16. pants

Pieteikuma iesniedzējas lūdz atzīt apstrīdētās

normas par spēkā neesošām no 2008. gada 1. janvāra (sk.

pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 22. - 23. lpp.).

Šis lūgums ir pamatots ar apsvērumu, ka Pieteikuma iesniedzējas

būšot tiesīgas celt zaudējumu atlīdzības prasību pret valsti

(sk. Pieteikuma iesniedzēju paskaidrojumus pēc iepazīšanās ar

lietas materiāliem, lietas materiālu 3. sēj. 194. lpp.).

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Satversmes tiesai, izmantojot

Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās

tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda

varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētās normas zaudē spēku,

līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas normas,

neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā

arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

Pieteikuma iesniedzēju prasījums pēc būtības ir saistīts ar

apstrīdēto normu pārāk šauro tvērumu un nepieciešamību tās

papildināt ar mūsdienu tehnoloģijām un reproducēšanas paradumiem

atbilstošiem nesējiem un iekārtām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam

ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu

Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa

nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19.

decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20.

punktu).

Satversmes tiesa nevar noteikt,

kādi nesēji un iekārtas ir obligāti ietverami apstrīdētajās

normās. Ir iespējami tādi tiesiski apsvērumi, saskaņā ar kuriem

Ministru kabinets kādu nesēju vai iekārtu var arī neietvert

apstrīdētajās normās. Tādējādi tiesiskais pamats nesēja

atlīdzības iekasēšanai par konkrētiem nesējiem un iekārtām var

tikt radīts vienīgi ar Ministru kabineta noteikumiem.

Satversmes tiesa ir atzinusi

apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 113. pantam,

balstoties uz to, ka Ministru kabinets nav izpildījis savu

pienākumu attiecībā uz apstrīdēto normu satura pilnveidošanu.

Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar atpakaļejošu

datumu vai ar sprieduma publicēšanas dienu radītu Pieteikuma

iesniedzējām vēl nelabvēlīgākas tiesiskās sekas nekā pašreizējā

apstrīdēto normu redakcija. Lai nodrošinātu apstrīdēto

normu atbilstību Satversmei, Ministru kabinetam ir pienākums pēc

būtības pārvērtēt apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu

sarakstu. Šā pienākuma izpildei ir nepieciešams laiks, tādēļ

lietā piemērotākais risinājums ir apstrīdēto normu atzīšana par

spēkā neesošām ar konkrētu brīdi nākotnē.

Līdz ar to Ministru kabinetam ir

jāizvērtē nepieciešamība iekļaut citus nesējus un iekārtas

apstrīdētajās normās.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2005. gada

10. maija noteikumu Nr. 321 "Noteikumi par tukšo materiālo

nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu

un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas

kārtību" 3. un 4. punktu par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 113. pantam un spēkā neesošu no 2012. gada

1. novembra, ja Ministru kabinets nepārvērtē nesēju un iekārtu

saraksta atbilstību autortiesību likuma 34. pantā

ietvertajam deleģējumam saistībā ar tehnoloģiju attīstības

radītajām pārmaiņām.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris