11. pants
Slimības pabalsta piešķiršanas gadījumi

(1) Slimības pabalstu piešķir personai, ja par šo personu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas slimības apdrošināšanai ne mazāk kā trīs mēnešus pēdējo sešu mēnešu periodā pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums, vai ne mazāk kā sešus mēnešus pēdējo 24 mēnešu periodā pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums, un personai ir darba ņēmēja vai pašnodarbinātā statuss darba nespējas laikā. Nosacījums par nepieciešamo apdrošināšanas stāžu neattiecas uz slimības pabalsta piešķiršanu gadījumos, kad tiek kopts slims bērns, kurš nav sasniedzis 14 gadu vecumu vai šā likuma 13. panta 2.1 un 2.2 daļā minētajos gadījumos — 18 gadu vecumu.

(2) Slimības pabalstu piešķir, ja persona neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātais zaudē ienākumus šādu iemeslu dēļ:

1) darbspēju zaudēšana sakarā ar slimību vai traumu;

2) nepieciešamība saņemt ārstnieciska vai profilaktiska rakstura medicīnisko palīdzību;

3) nepieciešama izolācija sakarā ar karantīnu;

4) ārstēšanās ārstniecības iestādē atveseļošanās periodā pēc slimības vai traumas, ja šāda ārstēšanās nepieciešama darbspēju atjaunošanai;

5) nepieciešamība kopt slimu bērnu, kurš nav sasniedzis 14 gadu vecumu vai šā likuma 13. panta 2.1 un 2.2 daļā minētajos gadījumos — 18 gadu vecumu;

6) protezēšana vai ortozēšana stacionārā.

19

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.06.1998., 02.12.2004., 16.06.2009., 23.11.2016. un 12.12.2019. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2020.)