107. pants
noteic, ka "ikvienam darbiniekam ir tiesības

saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par

valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām

un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu".

Konstitucionālās sūdzības

pamatojums neskar tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju

apmaksātu atvaļinājumu. Tāpat netiek apstrīdēta pedagoga darba

algas neatbilstība valsts noteiktajam minimumam.

Konstitucionālajā sūdzībā

Satversmes tiesa tiek lūgta izvērtēt, vai Noteikumos Nr. 746

noteiktā koeficienta piemērošana darba algai (algas likmei)

atbilst Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt

veiktajam darbam atbilstošu samaksu.

8. Lieta Satversmes tiesā

ierosināta par Noteikumu Nr. 746 23.5. punkta

atbilstību Satversmes 107. pantam. Tomēr no konstitucionālās

sūdzības satura izriet, ka faktiski tiek apstrīdēta šo noteikumu

23.1. punkta atbilstība. Noteikumu Nr. 746

23.1. punkts paredz, ka 1. pielikuma 4. tabulas

3. punktā noteiktajai darba algai (algas likmei) piemēro

koeficientu 0,78 (reizinājumu noapaļo līdz veselam latam bez

santīmiem) pedagogiem, kuri iegūst profesionālo augstāko

pedagoģisko izglītību.

Institūcija, kas izdevusi

Noteikumus Nr. 746, - Ministru kabinets, vadoties no tā, ka

konstitucionālās sūdzības iesniedzēja ir pedagoģe, kura iegūst

profesionālo augstāko pedagoģisko izglītību, faktiski ir sniegusi

atzinumu par noteikumu 23.1. punkta atbilstību Satversmes

107. pantam.

Lietas sagatavošanas laikā

Ministru kabinets skaidrojis abu normu piemērošanas gadījumus.

Proti, norādījis, ka noteikumu 23.1. punkts ir piemērojams

tad, ja izglītības iestādē strādā pedagogs bez profesionālās

augstākās pedagoģiskās izglītības. Konstitucionālās sūdzības

iesniedzējas iegūtā augstākā izglītība un žurnālista

kvalifikācija neesot atbilstoša normatīvo aktu prasībām, tādēļ

viņai esot nepieciešams iegūt latviešu valodas un literatūras

skolotāja kvalifikāciju.

Savukārt noteikumu

23.5. punkts piemērojams pedagogiem, kuriem nav

profesionālās augstākās izglītības attiecīgajā nozarē. Piemēram,

ja latviešu valodas skolotājs vēlas pasniegt svešvalodu, viņam

esot jāiestājas atbilstošā studiju programmā, lai iegūt tiesības

strādāt par svešvalodas pasniedzēju. Tiesības saņemt pilnu darba

algu par svešvalodas mācīšanu viņš iegūstot tikai pēc studiju

programmas apguves. Tas pats attiecoties arī uz pedagogiem, kuri

ieguvuši augstāko izglītību mācāmajam priekšmetam atbilstīgajā

nozarē, piemēram, fiziķa vai ķīmiķa kvalifikāciju, bet kuriem

neesot normatīvo aktu prasībām atbilstošas pedagoģiskās

izglītības. Pilnu darba samaksu viņi varot saņemt tikai pēc

pedagoģiskās izglītības ieguves.

Satversmes tiesai sniegtā Elkšņu

pamatskolas atbilde apliecina faktu, ka, nosakot R.Sirmovičai

darba algu (algas likmi), tiek piemērots Noteikumu Nr. 746

23.1. punkts.

Tādējādi lietā

vērtējama Noteikumu Nr. 746 23.1. punkta atbilstība

Satversmes 107. pantā noteiktajām tiesībām uz veiktajam

darbam atbilstošu samaksu.

9. Apstrīdētajā normā

Ministru kabinets noteicis gadījumu, kad pedagogam ar zemāko

profesionālo kvalifikāciju šajos noteikumos paredzētajai

zemākajai mēneša darba algai (algas likmei) piemēro koeficientu

0,78.

Noteikumi Nr. 746 nosaka

pedagogu darba samaksas kārtību, darba samaksas apmēru un darba

slodzes lielumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Šie

Ministru kabineta noteikumi izdoti saskaņā ar Izglītības likuma

14. pantu. Šā panta 16. punkts paredz, ka Ministru

kabinets nosaka pedagogu darba samaksas kārtību un samaksas

lielumu. Savukārt šā panta 22. punkts paredz, ka Ministru

kabinets nosaka pedagogu darba slodzes lielumu. Turklāt Ministru

kabinets balstījies arī uz Izglītības likuma 53. pantā

noteiktajiem kritērijiem, kas jāievēro, nosakot pedagogu darba

samaksu. Šie kritēriji ir pedagoga profesionālā kvalifikācija,

darba stāžs un darba slodze.

10. Konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja uzskata, ka viņas izglītība, semināros un

kursos iegūtās zināšanas, pedagoģiskā pieredze un apbalvojumi

apliecina viņas darba kvalitāti un tāpēc viņai esot tiesības par

padarīto darbu saņemt atbilstošu darba samaksu - "kā tas

paredzēts algas likmē pedagogiem ar zemāko profesionālo

kvalifikāciju". Konstitucionālajā sūdzībā lūgts izvērtēt, vai

Satversmes 107. pantam atbilst norma, kas pedagogus iedala

grupās pēc kvalifikācijas kritērija un par vienādas nozīmes darbu

vienai pedagogu grupai paredz zemāku darba samaksu.

11. Noteikumu Nr. 746

2. punkts noteic, ka "par pedagogu ar zemāko profesionālo

kvalifikāciju ir uzskatāms pedagogs, kuram ir profesionālā

augstākā pedagoģiskā izglītība vai augstākā profesionālā

(akadēmiskā) izglītība attiecīgajā nozarē un normatīvajos aktos

noteiktajām prasībām atbilstoša pedagoģiskā izglītība".

Savukārt pedagoga profesionālā

kvalifikācija ir viens no kritērijiem, ko ņem vērā, nosakot, ka

apstrīdētajā normā norādītajā gadījumā paredzētajai zemākajai

mēneša darba algai (algas likmei) pedagogam ar zemāko

profesionālo kvalifikāciju piemēro koeficientu 0,78.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai

koeficienta piemērošana darba algai atbilst tiesiskās

vienlīdzības principam.

12. Satversmes tiesa

vairākos spriedumos ir norādījusi, ka tiesiskās vienlīdzības

princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez

saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes

tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 3. punktu, Satversmes

tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2003-22-01 7. punktu).

Vienlaikus Satversmes tiesa ir

uzsvērusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai

vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01

14. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav

objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai arī

nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu

daļas 3. punktu ).

Lai noskaidrotu apstrīdētās normas

atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam, jāpārbauda:

1) vai un kuras personas atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi;

3) vai atšķirīgajai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

13. Noskaidrojot, vai

un kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams

atrast šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 21. maija sprieduma lietā

Nr. 2003-23-01 12. punktu).

Saskaņā ar Izglītības likuma

51. panta otro daļu izglītības iestāžu pedagogi ir atbildīgi

par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un rezultātiem. Arī

pedagoga vispārējie pienākumi, ko paredz šā paša panta pirmā

daļa, netiek diferencēti atkarībā no tā, vai pedagogs ir vai nav

ieguvis profesionālo augstāko pedagoģisko izglītību, kas atbilst

Ministru kabineta noteiktajām profesionālās kvalifikācijas

prasībām. Ievērojot to, ka likumā noteiktie pedagoga pienākumi,

kā arī atbildība par paveikto visiem pedagogiem ir līdzīga,

jāatzīst, ka pedagogi, kuriem ir profesionālā augstākā

pedagoģiskā izglītība, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos

ar pedagogiem, kuri vēl tikai iegūst šo izglītību. Turklāt

Izglītības likuma 48. panta pirmā daļa skaidri noteic, ka

abām minētajām personu grupām ir tiesības strādāt par

pedagogu.

14. Ja personas vai personu

grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, tad

jānoskaidro, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi.

Noteikumu Nr. 746 23.1. punkts paredz vienu no

gadījumiem, kad šo noteikumu 1. pielikuma 4. tabulas

3. punktā noteiktajai darba algai (algas likmei) piemēro

koeficientu 0,78. Proti, šo koeficientu piemēro pedagogiem, kuri

iegūst profesionālo augstāko pedagoģisko izglītību. Tātad

pedagogiem, kuri ieguvuši pedagoģisko izglītību, ir noteikta

citāda darba alga nekā tiem pedagogiem, kuri vēl tikai iegūst

noteiktām profesionālās kvalifikācijas pazīmēm atbilstošu

profesionālo augstāko pedagoģisko izglītību.

Līdz ar to

apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi, jo tās piemērošanas

rezultātā pedagogiem, kas veic salīdzināmu darbu, tiek noteikta

atšķirīga samaksa.

Lai noteiktu, vai atšķirīgajai

attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, jānoskaidro, vai tai

ir leģitīms mērķis un vai tiek ievērots samērīguma princips.

15. Likuma "Par

reglamentētām profesijām un profesionālās kvalifikācijas

atzīšanu" mērķis ir gan nodrošināt profesionālās darbības

atbilstību noteiktajām kvalitātes prasībām un kritērijiem, ja šī

darbība ir saistīta ar sabiedrības interešu aizsardzību, tās

drošību un veselības aizsardzību, gan arī aizsargāt atsevišķas

sabiedriski nozīmīgas profesijas pret nekvalificētu personu

iesaistīšanu tajās, nosakot šīm profesijām paaugstinātas

prasības. Pedagoga profesija tāpat kā, piemēram, ārsta vai

arhitekta profesija, ir reglamentēta, un tai ir noteiktas

paaugstinātas prasības. Tas nozīmē, ka šajā profesijā ir

noteiktas prasības attiecībā uz izglītību, kvalifikāciju un

darbību.

Satversmes 112. pants noteic

ikviena tiesības uz izglītību. Savukārt Izglītības likuma mērķis

ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu

garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un

attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības

locekli. Tādējādi paaugstinātu prasību noteikšana pedagoga

profesijai ir saistīta ar nepieciešamību nodrošināt Satversmes

112. pantā noteiktās ikvienas personas tiesības uz

izglītību, kas būtībā nozīmē tiesības uz kvalitatīvu izglītību.

Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka "pienācīgs izglītības un

zinātnes līmenis ir katras valsts sekmīgas attīstības neatņemams

priekšnoteikums" (Satversmes tiesas 2003. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu

daļas 3.2. punkts).

Bez tam apstrīdētajā normā

noteiktā koeficienta piemērošanas mērķis ir veicināt pēc iespējas

ātrāku pedagoģiskās izglītības ieguvi, kas vienlaikus gan

nodrošina kvalitatīvākas izglītības sniegšanu, gan dod pedagogam

tiesības saņemt darba samaksu, kurai attiecīgais koeficients

netiek piemērots.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā ierobežojuma mērķi var atzīt par tādu, kas vērsts uz

sabiedrības labklājības aizsardzību. Jēdziens "sabiedrības

labklājība", bez šaubām, visupirms aptver sabiedrības kopējās

materiālās labklājības aspektus, pie kuriem pieder dažādi

pasākumi, kas vērsti uz sabiedrības kopējo materiālo labumu

palielināšanu vai pārdalīšanu starp sabiedrības locekļiem. "Taču

jēdziens "sabiedrības labklājība" aptver arī nemateriālus

aspektus, kas nepieciešami pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības

funkcionēšanai" (Levits E. Cilvēktiesību piemērošanas

pamatjautājumi Latvijā// Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē,

I.Ziemeles redakcijā. Rīga, 2000, 286. - 287.

lpp.).

Tādējādi

apstrīdētajā normā ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis,

proti - citu cilvēku tiesību uz izglītību un sabiedrības

labklājības nodrošināšana.

16. Analizējot apstrīdētās

normas atbilstību samērīguma principam, jāizvērtē, vai tās

piemērošana nerada personas tiesībām un likumiskajām interesēm

lielākus zaudējumus nekā tie labumi, kurus var gūt

sabiedrība.

Nosakot veiktajam darbam

atbilstošu samaksu, nav pieļaujama tās samazināšana, balstoties

uz tādiem kritērijiem kā personas dzimums, tautība, pilsonība,

politiskā un reliģiskā pārliecība vai kādu citu kritēriju, ja

vien tas nav saistīts ar darba veikšanai nepieciešamajām

profesionālajām iemaņām.

Var piekrist Ministru kabineta

atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka "valsts atzīts augstāko

izglītību apliecinošs dokuments apliecina valsts izglītības

standartā un izglītības programmā noteiktā obligātā satura

apguvi, un tādējādi tas ļauj uzskatīt un paļauties, ka persona ir

apguvusi attiecīgās profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo

zināšanu, prasmju un attieksmju kopumu. Savukārt iegūtā neformālā

izglītība, kas ir organizēta ārpus formālās izglītības, to nevar

apliecināt. Tieši tāpat to nevar apliecināt pieredze"(lietas

materiālu 32. lpp.).

Atbilstoši Izglītības likuma

8. pantam augstākās izglītības programmas nevar apgūt

pašizglītības formā. Tas nozīmē, ka likumdevējs nav uzskatījis

par iespējamu ņemt vērā tikai pedagoga pieredzi, sasniegumus un

citus rādītājus un tādējādi atzinis, ka persona, kurai nav

pedagoga profesijai atbilstošas izglītības un profesionālās

kvalifikācijas, ko apliecina valsts atzīts izglītības dokuments,

nav ieguvusi profesijai nepieciešamo prasmju, zināšanu un

attieksmju kopumu.

Noteikta koeficienta piemērošana,

lai arī nav vienīgais veids, kā noteikt diferencētu darba

samaksu, ņemot vērā Izglītības likumā noteiktos kritērijus, tomēr

ir iespējams un šajā gadījumā arī pieļaujams līdzeklis. Ignorējot

likumā noteiktos kritērijus, paveiktajam darbam atbilstošas

samaksas noteikšana nebūtu iespējama, jo veidotos tāda situācija,

ka pedagogiem ar dažādu profesionālo kvalifikāciju tiktu

netaisnīgi vienādota samaksa par darbu. Tomēr arī pašreizējais

tiesiskais regulējums ļauj ņemt vērā pedagoga individuālā darba

rezultātus un noteikt viņam piemaksu par darba kvalitāti. Proti -

Noteikumu Nr. 746 29. punkts noteic, ka, ņemot vērā

katra pedagoga personisko darba ieguldījumu un darba kvalitāti,

viņu var materiāli stimulēt, izmantojot šim nolūkam ieekonomētos

darba samaksas fonda līdzekļus.

Pamatots ir Ministru kabineta

apgalvojums, ka personas pedagoģiskā pieredze un iegūtie

apbalvojumi var apliecināt personas darba kvalitāti. Piešķirtie

apbalvojumi var apliecināt pedagoga godprātīgu noteiktā laikposmā

veikto darbu un to, ka persona izcili veikusi noteiktus darba

pienākumus. Tomēr šādu kritēriju ņemšana vērā, nosakot darba

kvalitāti, prasītu katra individuāla gadījuma atsevišķu

izvērtēšanu.

Jāņem vērā arī Izglītības likuma

51. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktais, proti, ka

pedagogam ir pienākums pastāvīgi pilnveidot savu izglītību un

profesionālo meistarību. Arī tad, ja personai ir pedagoga

profesijai nepieciešamā profesionālā augstākā pedagoģiskā

izglītība, tai ir pienākums papildināt savas zināšanas, bet šī

papildu izglītība nevar aizstāt formālo izglītību.

Elkšņu pamatskolas informācijā

norādītais, ka R.Sirmoviča saņēmusi piemaksas par darba

kvalitāti, apliecina viņas augstos darba rādītājus (sk. lietas

materiālu 39. lpp.). Tomēr konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja nav ieguvusi pedagoga darbam nepieciešamo

profesionālo kvalifikāciju, tādēļ viņas darba samaksai ir

piemērojams koeficients 0,78.

Tādējādi

apstrīdētā norma ir atzīstama par atbilstošu tiesiskās

vienlīdzības principam.

17. Konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka apstrīdētā norma pārkāpjot

tiesiskās paļāvības principu, jo Noteikumi Nr. 746, kas

paredz gadījumus, kad pedagoga darba algai tiek piemērots

koeficients, esot pieņemti tikai 2004. gadā un laikā, kad

viņa stājusies darba tiesiskajās attiecības, neesot bijis nekādu

norāžu, ka par veikto darbu būs iespējams saņemt tikai daļēju

samaksu.

Tomēr konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja neapstrīd Izglītības likuma 48. panta pirmo

daļu, kas noteic, ka strādāt par pedagogu ir tiesības personai,

kurai ir pedagoģiskā izglītība vai kura apgūst pedagoģisko

izglītību, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām

profesionālās kvalifikācijas prasībām. Netiek apstrīdēts

Izglītības likuma pārejas noteikumu 5. punkts, kas

reglamentē šā likuma 48. panta spēkā stāšanos. Netiek

apstrīdēta arī Izglītības likuma 49. panta otrā daļa, kas

noteic, ka pedagoga profesionālo kvalifikāciju apstiprina diploms

par augstāko pedagoģisko izglītību vai attiecīgs sertifikāts.

Tāpat netiek apstrīdēts šā likuma 53. pants, kas paredz, ka

pedagoga darba samaksu nosaka citastarp atbilstoši pedagoga

profesionālajai kvalifikācijai.

Līdz ar to lietā nepastāv strīds

par kritērijiem, kas ietekmē pedagoga darba algas apmēra

noteikšanu, bet gan par to, vai personai bija tiesības paļauties,

ka darba algai netiks piemērots Noteikumu Nr. 746

23.1. punktā noteiktais koeficients.

17.1. Tiesības saņemt

veiktajam darbam atbilstošu samaksu ir cieši saistītas ar

tiesiskas valsts principu, kas sevī ietver arī tiesiskās

paļāvības principu. Šis princips noteic, ka valsts iestādēm savā

darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem

normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām

varētu rasties uz konkrētā normatīvā akta pamata (sk.: Hartly

T.C. The Foundation of European Community Law. An Introduction to

the Constitutional and Administrative Law of the European

Community. Oxford, Clarendon Press, 1994).

Savukārt indivīds atbilstoši šim

principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas

pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni,

rēķinoties ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi. Tiesiskās

paļāvības principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas

paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un nemainīga,

kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir

pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.2. punktu). Turklāt jāņem vērā, ka šis princips var

aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas

noteiktas (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01

8. punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt

personas tiesības gadījumos, kad tiesiskā regulējuma grozījumu

rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa

pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01

21. punktu).

Satversmes tiesa ir arī atzinusi,

ka tiesiskās paļāvības princips tomēr neliedz izdarīt pastāvošajā

tiesiskajā regulējumā grozījumus, taču šiem grozījumiem ir

jāatbilst zināmām prasībām. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

demokrātiskā tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa,

lai, izdarot šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu saudzējošu

pāreju uz jauno regulējumu (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu, Satversmes

tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-16-01 18. punktu).

17.2. Izglītības likums

Saeimā tika pieņemts 1998. gada 29. oktobrī un stājās

spēkā 1999. gada 1. jūnijā. Atbilstoši likuma 48. panta

pirmajai daļai "strādāt par pedagogu ir tiesības personai, kurai

ir pedagoģiskā izglītība vai kura apgūst pedagoģisko izglītību,

kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām profesionālās

kvalifikācijas prasībām".

Ņemot vērā to, ka Izglītības

likuma pieņemšanas laikā izglītības iestādēs strādāja ļoti daudz

pedagogu ar neatbilstošu izglītību, tā pārejas noteikumu

5. punktā tika noteikts, ka likuma 48. panta pirmā daļa

stājas spēkā 2000. gada 1. septembrī. Savukārt

2001. gada 10. maija un 2004. gada

5. februāra grozījumi Izglītības likuma pārejas noteikumos

atsevišķām pedagogu kategorijām noteica vēl vēlāku attiecīgās

normas spēkā stāšanās datumu.

Tātad, kā Ministru kabinets

atbildes rakstā pamatoti norāda, izglītības iestādēs strādājošie

pedagogi bija laikus informēti par pedagogu izglītībai un

profesionālajai kvalifikācijai izvirzītajām prasībām un,

ievērojot to, ka Izglītības likuma 53. panta otrā daļa

netika grozīta, pedagogiem vajadzēja zināt, ka viņu darba samaksa

būs atkarīga no iegūtās izglītības un kvalifikācijas.

17.3. Noteikumus

Nr. 746, kas pedagogu darba algas (algas likmes) noteikšanai

paredzēja koeficienta piemērošanu, pieņēma 2004. gadā.

Tādējādi no brīža, kad likumā tika noteikta prasība attiecībā uz

pedagoģisko izglītību (1999. gada 1. jūnijā), bija

pagājuši vairāki gadi, kuru laikā strādājošie pedagogi, kuriem

nebija atbilstošas profesionālās kvalifikācijas, varēja iegūt

izglītību, nesaskaroties ar koeficienta piemērošanu darba

algai.

Savukārt Noteikumu Nr. 746

22. punkts paredz, ka tādā gadījumā, "ja saskaņā ar šiem

noteikumiem noteiktā pedagoga mēneša darba alga (algas likme) ir

mazāka par mēneša darba algu (algas likmi), kura noteikta līdz šo

noteikumu spēkā stāšanās dienai, pedagogam par darbu tajā pašā

vai augstākā amatā izmaksājama darba algas (algas likmes)

starpība (attiecīgās izglītības iestādes darba samaksas fonda

ietvaros)".

Arī Elkšņu pamatskolas izziņa

apstiprina darba algas starpības izmaksāšanu konstitucionālās

sūdzības iesniedzējai (sk. lietas materiālu 14.-15., 38.

lpp.).

17.4. Pamatots ir

Tiesībsarga viedoklis par to, ka "likumdevējs strādājošiem

pamatoti pieprasa pedagoģisko izglītību, un tiesības strādāt par

pedagogu personām, kuras vēl tikai iegūst pedagoga izglītību, ir

izņēmums, kas nepieciešams Latvijas situācijā, kad trūkst

pedagogu un nepieciešams iesaistīt darbā arī pedagogus studentus.

Apstrīdētā norma attiecas uz pārejas periodu, kad persona iegūst

pedagoģisko izglītību, un normas mērķis ir motivēt personas iegūt

izglītību nevilcinoties, jo, tiklīdz tā iegūta, tiek maksāta

pilna algas likme"(sk. lietas materiālu 56. lpp.).

Noteikumos Nr. 746

paredzētais koeficients netiek piemērots pastāvīgi, bet gan

noteiktu laiku, kura ilgums ir atkarīgs no paša pedagoga.

Atbilstoši noteikumu 10. punktam - "darba algas pārrēķinu

veic ar nākamo darba dienu pēc profesionālās kvalifikācijas maiņu

apliecinoša dokumenta iesniegšanas". Līdz ar to pedagogs ir

ieinteresēts atbilstošas izglītības un profesionālās

kvalifikācijas ātrākā ieguvē.

Tādējādi

apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Ministru

kabineta 2004. gada 24. augusta noteikumu Nr. 746

"Pedagogu darba samaksas noteikumi" 23.1. punktu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris