22. pants

Pirmā pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētais pārejas noteikums ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības

principu un tāpēc neatbilst Satversmes 1. pantam (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 1. - 4. lpp.).

22.1. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta

atziņa, ka no Satversmes 1. panta izriet virkne tiesiskas valsts

principu, tostarp tiesiskās paļāvības princips. Satversmes tiesa

norādījusi, ka "valsts iestādēm ir jābūt konsekventām savā

darbībā attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem, jāievēro

tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā

normatīvā akta pamata" [Satversmes tiesas 1998. gada 10.

jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļas 3.

rindkopa].

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesiskās paļāvības

principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz

tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai

tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un

nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Turklāt jāņem vērā,

ka šis princips var aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai

jau reiz bijušas noteiktas (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu).

22.2. Pirmā pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

likumdevēja rīcība, mainot normatīvo regulējumu, bijusi

nekonsekventa. Pieteikuma iesniedzējs esot tiesiski paļāvies uz

to, ka viņš atbilstoši iegūtajai augstākajai izglītībai un

sertifikātam arī turpmāk varēs veikt administratora darbu (sk.

lietas materiālu 1. sējuma 2. lpp.).

Lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no

personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības

principam, jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā

paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai

ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās

paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2009-08-01 23. punktu).

Pirmā pieteikuma iesniedzējs administratora amatā darbojas

kopš 2004. gada. Saskaņā ar tobrīd spēkā bijušo regulējumu par

administratoru varēja būt persona, kura ieguvusi augstāko

izglītību ekonomikas, finanšu vai vadības jomā vai arī ne mazāk

kā triju gadu praktisko darba pieredzi uzņēmumu vai

uzņēmējsabiedrību pārraudzības institūcijās un

izpildinstitūcijās. Līdz ar to šādai personai, saņemot

administratora sertifikātu, bija pamats uzskatīt, ka tā atbilst

tobrīd spēkā esošajām izglītības prasībām.

Būtiskas izmaiņas administratoram noteiktajās izglītības

prasībās ieviesa 2007. gada Maksātnespējas likums. Tomēr šīs

prasības netika attiecinātas uz jau sertificētajiem

administratoriem. Turpretī apstrīdētais pārejas noteikums nosaka

jaunas prasības sertificētiem administratoriem, kuriem nav

augstākās izglītības tiesību zinātnēs.

Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt

pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts

nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Tiesiskās

paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo

regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību

un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek

mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu).

Ņemot vērā šā sprieduma 15. - 20. punktā secināto,

likumdevējam bija tiesības noteikt, ka sertificētiem

administratoriem ir jāiegūst augstākā izglītība tiesību zinātnēs.

Pirmā pieteikuma iesniedzējam nebija tiesību paļauties uz to, ka

likumdevējs normatīvajā regulējumā neizdarīs nekādus

grozījumus.

Pirmā pieteikuma iesniedzējam varēja

rasties tiesiskā paļāvība tikai uz to, ka likumdevējs normās par

pārejas periodu noteiks samērīgus termiņus augstākās juridiskās

izglītības iegūšanai.