1. pants

Saskaņā ar iesniegto pieteikumu

par lietas ierosināšanu jautājums par zemes īpašuma kompensācijas

sertifikātu dzēšanu naudā šajā lietā ir saistīts ar vienu

konkrētu personu grupu — politiski represētajām personām. Tāpēc,

izvērtējot apstrīdētās tiesību normas atbilstību augstāka

juridiska spēka tiesību normām, Satversmes tiesa, lai noskaidrotu

šīs tiesību normas patieso saturu un jēgu, interpretē likuma "Par

politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā

un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantā ietverto tiesību

normu — "valsts nodrošina politiski represēto personu tiesību

atjaunošanu civilo, ekonomisko un sociālo tiesību sfērā

atbilstoši likumam".

1.1. Interpretējot vēsturiski,

Satversmes tiesa ir ņēmusi vērā tos apstākļus, kas bijuši 9.pantā

ietvertās tiesību normas rašanās pamatā, šajā gadījumā to, kas

mudināja likumdevēju noteikt valsts pienākumu nodrošināt

politiski represētajām personām tiesību atjaunošanu atbilstoši

likumam.

Jau Augstākās Padomes 1990.gada

4.maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanu" tika norādīts, ka 1940.gada notikumi — 16.jūnijā

Latvijas Republikas valdībai iesniegtā toreizējās staļiniskās

PSRS valdības ultimatīvā nota ar prasību mainīt valdību un PSRS

militārā agresija 17.jūnijā — kvalificējami kā starptautisks

noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un Latvijas

Republikas suverēnās valsts varas likvidēšana.

Saeimas 1996.gada 22.augusta

"Deklarācijā par Latvijas okupāciju" vēlreiz tika uzsvērts, ka

"... visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu

pret Latvijas tautu... Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus

cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un

citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā

veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski

un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un

apspieda brīvas domas izpausmes" un "... 1941.gada vasarā,

sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, to

okupēja nacionālsociālistiskā Vācija, kas iedibināja savu režīmu,

veica deportācijas un citas represijas pret iedzīvotājiem, kā arī

izmantoja Latvijas teritoriju citu okupēto valstu iedzīvotāju

iznīcināšanai".

1992.gada 13.maijā Augstākā Padome

pieņēma likumu "Par politiski represētās personas statusa

noteikšanu", kas noteica, kuras personas atzīstamas par politiski

represētām personām. 5. Saeimas pieņemtajā likumā "Par politiski

represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un

nacistiskajā režīmā cietušajiem", kas stājās Augstākās Padomes

1992.gada 13.maija likuma vietā, tika iestrādāta pilnīgi jauna

4.nodaļa "Valsts morālās un tiesiskās garantijas politiski

represētajām personām" ar mērķi noteikt, ka valsts uzņemas

garantēt politiski represēto personu tiesības. Likumdevējs bija

ņēmis vērā politiski represētajām personām komunistiskā un

nacistiskā režīma represijās nodarīto morālo un mantisko

kaitējumu.

To, ka likumdevējs vēlējās īpaši

atbalstīt un garantēt tieši šīs personu grupas — politiski

represēto — tiesības atbilstoši likumam, apliecina arī Saeimas

deputātu uzstāšanās debatēs likumprojekta apspriešanas gaitā. Tā,

1994.gada 2.jūnijā Saeimas plenārsēdē, apspriežot likumprojektu

"Par politiski represētās personas statusa noteikšanu

komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 1.lasījumā,

deputāts G.Resnais bija teicis: "Šodien šajā zālē kārtējo reizi

rodas jautājums par tādu Latvijas tautas daļu, ko pēdējā laikā

sauc par politiski represētajiem. Šī nav tikai politiski

represēto sāpe, tā ir Latvijas tautas, Latvijas iedzīvotāju rēta,

dziļa rēta, strutojusi rēta, kura ir palikusi pēc divu totalitāro

režīmu mijiedarbības un mazās Latvijas atrašanās starp šiem

diviem režīmiem. Tās tautas liktenis."

1.2. Interpretējot likuma "Par

politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā

un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantā ietverto tiesību

normu sistemātiski, Satversmes tiesa ir analizējusi to kopsakarā

ar:

1.2.1. Latvijas Republikas

Satversmes 1.pantu, kas nosaka,

ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. No tā izriet tādi vispārīgie tiesību

principi, kā tiesiskas valsts princips, taisnīguma un tiesiskās

paļāvības princips. Saskaņā ar šiem vispārīgajiem tiesību

principiem politiski represētās personas uzticējās likuma "Par

politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā

un nacistiskajā režīmā cietušajiem" un īpaši tā 9.pantā ietvertās

tiesību normas stabilitātei, paļāvās uz to, ka politiski

represētās personas statusa iegūšanai nav paredzēts termiņš un

ticēja, ka pāridarījumi un netaisnības tiks atlīdzinātas

atbilstoši likumam;

1.2.2. likuma "Par zemes

privatizāciju lauku apvidos"

12.panta otro daļu, kas nosaka, ka

bijušajiem zemes īpašniekiem, kuri līdz 1992.gada 31.decembrim ir

pieprasījuši kompensāciju vai zemi un šo zemi nav varējuši saņemt

likumā noteikto ierobežojumu dēļ, bijušo zemes īpašnieku pirmās

šķiras mantiniekiem, kuri līdz 1991.gada 20.jūnijam ir

pieprasījuši zemi un nav varējuši to saņemt likumā noteikto

ierobežojumu dēļ (ierakstīti neapmierināto zemes pieprasītāju

reģistrā) un bijušo zemes īpašnieku politiski represētajiem

pārdzīvojušajiem laulātajiem un politiski represētajiem pirmās

šķiras mantiniekiem, ja viņi līdz 1992.gada 31.decembrim ir

pieprasījuši kompensāciju, ir tiesības dzēst zemes īpašuma

kompensācijas sertifikātus, saņemot samaksu — 28 latus par

sertifikātu, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, neparedzot

nevienai no šeit minētajām personām, ja viņām ir politiski

represētās personas statuss, konkrētu termiņu šo tiesību

realizēšanai;

1.2.3. Ministru kabineta 1999.gada

16.februāra noteikumu

nr. 51 "Kārtība, kādā izmaksājama

kompensācija naudā, dzēšot nacionālās pretošanās kustības

dalībniekiem par īpašumā bijušo zemi lauku apvidos piešķirtos

sertifikātus" 5.punktu, kas nosaka, ka nacionālās pretošanās

kustības dalībnieki, lai dzēstu zemes īpašuma kompensācijas

sertifikātus, saņemot kompensāciju naudā, var iesniegt

pieteikumus līdz 1999.gada 30.jūnijam, atšķirībā no politiski

represētajām personām, kurām apstrīdētā tiesību norma pārtrauca

iespēju iesniegt pieteikumu šajā pašā jautājumā 1997.gada

30.septembrī.

1.3. Veicot likuma "Par politiski

represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un

nacistiskajā režīmā cietušajiem", kā arī konkrēti tā 9.pantā

ietvertās tiesību normas teleoloģisko interpretāciju, Satversmes

tiesa ir noskaidrojusi, ka tie mērķi, ko likumdevējs savulaik

centies panākt, pieņemot šo tiesību normu, ir arī 9.pantā

ietvertās tiesību normas objektīvie mērķi tās mūsdienu

izpratnē.

Tiesiskas un demokrātiskas valsts

likuma, tātad arī likuma "Par politiski represētās personas

statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā

cietušajiem", primārais un galvenais mērķis ir taisnīgums, tā

nodrošināšana. Šajā gadījumā sākotnējais likumdevēja mērķis —

taisnīga tiesību atjaunošana atbilstoši likumam tām personām,

kuras ir cietušas no represijām komunistiskajā un nacistiskajā

režīmā — ir palicis nemainīgs.

Tāpat likuma "Par politiski

represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un

nacistiskajā režīmā cietušajiem" mērķis nekad nav bijis ierobežot

šā statusa piešķiršanu laikā, nosakot termiņu. Līdz ar to

joprojām ir personas, kurām tiek vai arī tiks piešķirts politiski

represētās personas statuss, un arī uz viņām attiecas un

attieksies visas minētā likuma 4.nodaļā noteiktās valsts

garantijas.

2.

Veiktās

interpretācijas rezultātā Satversmes tiesa uzskata, ka likuma

"Par politiski represētās personas statusa noteikšanu

komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" griba nekad

nav bijusi vērsta uz politiski represēto personu tiesību

izmantošanas ierobežošanu. Tādējādi apstrīdētā tiesību norma

neatbilst likuma "Par politiski represētās personas statusa

noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem"

9.pantam.

3.

Nepamatots ir pieteikuma iesniedzēja apgalvojums, ka

apstrīdētā tiesību norma neatbilst Satversmes 105. un 91.pantam

un likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 1.panta otrajam

punktam. Satversmes tiesa uzskata, ka likuma "Par zemes

privatizāciju lauku apvidos" 12.panta pirmajā daļā paredzētajos

gadījumos, atzīstot īpašuma tiesības uz zemi, bijušajiem zemes

īpašniekiem vai viņu mantiniekiem ir tiesības saņemt īpašuma

kompensācijas sertifikātus, bet saskaņā ar 12.panta otro daļu

tikai kā papildus priekšrocības atsevišķām bijušo zemes īpašnieku

vai mantinieku kategorijām, tai skaitā šo kategoriju politiski

represētajām personām, ir dotas tiesības dzēst zemes īpašuma

kompensācijas sertifikātus naudā.

4.

Ministru

kabinetam, izdodot apstrīdēto tiesību normu, vajadzēja ņemt vērā

visu tiesību sistēmu — gan Satversmi un citus normatīvos aktus,

gan tiesību principus — kas attiecās uz politiski represēto

personu tiesībām, un īpaši likuma "Par politiski represētās

personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā

cietušajiem" un tā 9.pantā ietvertās tiesību normas mērķi un

jēgu. Pārejas periodā uz jauno ekonomisko kārtību ir attaisnojams

tas, ka Ministru kabinets noteica pieteikuma par zemes īpašuma

kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā iesniegšanas termiņu

politiski represētajām personām, tomēr šim termiņam bija jābūt

saprātīgam un taisnīgam. Tas, ka saskaņā ar likuma "Par

privatizācijas sertifikātiem" 18.panta vienpadsmito daļu

sertifikāti kā maksāšanas līdzeklis ir izmantojami līdz 1999.gada

31.decembrim, nav pamats, lai uzskatītu, ka 1997.gada

30.septembris ir saprātīgs un taisnīgs termiņš pieteikuma par

zemes īpašuma kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā

iesniegšanai attiecībā uz politiski represētajām personām, kuras

saskaņā ar likuma "Par politiski represētās personas statusa

noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem" par

tādām ir atzītas un arī var tikt atzītas laika posmā no 1997.gada

1.oktobra līdz kompensācijas sertifikātu izmantošanas termiņa

beigām.

Apstāklis, ka daļai politiski

represēto personu līdz 1997.gada 30.septembrim nebija

nepieciešamo dokumentu, kas apliecinātu viņu piederību šai

personu grupai, nemaina politiski represētās personas reālo

statusu un nevar būt par pamatu no šā statusa izrietošo tiesību

ierobežošanai.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.–32.pantu,

Satversmes

tiesa nosprieda:

Atzīt Ministru

kabineta 1997.gada 20.maija noteikumu nr. 187 "Kārtība, kādā

izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu

lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas

sertifikātus" 29.punktu attiecībā uz 1992.gada 9.jūlija likuma

"Par zemes privatizāciju lauku apvidos" 12.panta otrajā daļā

minētajām personām, ja tām ir politiski represētās personas

statuss, par neatbilstošu 1995.gada 12.aprīļa likuma "Par

politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā

un nacistiskajā režīmā cietušajiem" 9.pantam un spēkā neesošu no

sprieduma pasludināšanas brīža.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

1999.gada 20.aprīlī.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A. Endziņš

Satversmes tiesas tiesnese

A.Ušacka

Satversmes tiesas tiesnesis

R.Apsītis

Satversmes tiesas tiesnese

I.Čepāne

Satversmes tiesas tiesnesis

A.Lepse

Satversmes tiesas tiesnese

I.Skultāne