem 641 saslimušais jeb 59,5% bija nevakcinēti

vai vakcinācijas kursu nepabeiguši, kamēr 436 jeb 40,5% bija

vakcinējušies.

SPKC dati uz 30.11.2021. parāda, ka no visiem diennaktī

reģistrētajiem Covid-19 gadījumiem 472 saslimušie jeb 50,7% bija

nevakcinēti vai vakcinācijas kursu nepabeiguši, kamēr 459 jeb

49,3% bija vakcinējušies.

Šajos datos atspoguļotā situācija norāda, ka agrākie mediķu

paustie pieņēmumi un politiķu ieviestie risinājumi, nav

sasnieguši prognozētos rezultātus. Vakcinācija neierobežo vīrusa

izplatību, jo to vienlīdz plaši izplata kā vakcinēts tā

nevakcinēts cilvēks. Neskatoties uz argumentiem par Covid-19

vakcīnu lomu hospitalizācijas un nāves gadījumu skaita

samazināšanā, kopējā statistikas datu tendence un jauno paveidu

radītie draudi parāda, ka šīs vakcīnas nodrošinātais rezultāts ir

nepietiekams un nepārliecinošs, lai pieņemtie, apjomīgie

cilvēktiesību ierobežojumi, vadoties pēc vakcinācijas fakta,

varētu tikt uzskatīti kā viennozīmīgi un samērīgi.

Atkārtotie ierobežojumi un ekspertu prognozes, ka ar Covid-19

vīrusu nāksies sadzīvot gadiem, norāda, ka dažādu līmeņu

diskusijas un arī tiesvedības par politiķu pieņemtajiem

ierobežojumiem var turpināties vairākus gadus. Piemēram,

atkārtotas vakcinācijas prasība kā parametrs, lai saglabātu

vairākus būtiskus cilvēktiesību aspektus var kļūt par nozīmīgu

iedzīvotāju neapmierinātības cēloni.

Papildus jāņem vērā, ka jautājums saistīts ar medicīniskām

manipulācijām, tāpēc jāapskata sekojoša konvencija, kurai

pievienojusies Latvijas republika.

Konvencija par cilvēktiesību un

cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā - Konvencija par

cilvēktiesībām un biomedicīnu

Ovjedo, 04.04.1997.

"5. pants. Vispārīgs

noteikums

Jebkādu ar veselību saistītu darbību

drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu

piekrišanu.

Šai personai iepriekš jāsaņem

adekvāta informācija par šīs darbības mērķi un būtību, kā arī par

tās sekām un risku. Attiecīgā persona var jebkurā laikā brīvi

atsaukt piekrišanu."

Šī punkta kontekstā varētu rasties diskusijas un pat

tiesvedības par to, kādā mērā Latvijas iedzīvotāju piekrišana

saņemt Covid-19 vakcīnu ir brīvprātīga, ņemot vērā būtiskos

cilvēktiesību ierobežojumus, kas stājas spēkā attiecībā uz

cilvēku, kurš atsakās no šīs vakcīnas. Izteiktam vairākumam

Latvijas iedzīvotāju šie ierobežojumi, it īpaši tiesības būt

darba attiecībās, nozīmē palikt bez iztiktas līdzekļiem -

respektīvi palikt bez mājvietas, uztura un iespējas gādāt par

ģimeni.

"26. pants. Tiesību

ierobežojumi

1. Šajā Konvencijā paredzēto tiesību

un aizsardzības pasākumu piemērošanu nedrīkst nekādi ierobežot,

ja vien šādi ierobežojumi nav paredzēti tiesību aktos un

nepieciešami demokrātiskas sabiedrības sabiedriskās drošības

interesēs, lai novērstu noziegumus, aizsargātu sabiedrības

veselību vai citu cilvēku tiesības un brīvības.

2. Iepriekšējā punktā minētos

ierobežojumus nedrīkst attiecināt uz 11., 13., 14., 16., 17.,

19., 20. un 21. pantu."

Kā redzams, konvencijas 26. pants satur atrunu, kas dod

iespēju ierobežot paredzēto tiesību un aizsardzības pasākumu

piemērošanu, lai aizsārgātu sabiedrības veselību. Šī punkta

juridiskais mērķis ir saprotams un pamatots, tomēr šis punkts

tikai pastiprina tautas nobalsošanas nepieciešamību, jo Covid-19

radītā realitāte un ar to saistītie ierobežojumi skar ikvienu

Latvijas iedzīvotāju gandrīz visās dzīves jomās. Radusies

ievērojama plaisa starp lielas sabiedrības daļas nostāju un

politiķu faktisko rīcību Covid-19 apkarošanas jautājumos.

Ierobežojumu radītā apjomīgā ietekme uz Latvijas iedzīvotāju

dzīvi, iespējams, pēc

būtības pārsniedz neliela skaita atbildīgo ministru

pilnvaras.

Pieļaujot augstu iespējamību, ka tiks noteikts Covid-19

vakcinācijas sertifikāta derīguma termiņš un iedzīvotājiem

nāksies atkārtoti vakcinēties, lai saglabātu savas

cilvēktiesības, ir skaidrs - ar Covid-19 ierobežojumu pieņemšanu

saistītie pilnvarojuma jautājumi ievērojami pieaugs un būs

pieprasījums pēc samērīgiem risinājumiem.

Ar šiem Satversmes grozījumsem Latvijas tautai būs iespēja

nostiprināt savu tiešo gribu, kopīgi nobalsojot PAR vai PRET

jebkādiem tiešiem vai netiešiem ierobežojumiem, kas balstīti uz

Covid-19 vakcīnas un citu ar šī vīrusa apkarošanu saistītu

medikamentu saņemšanas vai nesaņemšana faktu.

Iniciatīvas iesniedzēji uzsver nepieciešamību noskaidrot

atbalstu augstāk minētajiem ierobežojumiem tautas nobalsošanā, jo

aprakstītā situācija skar absolūto vairākumu Latvijas

iedzīvotāju. Tautas gribas noskaidrošana sekmētu tautas

saliedēšanu un vienprātību turpmākajā ar Covid-19 apkarošanu

saistītajā politikā.

2) Kāda var būt grozījuma ietekme uz

sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Sabiedrības atbildība par valstī notiekošajiem procesiem

paaugstināsies. Tiks atrisināts jautājums, kas pašreiz šķel kā

sabiedrību kopumā, tā atsevišķas sabiedriskās grupas.

3) Kāda var būt grozījuma ietekme uz

valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Satversmes grozījums atstās pozitīvu iespaidu uz valsts

budžetu, jo palielinoties patēriņam palielināsies arī nodokļu

ieņēmumi.

4) Kāda var būt grozījuma ietekme uz

spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Grozījumu nepieciešams veikt Latvijas Republikas Satversmē, jo

normatīvie akti, kas uz doto brīdi nosaka dažādus cilvēktiesību

ierobežojumus saistībā ar Covid-19 izplatību, var tikt grozīti

īsā laika posmā, bet process, kurā Centrālā vēlēšanu komisija

izskata jebkura normatīvā akta grozījumu iniciatīvu, var ilgt

pusotru mēnesi, tādēļ vienīgā iespēja nostiprināt Latvijas tautas

gribu juridiski jēgpilnā veidā ir grozīt augstāko normatīvo aktu.

Ja Latvijas tauta lemtu, ka šo Satversmes grozījumu ir jāievieš,

Latvijas Republikas Saeima un Ministru kabinets, esošos un

topošos normatīvos aktus par šo jautājumu, savas kompetences

ietvaros, pakārtotu Satversmei.

5) Kādām Latvijas starptautiskajām

saistībām atbilst likumprojekts?

Grozījuma projekts atbilst visām Latvijas starptautiskajām

saistībām.

6) Kādas konsultācijas notikušas,

sagatavojot likumprojektu?

Grozījums risina dziļas problēmas, kas atspoguļojas dažādu

oficiālu Latvijas aptauju rezultātos par Latvijas iedzīvotāju

noskaņojumu un atbalstu pieņemtajiem lēmumiem.

7) Kā tiks nodrošināta Satversmes

grozījuma izpilde?

Satversmes normu izpilde tiks nodrošināta saskaņā ar likumos

un citos normatīvajos aktos noteikto kārtību un ar esošo valsts

un pašvaldību institūciju palīdzību, kuras jau šobrīd veic to

pašu darbu.